VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| IMATERIALITĀTES TĒLNIEKS Laima Slava | |
| |
| Olafura Eliasona (Olafur Eliasson) vārds pēdējos gados, runājot par pārsteidzošiem notikumiem mākslas notikumu telpā, atskan arvien biežāk. "Triecienā ieņēmis mākslas pasauli" – arī tā saka. Patiesībā savu īpatnējo domāšanu publiski novērtējamā formā viņš izkopis virknē vērā ņemamu projektu kopš 1989. gada, kad piedalījās "Ventilatora projektā" Šarlotenburgas izstāžu zālē Kopenhāgenā, bet viņa pirmā personālizstāde notika jau 1991. gadā turpat, Overgarden galerijā. Savveida kulmināciju interese par Eliasonu varētu būt sasniegusi 2003. gadā, kad tieši viņš ar savu darbu piepildīja Dānijas paviljonu Venēcijas biennālē, bet oktobrī pārsteidza britus, dāvājot tiem Londonā šai ziemai cauri, līdz pat 2004. gada vēlam pavasarim mūžīgu saules gaismu pie Tate Modern Turbīnu zāles griestiem. Oranža, varena saule, milzīgās telpas dziļumā spoguļu atspīdumā noapaļojusies, dāsni dāvā savu gaismu, Londonas slaveno miglu (nekad tādu gan dabā neesmu redzējusi!) dūmakas romantizēta. Kurš pats nav vērojis tās iespaidu, kas ienācējam, uzreiz attopoties šīs telpas negaidīti atmosfēriskā tēla, Tērnera gleznu vīziju līdzinieka iekšienē, liek ne tikai pārsteigumā noelsties, bet pat biezā slānī gulšņāt uz grīdas, relaksēti baudot tās izkliedēto, silto starojumu, tam, pat neraugoties uz daudzajiem krāšņajiem attēliem, ko šī aina ir provocējusi, grūti priekšstatīt mākslinieka ideju realizācijas iedarbību. Jo Eliasona darbu efekts nav tik daudz vizuāls, cik – es laikam pat teiktu – fizioloģisks. Skatītāju/interesentu, to, kurš gatavs dalīties ar mākslinieku šajā pieredzē, viņš piespiež sajust lietas, par kurām pats grib runāt, burtiski uz ādas. Viņa materiāls ir gaiss, gaisma, dabas elementi vai to struktūru tehnoloģiskas konstrukcijas, optisku fenomenu izpēte, attiecības starp dabu un tehnoloģiju, arhitektonika kā dabiska priekšmetiskās pasaules pamatīpašība, kas iedarbojas vispirms jau sensuāli, mums pašiem to neapzinoties. Viņš nostāda skatītāju situācijā, ko provocējusi viņa uz bagātīgu zināšanu pamata radītā, konstruētā telpa, vide, mašinērija, kaut kādi tehniski rīki, optiski instrumenti utt. Nešaubīgi – viņš ir pētnieks. Taču dīvains pētnieks, kura darba rezultāti izpaužas ne tik daudz skaitļos un formulās (taču katalogu un viņam veltītu grāmatu tekstos sastapsiet arī tos), cik spējā savos eksperimentos iesaistīt skatītāju, viņa darbu valdījuma telpā ienākošo cilvēku, liekot kļūt tam par šī darba/eksperimenta sastāvdaļu. Atceros pati savus soļus pāri Islandes lavas izdedžu klātajai grīdai Parīzes pilsētas modernās mākslas muzejā, lai nokļūtu telpā, kuras dzeltenā gaisma padara tevi krāsas aklu, lai pēc tam pētītu savas acs atveidu uz milzu ekrāna, izietu cauri strukturāla režģa tunelim un iekļūtu varavīksnes krāsu pasaules maiņās, pašā viducī, un tās nevis vienkārši redzēt, bet sajust katru atsevišķi pēc kārtas pārņemam visu tavu būtību. Protams, pirmais, par ko es toreiz domāju, bija tieši tas, ka viņš ir islandietis un šīs zemes īpašā, skopā un reizē krāšņā daba, kuras atsevišķus elementus viņš piespieda man gluži fiziski sajust, pavisam noteikti veido arī īpašu cilvēku tipu, kas, šis apkārtnes spiests, redz un domā par lietām, kuras citā pasaules malā dzīvojošais pat neievērotu. Viņš tiek dēvēts