| Valsts Mākslas muzejs. Vestibils, pirmais stāvs. Abās pusēs – zāles:
Rērihs, baltvācu gleznas. Otrais stāvs. Abās pusēs – zāles ar aizgājušā
19. un 20. gadsimta mākslu: Roze, Rozentāls, Valters, Zeltiņš, Matvejs,
Grosvalds, Kazaks, Klucis. Kas ir tas, kas saista Oļega Tillberga
lidaparātu ar viņiem? Lidojums... Tas ir lidojums! Mums jau tika dota
iespēja to visu (mākslu muzejā) samērot ar bodi Ērika Boža variantā, ar
“zāģi” (t.i., konkurenci) Aigara Bikšes variantā. Tie bija mēģinājumi
apskatīt mākslu mūsdienu modernās sabiedrības piedāvātajos ietvaros un
noteikumos. Oļegs mums piedāvā citu skatījumu. Skatījumu, kas darbojas
plašāk. Visos laikos cilvēks ir tiecies lidot, pacelties pāri savu
iespēju robežām. Šīs tieksmes un ilgas likušas iztēloties, radīt ar
mākslas palīdzību savu – ideālāku modeli, nekā piedāvā dzīve. Radīt
savu domu modeli, “ieiet citā telpā”. Talants ir šī brīnumainā spēja,
burvju flauta, kas ļauj ieiet citos stāvokļos. Iztēle ir saite, kas
saista mūs ar sistēmu, kurai piederīgi mēs esam. Tajā ieprogrammēta
mūsu kā radību tālāka attīstība. Tā garantē mūsu virzību – uz augšu.
Mākslas loma ir kontakts ar šo nezināmo sistēmu, “Nezināmo formulu”
(Oļega izstādes nosaukums), bet diemžēl ne šīs sistēmas
apzināšana. (Šis apstāklis liek apstāties Subačam, Aijai Zariņai,
Gabrānam un citiem paziņot, ka mākslas nav.) Un galu galā ir pienācis
laiks visai cilvēcei spert soli šī “noslēpuma” apzināšanas virzienā.
“Sistēmas kustināšana” – tā varētu nosaukt to, ar ko nodarbojas māksla,
“kādas augstākas patiesības simboli” (Janis Rozentāls) nodrošina arī
barotni visai mūsdienu tehnoloģiskajai sabiedrībai, kā tas arī ir bijis
visos laikos. Bez šī nodrošinājuma (šīs saites) nebūtu iespējama
cilvēka dzīve “matriksā”. Tā būtu bezcerīga un neiespējama. Kā jau bez
barības. Tā ir mākslas nozīme. Tā jau arī ir atbilde uz jautājumu, kas
ir māksla. Tā ir arī Tillberga izstādes nozīme – spēja nelietot
tuvredzīgās brilles un atcerēties, ka svarīgāks ir lidojums, t.i.,
virzība, cilvēka attīstība. Ja turpina domu – kas ir māksla, ja tās
robežas paplašinās un izzūd? Ja māksla saplūst ar politiku, filozofiju,
reliģiju, zinātni, dabu un pat Dievu. (Mēs gribētu to veicināt, lai
varētu pārvietoties brīvi bez ie-robežojumiem.) Kur paliek māksla? Vai
tās vairs nav? Vai to vajag atšķirt? Vai to var atšķirt, ja mākslas
ķermenis ir pieņēmis citu nozaru ietērpu? Vai to var atšķirt, ja tā
darbojas jauno mediju publiskajā telpā? Jā. Tās robežas ir stingri
noteiktas. Tās pazīmes ir nekļūdīgas, tās ir šīs saites. Saites ar
“lielākiem lielumiem”. Saites, kas nodrošina mūsu lidojuma iespēju. |
