VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ŠOBRĪD ESMU KUĢĪ Inga Vasiļjeva Raksturojot Latvijas Nacionālās operas galveno diriģentu Andri Nelsonu ar tādām klišejām kā “jauns un talantīgs”, “jauns un daudzsološs”, pateikts nebūs nekas. Jā, viņš ir gan jauns, gan talantīgs, gan daudzsološs, bet kurš gan profesionālās karjeras sākumā tāds nav? Viņš ir jauns un pārliecinošs, jauns un aizraujošs. Viņa attieksme pret mūziku ir ļoti godīga, gandrīz ideāla. Viņš mākslā seko tikai savai sirdsbalsij, nebaidoties būt nemoderns vai neprogresīvs. Viņš rada s a v u mūziku. | |
 Andris Nelsons | |
| Tu diriģentus iedali emocionālajos un intelektuālajos. Tas nav speciāli gudrās grāmatās lasīts citāts – tā ir mana pārliecība, ko teikuši arī citi, un pats varu tam piekrist. Šis iedalījums balstās uz to, kā mākslinieks uztver mūziku, un tīrā veidā diez vai var sastapt kādu no šiem tipiem, drīzāk eksistē mutācijas. Ir, protams, arī galējība, kad cilvēks analīzē un interpretācijā vadās tikai pēc prāta atzinumiem, vai arī otra galējība, kad vadās tikai pēc krāsām un emocijām. Ideāls diriģents apvieno visas īpašības. Tad, ka diriģē, pirmajā vietā ir enerģētika, ko spēj dot orķestrim un tad kā bumerangu – publikai. Bet nevar arī stihiski balstīties tikai uz enerģijas ģenerēšanu, tai ir jāpakļaujas skaidrajam saprātam. Orķestris esot anarhijas un haosa modelis, bet diriģents – vai nu spēj vai nespēj to organizēt. Valda interesants viedoklis, ka, tikko diriģents nostājas orķestra priekšā, tā viss haoss savācas, kļūst organizēts, visi spēlē tieši pēc diriģenta rokas. Lielā mērā tā arī notiek, bet galvenais uzdevums, ko izvirzu kopdarbam ar orķestri: mūziķiem jāsaprot, ka tas, ko viņi spēlē – katrs savu rindiņu jeb balsi –, ir cieši saistīts ar visu apkārtskanošo, ka viņi paši rada harmoniju šī vārda burtiskā nozīmē – s a s k a ņ u. Tā ir kamermūzikas domāšana – mans ideāls, kas būtu piemērojams jebkuram orķestrim. Pūtējiem būtu jāzina, kas notiek stīgās, un otrādi. Protams, var tehniski pēc diriģenta žesta izpildīt jebkuru partiju ar apziņu, ka ir vienalga, ko dara apkārtējie, bet šāda attieksme nav muzicēšana, tā ir kapelmeistarība. Ideālā variantā jebkuram orķestra mūziķim būtu organiski jādzīvo un jāelpo mūzikā. Jo tas no daudzcilvēku, daudzmūziķu haosa, katra individuālās pieredzes un uzskatiem galarezultātā rada orķestri – vienotu veselumu. Diriģents pirmais dod impulsu, bet, ja orķestris neatbild, tas ir par maz. Svešam kolektīvam divu trīs mēģinājumu laikā nevar uzspiest savu izpratni: tagad jūsu priekšā ir mesija, un dariet tā, kā likšu. Tas ir mērķtiecīgs un regulārs darbs, kas vislabāk realizējams tikai ar savu kolektīvu. Vai apzinies pēc izrādes vai koncerta, ka bija tieši tas, ko tu biji iecerējis sasniegt? Koncerta modelis strādā vienkāršāk un ātrāk. Ir mēģinājumu process, kurā kopīgi sākam “aust simfonisko partitūru un interpretāciju”. Cilvēki zina, ko es vēlētos kopīgi darīt. Vienmēr var izdoties un var arī neizdoties. Un vēl – vienmēr, skanot mūzikai, tās starojumā ir kaut kas no augšas, kas rodas tikai tajā brīdī un tajā vietā. To nevar izplānot. Ja kāds nospēlē nepareizi, bieži veidojas neveiksmju ķēde, un tas ietekmē muzikālo atmosfēru. Mani pašu tas nedrīkst ietekmēt, jo tajā brīdī un tajā vietā vadu procesu – mūziku – un nevaru ļauties afektiem. Nevar būt tā, ka spēlējam ļoti emocionāli, enerģiski un sirsnīgi, bet galīgi neuztraucamies par tik elementārām lietām kā netīri nospēlēta nots. Tehniskā sagatavotība orķestros ir ļoti svarīga, jo tad