VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dārgā videomāksla, kur tu esi? Es gribu iepazīties ar tevi! Alise Tīfentāle Piektais starptautiskais videomākslas festivāls "Ūdensgabali ‘05" notika 24.-28. augustā Rātslaukumā un uz NOASA kaimiņa - kultūras kuģa "Betanovuss", tā tēma - "Videomāksla +" nolūkā iepazīstināt plašāku publiku ar videomākslas un citu mākslu sintēzi un saskari. Kā katru gadu, notika Latvijas videomākslas konkurss. Piekrītot piedalīties starptautiskā videomākslas festivāla "Ūdensgabali ‘05" aizskatuves norisēs, negaidīti iesaistījos aizraujošās neformālās diskusijās gan par festivāla programmu, gan pašu videomākslas jēdzienu mākslas teorijas kontekstā. Toties rezultātā - vairāki pārsteidzoši atklājumi, daži secinājumi un vēl vairāk jautājumu. | |
|
Antielitāra hipotēze
Festivāla kontekstā vairākkārt dzirdēju, ka videomākslu pašlaik dēvē par elitāru. Savā ziņā elitāras - kā jau jebkura laikmetīgā māksla - ir tās norises, kuras atspoguļoja "Ūdensgabalu ‘05" plašā multimediju programma, bet pati videomāksla tās tradicionālajā izpratnē jau sen ir komercializējusies, kļuvusi par kosmopolītiskās lielbudžeta mūzikas industrijas neatņemamu sastāvdaļu un vairākos no saviem izpausmes veidiem sastopama arī tikpat kosmopolītiskajā reklāmas industrijā. Un tomēr, arī tagad, 2005. gada nogalē, mēs runājam par videomākslu! Kur tad tā ir? Kas tad ir tas, ko skatījāmies "Ūdensgabalos ‘05"? Manuprāt, tur bija interaktīvas instalācijas, objekti, īsfilmas, animācija, mūzikas videoklipi, skatuves improvizācijas, performances un performanču dokumentācija, slaidšovi, dokumentāli poētiskas reportāžas un vēl šis tas. Vienojošais bija obligāta kustīga attēla klātbūtne visās iedomājamās izpausmēs, taču, lai apzīmētu šādu mākslu, pasaulē biežāk tiek lietots mediju vai multimediju mākslas vārds. Vēsturiskā videomākslas jēdziena lietošana šajā gadījumā liek uzdot vairākus būtiskus jautājumus. Videomākslas tronis un pretendenti uz to Tas, ko savulaik saprata ar vārdu "videomāksla", vismaz avangardisko un eksperimentālo principu līmenī, tagad ir kļuvis par komerciālās komunikācijas ikdienu tāpat kā video kā informācijas nesējs. Līdzīgi 20. gs. beigās vienlaikus ar interneta globālo leģitimāciju ar lielu troksni sevi pieteica net.art jeb tīkla māksla - un pēc tam no tās attīstījās un izauga daudz kas cits, kas vairs nenes tīkla mākslas vārdu, jo net.art kustība bija orientēta uz viena medija tehnisko iespēju izpēti un klusībā izsīka paralēli panīkumam šo tehnisko iespēju attīstībā un pasaules sajūsmai par to. Ar videomākslu jau sen ir noticis tas pats, un tikai tradīcijas pēc tiek lietots šis vārds, bet jau ar pavisam citu nozīmi, kas visticamāk katram no mums ir pavisam atšķirīga. Kas ir videomāksla tagad, kad bez videodarbiem neiztiek neviena kaut cik cienījama laikmetīgās mākslas izstāde? Turklāt lielākā daļa no šo darbu autoriem sevi nedēvē par videomāksliniekiem. Līdzīgi kā ar fotogrāfiju mākslā, video tehnoloģiju lielo eksperimentu un pārsteidzošo atklājumu laiks jau pagātnē. Mākslas darbam tagad jāaizstāv savas tiesības pastāvēt video formātā un pretendēt uz skatītāja uzmanību, jo vairs nepietiek ar to vien, ka "tas ir video", kā 20. gs. 60.