VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijas mākslas nepārskatāmība – Helēna Demakova | |
| |
|
Viss jaunais ir sen aizmirsts vecais – tā, piesaucot konservatīvu un labi zināmu izteicienu, varētu izsaukties saprātīgs cilvēks, kurš nevēlas mākslas mainīgās formas samērot ar aktuāliem tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Saprātīgs vērotājs runās par stilu un saturu un tehnoloģiju apjūsmošanu atstās tehnokrātu ziņā. Taču vismaz pēdējos astoņos gados šepat Latvijā vērojamas tādas pārmaiņas, kas ļauj runāt par radikāliem jauninājumiem un jaunu – citādu “scēnu”. Tehnoloģijām ( foto, video, digitāliem medijiem) šīs parādības tapšanā ir bijusi pakārtota un tomēr ļoti būtiska loma. Jauno mākslas vidi puslīdz pilnīgi aprakstīt nav iespējams nedz vienā žurnāla rakstā, nedz kataloga tekstā. Tā ir disertācijas vērta tēma. Pērnā gada novembrī mēģināju dot savu skatījumu uz jaunajām latviešu mākslas tendencēm izstādes 2 SHOW katalogā – tā bija kopīgā latviešu un lietuviešu jauno mākslinieku izstāde, kas norisinājās Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā. Darbs ar jaunajiem autoriem, to skaitā ar tādiem, kuri skolojušies ārpus Latvijas Mākslas akadēmijas (Kaspars Goba, Simona Veilande, Emīls Rode), sniedza iespēju veidot puslīdz objektīvu priekšstatu par jauno autoru interesēm un nosliecēm. Izstādē redzamais “produkts” bija viņu radošo iespēju neliela daļiņa, tomēr gana reprezentatīva. Galvenā atziņa, kas izkristalizējusies pēc šīs izstādes, kā arī raugoties uz jaunajiem visdažādākajās to kreatīvajās izpausmēs, nav nemaz tik oriģināla. Redzamākais, kas noticis šajos gados, – ir sazarojusies savulaik visai pārskatāmā tradicionālās tēlotājas mākslas kopaina, tātad Latvijā noteikta Lielā māksla ar savām ierastajām struktūrām ir dažādojusies gandrīz līdz nepārskatāmībai. Tā ir izmukusi ne vien no kādreizējā padomju iemaņas ieguvušā cenzora trenētā skatiena, bet arī no centīgas šodienas mākslas zinātnieces visaptveroša redzesloka. Jaunie mākslinieki piedalās arī tradicionālos pasākumos (piemēram, “Rudens” izstādēs), taču jaunās mākslas būtība lielākoties meklējama citur. Gandrīz katram jaunajam autoram ir neliels domubiedru loks un sava subkultūra, kas maz pārklājas ar kādu citu. Arī apzīmējums “jaunais autors” nav īsti vietā. Vairāki mākslinieki vidējos gados (Kristaps Ģelzis, Ēriks Božis) darbojas tādās vidēs, kurās iekļūšanai “Rīgas galerijas” mīluļu lokā nav nekādas nozīmes. Arī izcilais glezniecības meistars Imants Lancmanis, gadu gaitā turpinot darbu pie “Kalētu” sērijas konceptuālā izvērsuma, drīzāk pieskaitāms jaunajai, nevis tradicionālajai mākslas scēnai. Viņa “stopkadri” un dokumentālie uzsvari ir ļoti laikmetīgas domāšanas auglis. Attiecībā uz jaunajām tendencēm pārāk ierobežojoši būtu runāt tikai par īpašo Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas skolu. Jaunajā mākslā bez “vizkomiešiem” darbojas arī Ernesta Kļaviņa paraupjā konceptuālā glezniecība, Kaspara Gobas asi sociālās fotogrāfijas, grupas pureculture teatrālā pseidomode un Kristiana Brektes nosacītā scenogrāfija, kas ir labs “scenogrāfa” Ginta Gabrāna samērā agresīvo izpausmju turpinājums. Daudzi no jaunajiem meistariem ar pietiekami ambiciozu profesionālo uzstādījumu guvuši labu ārzemju izglītību – fotogrāfs Ivars Grāvlejs skolojies Prāgā, fotogrāfe un performanču māksliniece Kristīne Alksne vēl studē Milānā, turpat vairākus gadus mācījusies “vizkomiete” Santa Oborenko. Šo uzskaitījumu varētu un vajadzētu turpināt, taču tad tas būtu zinātniska darba pieteikums. Publicistikas un kritikas pieticīgais, toties ārišķīgi trāpīgais mērķis ir ieinteresēt, izgaismot, kontekstualizēt un varbūt arī nopelt. Jau minētās izstādes 2 SHOW sakarā radās pamatota vēlme runāt par latviešu konceptuālās mākslas tā saukto trešo vilni, kas nosacīti radās pēc 80. gadu otrās puses metaforiskajiem “instalatoriem”, gleznotājiem un grafiķiem (Breže, Tillbergs, Pētersons, Ģelzis, Gailāns, Māliņa, Boiko, Juris Putrāms, Mailītis, Mitrēvics, Zariņa, Ieva Iltnere un citi) un 90. gadu pirmās puses paradoksālajiem, Rietumus apropriējušiem “ziņnešiem” (Frīdbergs, Fišers, Gabrāns, Zabiļevska un citi). “Trešais vilnis” ir krietni atšķirīgs. Robežas starp paaudzēm ir allaž plūstošas, it sevišķi stilistikas ziņā, un tomēr paaudžu nomaiņa pastāv. Vai jūs nepiekrītat, ka Ernesta Kļaviņa