VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Japānas mūsdienu arhitektūra – kultūras mantojuma, jaunās ekonomikas un mākslas fenomens Inese Baranovska | |
| |
| Kas ir Japāna – maza saliņa okeāna vidū, gadsimtiem no Eiropas kultūras
izolēta valsts ar stingri izkoptām feodālās dzīves normām, unikālu,
tikai sev raksturīgu kultūru un filozofiju, valsts ar visattīstītāko
nākotnes tehnoloģiju, valsts ar neparastu vienas tautības dominanti un
lielu iedzīvotāju skaitu. Mūžam neizdibināmais Austrumu fenomens, kas
21. gadsimtā spēj apbrīnojami organiski (reizē arī dīvaini un kuriozi)
iemiesot sevī gadsimtiem koptas un slīpētas kultūras tradīcijas,
savdabīgi asimilēt Rietumu kultūras vaibstus, savu megapilsētu
dinamisko dzīves enerģiju un subkultūru, visas pasaulē iespējamās
jaunās tehnoloģijas. Valsts un kultūra, kuras saknes dziļi ietiecas
pagātnē un dabas pirmatnībā, bet vienlaikus mērķtiecīgā patstāvībā
pārliecinoši raugās tikai nākotnē. Pirms runājam par Japānas mūsdienu arhitektūru, ir nepieciešama atkāpe pagātnē. Jāatceras, ka visu iepriekšējo gadsimtu arhitektūras tradīcijas Japānā ir pilnībā atšķirīgas no Eiropas zemju tradīcijām. Japānā nekas nav mūžīgs un it viss ir pakļauts varenajiem dabas spēkiem (īpaši zemestrīcēm). Tādēļ gadsimtiem ilgi Japānā netika celtas akmens būves, bet viss – no pilīm un cietokšņiem līdz pat zemnieku būdiņām – tika veidots no vieglām koka konstrukcijām, stiklu vietā izmantojot slaveno japāņu papīru. Pavisam citādi tiek risināta arī telpas problēma. Eiropā telpa ir noslēgta, pilsētbūvniecībā raksturīgi kompozicionāli noslēgti laukumi. Tas viss ir svešs viduslaiku Japānai, kur māja ir atvērta telpa. Bīdāmo sienu sistēma ļauj nemitīgi mainīt to, atvērt uz visām debess pusēm. Japāņu mājokļa struktūra visā pilnībā sakņojas dzenbudisma filozofijā: “dao”, “lietu ceļš” – viss ir vienots un atrodas nemitīgā tapšanas procesā, nevis gatavā pabeigtā esībā, nav starpības starp iekšējo telpu un to, kas atrodas ārpus tās. Svarīgs ir termins “ma”, kas filozofiski raksturo nevis reālu lietu, cilvēku, dzīvnieku vai vietu, bet enerģētiski nozīmīgo, netveramo. Japāņiem nav raksturīgi tādi filozofijas principi kā “mans nams – mana pils”, viss balstās uz nemateriālām vērtībām vai arī materiālo lietu acumirklīgo skaistumu, ēnu un gaismu spēli ar tām un to vērošanu. Gadsimtos sakņojas tradīcija katru templi pārbūvēt ik pēc divdesmit gadiem, tomēr pilnībā saglabājot tā iepriekšējās konstrukcijas un apjomus. Slavenais mūsdienu japāņu arhitektūras metrs Kendzo Tange salīdzina senās japāņu būvju formas ar dejas formu, kas, saglabājot tradīcijas un kanonus, katrā izpildījumā dzimst no jauna. Un vēl par vienu japāņu īpatnību, citējot Kendzo Tangi: “Man liekas, ka japāņu attieksme pret mājokli kā tādu sakņojas vēsturiski likumsakarīgajos priekšstatos par tā pagaidu stāvokli, nevis mūžīgo saglabāšanu. Šķiet, japāņi ir vienīgie, kuriem patīk baraku tipa ēkas. Kad viņu nami sabruka zemestrīcēs vai sadega karos, viņi, daudz nekurnēdami, uzreiz