VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viņš dzīvo fotogrāfijā. GUNĀRS BINDE Alise Tīfentāle Gunārs Binde – fotomākslinieks. Viņš fotografē un dzīvo fotogrāfijā, skatoties uz pasauli kā fotogrāfisku tēlu iespējamību. Viņš kolekcionē fotoaparātus, vēsturiskas un mūsdienu autoru fotogrāfijas. Viņš nav fotogrāfs, viņš ir mākslinieks šī vārda autentiskajā un precīzajā nozīmē, katra viņa fotogrāfija ir Autora radīts mākslas darbs, nevis "uzņēmums". Par akta fotogrāfiju viņš intervijā Andrim Grinbergam teicis: "Man jau nav plikuma, man ir vēstījums!" (Vakara Ziņas, 2003, 20.dec.). Katra Gunāra Bindes fotogrāfija ir vēstījums, un tieši tas padara viņa darbus vērtīgus un unikālus. Te būtu vietā atcerēties būtisko atšķirību starp fotomākslu, fotogrāfiju un mākslu, kurā izmantota fotogrāfija. Tas, kas jau labu laiku ir redzams visās laikmetīgās mākslas izstādēs, lielākoties ir "māksla, kurā izmantota fotogrāfija" – performanču un akciju dokumentācija, momentuzņēmumu žanrs, kurš 90. gados kļuvis populārs nejaušības, intimitātes, nenoteiktības un viegluma dēļ, foto kā papildinājums, projekcija, parafrāze, kā viens no informācijas nesējiem kādas idejas pilnīgai analīzei. | |
| |
|
Laikmetīgā fotogrāfija savukārt ir profesionālu fotogrāfu radošie meklējumi vienas tehnoloģijas, vienas tradīcijas ietvaros. Piemēram, Sisley reklāmas fotogrāfa Terija Ričardsona darbi ir un paliek reklāma pat tad, ja modīgi balansē uz pornogrāfijas robežas un tiek izstādīti prestižā galerijā. Fotomāksla ir jēdziens, kas pašlaik lielā mērā asociējas ar 60.–70. gados populāro salonfotogrāfiju, kā arī dažādiem tolaik aktuāliem eksperimentiem ar fotogrāfijas tehniskajām iespējām. Bet tādiem virspusējiem spriedumiem nav nekāda sakara ar to fotomākslu, ar kuru jau kopš 1957. gada nodarbojas Gunārs Binde – nopietni un ar sapratni, un par to vislabāk izstāstīs pats mākslinieks. Inscenētās (jeb, viņa paša vārdiem sakot, režisētās) fotogrāfijas meistars pārsteidzoši nelokāmi turas pie saviem uzskatiem par fotomākslas būtību un mērķiem, un tie nav mainījušies līdzi modei, politikai vai ekonomikai. 1967. gada februārī intervijā žurnālam "Liesma" Gunārs Binde teicis: "Māksla ir radīt fotogrāfisku tēlu, pacelt to līdz simbolam, problēmai. Fotogrāfisks tēls paceļas pāri dokumentālai patiesībai, tas kļūst par vispārinājumu." 2004. gada sākumā intervijā žurnālam "Studija" mākslinieks saka to pašu. 2003. gada 27. decembrī Gunārs Binde svinēja 70 gadu jubileju. Pirms 10 gadiem 60. dzimšanas dienu viņš atzīmēja ar foto izstāžu sēriju, un arī šoreiz svētki viņam saistās galvenokārt ar fotogrāfiju. Gunārs Binde iecerējis tuvāko gadu laikā sarīkot izstāžu sēriju "Subjektīvā enciklopēdija", kurā izstādītos darbus sakārtotu pēc nosaukumiem alfabēta secībā no A līdz Z. Pirmā šīs sērijas izstāde "Subjektīvā enciklopēdija. A" bija skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā (no 2003. gada 10. decembra līdz šīgada 