 FLANDRIJAS DĀRZA ĒRKŠĶROZE Anna Zariņa
Anita Vanaga
Parīze. 1949. gads. Laiks pirms Lieldienām. Holandiešu izcelsmes gleznotāja Francijas pavalstnieka Kēsa van Dongena (1877–1968) izstādes atklāšana.1 Tajā reprezentējas viss Parīzes zieds, apmēram 5000 cilvēku. No Antverpenes ieradusies arī “madame Carīn-Hainc”. Šajā brīdī vēstures mūza Mnēmosine, visu mūzu māte, gādā, lai fotogrāfija fiksētu mirkli, kas savedis vienkopus baronu Izidoru Opsomeru (1878–1967), “Carīnu” Heincas kundzi un pašu gaviļnieku. Mūs varētu īpaši saistīt centrālā persona – karakula kažokā tērptā dāma ar četrkārtainu pērļu kaklarotu, kura beļģu mākslinieku biogrāfiskajās vārdnīcās atkārtoti parādās kā Zarina-Heinz Anna Martinowna (1907–1984)2.
Gluži kā uzņēmumā skatīdamies, J. Siliņš savā monogrāfijā uzsver abu kungu mākslas nozīmi A. Zariņas sniegumā: “Studiju gados Antverpenē Zariņas glezniecībā rodas stilistiskas pārmaiņas. Portretos viņa pārvar agrāk vērojamās van Dongena ietekmes plakanā, kustīgā siluetā. Opsomera ierosmē viņa pievēršas formu apaļojumam telpā, tai pašā laikā paturot formu vienkāršojumu un izkopjot plūsmaino krāsu klājumu. Taču, salīdzinot ar skolotāju, mācekles glezniecība ir raupjāka, elementārāka. Krāsu uzliciens te stiepjas lielās sloksnēs, dažreiz it kā uzlīmēts audekla virsmai, te atkal iegūst vijīgu sakausējumu un dažkārt pietuvojas bravūrai un manierei, lai neteiktu brutalitātei.”3 Gribot negribot jābilst, ka mākslinieks rada pēc sava rumpja un līdzības, taču atturēsimies no kalambūriem un sāksim visu no gala. |
MADONNAS ATGRIEŠANĀS 