komiksiem līdzīgās gleznotās ironijas par kultūras un mākslas kanoniem (Ernests reiz atzinās, ka viņu māksla neinteresē, jo viņam kopš bērnības apkārt mākslas ir bijis pārāk daudz) vai Kristīnes Plūksnas aukstie, shematiskie, arīdzan komiksiem līdzīgie, tomēr no popārta tik atšķirīgi gleznotie interjeri ir kaut kas principiāli citādāks nekā Miervalža Poļa apvaldītā precizitāte vai Ilmāra Blumberga vispārcilvēciskās zīmētās, gleznotās un fotografētās metaforas. Jaunās tendences nav nedz labākas, nedz sliktākas, tās ir vienkārši citādākas. Jaunajā mākslā ļoti grūti nolasās utopijas moments. Tillberga utopija bija vieliska un poētiska; Brežes noģiedamā utopija – arī poētiska, bet reizē ideoloģisku paradoksu pilna. Pirmās konceptuālistu paaudzes ( tas nenozīmē, ka konceptuālās mākslas atsevišķu, marginālu parādību nebūtu pat 60. vai 70. gadu Latvijā) protagonisti bija vērienīgi. Spēcīgi. Interesanti. Asprātīgi. Pašaizliedzīgi. Neinstitucionāli. Tagadējais hierarhiju zudums ( šodien nepanesami grūti ir atbildēt uz jautājumu: “Kas ir laba māksla?”) nekādus centrālos, visaptverošos konceptus neparedz. Neparedz arī radīt ikvienu skatītāju/klausītāju/lasītāju aizkustinošu interesantumu, emocionālu “izspiešanu”, kādu ideālistisku vērtību skalu vai arī gigantisku daiļrades atvēzienu kā savulaik Tillberga kuģi vai lidmašīnas. Neparedz arī “uztaisītību” – kā pirms gadiem desmit Ginta Gabrāna pūstošās, pašceptās picas Ingas Šteimanes kūrētajā izstāde “Dzīves kultūra” vai Armīna Ozoliņa musturi uz trotuāra Solvitas Kreses un Kristapa Ģelža kūrētajā projektā “Ventspils.Tranzīts. Termināls” 1999. gadā. Nešaubīgi pastāv noteiktas modes lietas, bez kurām nevienā Rietumiem piederīgā valstī iztikt nevar. Arī Latvijā jaunā māksla ir visnotaļ rietumnieciskojusies, tādēļ arī tajā pārstāvētās tendences sabalsojas ar Rietumiem. Tīklošanās, antiglobālisms, komūnu piesaukšana un noteiktu, nelielu sociālo grupu interaktīva iesaistīšana mākslas projektos – tās ir tikai dažas no tendencēm. Tīklošanās pati par sevi nav nekāds nopietnais koncepts, jo to var iespēt katrs amatnieks. Tādā network ideoloģijas kontekstā par lielisku mākslinieku būtu uzskatāms Kultūras ministrijas šoferis Raitis Ermanis, kurš ir viens no apmēram 20 aktīvajiem radioamatieriem Latvijā (27 Mh frekvencē) un katru brīvu brīdi sazinās ar līdzīgiem skaņuztvērējiem pasaulē. Protams, Raitis nav un nebūs nekāds mākslinieks, jo viņš nenodarbojas ar tiem nosacījumiem, kuri virza mākslas attīstību un mākslas izpratni. Masu mediju un patērētājsabiedrības kritika arī ir tikai kritika, tā nav utopija un arī māksla pati par sevi. Manuprāt, tas ir labi, jo spēles ar reklāmas estētiku uz profesionalitātes naža asmens (piemēram, Mārtiņa Ratnika gaismas kaste “Vēsture”) nepretendē uz ģēnija skatījumu. Ģēniji mēdz būt arī mūsu dienās ( vai gluži nesen, kā nācās pārliecināties, rakstot par Bruno Vasiļevski), taču ir ļoti labi, ka mūsu jaunās mākslas vidē noteicošais ir nevis Mesijas, bet gan Idejas jēdziens. To, kas tad varētu izkristalizēties kā paliekoša vērtība no šodienas meklējumiem, labi iztaujā daudzslāņainais mākslinieku grupas F5 darbs Timewillshow. Šī skulptūra/instalācija/vides vai video darbs bija nolasāms vairākos saturiskos līmeņos. Šķiet, ka mākslīgie ziedi, iekonservētā mūzika un “skaisto” ziedu digitālie attēli taujāja par mumifikācijas, arī par artefaktu mumifikācijas nolūkiem un jēgu. Apjomīgais telpiskais darbs, kas ietvēra arī digitālo video, neviļus norādīja uz mākslas žanru un veidu mākslīgo dalījumu, kurā pazūd koncepcijas pirmsākums. Tajā pašā laikā savveida debate par “skaistā” jēdzienu mūsu mākslas vidē ir uzskatāma par reakciju uz pārspīlēti sociāliem vēstījumiem. To mūsdienu mākslas eiropeiskais institucionālais izvērtējums liek skaidri manīt, ka ikviens kritiskais žests jau uzskatāms par kvalitātes zīmi. Protams, mākslas darba nosaukums un darba izpildījums ietvēra arī personīgu, ļoti privātu pieredzi, taču tas visā visumā ir kontekstuāls, mūsdienīgs darbs. Laiks rādīs, tā varētu izsaukties kopā ar F5! Pagaidām cerīgu nākotni vizuālajās mākslās Latvijā iezvana apmācības metodes – jaunais mākslinieks top daudz vairāk atbrīvots no klišejām un iepriekšējās sagatavotības nekā jaunais aktieris vai mūziķis. Topošajam mūsdienu māksliniekam ir telpa un iespējas domāt brīvi. Tas jau ir visai daudz. | |
| Atgriezties | |