-70. gados. Pašmērķīgi eksperimenti ar video, TV, kino, digitālā video u.c. kustīga attēla fiksēšanas tehnoloģijām un to savietojamību ar citām mākslinieciskām aktivitātēm (deju, mūziku, dzeju u.c.) kā tādi jau sen nav aktuāli. Videomākslas avangardistu savulaik atklātie tehniskie paņēmieni tiek izmantoti, bet tikai šo paņēmienu reproducēšana vien vairs nav un nevar būt mākslas darba vienīgais saturs un būtība. Piemēram, populārā mūzikas TV kanāla MTV radošajās darbnīcās notiek radošu cilvēku brīvi un reizēm patiesi neprātīgi eksperimenti ar visdažādākajām tehnikām un idejām mūzikas mīlestības vārdā. Daļa no šo eksperimentu rezultātiem tiek "iebarota" arī skatītājiem paralēli vidusmēra popmūzikas standartveida reklāmas klipiņiem. Jāatceras, ka tieši MTV izveidotājiem 20. gs. 80. gados ienāca prātā, ka videomākslas principus var veiksmīgi savienot ar populārās mūzikas industriju un tā pievienot estētisku un māksliniecisku vērtību muzikālajam materiālam, kas reizēm pats par sevi ir pārāk vājš, lai izdzīvotu. Līdzīgi ir ar reklāmu. Reklāmas klipus, kuros tiek paziņotas atlaides zeķubiksēm, desiņām un veļas pulverim lielveikalā, par mākslu neviens nesauc, tomēr lielajos starptautiskajos reklāmas festivālos, piemēram, Kannās, pasniedz balvas tiešām labiem īsa formāta videodarbiem, kuros to komerciālajai būtībai un reklamētajam produktam nebūt nav samaitājoša, pazemojoša vai citādi nosodāma loma, tik vien kā būt par "aktieri" vai iedvesmas avotu, - un šie videodarbi patiesi ir talantīgu autoru radīti, aktuāli un dažādu sabiedrības segmentu sociālos portretus iezīmējoši; iesaku ieskatīties www.canneslions.com. Vēl kāds piemērs - vai iespējams apgalvot, ka Roberto Rodrigesa aizrautīgi pusanimētais, pusfilmētais pilnmetrāžas melnbaltais komikss Sin City nav videomāksla? Kaut arī īstas filmas garumā, šis darbs visai maz atbilst priekšstatam par to, kas ir kinofilma gan vizuālajā, gan saturiskajā, gan arī strukturālajā aspektā, daudz vairāk pretendējot uz unikāla vizuālā eksperimenta statusu. Un vēl - piemēram, Bila Vaiolas, Metjū Bārnija un neskaitāmu mazāk pazīstamu mākslinieku darbus kino vai video tehnikā neviens skaļi nesauc par videomākslu, tā ir vienkārši māksla. Latvijas mērogā videomākslas jēdzienam ir daudz nesenāka vēsture un tradīcijas, un klasiķu Hardija Lediņa un Jura Boiko iesāktā ceļa turpinātāji varbūt nemaz neredz sevi un savus darbus plašākā, ārpus viena medija robežām pastāvošā laikmetīgās mākslas kontekstā un strādā savas "sektas" ietvaros. Par to liecināja fakts, ka lielākā daļa pašlaik video strādājošo mākslinieku (izņemot Katrīnu Neiburgu, Miku Mitrēvicu, Kristīni Kursišu un varbūt vēl kādu) nepiedalījās "Ūdensgabalos ‘05", savukārt lielākā daļa festivāla dalībnieku parasti nepiedalās mākslas izstādēs un konkursos. Interesanti, vai ne? Festivāla zvaigznes Festivāla plašā programma pilnībā pieejama NOASA arhīvā internetā (www.noass.lv), šeit minēšu vien pāris spilgtākos iespaidus. Apsveicama bija festivāla centrālo notikumu norises vietas izvēle - Rātslaukums un Rīgas domes foajē, kur pat vēlā vakarā varēja iegriezties un (formastērpā ģērbtu vērīgu apsargu uzraudzībā) papriecāties par Maskavas mākslinieku Aristarha Černiševa un Sergeja Teterina interaktīvajām instalācijām (piemēram, "Nākotnes TV" - televizori, kas jādauza no visas sirds) un noskatīties Olgas Žitluhinas Laikmetīgās dejas kompānijas dejas un video uzvedumu. Tieši