daudz vieglāk ķerties pie nākamās pakāpes. Vai diriģentam jābūt diktatoram? Diktatoram gluži ne, bet pietiekami stingram gan. Zinu, ka cilvēks savā būtībā ir ļoti slinka būtne. Arī es. Cilvēkam nav dabiski būt disciplinētam un organizētam no dabas: ja kaut ko var neizdarīt, tad labāk arī nedarīt. Bet, ja es jūtu, ka cilvēki darbā pret mūzikas procesu slinko, tad varu būt stingrs un kategorisks, pat aizkaitināts. Vienkārši n e d r ī k s t spēlēt vai dziedāt pavirši. Tas mani kaitina. Strādājot pie simfoniskās mūzikas, ir ātrāks un redzamāks rezultāts – daži mēģinājumi un liela koncentrēšanās koncertā. Opera ir sarežģītāka: te kopā savijas daudzi komponenti, kas izrādē ir vienlīdz svarīgi. Operā, daudzkārt spēlējot izrādes, ir daudz lielāks risks ieslīgt rutīnā. Izrāde var zaudēt svaigumu – nevis vizuālo, bet gan tīri enerģētisko: atslābst sākotnējā interese par jauno materiālu. Arī rutīna ir process, kas mani kaitina tikpat stipri kā paviršība un slinkums. Pret tiem esmu gatavs kategoriski cīnīties. Autoritatīvs diktators neesmu, bet prasīgs muzikālajās pozīcijās gan. No mūziķiem interpretācijas ziņā prasu tikai to, par ko pats esmu pilnīgi pārliecināts. Šajā ziņā nedrošība var maksāt pārāk daudz. Orķestris ir kolektīvs, kurā ir savs mikroklimats un savas psiholoģiskās spēles. Orķestrī muzicē dažādu paaudžu cilvēki, citam skaņdarbs ir atklājums, citam – spēlējams desmito reizi. Kā samērot viņu pieredzi? Apzināta paviršība nav pieļaujama. Tas nenozīmē, ka orķestrantam “jādeg”, tūkstošo reizi spēlējot “Korsāru” vai “Gulbju ezeru”, bet mūziķis pat ar 60 gadu stāžu nevar būt apzināti paviršs. Tieši otrādi – viņš daudz labāk spēj sadalīt savus spēkus. Pietiek diviem trijiem cilvēkiem būt paviršiem, un tas ietekmē pārējos. Vai tavs aizkaitinājums ir klaji redzams? Domāju, ka mūziķi to redz. Nekad to neslēpju, jo cilvēki labestību vienmēr grib izmantot un gandrīz visos gadījumos tā arī dara. Ja labestība nepalīdz rezultātam, tad tai nav jēgas. Mans uzdevums kā diriģentam, pirmkārt, ir labs rezultāts un p o z i t ī v a radošā atmosfēra. Otrkārt, lai būtu vēlme muzicēt, nevis piespiežot, bet lai viņiem būtu griba kolektīvi sasniegt teicamu rezultātu. Tas ir mans mērķis. Kā tu strādā ar jauniem skaņdarbiem? Darbus, kas sastopami ierakstos, ļoti daudz klausos. Un ne tāpēc, lai pēc tam kopētu, jo trulai kopēšanai vienkārši nav nozīmes. Bezjēdzīgi ir saklausīties un pēc tam izskaitļot, ka šajā fragmentā darīšu kā diriģents X, bet šajā aizgūšu Y paņēmienu. Es nevaru iedzīvoties cita ādā, tas būtu milzīgs diskomforts. Nevaru un neprotu atdarināt. Ierakstus klausos, lai konstatētu – un bieži visai pārsteidzoši –, kā vienu lietu var traktēt tik kardināli dažādi! Protams, ir formas analīze visos līmeņos. No kā ir atkarīga tempa izvēle? Tempa izjūta katram ir cita, un tā ir pierādīta patiesība – katram ir citādāks sirds ritms, kas bieži vien nosaka arī mūzikas tempu. Un katru dienu šī sajūta ir citāda. Galvenais orientieris ir komponista apzīmējums notīs, ko bieži vien ievēro visai pavirši. Izejot no tehnisko lietu analīzes, sāku domāt un uzdot sev daudzos k a s, k ā p ē c un k ā. Kāpēc ir tieši šāds un ne savādāks temps? Kāpēc ir tieši tāds skaņas skaļuma apzīmējums? Kas slēpjas aiz notīm? Kādu atmosfēru, tēlu sistēmu notīs ir iešifrējis komponists? Bezgala daudzie jautājumi urda un liek meklēt atbildes. Katrs skaņdarbs ir kā stāsts vai glezna. Pat tad, ja tas nepatīk un nav pieņemams, diriģenta uzdevums pasniegt to tā, lai interesants šķistu mākslas darba lasījums. Vai