VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ŽANS MIŠELS BASKJĀ Daiga Rudzāte “Ikviens grib ielēkt van Goga bandas ratos,” – tā esot teicis Baskjā. | |
| |
| Viņu joprojām mēdz uzskatīt par stilīga veiksminieka paraugu, viņu sauc
par Ņujorkas 80. gadu mākslas pasaules zvaigzni, par pirmo “melnās
kultūras” zvaigzni un par vienu no zīmīgākajām figūrām paaudzē, kura
eksponēja savus darbus Manhetenas Soho rajonā. Viņš ir puisis, kura
elegantos uzvalkus par pieminēšanas vērtiem uzskata mākslas kritikas
autoritātes. Žans Mišels Baskjā – mākslas pasaules zelta puisēns, kurš
dažkārt kā paraksta zīmi izmantoja kroņa figūru. Dažiem žurnālistiem
patīk teikt, ka Baskjā māksla ir lieliska, tomēr viņa dzīves stāsts
esot vēl aizraujošāks. Tā ievads patiesi līdzinās american dream, un
labās fejas burvju nūjiņu vicina neviens cits kā pats popārta tēvs
Endijs Vorhols. Story nobeigums arī ir gluži loģisks – kā jau parasti
beidzas stāsti, kuru pamatmotīvs ir sex, drug and rock’n’roll. Kad februārī Londonā, galerijā Tate Modern atklāja Endija Vorhola retrospekciju, tās kino programmā bija iekļauta arī Džūljena Šnābela 1996. gadā uzņemtā filma “Baskjā”. Mākslinieka un Baskjā drauga Džūljena Šnābela karjera aizsākās 1979. gada februārī ar izstādi Mērijas Būnas (Boone) galerijā, viņa darbi atrodas Ņujorkas Metropolitēna muzejā, Modernās mākslas muzejā, Vitnija amerikāņu mākslas muzejā, Parīzes Pompidū centrā, Londonas Teita galerijā un Tokijas Metropolitēna muzejā. Savā grāmatā Blimey, rakstot par mākslu 80. gadu sākumā, Metjū Kolingss atceras: “Šnābelam bija nedaudz pāri 30, un viņa gleznas, veidotas no samta un linoleja, sasistiem šķīvjiem, eļļas krāsām un vaska, katra maksāja 100 tūkstošus dolāru. Tās vienlaikus bija figurālas un abstraktas, plakanas un telpiskas, mežonīgas un izstrādātas. Tās vienmēr tika fotografētas, aprakstītas un aprunātas. (..) Šnābels smējās gan par konceptuālismu, gan par formālismu un darīja visu, kas pašam patika.” Tomēr par Šnābela lielāko ieguldījumu mākslā žurnālistiem tīk dēvēt filmu par Baskjā – stāstu par dzīvi, bohēmu un mākslu – “urbāno tango”. Žans Mišels Baskjā dzimis 1960. gada 22. decembrī spāniski runājošā vidusšķiras ģimenē Bruklinā, kur pavadījis arī bērnību. Viņa tēvs Žerārs bija dzimis Haiti un māte Matilde, kura bērnībā viņu vadājusi uz mākslas muzejiem, – puertorikāņu ģimenē Bruklinā. Žans Mišels Baskjā nekad nav apmeklējis mākslas skolu, šo pasauli viņš iepazina caur klubiem un mūziķiem, kas Ņujorkā bija cieši saistīti ar mākslas vidi. Reiz kādā ballītē dzejnieks un mākslinieks Renē Rikārs (Ricard) esot teicis Baskjā: “Es padarīšu tevi par zvaigzni.” 1981. gada decembrī viņš žurnālā Artforum publicēja pirmo lielo rakstu par Žanu Mišelu Baskjā – “Mirdzošais bērns”. Tomēr Žana Mišela Baskjā darbi bija pazīstami jau agrāk, un tos varēja atrast daudzās vietās Ņujorkā. “Šī ir notekcauruļu patiesā balss,” Žans Mišels Baskjā kopā ar draugu Alu Diasu (Al Diaz) rakstīja uz sienām. Ielas pasaule pazina viņu ar vārdu SAMO, ar kādu viņš parakstīja savus graffiti, paša atšifrējumā Same Old Shit. Beidzoties šai draudzībai, Baskjā uz Mahetenas namu sienām vēstīja: SAMO ir dead. Baskjā iedvesmoja jebkura virsma, kas atradās viņa tuvumā – galdi, sienas, audekli un, kā vēsta Džūljena Šnābela filma, arī draudzenes kleitas. Viņa postgraffiti gleznojumi bija zīmju, vārdu un pašam būtisku tēlu (no kuriem dažus viņš ekspluatēja kā savu parakstu) pārpilni. Žana Mišela Baskjā darbos melnādainie cilvēki attēloti primitīvi stilizētā veidā, viņu sejas grimase rāda baltu līdzenu zobu rindu, dažkārt galvu rotā kroņi. Darbi ir gan melnās, gan baltās kultūras reminiscenču pārpilni. Viņš portretējis arī, piemēram, Džimmiju Hendriksu. Dažkārt viņa gleznas stāstu vēstī slavenu džeza muzikantu vai melnādaino sportistu vārdu saraksts. Ņujorkas mākslas vide un cilvēki ap to pārsteidzoši ātri apžilba no mirdzošā zēna spožuma, un mākslas kritiķi, galeristi, dīleri un narkotiku tirgotāji viņu dievināja. Kritiķi