sāka būvēt jaunas barakas.” Ikvienā japānī ir iekodēta spēja nenožēlot mantisko lietu zaudējumu. Nekas nav mūžīgs. Metropole Tokija vien 20. gadsimta laikā divas reizes tika gandrīz pilnīgi iznīcināta un pārbūvēta, tā nemitīgi atjaunojas, un tikai retas celtnes ir vecākas par divdesmit gadiem. Šajās pārbūvēs nav vietas nostalģiskam sentimentam, pat nozīmīgas piemiņas un kulta būves tiek pārradītas no jauna ar enerģiju, kas pilnīgi neiedomājama Rietumu pasaulei. 20. gadsimta otrā pusē Japānas būvniecībā stabili ienāk tādi celtniecības materiāli kā betons, stikls, metāls. Tikai pēdējās desmitgadēs ir attīstījušās tehnoloģijas, kas nodrošina augsto celtņu izturību pret mūžīgo postu – zemestrīcēm. Tiek radītas masīvas, ilglaicīgas, pastāvīgas un monumentālas būves, kas ir pilnīgā pretrunā senajām japāņu tradīcijām. Sākotnēji daudzi japāņi pat atteicās dzīvot jaunuzbūvētajos dzelzsbetona daudzdzīvokļu mājokļos. “Manuprāt, mums vairāk jātic tam, ka laikmetīgā civilizācija radīs jaunas mūsu gadsimtam raksturīgas kultūras un mākslas vērtības.” Japāņi ir progresa nācija, un tāpēc Kendzo Tanges vēlējuma izteiksmē teiktais 20. gadsimta 60. gados, tagad, 21. gadsimtā, ir pārliecinoši īstenojies. Konkrētāk runāt par Japānas mūsdienu arhitektūru 20. gadsimta pēdējos gados var, pateicoties Japānas fondam, Japānas Arhitektūras institūtam un Japānas vēstniecībai Latvijā. Šo institūciju darbības rezultātā līdz 20. aprīlim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā varēja skatīt ceļojošo fotoizstādi “Japānas mūsdienu arhitektūra. 1985–1996”. Izstāde atspoguļo vienas desmitgades sasniegumus laikmetīgajā arhitektūrā Japānā. Šī perioda pirma daļa (80. gadi un 90. gadu sākums) sakrīt ar Japānas ekonomikas strauju augšupeju, kas likumsakarīgi nodrošināja arī jaunās arhitektūras aktīvo dzīvotspēju. Reizē šī tā dēvētā burbuļu ekonomika lika arī arhitektūrai pieskaņoties tām pārmērībām, kas raksturīgas tik anormālam ekonomiskam “lēcienam”. Vislielākā celtniecības vitalitāte un vēriens šajā laikā nenoliedzami koncentrējas lielākajos centros – tādās meotropolēs kā Tokija, Osaka, Kobe, arī senajā Japānas galvaspilsētā Kioto. Būvniecību šajās pilsētās var raksturot ar vārdiem “enerģija un konfūzija”. Iedzīvotāju vairākums, kas koncentrējas lielpilsētās, ir jaunienācēji un dzīvo pilsētā vienai dienai kā svešinieki. Nauda nosaka visu: vienas dienas laikā var tikt nojaukta iepriekšējā celtne (kaut arī vēl funkcionāli dzīvotspējīga) un veidots kaut kas efektīgāks, vērienīgāks, lielāks. Daudzas tieši “burbuļu ēras” laikā celtās ēkas atstāj provokatīvi pašmērķīgu iespaidu. Tās ir izteikti postmodernistiskas, un tās bieži raksturo ironiskas manipulācijas ar hipertrofētiem elementiem un citātiem no arhitektūras vēstures. Reizē tās ir arī unikālas arhitektu vispārdrošāko ideju un ironisku iedomu spēļu reāls materializējums, kuru vērienā un pārdrošībā grūti rast analogus citur pasaulē. Tomēr vienlaikus ar pārspīlējumiem šajā posmā tiek radītas vērienīgas būves, kuras