VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vingrinājums šeit un tagad. Triangle mākslinieku darbnīcas Ņujorkā un radošā darba rezidence Losandželosā Vineta Kaulača "Triangle recepte ir vienkārša. Savāciet kopā nopietnu un ambiciozu mākslinieku grupu, kuri citos apstākļos varētu tā arī nesatikties, - māksliniekus no radikāli atšķirīgiem kultūras kontekstiem, bieži vien ar radikāli atšķirīgiem uzskatiem par to, kas ir māksla. Izmitiniet viņus, barojiet viņus, nodrošiniet viņiem plašu darba vietu, bet turiet darbnīcas atvērtas, lai stimulētu kontaktus un veselīgu konkurenci. Ik pēc noteiktiem intervāliem piesaistiet kritiķus un viesmāksliniekus. Pavadiet divas intelektuāli nokaitētas nedēļas smagā darbā un kaislīgās diskusijās dažādu valodu sajaukumā," saka starptautisku izstāžu kuratore, kritiķe un neskaitāmu monogrāfiju autore Karena Vilkina (Karen Wilkin), kuru piedalīties šo darbnīcu tapšanā no pašiem pirmsākumiem 1982. gadā ir aicinājis Triangle dibinātājs pasaulslavenais britu mākslinieks Entonijs Karo (Anthony Caro). Ievērojot minēto principu, Triangle 2004 uzaicinātie 30 mākslinieki pārstāvēja 15 dažādas valstis no četriem kontinentiem. Starp kuratoriem un viesmāksliniekiem, kas laiku pa laikam tika piesaistīti darbnīcām, minami kritiķis un žurnāla Art Review redaktors Daniels Kunics (Daniel Kunitz), mākslas teorētiķis Džonatans Gudmens (Jonathan Goodman), kura raksti regulāri publicēti Art in America, Visual art u.c., un ASV plaši eksponētais mākslinieks Endijs Džoders (Andy Joder). Darbnīcas ir divu nedēļu laikā ierobežots un intensīvs darba process, taču visu Triangle komponentu sintēzei ir ilgtermiņa iedarbība. To noilgums ir katra dalībnieka paša ziņā, un nav receptes iegūtās pieredzes īpašiem uzglabāšanas noteikumiem, jo tā visvairāk der pastāvīgai lietošanai. | |
| Triangle vēsture
Ideja par darbnīcām radusies Entonijam Karo un Londonas mākslas kolekcionāram un uzņēmējam Robertam Loderam (Robert Loder) kāda ceļojuma laikā 1982. gadā. Ceļojuma sākotnējais mērķis bijis gaužām praktisks - aplūkot Karo veidoto tēlniecības darbu uzglabāšanas iespējas draugam piederošajā kādreizējā piena fermā divu stundu brauciena attālumā no Ņujorkas. Iepriekšminētajam nolūkam šī vieta īsti neatbilda, taču Karo radās doma sarīkot darbnīcas, un viņš uzaicināja piedalīties 30 māksliniekus no Lielbritānijas, Kanādas un ASV. Šos trīs punktus kartē arī atspoguļo izraudzītais nosaukums Triangle. Turpmāko darbnīcu komplektācijā līdz ar vizuālajiem māksliniekiem tika aicināti piedalīties tādi arhitekti kā Frenks Gērijs (Frank Gehry), Pīters un Elisona Smitsoni (Peter&Alison Smithson), Viljams Makdonags (William McDonagh). Biežs viesis darbnīcās bijis viens no izcilākajiem 20. gadsimta kritiķiem Klements Grīnbergs, kurš bija arī Entonija Karo domubiedrs. Triangle darbnīcas notikušas arī Barselonā un Marseļā, bet kopš 1998. gada tās mājo Ņujorkā. Divus gadus līdz traģiskajam 11. septembrim darbnīcas notika Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņu ēkas 91. stāvā. Diemžēl traģēdija atņēma ne tikai darbnīcu norises vietu, bet aiztrauca nebūtībā arī lielu daļu Triangle darbnīcu vēsturiskos materiālus. Kopš 2002. gada Triangle darbnīcas tiek rīkotas Bruklinā, Dambo rajonā. Ideja Šo darbnīcu sākotnēji izvirzītais uzdevums - nodrošināt iespēju profesionāliem māksliniekiem nodoties sadzīves netraucētam, radošam, eksperimentālam procesam koncentrētā laika posmā