VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MADONNAS ATGRIEŠANĀS Elita Grosmane | |
| |
| No Lībekas uz Rīgu pārvesto “Madonnu uz mēness sirpja” var droši
pasludināt par Rīgas 800 gadu svinību vecāko dalībnieci un bez
šaubīšanās iecelt par veiksmīgās norises patronesi. Šādam gandrīz vai
eksaltētam apgalvojumam ir nopietns pamatojums no mākslas vēstures
viedokļa. Kas gan vēl vairāk par mākslas vēsturniekiem varētu
priecāties par tik augstvērtīga viduslaiku mākslas darba atgriešanos
Rīgā pēc 58 gadu prombūtnes – 20./21. gs. mijā. Kaut kas tāds vēl nav
piedzīvots! Te nu tā stāv mūsu priekšā (vai – precīzāk – Rīgas vēstures
un kuģniecības muzejā) – nosvērta, mierīga, maiga un skaista apzeltītā
tērpā. Tēlota kā valdniece ar kroni galvā un vienlaicīgi mīloša māte,
kas rokās saudzīgi tur Kristus bērnu ar dūju. Gandrīz vai tāda pati,
kādu to, tuvojoties citai – 15./16. gs. mijai, darināja nezināmais
kokgriezējs un kādu to īsi pirms reformācijas redzēja rīdzinieki. Ar Rīgas “Madonnas uz mēness sirpja” likteni simboliski sabalsojas arī šīs tēmas izcelsme. Tēls radies no Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītās apokaliptiskās sievas (“sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām, un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags”, 12, 1), kas atguvusi vecās čūskas, sātana vai velna nolaupīto bērnu. Leģenda laika gaitā transformējusies. Vārdā nenosauktā sieva saplūdusi ar Mariju, bet bērns – ar Kristu. No pirmavota tik vien palicis kā nelabā vaibsti mēness sirpim Dievmātei zem kājām. Pavisam citu noskaņu dramatiskajam sižetam piešķir Marijas pasludināšanas atgādinājums – apmetņa apmalē iegravēti eņģeļa Gabriela sveiciena vārdi AVE MARIA GRATIA PLENA (no kura salasāmi vairs tikai daži burti – AVE M.. L..). Skatot kokgriezumu no stilistiskā viedokļa, piesaista harmoniskā Dievmātes tēla līdzsvarotās proporcijas un apskaidrotais sejas ovāls, kas ir gan tēlnieka spēju, gan renesanses tuvošanās apliecinājums. Tomēr saviļņojošā un trauksmainā gotika arī vēl nav izzudusi, ar smailo kurpītes purngalu tā spraucas ārā no asās krokās krītošās kleitas apakšmalas. Un miermīlīgā dūja Kristus rokās disonē ar garā krekla lauzīto ritmu. “Madonnas uz mēness sirpja” liktenis cieši savijies ar Rīgas pilsētas vēsturi. Ziņu gan nav daudz, tomēr stāsts veidojas. Uz īsu brīdi jāatgriežas 15. gs. nogalē, lai izprastu tēla rašanās cēloņus. Dzīve Rīgā pirms 500 gadiem nemaz nebija tik idilliska, kā tas varētu likties vēsturiskā perspektīvā, kad fakti un notikumi izplūst miglainos priekšstatos. Tolaik savā starpā nemitīgi konfliktēja pilsēta ar arhibīskapu un ordeni. Rīdzinieki nopostīja ordeņa pili, bet ordeņa karaspēks periodiski uzbruka pilsētai, kas nostiprināja savus nocietinājumus. Par pamiera zīmi kļuva jaunā arhibīskapa iecelšana. Šim amatam tika izraudzīts bijušais Livonijas ordeņa mestrs Mihaels Hildebrands. Rīgā tolaik varēja būt ap 10 000 iedzīvotāju1, un tā joprojām bija Hanzas locekle. Atelpas desmitgadēs – varbūt to var saukt par pilsētas pacēluma laiku – tika uzsākti ordeņa pils pārbūves darbi. Strauji pieauga dzīvojamo namu gotisko zelmiņu skaits, skaisto gotisko pakāpju zelmini un greznās tīkla velves ieguva Sv. Jāņa baznīca. Arhibīskapa katedrālei paaugstināja