28. februārim). Paralēli izstādē "Arhīvs" Melngalvju namā (no 13. janvāra līdz 8. februārim) varēja apskatīt pa vienai fotogrāfijai no katra gada (1957–2003), Sarmītes Sīles galerijā – izstādi "Erotika", bet Daugavas muzejā Doles salā – dabasskatu un aktu izstādi "Meitenes". Pēc tam Motormuzejā būs skatāma Gunāra Bindes fotogrāfiju sērija "Lidojums", un būs vēl. Kā atzīst pats autors, tās fotogrāfijas, kurās pētīti indivīda pārdzīvojumi un savstarpējo attiecību spriedze, ir mūžīgas. Daudzas Gunāra Bindes fotogrāfijas ir Latvijas fotomākslas klasika, vēl neskaitāmas citas bijušas ceļš uz to. Turklāt ne viegls vai vienkāršs – nav brīnums, ka Gunāra Bindes uzskati par fotomākslas jēgu nav būtiski mainījušies daudzu gadu laikā. Mākslinieks negaida nejaušību, viņš meklē iespēju apzināti radīt apstākļus, lai notiktu viņa prāts. 1971. gada novembrī Gunārs Binde par sevi rakstījis žurnāla "Liesma" "Mākslas dzīves hronikā": "Esmu dzimis 1933. gadā malēniešu zemnieka ģimenē. No šīs puses ļaudīm esmu mantojis patiesības alkas un līdumnieku neatlaidību, jo viss, ko līdz šim esmu guvis, no manis prasījis daudz pūļu." Gunārs Binde veidojis arī kinožurnālu "Māksla" (1966, Nr.4), fotofilmas ("Hallo, Maskava!", 1966, u.c.), piedalījies Ivara Selecka dokumentālo filmu veidošanā. Fotogrāfija ir līdzeklis, lai realizētu ideālus, – par to pārliecinājos sarunās. Kā fotogrāfija kļūst par fotomākslu? (Intervijā žurnālam "Liesma" 1967. gada februārī Gunārs Binde ir teicis: "Kino var inscenēt. Tam neviens neiedomājas pārmest patiesīguma trūkumu. Kāpēc fotogrāfijā nevar būt inscenējums? Man fotogrāfija ir māksla. Informatīva patiesība man nav vajadzīga. Galvenais ir mākslas patiesība. Mākslas fotogrāfija nepretendē uz dokumentalitāti. Palikdama dokumentāla ar izteiksmes līdzekļiem, tā apliecina manu patiesību, manu attieksmi pret objektu, pret dzīvi. Galvenais ir nevis dokumentālisms, bet mākslas tēls.") Tās ir divas atšķirīgas lietas. Man fotogrāfija ir tā, kur pati fotogrāfija ir vienīgais galamērķis. Dokumentāla fotogrāfija, kas domāta, piemēram, publicēšanai žurnālā, ir tikai informācija, kura fiksēta ar fotogrāfisku līdzekļu palīdzību, un to es nesaucu par fotogrāfiju. Ar to nodarbojas amatnieki un profesionāļi, viņu arods ir fotogrāfs, un viņi ar to pelna naudu. Viņi vienkārši aiznes informāciju no notikuma vietas pie lasītājiem, tā ir fotogrāfijas pazemošana. Es ar fotogrāfiju naudu nepelnu, pelnu ar to sava sapņa piepildījumu. Es iegūstu savas dzīves jēgu ar fotogrāfiju. Ja kāds nopērk, es, protams, paņemu naudu, bet tas nav mans mērķis. Fotogrāfija jau neeksistē tikai kā attēls, kā taustāma plakne. Tas ir tikai rezultāts. Pirmsākums ir fotogrāfiskā domāšana, kas faktiski ir abstrakcija. Ja es, skatoties uz ainavu, redzu fotogrāfiju, kaut arī tobrīd nefotografēju, man piemīt šī fotogrāfiskā domāšana un redzēšana. Šī domāšana ir cieši saistīta ar formu un gaismu. Redzēt gaismu formā, redzēt formu gaismā – tāda ir