VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| intervija Daiga Rudzāte Uz žurnāla “Studija” jautājumiem atbild Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā ekonomikas un finanšu projektu vadītājs Bernārs Sordē | |
 | |
| Bernārs Sordē pirms ierašanās Rīgā strādājis Francijā, Beļģijā, ASV,
Brazīlijā, Alžīrijā, Krievijā... Tiem, kas šopavasar Dzelzceļa vēstures
muzejā redzēja viņa gleznu izstādi, pārsteigums bija viņa radītās
mākslas profesionalitāte un emocionālā intensitāte. Lai arī Sordē kunga
ikdiena ir cieši saistīta ar, mūsuprāt, no mākslas atsvešināto
ekonomikas un sociālo sfēru, viņš ne tikai pietuvojas mākslai kā
pašizteiksmes veidam, bet spēj ieraudzīt un izskaidrot mākslas nozīmīgo
lomu valsts attīstībā. Studija: Mūsu saruna notiek tikai dažas dienas pirms vēsturiskā 1. maija datuma, kad Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Kā jaunais statuss ietekmēs Lavijas un Eiropas Savienības mākslu attiecības? Bernārs Sordē: Francijā pirms trīsdesmit gadiem pārsvarā lasīja franču sarakstītās grāmatas, šodien pats par sevi saprotams šķiet fakts, ka jāorientējas procesos, kuri notiek Eiropā, ka citam citu jāiepazīst. Un šķiet – ir jūtama vēlēšanās to darīt. Runājot konkrēti par Latviju, par Eiropas un Latvijas savstarpējo ietekmi, man jāsaka, ka, pētot Latvijas akadēmiskās skolas attīstību ne tikai brīvvalsts, bet arī Padomju savienības okupācijas laikā, novēroju, ka tā vienmēr spējusi pretoties Pēterburgas, Maskavas un citu skolu ietekmei, sagalabājot savu stilu un domāšanas veidu. Man šķiet, šī pretošanās spēja ir ļoti svarīga arī Eiropā. Francijā pašlaik ļoti būtiska ir spēja pretoties amerikāniskās kultūras ietekmei. Domāju, ka Latvija varētu iemācīt Eiropai gatavību cīnīties, spēju nostāties “pret”, paziņot, ka mēs esam pret svešas kultūras ietekmi, pret sveša domāšanas veida dominanti. Studija: Jūs minējāt Franciju. Pirms Otrā pasaules kara Parīzi dēvēja par mākslu galvaspilsētu, bet pēckara periodā par tādu kļuva Ņujorka. Arī mūsdienās pēdējā ir saglabājusi savu statusu, lai arī tai bieži vien līdzās min Londonu. Kas notika ar Parīzi? B.S.: Jā, tā ir patiesība. To var dēvēt arī par ASV uzvaru. Patiesībā šo faktu ir grūti izprast, jo kreatīvie procesi Francijā pēc kara bija fascinējoši. Tas bija ļoti intensīvs laiks. Problēmas sakne drīzāk meklējama apstāklī, ka Parīze bija ļoti radoša vieta ar tradicionāliem galeristiem. Ņujorka modernizēja mākslas tirgu, turienes kritiķi un galeristi pasaulē sāka īstu amerikāņu mākslas ofensīvu. Tur darbojās arī daudzi kādreizējie Eiropas kolekcionāri, piemēram, Matisa dēls dzīvoja Ņujorkā, to pašu var teikt arī par itālieti Leo Kastelli. Vienlaikus franču kolekcionāri sāka lūkoties Ņujorkas virzienā un vairs neprotežēja mākslu Parīzē. Bet to pašu var attiecināt arī uz Berlīni, Milānu, Madridi... Studija: Jūs, būdams profesionāls ekonomists, lielu vērību veltāt mākslai. Esat, piemēram, projekta “Jauno mediju skola” iniciators. Tā bāze esot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļa. Pastāstiet sīkāk par šī projekta ideju un mērķiem! B.S.: Šī projekta galvenās sastāvdaļas ir