un radīt priekšnoteikumus diskusijām ar kolēģiem un mākslas teorētiķiem un kritiķiem. Būtisks ir process, turklāt nevis kā pašpietiekams un sevī noslēdzies lielums, bet kā iespēja, kā platforma iegūtās pieredzes turpinājumam. Atvērtība jaunajām teritorijām un pieejām ir jebkura radoša darba neatņemama sastāvdaļa, un šajā ziņā darbnīcas ir šo procesu pastiprinātājs, indikators. Jaunā vidē palielinās cilvēka jutīgums, uzmanīgāk tiek analizēti saņemtie un raidītie impulsi, dialogs ar sevi un apkārtējiem kļūst aktīvāks. Viena no Triangle 2004 dalībniecēm māksliniece Kaisu Koivisto (Kaisu Koivisto) no Helsinkiem, kura ir arī šīgada Venēcijas biennāles dalībniece, par savu darbnīcām izvirzīto mērķi uzskata eksperimentu, arī ar sevi. "Pētot jaunas lietas, nedrošības un nemiera sajūta ir neizbēgama, un laiks, strādājot darbnīcās, veidojas neveikls, taču būtiski ir tikt ar to galā. Par šo tēmu es daudz runāju ar pārējiem māksliniekiem darbnīcu laikā." Vieta un laiks 2004. gada darbnīcu telpiskais novietojums piedāvāja dalībniekiem skatpunktu, kas vērsts pret Manhetenu starp Bruklinas un Manhetenas tiltiem. Kinematogrāfiskais, neskaitāmas reizes reproducētais skats izslēdz gandrīz jebkuru iespēju izbēgt no vizuālu atsauču labirinta. Varu tikai minēt, kāda skata iedvesmoti bijuši 1998. un 2000. gada darbnīcu dalībnieki, kuru acu priekšā pletās Ņujorka no Pasaules tirdzniecības centra 91. stāva loga. Sastaptie šo darbnīcu dalībnieki apgalvoja, ka neviena mākslinieka darbs neesot palicis bez šīs situācijas nospieduma. Kaut ko no hipnotiskā kinematogrāfijas mantojuma klātbūtnes savos darbos iekļāva ASV dzīvojošais, strādājošais un šobrīd Ņujorkā daudz izstādītais austrāliešu mākslinieks Ians Bērnss (Ian Burns), kurš savu Triangle pieredzi raksturoja šādi: "Darbs, pie kā strādāju šajās darbnīcās, ir radīts, gandrīz pilnībā izmantojot celtniecības atkritumus, kas bija atrodami ēkā, kurā strādājām. Tas beigu beigās ievadīja un baroja šī darba saturu un koncepciju tā, kā, manuprāt, nenotiktu, strādājot savas darbnīcas radītajā drošībā. Atrastais caurspīdīgais, ar sēpiju tonētais šampūna reklāmas plakāts ar vecu, rotējošu laikrakstu statīvu veidoja sākumpunktu objektam, kas ģenerēja sešu ainu nebeidzamu stāstījumu, balstītu uz film noir klišeju. Tādējādi tēli, kurus ģenerēja absurdais objekta mehānisms, iemiesoja nedaudz līdzības ar kinematogrāfijas izsmalcinātību." Manuprāt, šādās darbnīcās ir būtiski radīt darbu, kas materializētu kaut ko no konkrētā laika un vietas un ko nebūtu iespējams radīt cituviet vai citā laikā. Mans darbs veidojās kā atbildes reakcija attiecībām ar pilsētas līniju tīklojumu, kurā notvertais skatiens klejo pa dinamiskās perspektīvas savilktajiem rūtojumiem atkarībā no distances, ar kādu to uzlūkojam. Iespaidīgais telpas apjoms un tikpat iespaidīgais skats, ko visapkārt telpai pa perimetru atsedza milzīgie logi, kā arī atvērto darbnīcu princips ietekmēja darba stratēģijas izvēli, un par mana darba sastāvdaļu un izejas punktu kļuva logs. Sākot strādāt šajos nosacījumos, ikviens sastapās ar vienu un to pašu izaicinājumu. "Iedomājieties, jūs ienākat milzīgā telpā bez sienām, bet visapkārt - logu miriāde, tā ielenc telpu, ko sargā milzu kolonnas, kuras jūs nevarat izmantot, jo tās ir tikko atjaunotas! Un es biju plānojusi veidot trīsdimensionālu objektu, kas paceltos no sienas augstu gaisā un ko varētu sasniegt, rāpjoties augšup, bet biju palikusi bez jelkādas