blakus domes ēkai bija iekārtojusies Brēmenes mākslinieku grupa ar ceļojošu ekspozīciju Baltic Drift - domāju, ka ne viena vien cienīga piere saraucās sašutumā, ieraugot Rātslaukumā kaut ko līdzīgu pamestai Pierīgas dārziņu kolonijas būdelei, ko iekarojuši kaitinoši bezrūpīgi bezpajumtnieki, kuri aicina iedzert vīnu, uzdziedāt un patērzēt. Baltic Drift izturēja pagrīdnieku stilu līdz pēdējai detaļai - no nojumes un noplukušā busiņa līdz pat monitoriem, kas bija sastiprināti ar līmlenti, un gluži vai miskastē atrastām mēbelēm, uz kurām piesēst un paskatīties viņu safilmētos videomateriālus. Aktuāla bija Laboratory of Stage Arts videofilma un performance "TEC-1", kas tapusi radošajā meistardarbnīcā Andrejsalā, kur atradīsies topošais Laikmetīgās mākslas muzejs. Autori - horeogrāfe Katarīna Vitriha (Katharin Wūtrich, Šveice), režisors Jānis Rēdlihs un skaņu mākslinieks Andris Indāns. Kārtējo reizi varēja pārliecināties, ka radošā apvienība "Orbīta" ir īstas šova zvaigznes - dzejas lasījumi uz skatuves tika profesionāli un trāpīgi miksēti ar mūziku un skaņām, kā arī videomateriālu (varbūt ironiski, varbūt arī ne: gluži kā kinofilmu videoprojekciju papildināja titri - krievu valodā lasītās dzejas tulkojums latviski). Pagaidām viņiem šeit konkurences nav. Videodarbu skates iepazīstināja ar Eiropas Mediju mākslas festivāla (European Media Art Festival) darbu izlasi, starptautiskā mediju mākslas festivāla Machinista ‘04 programmu, starptautiskā jauno autoru filmu festivāla "2 Annas" darbu izlasi bērniem un jauniešiem, filmu studijas "Urga" un radošās apvienības Fool Proof Visuals interaktīvo filmu Tri Bits, amatieru filmu festivāla "Ahūns" darbiem, Kultūras akadēmijas topošo dramaturgu filmām, LTV darbinieku radošajiem darbiem un citiem. "Ūdensgabalu ‘05" konkursa aizskatuvē Konkursa dalībniekiem bija visai skaidrs, ka videomākslā ir vismaz viens likums un tā vārds ir īsums - retais no iesniegtajiem darbiem pārsniedza piecu minūšu garumu. Salīdzinājumā, piemēram, ar laikmetīgo fotogrāfiju, kas "sākas no viena metra" (izstāžu pieredze liecina, ka neviens mūsdienās fotomākslā strādājošs mākslinieks neuzskata par sevis cienīgu izstādīt darbus, kuru platums ir mazāks par 1 m), šeit vērojama pretēja tendence. To gan var izskaidrot ar faktu, ka konkursā tomēr piedalās lielākoties jauni mākslinieki un viņiem video ir tikai vēl viens eksperimentu lauks, kā arī videomākslas hermētiskajās zinātnēs neiesvētīta skatītāja uztverei un pacietībai šāds mūzikas videoklipa formāts ir ideāli piemērots. Žūrija, kuras sastāvā bija Māra Traumane, Viesturs Graždanovičs, Valdis Poikāns un es, gandrīz vienprātīgi galveno balvu piešķīra Ginta Apsīša darbam Ministry messiah, kas izcēlās ar kvalitāti un patstāvīgu ideju starp visiem (31) konkursā iesniegtajiem darbiem. Apsīša darbam piemita tā vizuālā un idejiskā pabeigtība, kuras pietrūkst lielākajai daļai pašlaik video žanrā veidoto mākslas darbu, ne tikai "Ūdensgabalu" konkursā, bet arī laikmetīgās mākslas izstādēs visā pasaulē. Starp pārējiem konkursā iesniegtajiem darbiem izcēlās arī Mika Mitrēvica kinematogrāfiski smalkais, draudīgais un klusi nopietnais, bet tā kā nepabeigtais darbs "Zemestrīce". Kontrastam - Elīnas Ļihačevas rotaļīgais darbs "Kā Kristians draugu meklēja" (redzēts mākslinieces personālizstādē "Kristians" galerijā "Ag7" šīgada vasarā), kas savukārt sižetiski bija visai līdzīgs profesionāli izglītotā fotogrāfa Ivara Grāvleja fotostāstam Somethingless. Abos šajos darbos atšķirīgā vizuālā valodā tika stāstīts viens un tas pats stāstiņš - personīga, intīma un aizkustinoša epizode no privātās dzīves, kas kļuvusi par galveno tēmu un motīvu abu autoru mākslai. Atšķirīgs no lielākās daļas filmēto vai no fotogrāfijām veidoto video bija Kriša Salmaņa asprātīgais animācijas risinājums vienu minūti un 19 sekundes garajā darbā "Gaiss", ko gan var uzskatīt vien par tēmas vai žanra pieteikumu, jo darbs ir beidzies, pirms vēl skatītājs iejuties nosacītajā stilistikā. Pāris darbu mēģināja pretendēt uz sociālu kritiku, vairāk gan atbilstot skolniecisko joku kategorijai - piemēram, Mārtiņa Rudzīša IQ, kurā simulēts TV ielu intervijas žanrs un tiek filmēta nevainīgu garāmgājēju reakcija uz jautājumu "Kāds jums IQ?", kas nav nekas smieklīgs ne pats par sevi, ne arī komplektā ar mulsuma pilnām atbildētāju sejām. Otrs piemērs - Beātes Bērziņas-Bikšus "Foto no kosmosa", kurā tikpat nevainīgiem cilvēkiem telefona būdiņā liek darīt muļķības, solot parādīt viņus Minhenē un MTV. Ārpus sižetiskiem meklējumiem un mēģinājumiem "būt interesantam" vai izstāstīt kādu stāstiņu bija Gata Zēberga meditatīvais darbs Pyramid, kas, līdzīgi kā lavas lampa Ostina Pauersa vizuālajā kodā, varētu kalpot kā uzmanības koncentrēšanas līdzeklis kādā jauno profesionāļu iecienītā naktsklubā. Uzvarētājs no citas pasaules Festivāla galvenās balvas ieguvējs Gints Apsīts (dz. 1977. g.) ir režisors, dizainers un reklāmas mākslinieks, ar video un grafiskajiem darbiem piedalījies izstādēs un starptautiskos festivālos visā Eiropā un arī Japānā, viņa darbi publicēti žurnālos Shots, Creative Review un Colors, personālizstāde The Bonedancer (2003) notikusi Lisabonā un Boloņā. Darbojies Benetton pētījumu un komunikācijas centra Fabrica grafiskā dizaina nodaļā Itālijā un pašlaik veido reklāmas vietējiem un starptautiskiem zīmoliem. Šķiet, līdz šim Latvijas mākslas kontekstā Apsīša vārds nav bijis minēts, un tikai tagad uzzināju, ka viņš ir arī pagājušā gadā TV redzētā Valsts Kultūrkapitāla fonda reklāmas klipa autors. Gan Ministry messiah, gan citus Apsīša darbus var apskatīt internetā www.apsits.com, un pirmkārt var pamanīt nevis vienu rokrakstu, bet gan autora spēju gluži vai rotaļājoties piemeklēt trāpīgu vizuālo kodu katram darbam, vai tas būtu pašpietiekams video vai reklāma. Viņa videodarbi ir spēcīgi, stilistiski izstrādāti un pabeigti - tie neatstāj vietu jautājumam "kāpēc?". Ir skaidrs, ka autors brīvi kombinē šķietami nesavienojamus elementus no vizuālās kultūras mantojuma (šī vārda visplašākajā nozīmē) - vienā darbā var saskatīt atsauces uz viduslaiku gravīrām, mūsdienu 3D datorspēļu estētiku, tradicionālajām 19. gs. grāmatu ilustrācijām un ko tikai vēl ne. Vizuālie elementi viņam ir kā vārdi postmodernisma dzejniekam - paši par sevi neko nenozīmējoši, nolietoti, atsvešināti un tukši, bet kopā salikti veido mazliet mistisku, mazliet ironisku un arī lecīgu dzeju. Vai tā būtu tā izslavētā videomāksla? - Kas redz tavus videodarbus? - Viena kaudze aiziet caur tiem pašiem pasūtītājiem kā reklāmas. Kaut vai, piemēram, Diesel Dream DVD tika izdots 700 000 eksemplāros visā pasaulē, izdalīts Diesel