VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| FLANDRIJAS DĀRZA ĒRKŠĶROZE Anna Zariņa Anita Vanaga Parīze. 1949. gads. Laiks pirms Lieldienām. Holandiešu izcelsmes gleznotāja Francijas pavalstnieka Kēsa van Dongena (1877–1968) izstādes atklāšana.1 Tajā reprezentējas viss Parīzes zieds, apmēram 5000 cilvēku. No Antverpenes ieradusies arī “madame Carīn-Hainc”. Šajā brīdī vēstures mūza Mnēmosine, visu mūzu māte, gādā, lai fotogrāfija fiksētu mirkli, kas savedis vienkopus baronu Izidoru Opsomeru (1878–1967), “Carīnu” Heincas kundzi un pašu gaviļnieku. Mūs varētu īpaši saistīt centrālā persona – karakula kažokā tērptā dāma ar četrkārtainu pērļu kaklarotu, kura beļģu mākslinieku biogrāfiskajās vārdnīcās atkārtoti parādās kā Zarina-Heinz Anna Martinowna (1907–1984)2. Gluži kā uzņēmumā skatīdamies, J. Siliņš savā monogrāfijā uzsver abu kungu mākslas nozīmi A. Zariņas sniegumā: “Studiju gados Antverpenē Zariņas glezniecībā rodas stilistiskas pārmaiņas. Portretos viņa pārvar agrāk vērojamās van Dongena ietekmes plakanā, kustīgā siluetā. Opsomera ierosmē viņa pievēršas formu apaļojumam telpā, tai pašā laikā paturot formu vienkāršojumu un izkopjot plūsmaino krāsu klājumu. Taču, salīdzinot ar skolotāju, mācekles glezniecība ir raupjāka, elementārāka. Krāsu uzliciens te stiepjas lielās sloksnēs, dažreiz it kā uzlīmēts audekla virsmai, te atkal iegūst vijīgu sakausējumu un dažkārt pietuvojas bravūrai un manierei, lai neteiktu brutalitātei.”3 Gribot negribot jābilst, ka mākslinieks rada pēc sava rumpja un līdzības, taču atturēsimies no kalambūriem un sāksim visu no gala. | |
| |
| No šūpuļa Kā apstiprina Mārtiņa latviešu draudzes mācītājs, “Anna, Mārtiņa Bērziņa un viņa sievas Marijas Lizetas Zelmas (vārds nesalasāms – A.V.), dzimušas Uppeniek, meita, dzimusi Rīgā ceturtā septembrī 1907. gadā, kristīta 9. janvārī 1908. gadā”4. Pēc jaunā stila Annas dzimšanas diena ir 17. septembris. Viņa ir beigusi Dārtas pamatskolu (1923) Jelgavā, kurp meitenes tēvs kā dzelzceļa ierēdnis tiek pārcelts darbā, un Rīgas pilsētas 4. vidusskolu (1928), teicamas sekmes uzrādot tikai šādos mācību priekšmetos: anatomijā un fizioloģijā, glītrakstīšanā un zīmēšanā. To var izskaidrot gan ar hedonisko izaicinājumu “Izbaudi visu, ko Laima tev sniedz”5, kam seko Anna, gan ar to, ka ap šo laiku viņa darbojas K. Miesnieka (vai K. Miesnieka un L. Liberta) studijā. 1928. gadā Anna iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā. Nu jau kā Zariņa. Par viņas pirmo laulību ar Teodoru no akadēmijas papīriem var izlobīt to, ka 1934. / 1935. mācību gadā viņi joprojām ir precējušies, taču dzīvo šķirti un pabalstu no vīra Anna nesaņem. Arī tēvs, Rīgas Krasta stacijas priekšnieks, kura mēnešalga ir 234 lati, savu vienīgo meitu diplomdarba izstrādāšanas periodā finansēt vairs nespēj, jo būvē divstāvu māju Siguldā, un Anna ir spiesta lūgt Mākslas akadēmijas padomi atbrīvot viņu no mācību maksas. Anna ir visnotaļ mērķtiecīga un pirmo atzinību izpelnās jau 1932. gadā, kad sāk strādāt vecākā docenta Ģ. Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Viņai piešķir prēmiju 25 latu apmērā par darbu “Gulbis ar sievietes aktu” un pēc gada tikpat lielu summu par darbu “Guloša vīrieša akts”. Ar padomes 1935. gada 7. decembra lēmumu par gleznu “Ādams un Ieva” (astoņas balsis – par, divas atturas) Anna iegūst mākslinieces grādu un diplomu. Itāliju viņa jau ir apceļojusi 1933. gada vasarā un 1936. gada februārī sāk kārtot dokumentus izlūkbraucienam uz Beļģiju, lai iepazītos ar turienes mākslas muzejiem, gleznu galerijām un citām mākslas darbu krātuvēm. Beļģu jutoņa Kāpēc Beļģija, bet ne Francija, kas būtu pašsaprotami, ja tavas dzīves sapnis un piepildījums ir glezniecība? Ko Rīgā 20. gadsimta 30. gados saprot ar jēdzienu “beļģu glezniecība”? 1927. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notiek vērienīga Beļģijas mākslas izstāde. Pirmo reizi Latvijā skatāmi jaunākie darbi, kuru kopsumma sastāda 331 vienību. Ar vairākām vienībām figurē mums svarīgais I. Opsomers. Šīs izstādes katalogā lasām, ka “vispapriekšu mēs esam gleznotāji. Mums ir krāsas jūtoņa.Varētu teikt, ka mūsu zemes cilvēki, kuri iekaroja savu piejūras mājokli un pārvērta pelēko neauglīgo zemi auglīgā un daudzkrāsainā, ko nosauca par Flandrijas dārzu, bij apbrīnojuši jaunas gaismas dzimšanu un izplatīšanos. Un uzglabājuši to savu acu jūtīgos atspulgos. Kā citādi izskaidrot mūsu glezniecības skolas nepārtraukto gaitu?” Nav izslēgts, ka Anna šo izstādi apmeklē. Un nav izslēgts, ka viņa redz arī 1932. gadā beļģu mākslas darbu kolekcijas 51 darbu, ko Latvijas Valsts mākslas muzejs saņem kā karalisku dāvanu no beļģu māksliniekiem un viņu piederīgajiem ar Latvijas sūtņa Beļģijā J. Lazdiņa kunga dedzīgo interesi un pūlēm. Dāvinājumā, starp citu, ietilpst viens I. Opsomera audekls “Ljēras kanāls”.6 Bet varbūt Antverpenei par savu pievilcību jaunās gleznotājas acīs jāpateicas Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa žilbinošajam uznācienam ar Parīzi sirgstošajā Rīgā pēc studijām Antverpenes Karaliskajā Daiļo mākslu akadēmijas I. Opsomera vadītajā Augstākajā mākslas institūtā? Katrā ziņā izbaudīt visu Anna izlemj tieši tur. Ar Izglītības ministrijas komandējumu un Kultūras fonda domes finansiālu atbalstu. Acadēmie Royale des Beaux-Arts. Institut Supērieur Pārskata noraksts Kultūras fonda domei apliecina, ka A. Zariņas kundze 1936. gada oktobrī “sekmīgi izturējusi iestāšanās pārbaudījumus iepriekšminētā Daiļās mākslas Augstākā institūtā. Zariņa kundze tur apmeklē figuratīvās glezniecības darbnīcu zem zemāk parakstījušos direktora personīgās vadības. Ar savu darbu viņa ir pierādījusi, ka viņa ir ļoti apdāvināta mākslas karjierai, un es nešaubos par viņas labām sekmēm institūtā. Kā apliecināšanai viņai izsniegta šī apliecība, lai palīdzētu viņai no kompetentām iestādēm saņemt to atbalstu, ko viņa ir pelnījusi. Antverpenē 1936. gada 6. oktobrī. Direktors