māksla, jaunās tehnoloģijas un ekonomika. Mūsu pasaule attīstās tik ātri, ka ir vajadzīgs instruments, kas atvieglotu cilvēka adaptāciju šai procesā, palīdzētu tam pielāgoties. Man šķiet, māksla varētu būt šāds instruments, un vairākās valstīs tā par tādu ir kļuvusi. Kā piemēru atkal minēšu Franciju, kur tādas izteikti industriālas pilsētas kā Valansjēnas tēls uzplaukstošās mākslas un dizaina ietekmē tika kardināli mainīts. Es ļoti ceru, ka Latvija sapratīs – savas ekonomiskās aktivitātes jāvirza nevis uz ārpasaules pasūtījumu izpildīšanu, bet gan uz pētījumiem, kas palīdzētu noskaidrot pārējās pasaules vajadzības. Lai radītu to, kas nepieciešams citiem, to, kas, pēc Latvijas uzskatiem, vajadzīgs citām valstīm. Gluži vienkāršs piemērs – tā, kā to dara Parīzē, Milānā vai Londonā, kuru modes industrija kontrolē pasauli, ievērojot būtisko priekšnoteikumu, ka katrā valstī piedāvājums ir specifisks, respektējot lokālās tradīcijas un īpatnības. Runa jau nav tikai par modi, bet gan par jebkuru multimediālu nozari. Es esmu pārliecināts, ka arī Latvija ir spējīga iekļauties pasaules tirgos ar saviem jauninājumiem. Un mākslas iesaistīšana ir ļoti būtisks priekšnoteikums Latvijas veiksmīgai turpmākai attīstībai. Runājot par “Jauno mediju skolas” projektu, ceru – vadošie Latvijas uzņēmumi sapratīs, ka šāds ceļš ir vienīgais pareizais. Par šo projektu nopietni ieinteresējusies arī Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola un citas mākslas un dizaina skolas. Es vēlos šai sadarbībā iesaistīt arī Latvijas Universitāti, jo esmu dziļi pārliecināts, ka bez mākslas universitāte nevarēs gūt vajadzīgos panākumus starptautiskajā vidē. Vārds “māksla” ir Francijas lielākās un svarīgākās augstskolas nosaukumā – “Mākslas un ražošanas augstskola” – kā pierādījums tam, cik māksla ir svarīga. Es varētu retoriski vaicāt, kālab universitāte izstrādā jaunas programmas un tehnoloģijas, ja tās programmā nav iekļauts mākslas komponents? Būtisks šai kontekstā ir fakts, ka, Latvijai iekļaujoties Eiropā, radikāli mainīsies situācija izglītības jomā – jaunieši brīvi varēs izvēlēties, kurā no augstskolām studēt. Un šī izvēle būs atkarīga no izglītības kvalitātes, no tā, cik konkrētā mācību iestāde ir mūsdienīga salīdzinājumā ar citām augstskolām. Latvijai ir jāizdara pareizā izvēle, lai tā spētu iekarot savu tirgus daļu Eiropā, un šai izvēlei ir jābūt multimediālai: māksla, ekonomika, izglītība. Studija: Padomju gados mākslinieka profesija tika vērtēta ļoti augstu, šobrīd tā, šķiet, zaudējusi prestižu sabiedrības acīs. Cik vērtīgs ir mākslinieks Eiropā, kāds ir viņa statuss? B.S.: Tomēr jāatceras, ka padomju laikā mākslinieka statusu garantēja viņa kalpošana valdošajai ideoloģijai. Runājot par mākslinieka statusu plašākā skatījumā, domājot par valsti un kultūru globālā mērogā, es uzskatu, ka mākslai cilvēka mūža izglītībā ir viena no lielākajām lomām, tāpēc ir tik svarīgi, lai valsts tai veltītu pietiekami lielu vērību, arī sadalot savu budžetu. 