telpiskas struktūras, kur pieķerties. Improvizācija un asums drīz kļuva par mana darba vadošo motīvu - beigās es radīju struktūru ap kāpnēm atmuguriskā salto performancei," savos iespaidos dalās francūziete Eva Laruša-Žubēra (Eva Larouche-Joubert), kas dzīvo un strādā Ņujorkā. Viens no šīs situācijas svarīgākajiem ieguvumiem ir izprovocētā spēja mobilizēties darbam īsā laika posmā, jo, savā darbnīcā strādājot, vienmēr pastāv iespēja termiņu atlikt. Angļu māksliniece Helēna Bro (Helen Brough), kas jau daudzus gadus dzīvo un darbojas Ņujorkā, savu pieredzi raksturo kā vienlaikus biedējošu un stimulējošu. Viņas veidotā instalācija vienlaicīgi pārraida glezniecībā gūto pieredzi un pārdomātu horeogrāfisku kustīgumu telpiskā konstrukcijā. Īstu pārsteigumu sagādāja Josiaki Kaihacu (Yoshiaki Kaihatsu) darbs. Gandrīz visu Triangle darbnīcu laiku Kaihacu darba teritorija atgādināja izšūšanas darbnīcu, kas mulsināja jebkuru, kurš pūlējās izdarīt pārsteidzīgu minējumu par šī autora iecerēm. Kaihacu instalācija, ko varēja aplūkot darbnīcu noslēgumā, bija veidota asprātīgi un provokatīvi, liekot lietā rotaļlietu pagatavošanas rokasgrāmatas instrukcijas un par izejmateriālu ņemot tādus gatavos apģērbus kā balts krekls, biznesa uzvalks un džinsi. Atpazīstamie ģērbšanās kodi, pieaugušo pasaules elementi, savienoti un vienlaicīgi pārstrādāti bērniem domātās spēļu lietās. Kaihacu ir japāņu multimediju mākslinieks un arī kurators, kura darbi izstādīti P.S 1, 9. starptautiskajā arhitektūras biennālē Venēcijā un daudzās citās mākslas skatēs. Metropole Ņujorkas klātbūtne ir priekšnoteikums dialogam ar plašu un profesionālu mākslas auditoriju un elektrizējošu pilsētas enerģiju. Katra mākslinieka darba tēma un pieredze veidojās, sintezējoties dažādiem šīs konkrētās situācijas elementiem. Hamra Abāsa (Hamra Abbas), kuru interesē dažādu kultūras pieredžu pārklāšanās robežas un jautājums par Rietumu kultūras dominanti, ko viņa kritiski analizēja videodarbā MoMa is the Star, atzina, ka Triangle darbnīcu īpašais ieguvums ir fakts, ka tās notiek, runājot par mākslu, visaktīvākajā vietā, t.i. - Ņujorkā. Hamra ir no Pakistānas, dzīvo un strādā Berlīnē, kur ir pasniedzēja Berlīnes Mākslas universitātē. Savukārt Belfāstā dzīvojošais un strādājošais Šons Linčs (Sean Lynch) savu Triangle gūto pieredzi komentē šādi: "Mani darbi ir par apbūvētu, konstruētu vidi. Mani kā arhitektūras vēsturnieka pētījumi ir būtiska sastāvdaļa manā mākslinieka praksē, kas bieži vainagojas ar rezultātu fotogrāfijā, tēlniecībā un vides objektos. Mani darbi, izmantojot minēto pieeju, galvenokārt radīti Īrijā, un iespēja strādāt Ņujorkā, Triangle darbnīcās, ļoti paplašināja manas darbības horizontus. Tādu vietu kā Bowery un Canal Street dialektisms kļuva par manu tēmu darbnīcu laikā." Kaisu Koivisto, kuras darbi pārstāvēti neskaitāmās Ziemeļvalstu mākslas kolekcijās, arī laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma un Helsinku Mākslas muzejā, ironizējot par retrospekciju tēmu, strādāja pie projekta New York Retrospective. Viņa to komentē šādi: "Darbnīcas sakrita ar laika periodu, kad es daudz domāju par to, ko esmu padarījusi pēdējos 15 gados. Nesenā pārvākšanās man lika apzināties visus manus darbus, to dokumentācijas, ko es biju uzkrājusi darbnīcā. Es paņēmu līdzi uz Ņujorku veco darbu fotogrāfijas un veidoju no tām kolāžas plakātu izmērā, piestiprinot tās dažādās Bruklinas un Manhetenas vietās, tādējādi