vidusjomu, piebūvēja kapelu rindu, domājams, šai laikā radās, gan nerealizēta, iecere paplašināt romānisko kori. Toties jaunu kori ieguva Sv. Katrīnas baznīca. Sv. Pētera baznīcai pilsēta jau bija sarūpējusi krāšņās zvaigžņu velves. Viduslaiku reliģiskajā dzīvē Marijas kultam bija noteicošā nozīme. Bez četriem Dievmātei veltītiem altāriem viņas vārdā iesvētītajā Domā pa vienam altārim tika uzstādīts gandrīz katrā pilsētas dievnamā. Kurā no tiem atradās “Mēness sirpja madonnas” skulptūra, var izteikt tikai minējumus. Domājams, kāda bagāta Rīgas tirgotāju korporācija varēja atļauties tepat Rīgā pasūtīt dārgu un modernu mākslas darbu. Vai to novietoja Sv. Pētera baznīcā zem zvanu torņa2 vai tā bijusi kāda lielāka altāra sastāvdaļa, var tikai minēt, jo no katoliskās greznības un pārpilnības maz kas saglabājies. Ap 15./16. gs. miju katoļu baznīca atradās savas varenības virsotnē. Kristietības ieviešanas skarbās metodes un karojošais fanātisms bija palicis tālā pagātnē. Tagad baznīca bija pārņēmusi laicīgo valdnieku laiski izšķērdīgo dzīvesveidu. Un kādēļ gan to nedarīt, ja nekā netrūkst. Krāšņie dievnami pārpildīti ar gleznotiem, akmenī kaltiem un kokā grieztiem mākslas darbiem, logu stiklu vietā – koši krāsainas vitrāžas, uz altāra galdiem zeltīti vai sudraba svečturi, liturģiskie trauki, vērtīgas relikvijas. Un kur nu vēl dievlūdzēju acīm apslēptās dārgumu krātuves un plašie lauku īpašumi, kur augstākā garīdzniecība labprāt uzturējās, piemirstot savus pienākumus, kas palika zemāka ranga klēra rokās. Stingrie liturģiskie priekšraksti vairs netika ievēroti, un ģildes, korporācijas, biedrības vai privātpersonas varēja pielūgt Dievu maka biezumam atbilstošā mikropasaulē, promejot cieši noslēdzot savas kapelas režģotos vārtus. Šādu kapelu un altāru skaits bija maksimāli pieaudzis. Domā viduslaikos bijuši ap 30, Sv. Pētera baznīcā – ap 20 altāri, tas pats citās pilsētas baznīcās. Turīgie pilsoņi savu aizlūguma vietu vēlējās redzēt pēc iespējas greznāku un krāšņāku. Ekspresīvas ciešanas, mocības un aizkapa dzīves atgādinājumi bija nogurdinājuši, turklāt tā visa netrūka ikdienā. 16. gadsimtam tuvojoties, pastiprinājās ilgas pēc harmonijas, cildena skaistuma un miera. Daudz patīkamāk bija pielūgt dievišķi apgarotu un cildeni skaistu Dievmāti, un tieši tāda ir “Madonna uz mēness sirpja”, kas kā lielu dārgumu paceltajās rokās tur cilvēku grēku izpirkšanas upurim paredzēto bērnu. Nav nekādu ļaunu nojausmu, bērns klusi rotaļājas ar miera dūju vai Svētā gara balodi, bet nešķīstā galva ar pavērto muti nospiesta zem kājām. Vai madonna spēja sniegt daudz vairāk nekā mirkļa mierinājumu, grūti teikt, jo arī pats cerību sološais tēls drīz kļuva par laikmeta pretrunu un trakojoša neprāta liecinieci. Tie paši rīdzinieki, kas vēl pirms dažiem gadiem, mēnešiem, nedēļām un dienām ar pielūgsmi skatījās uz koši krāsoto un zeltīto skulptūru, padarīja viņu par savu kaislību vaininieci. Visas lūgšanas tika piemirstas reformācijas trakojošo grautiņu brīžos. Daudz kas Rīgā tika izpostīts. Tomēr notika brīnums, un kāda pazemīga un žēlsirdīga dvēsele paglāba skaisto 116 cm lielo ozolkoka Dievmāti ar bērnu, aiznesot tos uz Lielās ģildes namu. Drošībā guvusi patvērumu, tur tā nostāvēja vairākus gadsimtus, tik ļoti