par tēlnieku, fotogrāfu, instalāciju mākslinieku. "Eliasonam tādas imateriālas sajūtas kā temperatūra, smarža, gaiss un magnētiskie viļņi, sniegti mākslas kontekstā, kļūst par skulpturāliem elementiem." Izdevniecība Phaidon jau paspējusi par Eliasonu kā jaunu pasaules mākslas zvaigzni laist klajā iespaidīgu grāmatu, par viņu raksta gan izstāžu kuratori, gan arhitektūras teorētiķi, viņa mākslas inspirācijas atsaucēs ir gan Antonioni filmas (protams, vispirms jau " Sarkanais tuksnesis"), gan Anrī Bergsona filozofiskie teksti. Viņš arī pats formulē un izklāsta savus uzskatus: "Visās eksistējošās fiziskās struktūrās (un mūsu kultūras modeļos) savstarpējās attiecības pastāv kā socializējošs potenciāls. Cauri vēsturei var vērot, cik dažādi redzēšanas un attieksmes pret telpu modeļi – tie arī ir mūsu attiecības ar apkārtni – ir nomainījuši cits citu paralēli sociālajām, ideoloģiskajām, tehniskajām un citām izmaiņām. Dotā laika vērtības vienmēr determinē modeļi un attiecības, caur kurām mēs izvēlamies vadīt savas dzīves. Ja vērtības mainās, mainās arī attiecības. Atsevišķai personai šie modeļi un attiecības var likties tik dabiskas, ka var kļūdīties, domājot, ka tie raksturo mūsu apkārtnes tiešamību (patieso realitāti). Caur dotā laika vērtību mērogu (scale) mēs strukturējam savu apkārtni tādējādi, ka tā kļūst jēgpilna un tās būtība – saprotama. Lai gan tajā pašā laikā šīs īpašās attiecības veido savveida ierobežojumu tam, ko mēs no mūsu apkārtnes uztveram un saprotam, jo tas izslēdz vai notušē jebkuras zināšanas, kuras konfliktē ar tās jēgpilno būtību." (Surroundings Surrounded, 2000. gada izstāde Grācā.) Grāmatiņa, ko Eliasons pats nosauc par enciklopēdisku 50 tekstu kolāžu par šo tēmu, saucas "Jūsu stāvokli telpā ietver apkārtne, un jūsu apkārtnes ir pozicionētas" (Your position surrounded and your surroundings positioned). Tāds ir arī kādas viņa izstādes nosaukums, un tieši šīm cilvēka un viņa apkārtnes attiecībām Olafurs Eliasons arī velta savu pastāvīgo uzmanību, no izpētes un vizuāliem trikiem arvien pietuvojoties pats sava klimata radīšanai ne tikai mākslas ainavā. Ne jau velti darbs Tate Modern tā arī saucas – "Laika projekts" (The Weather Project). Tāpat kā mūzikai jārodas muzicēšanas brīdī, arī Eliasona māksla rodas tiešā saskarē ar mākslu, tādēļ tās atspoguļojums ir tik netverams. Reproducējot tas var pārvērsties par vienkāršu "eglīšu mantiņas spīguli" vai salkanu saullēkta bildīti. Un tieši šis moments varbūt arī fascinē visvairāk: mana līdzdalība ir obligāta, man laipni tiek piedāvāta kopīga piedzīvojuma iespēja. Bieži skatītājs jau izstādes nosaukumā tiek uzrunāts personīgi, piemēram: "Tavs vējainais stūris", "Tava saules mašīna", "Pastāsti man par brīnišķīgu izgudrojumu". Un ja man jānosauc kāds patiesi laikmetīgs mākslinieks, kura rīcībā ir neparasti izteiksmes līdzekļi, ar kuriem tiek panākts nenoliedzams iespaids, tad Olafuru Eliasonu es nosauktu kā pirmo. Tiesa, šis iespaids varbūt vistuvāk vērtējams arhitektūras iedarbei, viņa projektu vidū ir gana tādu, kas veikti kopā ar arhitektiem, un arī viņa sarunu ar tiem fiksēts ne mazums. Biogrāfiskās ziņas ietver raksturojošu faktu virkni: Eliasona vecāki ir islandieši (par to liecina arī vārds), taču dzimis viņš 1967. gadā Dānijā, Kopenhāgenā, kur arī mācījies Dāņu Karaliskajā mākslas akadēmijā (1989–1995). Pašlaik viņš tiek raksturots kā based in Berlin, taču viņa projektu ģeogrāfija ir ļoti plaša. Mākslinieks piedalījies izstādēs gan visos Eiropas nozīmīgākajos mākslas centros, gan arī tās perifērijā (piemēram, 1998. gadā pat Viļņā 7. laikmetīgās mākslas triennālē Cool Places), gan ASV. Tikpat vērienīgs ir viņa personālizstāžu saraksts, kur netrūkst ne Londonas, ne Parīzes, ne Losandželosas un Ņujorkas, par Ziemeļeiropas centriem pat nerunājot. 