fotogrāfijas dziļākā jēga. Bet šodien notiek fotogrāfijas noplicināšana, tā ir vergs informācijas nešanai. Piemēram, glezniecība nenes informāciju, glezniecība ir glezniecība, pati par sevi, arī fotogrāfija var būt pati par sevi. Es to salīdzinu ar glezniecību – glezniecība nav domāta informācijas nešanai, un arī fotogrāfija var būt brīva no šis funkcijas. Kā, jūsuprāt, "mirkļa ķeršana" atšķiras no "inscenētās" fotogrāfijas radošā procesa ziņā? Kartjē-Bresons arī ir mākslinieks, viņa domāšana ir tēlaina. Viņš ar "noķerto mirkli" fiksē nevis faktu kā tādu, bet tēlu. Tajā dokumentālajam nav nozīmes, tā ir fotogrāfiska mistika. Pie mums parasti sastopamies ar primitīvu momenta ķeršanu – ja var noķert momentu, tad jau kaut kas ir sasniegts. Tā nav fotogrāfija, tā ir tukša nodarbe. Jaunībā es arī tā darīju – treniņa nolūkā, lai pilnveidotu tehnoloģiju. Domāšana nav moments. Fotogrāfijā tā ir atrakcija, kam nav sakara ar mākslu. Momenta ķeršanai ir nozīme tad, ja vajag fiksēt šo mirkli informācijas nolūkā, bet tam nav nozīmes kā tēlam. Tā ir tikai informācija. Arī skaistai ainavai nav nekādas nozīmes, ja tajā nav ielikta autora subjektīvā attieksme pret šo ainavu. To var ielikt ģeogrāfijas atlantā, bet tā nav māksla. Fotogrāfija var būt vai nu attēls, vai tēls. Attēls ir kaut kā redzamā optiska projekcija, tēls ir jaunveidojums, ko autors ir subjektīvi traktējis. Arī Eduarda Smiļģa portrets, ko varētu uzskatīt par "noķertu mirkli", nav viņa portrets, tas ir mans skatījums uz to, kā vecs cilvēks piedzīvo mūža gala traģēdiju. Un to attēlo viņa seja. Ne par velti viņš apvainojās un nepieņēma to kā savu portretu, kaut arī es to nebiju iecerējis kā portretu. Kāda jums pašam ir sajūta, ejot gar Jauno Rīgas teātri, kur šī fotogrāfija reproducēta uz ēkas ārsienas – tomēr kā Smiļģa portrets? Toreiz, kad mani uzaicināja, rezultātu biju iedomājies citādu – ka Smiļģa seja būs viens no vairākiem teatrāliem elementiem. Bet katrā gadījumā mani mierina tas, ka mans Smiļģis izskatās daudz labāk nekā nofotografētā bļodiņa ar salātiem uz Stockmann sienas. Kā rodas jūsu fotogrāfijas? (Intervijā žurnālam "Liesma" 1967. gada februārī Gunārs Binde uz līdzīgu jautājumu atbildēja šādi: "Fotogrāfija nerodas tad, kad nospiež slēdzi. Tā top ātrāk. Tā aizsākas kā iecere, un tad rodas moments, kad atklājas manai iecerei atbilstoša vide, gaisma, materiāls, modelis. Tad ieceri realizēju.") Tā kā esmu apguvis fotogrāfisko pasaules uztveri, es sevī nesu daudz ideju, manī ir daudzas sagataves gan apziņā, gan zemapziņā – tās var būt kādas vizuālas sakritības, kuras pēkšņi ieraugu dzīvē un varu realizēt kā savu fotogrāfiju. Kad sakrīt laiks, noskaņojums, gaismas, sabiedrība, no kaut kurienes rodas atklāsme, pamostas impulss, kas bijis zemapziņā, un es to nofotografēju. Kad tas ir nofotografēts, attīstu filmu, varbūt kaut ko arī nokopēju un tad aizmirstu, nolieku nost. Tikai pēc kāda zināma laika atgriežos, pārcilāju savus