80. gados, Miterāna valdīšanas laikā, Francijā pēc valsts pasūtījuma tika uzbūvēts daudz jaunu ēku, pasūtījumus saņēma ne tikai franču mākslinieki un dizaineri, bet arī cittautieši. Es gribu uzsvērt faktu, ka valsts bija īpaši uzmanīga pret radošo aspektu, piešķirot pasūtījumu. Man šķiet, ka jebkurā budžetā, lai arī par ko mēs runātu – par automašīnu ražošanu, metro būvēšanu –, kreatīvajam darbam jebkurā jomā jāsaņem pietiekami daudz līdzekļu. Svarīgi paturēt prātā, ka māksla nedrīkst būt atkarīga tikai no sponsoriem. Valstij jābūt pirmajai, kas piešķirs līdzekļus nozīmīgiem un vērtīgiem projektiem, tai jārūpējas par to, lai pēc māksliniekiem būtu pieprasījums. Tas, kurš tiks pieprasīts vairāk, jau atkarīgs no daudziem citiem faktoriem. Savulaik es pats mēģināju cīnīties par mākslinieka statusu Francijā, minot Japānas piemēru, kas man šķiet ļoti saistošs. Lai arī, iespējams, mazliet pārspīlēts. Japāna ļoti cenšas saglabāt savas pagātnes tradīcijas, mākslinieka statuss tur ir ļoti interesants – izcils mākslinieks vai amatnieks tiek uzskatīts par dzīvu dārgakmeni, par staigājošu dimantu. Valsts, tiklīdz tā šo cilvēku atzinusi par ļoti vērtīgu, piešķir mūža pabalstu ar nosacījumu, ka mākslinieks savā darbnīcā izglītos arī skolniekus. Tas ir mākslinieka ieguldījums valsts bagātības papildināšanā. Runa ir ne tikai par vizuālo mākslu, bet par dažādām kultūras sfērām – par teātri, dejas mākslu utt. Ir tikai dažas nianses manis stāstītā sakarā – šiem dzīvajiem dārgumiem ir ļoti grūti izbraukt no valsts. Viņi tiek uzskatīti par tik dārgiem, ka ir bailes tos zaudēt. Bet man ļoti vērtīga šķiet pati ideja – mākslinieks ir dārgums. Jāatzīst gan, ka Francija neakceptēja šādu nostāju. Studija: Jūs esat arī apjomīgas mākslas kolekcijas īpašnieks. Patlaban daļa no tās apskatāma kolekcionāru namā pie Bastīlijas Parīzē. Pirmais darbs, ko jūs iegādājāties, piederēja Frānsisam Bēkonam... Pēc kādiem principiem veidojat šo kolekciju? B.S.: Toreiz, kad nopirku savas kolekcijas pirmo darbu, Bēkona māksla nebija pazīstama un plaši zināma. Vismaz ne tai vidē, kur es augu, – tur zināja tādus māksliniekus kā Pablo Pikaso un Fernāns Ležē. Tā bija sagadīšanās, ka es iepazinos ar Bēkonu, apmeklējot viņa izstādi. Un arī tas, cik mēs savā pasaulsredzējumā izrādījāmies tuvi. Tas man bija pārsteigums gluži tāpat kā atklājums, cik lieliski mēs ar Bēkonu sapratāmies kādā no sarunām. Būtiski piezīmēt, ka mana kolekcija nav kolekcija ierastā nozīmē. Es nekolekcionēju to, kas guvis vispārēju ievērību, vismaz man nav tāda mērķa. Krāju to cilvēku darbus, ar kuriem izjūtu garīgu un intelektuālu tuvību, ar kuriem pats esmu bijis personīgi pazīstams un kurus dažkārt varbūt arī esmu atbalstījis grūtos brīžos. Mana kolekcija izceļas ar to, ka tajā atrodami tādu mākslinieku darbi, kurus ne vienmēr izvēlas muzeji, veidojot mūsdienu mākslas kolekcijas. Jo visām šīm institūcijām Kultūras ministrija nosūta ieteicamo mākslinieku sarakstus, tālab nav jābrīnās, ka visos muzejos apskatāma vienu un to pašu autoru māksla. Es uzskatu, ka ne vienmēr tikai tā, kas atrodama muzejos, ir augstvērtīga un interesanta māksla. Protams, to nevarētu attiecināt, piemēram, uz Polu Reberolu, kura darbi skatāmi ļoti daudzos muzejos un prestižās galerijās. Kopumā manā kolekcijā ietilpst