slavēja mākslinieka darbu kompozīciju, lielisko krāsu izjūtu un spēju sabalansēt spontanitāti ar paškontroli. Nauda lipa pie Baskjā pirkstiem jau kopš pirmās izstādes 1981. gadā. 1985. gada 10. decembrī iznāca The New York Times Magazine, uz kura vāka pozēja Baskjā, piesakot numura rakstu – Ketlīnas Makgaigenas (Cathleen McGuigan) New Art, New Money: The Marketing of an American Artist, kurā var lasīt: “Maijā vienlaikus ar Baskjā pirmo personālizstādi Mērijas Būnas galerijā tika atklāta grandioza izstāde MoMA, kura bija veltīta muzeja atvēršanai pēc remonta un kurā bija iekļauts Baskjā spēka pārpilnais un seksualitātes uzlādētais melnbaltais pašportrets. Šī ekspozīcija ievērojami cēla gleznas tirgus vērtību. Christie’s rīkotajā pavasara izsolē (tikai divus gadus pēc portreta tapšanas) tā tika pārdota par 20 900 dolāriem (sākotnējā cena – 4000 dolāru).” Baskjā vien nieka deviņus gadus ilgā dzīve virsotnē līdzinājās ieilgušam karnevālam, kurā virpuļoja žurnālisti, mūziķi, mākslas dīleri, narkotiku tirgoņi, rokzvaigznes un mākslinieki. “Šampanietis nav problēma. Tas vienmēr bija visdārgākais šampanietis, kādu var nopirkt par naudu. Tas bija kopā ar viņu līdzās visdārgākajam kaviāram, jo viņš nopelnīja tik daudzus simtus tūkstošu dolāru, neticamos apjomos izpārdodot savus darbus. Viņš mēdza iemest simt dolāru zīmes klaidoņu klēpjos.” (Metjū Kolingss) 1982. gadā Baskjā gleznas bija iekļautas grupas izstādē Transavanguardia: Italia/America līdzās tādu meistaru kā Sandro Kja (Sandro Chia), Frančesko Klemente, Enco Kuki, Džūljens Šnābels u.c. darbiem. Baskjā vienmēr uzsvēris, ka vairāk par visu viņam gribējās kļūt slavenam. Patiesībā Žanam Mišelam Baskjā neko daudz neizteica dalījums melno un balto kultūrā, lai arī, pieminot viņu, jāatceras diskusija, kuru izraisīja Endija Vorhola un melnā mākslinieka draudzība un kuras daži dalībnieki Vorholam pārmeta melno mākslas lobēšanu. Attiecības, kuras atrodas mākslas leģendu saraksta galvgalī, aizsākās 1983. gadā un turpinājās līdz pat Vorhola nāvei. 1986. gadā Baskjā pirmo reizi devās uz Āfriku, kur Kotdivuārā notika viņa personālizstāde. Tā paša gada novembrī Kestner-Gesellschaft centrā Hannoverē tika atklāta aptuveni 60 gleznojumu un zīmējumu izstāde – 25 gadus vecais Žans Mišels Baskjā bija jaunākais no māksliniekiem, kuri tur jebkad izstādījušies. 1988. gads pagāja, izstādot darbus Parīzē un Ņujorkā. Baskjā apņēmīgi devās uz savu māju Havaju salās, kur bija nolēmis uz visiem laikiem atbrīvoties no narkotikām. Jūnijā, atgriežoties Ņujorkā, viņš apgalvoja, ka pilnībā atsvabinājies... “Vienīgā lieta, ko tirgus mīl vairāk par jaunu, dedzīgu mākslinieku, ir jauna, dedzīga mākslinieka nāve,” rakstīja Roberts Hjūss. Džūljena Šnābela filmas finālā Baskjā ir uzvilcis laivai līdzīgas koka tupeles, uz kurām pats uzrakstījis – “Titaniks”. Viņš mira 1988. gada 12. augustā 28 gadu vecumā. “Man bija nedaudz naudas, un es taisīju vislabākās gleznas. Es biju pilnīgi vientuļš, daudz strādāju un daudz lietoju narkotikas. Cilvēkiem es šķitu briesmīgs,” šos Žana Mišela Baskjā vārdus savulaik citēja New York Times. 1999. gadā 48. Venēcijas biennāles ietvaros Bevilacqua la Masa fonda telpās Sv. Marka laukumā bija skatāma Žana Mišela Baksjā darbu izstāde. Slavenais mākslas teorētiķis un kurators Akile Bonito Oliva ekspozīcijas speciālizdevumā rakstīja: “Mēs svinam to, ka ir viņa māksla.” ••• “Tur bija mazs princis, kura galvu rotāja maģisks kronis. Kāds ļaundaris nolaupīja viņu un ieslēdza cellē milzīgā tornī, atņemot balsi. Tur bija restoti logi, un princis sita galvu pret stieņiem cerībā, ka kāds sadzirdēs un atradīs viņu. Kroņa atsišanās radīja tik skaistas skaņas, kādas neviens līdz šim nebija dzirdējis. Tās bija dzirdamas daudzu jūdžu attālumā un bija tik burvīgas, ka cilvēkiem gribējās sagūstīt gaisu. Viņi nekad neatrada princi. Viņš nekad neizgāja no istabas. Tomēr kroņa radītās skaņas piepildīja ikvienu ar skaistumu.” (No Džūljena Šnābela filmas “Baskjā”) | |
| Atgriezties | |