darbus, un laiks ir pārbaudītājs – ja fotogrāfija vēl joprojām man ir interesanta vai kļuvusi vēl interesantāka, tad ir labi. Ja fotogrāfija ir zaudējusi savu vērtību manās acīs, tad tās nav. Šis noteicošais laika posms ir apmēram divi gadi. Fotogrāfijas, kuras šo divu gadu laiku izturējušas un vēl joprojām ir aktuālas, interesantas, ir skatāmas arī pēc 20 gadiem. Tā ir mana tehnoloģija. Tikko uzņemtu fotogrāfiju nevar novērtēt. Vai laika gaitā tomēr nemainās jūsu viedoklis par fotogrāfijām, kuras esat savulaik atzinis par labām un kuras ir atzinīgi novērtētas, publicētas daudzos albumos? Ja fotogrāfija izturējusi divu gadu pārbaudi, tad viss ir kārtībā. Ir arī tendences, kas mainās, bet es tagad skatos savas padomju laika fotogrāfijas un brīnos, ka man tās nebūt nav novecojušas, tās ir derīgas arī šodien. Tā pati tematika man ir aktuāla arī šodien. Cilvēks tāpat mokās ar savām problēmām, dzīvo savā garīgajā pasaulē, viņš vēro, viņam ir "aizgājis jumts", tāpat kā tajā laikā varēja aiziet... Ja nopietna bilde ir taisīta tajā laikā, tad tā ir skatāma arī tagad, it īpaši, ja tā ir saistīta ar cilvēku attiecībām. Tās ir mūžīgās vērtības. Neesmu kalpojis to laiku idejām un nekalpoju arī tagadējām, jo tādām nav ilga mūža. Man ir svarīgi neiekļauties mirkļa norisēs. Jābūt mūžīgām tēmām un problēmām, un tad jau darbs nenoveco. Kas jūs iedvesmo fotogrāfijas radīšanai? Mani priecē tā sajūta, kad atrodu kaut ko neredzētu, kādu neizmantotu pagriezienu, pavērsienu, iespēju darīt kaut ko citādi. Kāpēc, piemēram, neparādīt, kā sieviete ieņem, gaida un dzemdē bērniņu? (Sērija "9 mēneši" – A.T.) Vai arī, ka sieviete lido? (Sērija "Lidojums" – A.T.). Man pēkšņi ienāca prātā, ka to var darīt. Tā bija "fiksā ideja". Iedvesma man nerodas no tā, ka saulīte silda vai putniņi dzied. Ja pēkšņi atklājas kāda jauna, tikai fotogrāfijai raksturīga pazīme, kā realizēt kādu ideju, tas iedvesmo. Tāda kā huligāniska pretreakcija tam, kas ir vispārpieņemts. To apgāzt – nevis iznīcināt, bet nostādīt kaut ko citu pretī. Tā arī ir iedvesmojoša sajūta, kad redzu, ka es varu to, ko esmu iecerējis, kad redzu, ka sanāk. Protams, bieži tas nevar būt. Ja gadā sanāk divas labas bildes uztaisīt, tas jau ir daudz. Pastāstiet par sadarbību ar Arnoldu Plaudi. Kā tā sākās? Iepazinos ar Arnoldu vēl tad, kad viņš bija Mākslas akadēmijas students, es arī sapņoju par akadēmiju, šad tad pat pazīmēju. Kad viņš sāka darboties teātrī, iepazinu viņu kā ļoti atraktīvu personību ar bagātu fantāziju. Vispirms Alūksnē, kur es biju saistīts ar savu darbu, vēlāk Valmieras teātrī un Rīgas teātros. Sadarbība bija mani izglītojoša, es no tās izaugu. Viņš man palīdzēja ienākt mākslas pasaulē. Pateicoties viņam, es nokļuvu teātrī, tā ir viena no manām skolām. Teātra principi ir tie paši, ko var izmantot fotogrāfijā. Tāpat kā teātrī – var inscenēt lugu precīzi, un var interpretēt un veidot to procesa laikā. Es precīzi neko nenorādīju, ļāvu "aktieriem" šajā