pieradinot Rīgas tirgotājus pie savas klātbūtnes, ka tie skulptūru sāka dēvēt par “Lielās ģildes doki”3. Tēla atdzimšana saistīta ar ģildes nama pārbūvi 19. gs. vidū pēc Pēterburgas arhitekta Karla Beines projekta. Pagātnes restaurācija izpaudās ne tikai arhitektūras gotiskajās formās, bet arī “Madonnas uz mēness sirpja” trūkstošo daļu papildināšanā un košajā krāsojumā, kādu tā ieguva 1858. gadā. Pavērsiens attieksmē pret skulptūru sakrita ar pacēluma sākumu pilsētas dzīvē. Tika ievadīta jaunās Rīgas celtniecība ārpus nojauktajiem vaļņiem, sākās tās ziedu laiki, kas savu kulmināciju sasniedza, tuvojoties 19./20. gs. mijai. Tas ir laiks, kad šai skulptūrai piešķīra mākslas darba statusu, to eksponēja 1883. gada Rīgas kultūrvēsturiskajā izstādē, par to sāka rakstīt mākslas vēsturnieki, cenšoties datēt, atminēt autoru, darināšanas un atrašanās vietu. Madonna veiksmīgi pārdzīvoja Pirmo pasaules karu. 20. gs. totalitārisma jukās viņa iekļuva jau 1940. gada 11. novembrī, kad tika likvidēta Rīgas Tirdzniecības un amatniecības kamera. Visi mākslas priekšmeti nonāca Rīgas pilsētas vēsturiskajā (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības) muzejā. Un atkal kāda nejaušība: 1943. gadā vāciešiem izvedot uz Lībeku Jakoba van Utrehta darināto Kerkringa (Kerkckring) altāri, mašīnā palikusi brīva vieta – tieši tik daudz, lai tur novietotu jau noskatīto “Madonnu uz mēness sirpja”.4 Tā skulptūra nokļuva Lībekas Sv. Annas muzeja fondos. 1951. gadā to restaurēja un eksponēja. Pavērsienu radīja Latvijas neatkarības atgūšana, ievadot jaunu posmu “Madonnas uz mēness sirpja” vēsturē. Pēc Lībekas Mākslas un kultūras vēstures muzeja direktora vietnieces Hildegardes Fogeleres (Hildegard Vogeler) ierosmes Rīgā ieradās Mākslas un kultūras pārvaldes vadītāja Ada Kadelbaha (Ada Kadelbach), lai noskaidrotu, kam un kādā veidā atdot nelikumīgi iegūto mākslas darbu, kas jau bija paguvis kļūt par Lībekas Sv. Annas muzeja greznumu. Skulptūras atdošanas pirmā kārta risinājās 1999. gada 1. oktobrī Lībekā. Pilsētas birģermeistars Mihaels Buteljē (Michael Bouteiller) oficiāli pasniedza Latvijas vēstniekam Vācijā Andrim Teikmanim ar skulptūras nodošanu saistīto dokumentāciju. Paiet vēl divi gadi, un – cik zīmīgi – atkal vienā konteinerā ar Brederlo kolekcijas dārgumu – Kerkringa triptihu – Rīgā atgriežas “Mēness sirpja madonna”. Uz pilsētas 800 gadu svinību skatuves un vēlāk muzejā notiek pēdējā skulptūras atdošanas ceremonija, pavadītājiem – Lībekas jaunajam birģermeistaram Berndam Zaksem (Saxe) un Lībekas Mākslas un kultūras vēstures muzeja direktoram Torstenam Rodīkam (Rodiek) – skaļi apliecinot tās nepieciešamību, bet klusi nosakot “žēl”. “Mēness sirpja madonna” ir atgriezusies mājās. Un atkal Rīga murd – šeit ceļ, labiekārto – un nebaidās, jo madonna ir atgriezusies, lai mūs aizsargātu. Bet vai mēs būsim tik stipri, lai aizsargātu savu “Madonnu uz mēness sirpja”? 1 Feodālā Rīga.– Rīga, 1978.–79. lpp. 2 Kūgler H.P. Der Marienaltar unter dem Glockenturm der St.Petri-Kirche // Rigasche Rundschau.– 1937.– 1.Juli . 3 Tas ierakstīts Lielās ģildes 1817. gada inventārā. LVVA, 223. f., 1.apr., 137. l., 6. lp. 4 Par šo informāciju autore pateicas Ārzemju mākslas muzeja direktorei Daigai Upeniecei. | |
| Atgriezties | |