var saukt par 20. gadsimta klasiku. Piemēram, slavenais Kendzo Tanges asociācijas 1991. gadā radītais vērienīgais Tokijas pilsētas administratīvais komplekss. Unikāla, debesskrāpjiem ne vienmēr raksturīga, proporcionāla harmonija, kur Japānas celtniecības elementu tradīcijas organiski saplūst ar jauno tehnoloģiju kvalitātēm un iespējām, bet pāri visam virmo gotisko katedrāļu efemēras ilūzijas. Kendzo Tange ir pirmais arhitekts Japānas vēsturē, kas minētajā kompleksā realizē Japānai tik neraksturīgo slēgtā laukuma principu. Likumsakarīgi – ziepju burbulim bija jāsprāgst, un sāpīga ir atgriešanās realitātē pēc iepriekšminētā pašpārliecinātā mirāžai līdzīgā perioda. Pēdējos gadus Japāna lielā mērā ir nodarbināta ar “pēcdzīru atskurbumu”, kad visiem jārēķinās ar reāliem ekonomiskiem un sociāliem apstākļiem. Tomēr “burbuļu ēras” laikā gūtā vērtīgā pieredze netiek noliegta, jo tā atklāja jaunu iespēju apvāršņus kā arhitektūrā, tā kultūrā vispār. Japāņi ir visdziļākā pārliecībā, ka arhitektūrai jāraugās nākotnē, tā ir spējīga radoši attīstīties pat reducēta budžeta apstākļos. Tas demonstrē, ka arhitektūra ir nozīmīga kultūras sastāvdaļa un tās progresu virza talantīgi arhitekti un jaunas tehnoloģijas, nevis vienīgi ekonomika. 90. gadu arhitektūrai – savos labākajos piemēros – raksturīga atgriešanās pie harmonijas un klasiskām proporcijām. Būvēs atspoguļojas tieksme novērtēt pirmatnējo formu tīrību bez lieka ornamentāla uzslāņojuma. Paralēli attīstās tendence, ko var raksturot kā jaunas tēlu sistēmas meklējumus – futūristiskas vīzijas, kurās bieži vien vērojama mehānisko un organisko dabas formu neparasta saplūsme. Vēl – lai gan jau ar nākotnes augstās tehnoloģijas materāliem, ne tikai koku un papīru – tiek manifestētas senatnes vērtības, kas sakņojas nevis stabilitātē un nemainībā, bet gan acumirkļa skaistumā, tā gaistošajās izmaiņās un svārstībās. Konkrētā izstāde bija veidota, respektējot visas arhitektūras un dizaina transformācijas, kas notikušas atspoguļojamā dekādē. Izstādē demonstrētie darbi bija grupēti septiņās kategorijās, kas labāk parāda to, kā arhitektūras izteiksmes līdzekļi refleksē pārmaiņas Japānas sociālās dzīves apstākļos, – metropoles, vidēja mēroga pilsētas, ciemati, nomales, atgūtās zemes, lauki, atpūtas zonas. Šī klasifikācija palīdz labāk izprast Japānas un tās arhitektūras iedabu, kas sakņojas gan ģeogrāfiskās, gan sociālās īpatnībās. Varbūt arī šis sadalījums, vismaz man kā autsaideram, šķiet mazliet pārspīlēts, tomēr tiešām svarīgs un raksturīgs ir dalījums starp būvniecību metropolēs un provincēs, kā arī celtnēs, kas tiek realizētas nevis urbanizētā vidē, bet tās mazāk skartajās zonās (cik nu tas Japānā iespējams), tuvāk dabas pirmatnīgumam. Lielākais vairums Japānas pilsētu tomēr nav metropoles, bet gan pilsētas, kuru izcelsme sakņojas viduslaiku feodālo pilsētu struktūrā. Centrā – parasti kalnā – bija feodāļa pils, ko ieskāva viņa samuraju rezidences. Mūsdienās šis vēsturiskais modelis saglabājas, vienīgi centrā atrodas