procesā dzīvot. Te nu momenta ķeršana ir būtiska prasme – noķert to momentu, kad manis radītajā situācijā izšķiļas patiesība. Var būt dažādas metodes, sākot ar provokāciju... Tā tika izmantota arī pie Smiļģa – ļaut darboties, iepriekš nesakot, ko es gribu, un tad fiksēt reakciju. Darbojoties ar modeļiem, viņi paši bieži vien man atklāj ar savu būtību kaut ko tādu, ko es pats iepriekš nevarētu izdomāt. Modelis ar savu būtību, ar noskaņojumu, ar izskatu un visu garu ir palīdzējis veidot manis iecerēto tēlu. Viņš arī nosaka rezultātu. Plaudis bija ideju ģenerators un arī "aktieris" daudzās manās bildēs. Jebkurā situācijā viņš ātri aptvēra, kas tur var sanākt, šīs situācijas var reducēt uz vienu tēmu, – vīrieša un sievietes attiecības. Man ir vesels cikls par šo tēmu. Tā nav informācija par to, kā Plaudis bučoja kādu meiteni. Konkrēti cilvēki nes vispārinātu tēlu. Es vairāk to sauktu par režiju, ne inscenējumu. Arnolds nekad nemācīja man kompozīciju, bet viņš dinamiski atrisināja situāciju, svarīga bija arī viņa klātbūtne. Gan fotografējot, gan braucot uz kādu fotografēšanas vietu, mūsu sarunas vienmēr ir bijušas nopietnas, saistītas ar dažādu būtisku lietu apspriešanu... Fotogrāfijā mēs esam izdarījuši savu. Vai ilgstošs kopīgs darbs jums ir izdevies arī ar kādu citu? Nē, tas nav tā, ka pasauksi kādu palīgos un tūlīt ies vaļā. Jābūt garīgai sakritībai. Intervijā "Dienai" (2003, 27. dec.) jūs teicāt, ka sadarbību ar vīrieti varat iedomāties, tikai mežu cērtot, ne garīgā ziņā... Es pie tās domas arī palieku. Mums ar Arnoldu Plaudi nekad nav bijusi viegla izklaide, tikai darbs un darbošanās – tā ir tā pati meža ciršana. Nopietna lieta. Ar sievietēm ir pavisam kas cits. Sievietes būtība nav domāta loģiskai, robustai rīcībai. Viņa nevar uzkonstruēt un uzbūvēt māju, toties var to izrotāt ar ziediem. Jūs esat saņēmis neskaitāmus apbalvojumus. Kā jums tagad liekas – kāda šiem apbalvojumiem ir nozīme? No vienas puses, ir patīkami, ka tu esi novērtēts, apbalvojums ir tava darba novērtējums. Bet pirms mana darba publiska novērtējuma ir mans novērtējums. Ja es redzu, ka man ir labs darbs, ka esmu ar to apmierināts, un ja man par to dod medaļu – nu okei, labi, paldies. Attieksme pret medaļām man ir samērā veselīga. Jūsu darbi savulaik (un arī tagad) tika izstādītas daudzos tā saucamajos fotosalonos, tajās starptautiskajās izstādēs, uz kurām padomju laikā varēja sūtīt fotogrāfijas... Tagad nezin kāpēc ar nicinājumu saka – salonfotogrāfs, domājot 60.–70. gadu salonus. Salons kā tāds ir eksistējis visos laikos. Un salonmāksla – visas galerijas mūsdienās ir pilnas ar salonmākslu un kalpo mūsdienu modei. Fotosaloni eksistē tieši tāpat kā 60. gados, un daudzi, kuri ar fotogrāfiju nodarbojas kā ar hobiju, atrod tur vietu, kur izpausties. Tas taču ir burvīgi, ko gan vēl vairāk vajag? Tā ir zināma veida masu kultūra, kas jāņem nopietni kā parādība. Arī tagad šur tur aizsūtu kādu fotogrāfiju, ja es jūtu, ka mana