I. Opsomers.”7 Nākamajā atskaitē 1937. gada 21. jūnijā direktors raksta: “Man ir sevišķi patīkami Jums sacīt, ka Zariņa kundze ir stipri progresējusi un ka viņa ir strādājusi ar lielu aizrautību, un ka viņas darbs guvis lielu piekrišanu mācības gada beigās sarīkotā izstādē. Es ļoti priecātos, ja kompetentas iestādes būtu nolēmušas viņai piespriest vajadzīgos līdzekļus studiju turpināšanai Antverpenē nākošajā mācību gadā.” Kā liecina Kultūras fonda domes 2. atgādinājums 1940. gada 18. novembrī, atskaite par 1937. gada 29. septembrī piešķirtajiem 1800 latiem kavējas. Dokumentu papildina piezīme: “Paziņots Kultūras fondam 1940. gada 21. XI, ka norēķini tiks iesniegti pēc atgriešanās Latvijā.” Parāds paliks nenokārtots. 1939. gadā Anna no Latvijas aizbrauc uz neatgriešanos. Tomēr “kompetentās iestādes” var būt gandarītas, ka līdzekļi nav kaisīti vējā. Par I. Opsomera minēto lielo piekrišanu sabiedrība Latvijā jau ir informēta, pateicoties lakrakstiem “Rīts”, “Segodņa” un “Jaunākas Ziņas”, kas pavēsta par latviešu mākslinieču (pie I. Opsomera studē arī Marija Muceniece, vēlāk pazīstama kā Induse-Muceniece) panākumiem institūta gadskārtējā izstādē. Annas gleznas šeit ir izliktas atsevišķā zālē. Arī nākamajā gadā viņai atvēl savu telpu. Bet tās ir nieka uzmanības driskas salīdzinājumā ar to milzīgo preses sajūsmas salūtu, ko Anna piedzīvo 1938. gada decembrī savā pirmajā beneficē Briseles Mākslas pilī, kur parāda 40 gleznas. Triumfs “A. Zariņas nolūks ir rādīt mums īstu glezniecību. Bagātu un triumfējošu glezniecību, kas daudz mazākā mērā ir pacietīga darba auglis, bet gan tas, ko kāds kritiķis reiz tik zīmīgi nosaucis par “zibens spērienu”.” (Independence Belge, 1938. gada 13. decembrī.) “Viņas izstāde ir brīnišķīga. Viņas portreti ir gleznoti ar apreibinošu aizrautību un spēku. Viņas plikņu sērija ir pārsteidzoša, un viņa veikli komponē nedzīvas dabas motīvus, kas ir apbrīnojami to dažādībā. Tā ir patiesa māksliniece, apdāvināta ar īstu temperamentu.” (La Meuse, 1938. gada 17. decembrī.) “Viņai ir spilgtas, plašas un briljantas dotības. Liela plānu, līniju un krāsu drosme. Uztveres, koncepcijas un izpildījuma straujums. Krāsu zaiguma izjūta. Tāpat arī harmoniska sagrupējuma izjūta. Harmonisks akcentu sadalījums (skat. audeklu “Latvju tautiskais apģērbs”). Šī jaunā sieviete uzrāda tik retas un lielas dāvanas, ka kritiķim ir tiesība būt pret viņu stingram, norādot, piemēram, uz nelaimīgo tendenci darbus nepabeigt, neaugt lielākai, izlikties bohēmiski rotaļājamies.” (La Metropole, 1938. gada 18. decembrī.) “.. skaistie sieviešu talanti glezniecībā arvien ir bijuši izņēmumi. Tādas mākslinieces kā Vižē-Lebrēna, Berta Morizo, Marija Lorensena var saskaitīt uz pirkstu galiem. Liekas, it kā glezniecība būtu vīriešu privilēģija. Vai tas tādēļ, ka vīriešiem piemīt rosīgāka izjūta, lielāka formas un krāsas izpratne? Vai tādēļ, ka, pateicoties kādai dīvainai nejaušībai, sievietes izjūta vispārim nespēj