aptuveni 350 mākslas darbi – daži autori pārstāvēti ar 10 vienībām, bet ir arī tādi, no kuru mākslas redzami pat simt darbi. Tur ir gan mans draugs Pols Reberols, gan Pužē. Es gribu uzsvērt, ka šī kolekcija nepaliks manas ģimenes īpašumā, daļa no tās tiks nodota Pola Reberola muzeja pārziņā. Iespējams, daļa papildinās arī kāda cita muzeja krājumu. Domājot par Latviju, man ir radusies ideja, ko varētu formulēt kā darbu aizdošanu. Es domāju, pastāv iespēja vienoties ar kādu no Vācijas vai Francijas muzejiem, ka viņi aizdod mākslu no savas kolekcijas, tādu mākslu, kas garantē apmeklētāju pieplūdumu. Studija: Tas skan visai utopiski. Arī tāpēc, ka Rīgā nav izstāžu telpu. B.S.: Šāds muzejs nebūtu noteikti jāiekārto muzejam paredzētā telpā. Varētu kā 70. gados Losandželosā muzeju iekārtot kādā rūpnīcā, to vienkārši izremontējot. Ir nepieciešama vieta, kur varētu šīs sadarbības rezultātu ievietot. Tas ļautu cilvēkiem no visas Eiropas tiekties, lai redzētu šo muzeju. Tā Latvija un Rīga iesaistītos Eiropas apritē. Parasti pilsēta, izlemjot par muzeja nepieciešamību, sāk ar ēkas būvi. Es uzskatu – ja ir ko rādīt, tad jūs varat rīkoties kā Losandželosas mākslas muzejs, kas izvietoja savu kolekciju vecā tekstilrūpnīcā. Tā kļuva par ļoti apmeklētu vietu, jo tur bija brīnišķīgi mākslas darbi. Var minēt arī kādu citu piemēru – Gugenheima muzejs Bilbao ir mākslas darbs pats par sevi, savukārt tā iekšējais saturs nebūt nav tik veiksmīgs. Ja jūs paskatāties uz Luiziānu Dānijā – pašā ēkas veidolā – galu galā nav it kā nekā tik fascinējoša, tā ir pavisam vienkārša būve. Man šķiet, ka pārspīlējumi nav nepieciešami, jo vissvarīgākais tomēr ir muzeja saturs un veids, kā tas tiek demonstrēts skatītājiem. Bet vai reāli ir iespējams iegūt šādu ekskluzīvu saturu? Visiem muzejiem ir darbu uzglabāšanas problēmas. Daudzi bagāti cilvēki ir teikuši, ka viņi nekad nav redzējuši izstādītu to, ko paši dāvinājuši. Franču mūziķis Bulēzs izdarīja dāvinājumu privātam Mūzikas muzejam Bāzelē, Šveicē. Kad viņam uzdeva jautājumu, kālab viņš tā rīkojās, jo bija taču iespēja nodod to visu bibliotēkā Parīzē, kam ir tik sena vēsture un kas darbību sākusi jau 16. gadsimtā, viņš atbildēja, ka studenti nekad tādā gadījumā nevarētu piekļūt šiem manuskriptiem. Tieši tālab viņš labprātāk izvēlas mazāku muzeju ar ļoti tiešu specializāciju. Man šķiet, ka vissvarīgāk ir sniegt iespēju piekļūt eksponātiem. Studija: Jūs minējāt tikšanos ar Frānsisu Bēkonu. Jūs esat Pola Reberola tuvs draugs, savulaik esat ticies arī ar Pablo Pikaso, labs paziņa jums ir Žans Pols Gotjē. Šie visi ir ļoti zīmīgi pasaules mākslas vēstures vārdi, patiesībā – daļa no viņiem ir leģendas. Ko jums pašam devuši šie kontakti? B.S.: Tie man palīdzēja daudz ko saprast ātrāk, īsi sakot – ietaupīja laiku. Jūs lietojāt apzīmējumu – leģendas. Patiesībā, vienmēr esmu bijis pārsteigts par to, cik man viņi ir bijuši pieejami, tāpēc laikam neesmu uztvēris tos kā leģendas, lai arī šis apzīmējums atbilst patiesībai. Man bija draugs, kas ļoti tuvu pazina Pikaso, tādējādi ceļš bija vaļā. Reberols ir pilnīgi cita tipa cilvēks nekā Pikaso. Svarīgi ir tas, ka