bilde kādā salonā varētu izraisīt interesi. Kāpēc gan ne. Ir arī atšķirīgi saloni – fotoizstādes, kam ir noteikts stils, piemēram, viena aizrauja ar formas pētījumiem, tāda formu skola, kur var paspīdēt ar kādu ekstravagantu formas fotogrāfiju... Protams, visspilgtākā izpausme un nopietni ņemama izstāde ir personālizstāde. Kā jūs sekojat foto aktualitātēm pasaulē? Aktualitātes vienmēr uzzinu no žurnāliem – savā laikā ļoti aktīvi sekoju līdzi, centos dabūt jaunākos žurnālus, Šveices Camera un čehu fotožurnālu, kas bija ļoti interesants. No 1967. gada bez pārtraukumiem man pienāk somu žurnāls, pērku arī tos, kurus šeit var dabūt, – franču, krievu, amerikāņu žurnālus. Vai jūs interesējaties par laikmetīgo mākslu? Dabiski, ka mani interesē viss, kas notiek mākslā, tikai šajā "laikmetīgajā mākslā" es redzu daudz spekulatīva. Ir divas galējības – ir spilgtas personības, un viņiem velkas līdzi spekulantu bars, kas ir nospiedoši liels. Tas ir visos laikos tā bijis, tas ir neizbēgami. Bet tendences mani interesē. Man liekas, ka nosaukums "laikmetīgā māksla" ir neprecīzs, pareizāk būtu – "tendenciozā" vai "tendences māksla", jo pašas tendences ir svarīgas. Bet tāda "laikmetīgā māksla" var būt un var nebūt, un šo nosaukumu acīmredzami ir izdomājuši tie spekulanti, kuri tagad piesmērējušies mākslai, kas var būt laikmetīga, bet var būt arī pārlaikmetīga. Pārlaikmetīgā māksla būtu labāks nosaukums. "Pārlaikmetīgs", manuprāt, vairāk attiecas uz mākslas vēsturi, uz darbiem, kas jau pārdzīvojuši gadsimtus... Bet kas ir laikmetīgs? Kāds ir šis laikmets – tam nav nekāda sakara ar mākslu. Šis ir ļoti straujš, juceklīgs laikmets, gluži kā kara laikā, un, kad runā lielgabali, tad māksla klusē. Viss vārās, pašlaik pasaulē ir juku laiks. Un diez vai vajadzētu kaut kā izcelt šī juku laika mākslu, tā tikpat labi varētu būt kara laika māksla – kāda tad var būt māksla kara laikā, kad vieni karo, citi zog un visi ir ierāvušies sevī... Ja par laikmetīgo sauc to, kas notiek šodien, simpātiskākais ir tas, ka ir nemiers, urdīšanās, vārīšanās. Un tieši tas mani interesē šodienas mākslā. Notiek kustība, meklēšana. Ir tieksme atbrīvoties no vecā, no kaut kādas novecojušas mākslas jēgas, piemēram, pāriet uz virtuālo mākslu, kad māksla zūd kā priekšmets un tiek pārveidota par netveramu ilūziju, kas dzīvo cilvēku iedomu pasaulē. Tiek uzbūvēta instalācija, skatītāji ienāk, apbrīno, un pēc tam autors to nojauc un tā vairs neeksistē – tā ir tā tendence radīt neeksistējošu, netaustāmu mākslu. Tā arī ir juku laika pazīme? Juku laika pazīme ir tā, ka pasaulē nav skaidras ideoloģiskas jēgas, ka ir mērķu trūkums. Vieni, kuriem ir ideāli, karo ar citiem, kuriem arī ir ideāli. Vienas idejas vārdā kāds iet un spridzina, un otrs šo parādību apkaro, bet nedomā par to, kāpēc tas pirmais tā darīja, kādas idejas vārdā viņš gāja nāvē. Ja nav mīlestības uz kaut ko, tad ir cīņa pret kaut ko. Vieni nemīl kāda cilvēka ideālus, nesaprot tos un