intuitīvi jūti, kas ir tava mūzika un kas nav? Intuitīvi jūtu, vai muzikālajam materiālam ir enerģētisks strāvojums vai nav. Ķeroties pie jauna darba, tas ir pirmais, ko uzreiz sajūtu. Un vēl. Mūziku lielākoties izjūtu vokāli, jo tas ļauj uztvert frāzes garumu un elpu. Iekšēji dziedot līdzi, ir vieglāk izjust frāzes elpu. Ja, mūzikai skanot, nejūtu tās elpu, tad mūzika tīri fiziski sāk likties mokoša. Pat Vāgnera bezgalīgi garajās frāzēs ir iekodēts cilvēka dabiskās elpas garums. Ja komponists rakstot nav jutis dabisko ieelpu un izelpu, tad bieži vien mūzika ir mirusi un pāri paliek tikai mehānika. Starp citu, frāzes veidojumu bieži vien vizualizēju kā mērķtiecīgu nogriezni, vektoru, kas sākas, ved un beidzas noteiktā vietā. Kā izpaužas diriģēšanas skolas iemaņas? Tehnoloģiski var nodalīt lielās skolas – piemēram, krievu, somu, kam ir sava izstrādāta un gadiem apliecināta metodika. Bet pārspīlēts skolas uzsvars ne vienmēr garantē rezultātu. Ar profesionālo arodu, ko apgūst skolā, visās mākslās ir gauži par maz. Piemēram, četri Sanktpēterburgas diriģenti – Valērijs Gergijevs, Mariss Jansons, Jurijs Simonovs, Jurijs Temirkanovs – ir tik atšķirīgi, daži pat no viena pedagoga nākdami. To izskaidrot ir diezgan grūti – tautība, temperaments, dzīves uzskati vai vienkārši Dieva dota dzirksts? Un diriģenta žests? Skola dod tehniku, pamatprincipus, bet domāšanas, darba procesa, žesta amplitūdu, vērienu, estētisko momentu nevar iemācīties nevienā skolā. Ar žestiem jāparāda tas, ko gribu no mūzikas, – emocijas. Tā nav taktēšana – būtībā tā ir runāšana. Otra svarīga lieta, kas pastiprina žesta ziņojumu, ir mīmika. Ir diriģenti, kas uzskata, ka mīmika nav vajadzīga, bet man kā orķestra mūziķim bija svarīgi, lai diriģents arī ar mīmiku aizrauj mani. Uzskatu, ka diriģents ir skaņdarba dvēsele. Tagad klausīties mūziku ir grūti, jo pārdzīvoju līdzi ar žestiem vai mīmiku. Vairs nespēju neitrāli klausīties. Ja tava dzīve apmestu kūleni, vai atsāktu spēlēt trompeti? Ja vajadzētu – notīrītu apsūbējumu no trompetes un spēlētu atkal. Cilvēks var izsmelties un vilties vienā lietā, bet mūzikā kopumā – ne. Jo mūzikas ir tik daudz, ka dzīves laikā apgūt kaut pusi no sarakstītā nav iespējams. Vai nebaidies “sadegt”? Ir divas iespējas – vai tu esi kopā ar mūziku vai mūzikā iekšā. Tas, vizuāli domājot, izskatās tā – vai nu tu esi kuģī iekšā un kopā ar to izjūti un baudi jūras viļņus un kuģa šūpošanos, vai arī tu brauc ar laivu blakus kuģim un vadi to caur rāciju. Šobrīd esmu kuģī. Bet par sadegšanu – skaidro saprātu tomēr zaudēt nevar un nav laika to darīt, jo arī emocionalitātei ir sava dramaturģija. Gustavs Mālers esot teicis, ka operā galvenais ir diriģents. Kopš tā laika daudz kas mainījies. Tagad daudz ko nosaka režisoriskās koncepcijas un vizuālie risinājumi. Ideāls, manuprāt, tomēr ir izpildīt komponista vēlmi, bet – izejot no sava laikmeta skatījuma. Komponisti, strādājot ar libretistiem, bijuši stingri un piekasīgi, tas nozīmē, ka mūzikā jau ir ielikts ļoti daudz. Kaut ko mainīt vai speciāli atrast kaut ko radikāli citādāku diez vai vajadzētu. Mūsu uzdevums ir pasniegt to domu un ideju, kas iekodēta darbā. Režisoram ir j ā d z i r d muzikālā dramaturģija. Tu esi romantiķis – tavā repertuārā, šķiet, lielāko daļu ieņem romantisma laikmeta mūzika. Tā ir. Varbūt mūsdienās tas neskaitās vīrišķīgi, moderni, tas nav meanstream. Bieži jūtos tā, it kā piederētu citam laikmetam. (Šķiet, par to liecina arī tas, ka Andris Nelsons saka “muzīka” ar garo “ī”. – I.V.) | |
| Atgriezties | |