kāda nozīmīga sabiedriska ēka: municipālie vai kultūras centri, prefektūru valdes ēkas, bibliotēku, skolu, muzeju, koncertzāļu kompleksi. Apkārt šim centram grupējas dzīvojamie mājokļi – pēc šūnu principa veidotie daudzdzīvokļu namu kompleksi, ko raksturo cilvēcīgi mērogi un apkārtējai ainavai atvērti skatpunkti. Nomalēs vairāk dominē japāņiem aizvien tuvā individuālā apbūve ar tradicionālajiem mazajiem dārziņiem. Šīs pilsētas nav tik haotiskas kā metropoles, tās raksturo stabilitāte, humāni mērogi un harmoniskas attiecības starp centru un perifērijām. Savukārt metropolēm, jo īpaši Tokijai, tipiska ir bezkaunīgi haotiska apbūve, kam nav Eiropas galvaspilsētām raksturīgās panorāmiskās pilsētainavas. Pat izcilus arhitektūras paraugus bieži var novērtēt tikai iedomās, tos filtrējot no vispārējas pilsētas apbūves konteksta. Aizvien vairāk paralēli augstās tehnoloģijas brīnumainiem apliecinājumiem tiek veidotas būves, kuru galvenās vērtības ir atgriešanās pie vēsturiskajām tradīcijām, laikmetīgai arhitektūrai harmoniski saplūstot ar visiem dabas pirmelementiem. Tā ir arhitektūra, kuras mērķis ir veiksmīgi iekļauties, ieplūst dabā vai pilnīgi sakust ar to vienotā veselumā, arhitektūra, kuras pamatprincipi balstās uz rūpīgu vietējās ainavas topogrāfisko īpatnību respektēšanu. Veiksmīgākajos šī virziena darbos vienmēr ir kāds mistērisks atklājuma un laika nobīdes moments, bieži gaisma, ēna, gaiss, mākoņi, ūdens virsma kļūst par galvenajiem varoņiem šajās arhitektoniski izsmalcinātajās spēlēs. Kā virsotni visā šajā tendencē gribētos minēt arhitekta Kengo Kumas un partneru radīto unikālo viesu māju ar nosaukumu “Ūdens – stikls”, kas tapusi 1995. gadā. Šajā neparastajā celtnē ir augsti attīstīts modernās arhitektūras simboliskais aspekts. Šeit it kā apzināti tiek izdzēstas jebkuras reālās funkcionālās arhitektūras pēdas, tā kalpo vienīgi kā iluzors ierāmējums brīnumskaistas dabas vērojumam. Izstādē atspoguļojas tikai dekāde vienas senas tautas un kultūras vēsturē, ko varējām novērtēt caur arhitektūras vērtību prizmu. Viens posms, ko raksturo naudas varas eiforija un visatļautības rotaļas arhitektūrā un kam seko pašattīrīšanās process un atgriešanās pie nemainīgām vērtībām, nu jau gan izmantojot jaunas formas, izteiksmes līdzekļus, materiālus un tehnoloģijas. “Es pilnīgi piekrītu, ka mums jāizturas ar cieņu pret mūsdienu sasniegumiem. Lai ko ļaudis teiktu, bet, ja jau reiz Japāna ir uzsākusi virzību par Eiropas kultūras ceļu, tad mums neatliek nekas cits kā drosmīgi piebiedroties, atstājot vecās paaudzes ēnu pasauli tālu aiz sevis. Taču mēs nedrīkstam aizmirst vienu patiesību – kamēr neizmainīsies mūsu ādas krāsā, mums lemts mūžīgi ciest zināmus zaudējumus, ar ko vajadzēs samierināties. Vēl gribu tikai piebilst, ka rakstīju šīs rindiņas, pieļaujot domu, ka jābūt taču kādai jomai, kaut vai literatūrai un mākslai, kurā mēs šos zaudējumus varētu segt.” (Taņidzaki Dzuničiro. Ēnas cildinājums. No japāņu valodas tulkojis Edgars Katajs.) | |
| Atgriezties | |