cīnās ar sekām. Atgriežoties pie laikmetīgās mākslas – vai jūs gribētu pārstāvēt Latviju, teiksim, Venēcijas biennālē vai kādā citā līdzīgā izstādē? Es domāju, ka Latviju Venēcijā burvīgi pārstāvēja Inta Ruka ar tradicionālo fotogrāfiju, nu kāpēc gan es to nevarētu? Ja es derētu Venēcijai – laipni lūdzu, es esmu par. Vai savas fotogrāfijas vienmēr attīstāt un kopējat pats? Jā, tāpēc ka fotogrāfijā ļoti svarīga lieta ir tā sauktā autora kopija. Īstenībā autors saglabājas tikai tad, ja viņš saglabājas materiāli – ja saglabājas oriģinālā kopijā. Autora kopija ir tā, kuru pats autors ir kopējis un parakstījis. No negatīva automātiski nokopējot vēl nerodas fotogrāfija. Kopēšanas laikā notiek manipulēšana ar gaismām, ir piegaismotas vai tumsinātas vietas, notiek kadrēšana un tā tālāk – tas ir oriģināls darbs. Fotogrāfijas kā procesa galaprodukts ir pati fotogrāfija, ne jau negatīvs – negatīvs ir tas pats, kas grāmatvedim zīmulis, kuru izraksta un izmet. Vai jums arī krāsainā fotogrāfija kādreiz likusies interesanta? Esmu nonācis pie secinājuma, ka krāsainās fotogrāfijas pats galvenais izteiksmes līdzeklis – krāsa – nav pakļaujams, es nevaru ar to rīkoties tā kā, piemēram, gleznotājs, kas var brīvi izvēlēties krāsu un ar to manipulēt, lai izteiktu savu tēlu. Fotogrāfs ir pakļauts realitātes projekcijai, un krāsa nav iespaidojama. Ir gan bijuši tādi precedenti kā Antonioni, kurš, uzņemot filmu "Sarkanais tuksnesis", ar pulverizatoriem nokrāsoja koku lapotnes, lai kompozīcija un ainava atbilstu viņa iecerei. Digitālajās tehnoloģijās to visu var daudz vienkāršāk, kāda ir jūsu attieksme pret tām? Tur, manuprāt, dzimst jaunas iespējas, bet tās vēl ir tikai attīstības stadijā. Taču teorētiski šī tehnoloģija ir sevi jau nostabilizējusi. Vienīgais, kas man šeit nav pieņemams, ir tas, ka fotogrāfija vairs nav vieliska, tā ir virtuāla. Digitālā fotogrāfija nedzīvo materiālā. Latvijā pastāv jēdziens "Granta skola". Vai ir arī tāda "Bindes skola"? Nav. Man nav savas fotogrāfiskās manieres. Nav smagu principu un nostatījumu, ko nodot tālāk saviem skolniekiem. Man arī nepatiktu, ja veidotos mana skola un apzināti sāktu mani atdarināt. Savā ziņā man ir bijuši skolnieki – esmu 11 gadus nostrādājis lietišķās mākslas vidusskolā par fotogrāfijas pasniedzēju, pie manis mācījās Atis Ieviņš, Jānis Borgs, arī Sarmīte Kviesīte, Zenta Dzividzinska un daudzi citi mākslinieki. Nekad neesmu stādījis sev tādu uzdevumu – izaudzināt savu skolnieku paaudzi. Vispār es uzskatu, ka par skolotāju var būt labs meistars, profesionālis, bet ne personība. Tie spilgtie nevar būt skolotāji, jo viņu spilgtais stils ir viņiem tikpat tuvs kā āda, ko nevar novilkt un iedot citiem. Mācīt var tas, kurš labi prot arodu, bet nevilks nost savu ādu. Tāpēc esmu izvairījies ieiet "profesionālajā fotogrāfijā" – es nekad neuzskatīšu fotomākslu par profesionālu, jo profesionāli strādā amatnieki. Māksla vai nu ir, vai tās nav. | |
| Atgriezties | |