viņš ietekmēja ne tikai manu izpratni par glezniecību, bet arī manu pasaulsizpratni. Viņš ir kā ozols, viņš patiesi ir kā vīrs no meža – tik ļoti ciešas ir viņa attiecības ar dabu. Mēs daudz esam runājušies un pavadījuši kopā laiku, mums ir līdzīga izpratne par to, kas ir svarīgs un kas mazāk svarīgs. Runājot par modi un jūsu pieminēto Gotjē, jāatzīst, ka 80. gadu beigās biju pārliecināts, ka arī mode ir mākslas veids. Toreiz izmantoju savus talantus un arī nedaudz naudas, lai uzbūvētu “šovrūmu” dizaineram. Tas notika 90. gadu sākumā, kad sapratu, ka mode nav īsta māksla, tā tomēr laikam ir kaut kas cits. Tā ir industrija, kas nemitīgi pieprasa kaut ko jaunu. Tas nenozīmē, ka dizaineri nenodarbotos ar jaunradi, bet māksla jau nav tikai jaunrade. Tas ir kaut kas vairāk. Šo atšķirību ir grūti izteikt vārdos, iespējams, mode ir sava laika teātris. Bet māksla ir ārpus laika. Mēs ar Gotjē esam daudz diskutējuši par šo tēmu. Studija: Šopavasar jūs pārsteidzāt Rīgas publiku, piesakot sevi arī kā gleznotāju – ļoti vitālu, laika garu jūtošu, spēcīgu emociju pārpilnu un arī ļoti talantīgu. Šķiet, radīšanas nepieciešamību sevī pats esat raksturojis vislabāk, lietojot apzīmējumu – dzemdības. Savukārt jūsu ikdiena saistīta ar darbu Eiropas Komisijas delegācijā Latvijā, konsultējot Latvijas valdību un biznesmeņus ekonomikas jautājumos. Jūsu dzīve paiet stingri ierobežotā ierēdnieciskā režīmā. Vai jūs nemoka iekšējas pretrunas? B.S.: Dzemdības ir ļoti ātras, bet bērna gaidīšana ir ilgs process. Ja es tagad iedomājos par to, ko vēl gribētu radīt, tad apzinos, ka šo bērnu nēsāju jau ļoti ilgi. Par manu Eiropas ierēdņa darbu jāteic – katra nākamā darba diena atšķiras no iepriekšējās. Un manā darbā pastāv kreatīvās aktivitātes iespējas – veidot kaut ko jaunu katru dienu. Man jāmeklē jauni problēmu risinājuma veidi, citas formas. Katras jaunas dienas domāšanas veids atšķiras no aizvadītās dienas. Tādējādi neuzskatu, ka starp manām radošajām aktivitātēm un ikdienas darbu pastāvētu pretrunas. Jo arī darbā Eiropas Komisijā pastāv radošais aspekts. Vēl jāpiebilst, kas viss, ko esmu darījis, šos gadus strādājot Latvijā, bija virzīts uz to, lai cilvēkus rosinātu domāt citādāk, radošāk. Man šķiet, ka arī mākslinieka uzdevums ir likt cilvēkiem domāt citādāk. Studija: Kad jūs uzgleznojāt savu pirmo gleznu, un kāds bija iemesls tās tapšanai? B.S.: Grūti pateikt, kad tas notika, jo es vairs neatceros, kad sāku nodarboties ar mākslu. Man ir sajūta, ka vienmēr esmu zīmējis, ka caur šo mediju parasti esmu izteicis savas domas un ļoti sarežģītas parādības un idejas. Studija: Tomēr, cik noprotu, šī bija pirmā reize, kad savu mākslu rādījāt publikai. Vai nav neaizsargātības sajūta? B.S.: Lai cik dīvaini arī būtu, es neizjūtu šo ielaušanos, jo esmu uzbūvējis savveida mūri pret skatītājiem. Drīzāk jūtos it kā izolēts no viņiem. Man negribas ar viņiem kontaktēties, lai sniegtu jelkādus paskaidojumus. Varbūt varu iedod dažus atslēgas vārdus, jo apzinos, ka ir grūti uztvert šos darbus. Bet patiesībā – starp mani un viņiem ir distance. Lai nenotiktu šī ielaušanās manā iekšējā pasaulē. | |
| Atgriezties | |