atrast izteiksmi glezniecībā? Kas to varētu pateikt. Šai ziņā A. Zariņa uzskatāma par izņēmumu – viņa ir svaigs talants, un viņa ir sieviete.” (Volksgazet, 1938. gada 18. decembrī.) Sieviete Turklāt skaista sieviete. Par viņas vīru (civilvīru?) kļūst barons Izidors Opsomers. To, ko viņš viņai nodara, vēstulē vecākiem Anna atklāt nespēj, solot pateikt tikšanās reizē. Papīrs nepanes visu. Profesors “mudinājis viņu gleznot “viņa” darbus, ko pēc tam tikai parakstījis”8. Situācija šķiet dīvaini pazīstama. Lai atceramies Felicitu Pauļuku un Martu Eliasi un mākslinieces, kas savu pazemojumu nav vēlējušās izpaust. Visas jau neaiziet, kā to izdara Anna. Bet varēja arī palikt – dzīvotu kā vīngliemezis pienā. “Būšu bezgali laimīga!” 1947. gads. 18. marta vēstule vecākiem: “Man jums abiem liels pārsteigums, ko pavēstīt, par ko jūs būsat bezgali priecīgi! Uzvarēju!! Izpelnījos 1947. gada godalgu glezniecībā Beļģijā (premjerministra Kamilla Hijsmana godalga – A.V.)! Kā godalgai ir arī brīnišķīga materiālā puse, t.i., 40 000 fr. Iesūtīju trīs gleznas konkursam un aizbraucu uz Parīzi, un tai laikā godalga! No visiem saviem draugiem saņēmu daudz apsveikumus.” 17. jūnija vēstulē viņa turpina: “Pirmais ministrs Beļģijā man gratulēja vēstulē (personīgā). Biju tik ļoti laimīga, jo domāju par jums, kā tas jums sagādās lielu prieku.(..) Manu dārgo, mīļo, labo mamucīt un mīļo, dārgo, labo, labo fāterīt, jūs abus tik sirsnīgi un neizsakāmi mīlu. Vēlētos, lai jūs būtu vienmēr priecīgi par jūsu abu Ančukiņu.” Dažas dienas vēlāk – 26. jūlijā: “Ancis raujas dūšīgi. Bet es jūtu, ka vēlāk varēšu vēl labāk gleznot. Un tagad jums paziņošu vēl vienu jaunumu. Nākošā gadā jaunā mācības semestrī Antverpenes Akadēmijā un augstākā mākslas institūtā būšu uzņemta kā Akadēmijas – Direktors!!! Tas būs pirmais gadījums 150 gadu garā Antverpenes Akadēmijas mūžā, kad kā Direktors tiek uzņemta sieviete (gleznotāja). To man paziņoja ministrs, kad viņš man pasniedza oficiālo godalgu. Mīļie, vai jūs esat tagad priecīgi!! Tik ļoti vēlētos, ka jūs īsti laimīgi būtu, to lasot. Es pati gandrīz tam nevaru ticēt, bet jātic jau vien būs. Tādā gadījumā man ir lieli projekti sakarā ar Akadēmiju. Gribu to galīgi pārveidot! – Būs daudz darba, ļoti daudz, bet jūtos stipra! Un tad vēl jūs abi mīļie pie manis! – Tad būšu bezgali laimīga!” Skola Par direktori Anna nekļūst (I. Opsomers direktora posteni ieņem no 1926. līdz 1949. gadam), taču 1948. gada rudenī viņa sāk vadīt Figurālās glezniecības meistardarbnīcu un ir profesore līdz 1972. gadam. Savus studentus Anna mīl. “Vairākiem audzēkņiem, kuriem nav visai labi apstākļi, laiku pa laikam dodu krāsas un pindzeles, lai tik glezno un kļūst lieli! Ir jau institūtā stipendijas un godalgas, bet, lai tās dabūtu, ir jāglezno! (..) Man ir interesanta metode, kā vadīt. Gandrīz katram izskaidroju savādāki, ņemot vērā viņa novirzienu un personību. Taisni individualitāte ir māksliniekos galvenais, ko jāaudzina,” raksta