2002. gadā viņš tika nominēts prestižajai Hugo Bosa balvai. Pašlaik tieši Islandē, ar kuru Olafurs Eliasons uztur ciešas saites un katru gadu turp dodas, lai papildinātu savu fotoattēlu kolekciju ar Islandes dabas tēmām, Reikjavīkas Mākslas muzejā līdz 14. martam skatāma liela viņa darbu izstāde Frost activities (nosaukumu aptuveni varētu tulkot kā "Darbošanās sala laikā"), ko muzejs pats raksturo kā izaicinājumu sev. Jādomā, Eliasona darbi prasa pamatīgu tehnisku nodrošinājumu, kaut tas, protams, nelīdzinās Bila Violas izaicinājumam visjaunākai digitālai tehnoloģijai, kam jānodrošina nepieciešamās attēla kvalitātes. Eliasona izmantotā tehnika tiek raksturota kā "vienkārša tehniska palīdzība". Viņa instalāciju "mašinērijā" ir vairāk konstruktora attapības nekā augsto tehnoloģiju sarežģītības. Taču kaut kas līdzīgs šiem abiem absolūti dažādajiem māksliniekiem ir. Un tā ir viņu rāmā izpēte, neatlaidīga iedziļināšanās kādā lietā vai parādībā, lai atkailinātu tās mehānismu. Violam tas ir jūtu izpausmes sejās un figūru kustībās psiholoģiskais mehānisms, Eliasonam – sensuālais, uz dažādiem kairinājumiem fizioloģiski reaģējošais, kam būtu jāpāriet indivīda prāta darbā. Gunnars J. Arnasons to Frost Activities pieteikumā raksturo kā Eliasona interesi "manipulēt ar tiešo vidi, apkārtni un arhitektūru, lai piespiestu mūs pieņemt vairāk sevī izdzīvotu un kritisku attieksmi pret dažādiem spēkiem, kas ietekmē un veido mūsu uztveri un sapratni par pasauli mums apkārt – kā dabas, tā arī mākslīgo". Tomēr ir grūti definēt skatītāja (dalībnieka) "ieguvumu" vai vismaz runāt par līdzpārdzīvojumu kā vienam, tā otram tieši tādēļ, ka jūtu mehānisma darbības atrādīšana vai vides elementu izjust likšana uz savas ādas ir fascinējoša, apbrīnas vērta, taču "vēsa". Violam (ne mirkli neapšaubot viņa snieguma ģenialitāti) ar visu radīto attēlu krāšņumu un mērķtiecīgo kustību, aktiermākslas perfekciju pat vēl "vēsāka" nekā Eliasonam, jo zem saules, pat uz putekļainas grīdas sildoties, privātā fantāzija tomēr raisās. Bils Viola savās kustīgajās gleznās fiksētajā mīmikas un ķermeņa kustību procesā visu izdara pats un noliek priekšā skatītājam, kam, neatrodot šais ainās vietu līdzdalībai, atliek vien apbrīnot paveiktā meistarību. Tā nenotiek ar mazliet agrīnākajiem Violas Five Angels for Millennium un 1996. gada The Crossing – cilvēku, ko "apēd" uguns liesmas vai izgaisina ar pilieniem lēni sākusies ūdens lavīna. Tajos motīva konkrētība ar procesa negaidīto, noslēpumaino rezultātu noturas līdzsvarā, atgādinot par "citu realitāti" un tās spēkiem, kas ikdienā apslēpti. Arī Olafura Eliasona spēks joprojām ir kaut kur dziļi iekšienē mājojošu eksistenciālu sajūtu pārsteidzošā, negaidītā reflektējošā uzjundīšanā, un tas mazinās, novests līdz perfektai formai kādā strukturālā, tektoniskā konstrukcijā, par kuru vienmēr varēs teikt – skaisti, protams, ļoti skaisti... | |
| Atgriezties | |