veikalos, pievienots žurnāliem. Disku pievieno arī specializētiem periodiskiem izdevumiem un grāmatām Honkongā, ASV, Apvienotajā Karalistē, Itālijā un citur. Tad, protams, festivāli. Arī mana mājaslapa pulcē līdz pat 8000 apmeklētāju dienā. - Vai tu skaties arī laikmetīgās mākslas izstādes? Tajās arī vienmēr ir daudz video. - Ļoti reti. - Kā tu jūti, kura video skatīšanai ir vērts veltīt savu laiku? - Pirmkārt, nepieciešama spēcīga, netradicionāla vai izteikti up-to-date režija, piesātināta ar svaigām idejām. Otrkārt, līdz nelabumam perfekts izpildījums. Treškārt, tehnikas inovācija. - Tavos darbos var saskatīt ietekmi no miljoniem dažādu vizuālo kodu. Ar kādām metodēm tu atrodi katram gadījumam piemērotāko vizuālo rokrakstu? - Reiz Fabrica bija Andreja Zdraviča video meistardarbnīca, uz kuru bija atbraukuši Sentmārtina koledžas absolventi. Tur, kur katrs no jaunajiem māksliniekiem piedāvāja pa diviem risinājumiem savā atrastajā rokrakstā, es piedāvāju 3-4 risinājumus dažādos stilos. Kāds no Sentmārtina koledžas piecēlās un teica kaut ko tādu: "Tev pārāk plašs piedāvājums nesaistītos stilos, kas tad tā dara," - uz to es atbildēju: "Man nav stila, man to ir desmitiem." Vēlāk mēs ar viņu runājām divatā un izrādījās, ka tas bija domāts kā kompliments. Kādu laiku vēlāk šo jautājumu pārrunājām arī ar mūzikas video režisoru Maiku Milzu (Mike Mills, strādājis ar Air, Beastie Boys, Everything but the Girl, Moby u.c.), un viņš teica: "Piemēram, Air pie savas mūzikas ir strādājuši ilgus gadus un izveidojuši savu virzienu. Kad viņi atnāk ar pasūtījumu, tu pie viņu video strādāsi 1-2 mēnešus. Šī attiecība zināmā mērā ietekmē virzienu, kurā tu strādāsi pie viņu video. Tev jārespektē tas, ko viņi izdarījuši līdz šim, tu nedrīksti to graut - tev tas jāstiprina." Atšķirībā no tiem jaunajiem māksliniekiem, kas studējuši Latvijas Mākslas akadēmijā un kam bijuši pieci gadi laika slīpēt sevi un meklēt savu virzienu, es gāju citu ceļu - nepabeidzis vidusskolu, sāku strādāt reklāmas un dizaina aģentūrās. Un Latvijas mazajā reklāmas industrijā ir nepieciešamība adaptēties un piemērot savu rokrakstu katram klientam, tāpēc arī tik plaša tā pieredze. Protams, ir tādi respektējami gadījumi kā Ilmārs Blumbergs, kuru es vienmēr esmu cienījis. Viņš ik pa brīdim uztaisa kādu plakātu vai logo, un visos darbos es redzu pure chrystal - The Ilmars Blumbergs. Latvijas reklāmas industrijā viņš pastāvīgi nevarētu strādāt - lai gan tas būtu ļoti skaisti, ikdienā viņš nevarētu radīt The Ilmars Blumbergs iepakojumus, logo un plakātus, jo Latvija ir par mazu vienam specifiskam, tīram dizaina virzienam. - Tu esi piedalījies īsfilmu un video festivālos, bet ne laikmetīgās mākslas izstādēs, kur tavi darbi arī iederētos. - Esmu gājis citu ceļu, un man nav sajēgas, kā darbojas Latvijas mākslas industrija un kā tajā var nopelnīt maizi. Un, ņemot vērā, ka darbstacija, kur normāli var radīt tādu video kā Ministry messiah, maksā vairāk nekā 10 tūkstošus, šis aspekts man ir svarīgs. - Kāda tad ir tava motivācija veidot ne-reklāmas darbus? - Tā ir iespēja apsēsties ārpus "šito vajag pēc nedēļas" un "šito vajadzēja vakar" termiņiem, ārpus respekta pret klientu utt., vienkārši izdarīt to, kas mani ir urdījis divus gadus, un iznākumā rezultāts mēdz būt galvastiesu pārāks par reklāmu. | |
| Atgriezties | |