Anna 1949. gada 16. decembra vēstulē. Beļģijas gūsts Anna ir priekšzīmīga māte dēlam Robertam un atbalsts savam vīram Valteram Heincam prestiža uzturēšanā, un tad, kad viss, pēc kā viņa centusies, gandrīz ir sasniegts, uz Siguldu ceļo rūgtuma pilna vēstule. “Ko tur nu runāt par mēsliem! Agrāk es vēl visu pacietu, viņa, t.i., mana vīra, ģimeni, bet tagad es noteikti ienīstu! Vēl nožēloju, ka, kad aizbraucu no Latvijas 1936. gadā, lai studētu glezniecību ārzemēs, ka izvēlējos Beļģiju! Parīze – tā būtu bijusi māksliniekam ideāla zeme! Žēl! Kas pagājis, to nevar vairs atgriezt! Tur ir idejas un cilvēcīgums, bet beļģu gars nav plašs – tas izbeidzas tur, kur beidzas nauda. Beļģiem nauda un atkal nauda ir mērķis! Ideāli – tie neeksistē. Pat būt māksliniekam beļģiem tas ir vienīgi amats un nekas cits! (..) Atgūstu spēkus un strādāšu dūšīgi, un rīkošu izstādi Parīzē un nekad vairs ideju šaurā Beļģijā! Šeit ir mūžīgi lietus un migla, un atkal lietus, un pelēka un auksta zeme. Vienīgi šeit eksistē resnas flāmu sievietes ar dibeniem līdz zemei un rokas pilnas briljantiem!” (1951. gada 30. janvārī.) Anna dzīvo efejām apaudzētā divstāvu savrupmājā visbagātākajā Antverpenes rajonā, kas līdzinās ļoti sakoptam Mežaparkam. Viņai pieder īstas antīkās mēbeles un sava darbnīca, viņa pavada vīru daudzos ceļojumos, rīko izstādes ievērojamākās galerijās un ir gauži norūpējusies par latīņu kultūras garā audzināto dēlu, kas aizrāvies ar komunistisko Ķīnu.9 Annas dzīvība izdziest 1984. gada 17. janvārī. Pasaka 2007. gadā pienāca diena, kad Ērkšķrozītei vajadzēja mosties. Kad ķēniņa dēls tuvojās ērkšķu žogam, tanī bija saplaukušas rozes, kuras pašas pašķīrās un ielaida neskartu viņu iekšā. Viņš uzkāpa tornī un atvēra durvis, aiz kurām mazā istabiņā ieraudzīja Ērkšķrozīti. Viņa gulēja dziļā miegā un bija tik skaista, ka jauneklis nevarēja ne acu novērst. Viņš pieliecās un noskūpstīja gulētāju. Un tad Ērkšķrozītei un ķēniņa dēlam svinēja lepnas jo lepnas kāzas, un viņi dzīvoja laimīgi bezgali. 1 A. Zariņas vēstule vecākiem 1949. gada 17. aprīlī. Visas šeit citētās vēstules saglabājusi Erna Pūtele. 2 Dictionnaire biographique illustrēe des artistes en belgique. – Arto, 1978, 1995. 3 Siliņš J. Latvijas māksla: 1915–1940. – Stokholma: Daugava, 1990. – 2. sēj.– 215.–216. lpp. 4 Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 485. f., 1. apr., 1031. l. 5 Pēdējā rinda no pantiņa, kas rakstīts otrā pusē kādas grupas (klasesbiedru?) uzņēmumam. Datējums – 13.VI. 1927. 6 Šogad Ārzemju mākslas muzeja rīkotajā beļģu glezniecības izstādē bija skatāmas divas muzeja īpašumā esošās I. Opsomera gleznas – “Ljēras iedzīvotāji” (1922) un “Ljēras kanāls” (bez datējuma). Grafikas krājumā glabājas trīs portreti, izpildīti mīkstās lakas tehnikā. 7 Kultūras fonda domes dokumentus saglabājusi E. Pūtele. 8 Bankovskis P. Izsmalcinātība // Sieviete.– 1990.– Nr. 9. 9 No sarunas ar Dž. Skulmi 2001. gada 24. augustā. | |
| Atgriezties | |