kolāžas kļuva par manu retrospektīvo izstādi Ņujorkas ielās." Savukārt Londonā dzīvojošā Ādama Gilama (Adam Gillam) darbs veidojās, eksperimentējot ar Ņujorkā nejauši atrastu un tālāk apstrādātu lietu fragmentiem, kas darba gaitā saauga jaunā, vienotā, micēlijam līdzīgā organiskā sistēmā. Tirgus brīvā zona Raugoties no manas turpmākās pieredzes uzslāņojuma, kas radies, veidojot izstādi mākslinieku rezidenču programmas ietvaros Losandželosā, Triangle darbnīcu eksistence Ņujorkā šķiet gandrīz paradoksāla. Mākslas aktivitātes, kas šobrīd arvien vairāk lokalizējas Amerikas rietumu krastā, lielā mērā tiek skaidrotas ar lielāku atbrīvotību eksperimentēt, kuru veicina daudzu paralēlu mākslas norišu koeksistence, kas nav pakārtota kādam dominējošam virzienam. Dens Beilss (Dan Bayles), galerijas Sirrus kurators, atzīmēja: "Losandželosa nav tik atkarīga no mākslas tirgus kā Ņujorka, kur galeriju darbība ir pakļauta tirgus prasībām." Šajā kontekstā būtiski atzīmēt, ka Triangle darbnīcas ir veidotas uz pilnībā nekomerciāliem principiem. "Balstoties uz pārliecību, ka mākslinieka izpausme var būt neatkarīga no tirgus, Triangle uzsver stimulu, kas rodas, strādājot kopā ar māksliniekiem no dažādām kultūrām. Tas (iespējams, paradoksāli) palīdz māksliniekiem nostiprināt viņu pašu identitāti pat vairāk nekā publiskā uzmanība, ko šis notikums rada." Šķietami utopiskais, taču ļoti nepieciešamais uzstādījums ir pierādījis savu dzīvotspēju, un vairāk nekā 20 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē Triangle darbnīcas norisinājušās Barselonā, Marseļā un Ņujorkā. Šobrīd Triangle modelis ir pārstāvēts vairāk nekā 20 valstīs. Vairāk nekā 300 mākslinieki no 19 valstīm ir piedalījušies Triangle darbnīcās Ņujorkā, dalībnieku skaita ziņā īpaši plaši pārstāvot Franciju, Kanādu, Lielbritāniju, Dienvidāfrikas Republiku, ASV, kā arī Austrāliju, Japānu un Vāciju. "Triangle - tā ir ideja, nevis institūcija," uzsver Karena Vilkina, par Triangle šībrīža mērķi uzskatot pareizā līdzsvara rašanu starp hermētisko darbnīcu atmosfēru un Ņujorkas dinamisko mākslas dzīvi. Losandželosas konteksts Mākslinieku rezidenču programma Losandželosā ir laikā izvērstāks process, kas ir priekšnoteikums virzīt uzmanību plašākā amplitūdā ārpus darbnīcas sienām, ko intensitāte un ierobežotais laiks Triangle darbnīcās Ņujorkā nepieļāva. Raid Projects galerija, kurā tiku aicināta darboties un veidot izstādi, atrodas vienā no lielākajiem mākslinieku darbnīcu kompleksiem pasaulē. Kopš 1982. gada vairāk nekā 500 darbnīcas, foto un kino studijas izvietojušās kādreizējās alus darītavas aptuveni 20 telpās. Šeit atrodas arī trīs no daudzajām pilsētas centrālas daļas galerijām. "Pilsēta" un "tās centrs" - jēdzieni, kuru nozīme ir visai nosacīta šajā kontekstā. Losandželosa nepakļaujas pilsētas izpētes pieredzei - viens solis nav mērvienība pilsētā, kurā ielas ir 50-60 km garas. Lieki meklēt vienu pilsētas centru, kam vajadzētu koncentrēt kultūras vai vismaz sociālās aktivitātes. Losandželosa visdrīzāk nav pilsēta tās tradicionālā izpratnē - tā ir kustība, nepārtraukta plūsma, kur attālumu neviens nemēra oficiāli noteiktajās telpiskajās mērvienībās - jūdzēs, bet gan laikā, kurā iespējams nokļūt no viena punkta līdz otram. Individuālais laiks šeit rit plastiskāk, varbūt pat lēnāk nekā Ņujorkā, lai arī Losandželosas pilsētas laiks ir sinhronizēts un pakārtots steidzīgajai auto straumei daudzjoslu lielceļos. Losandželosas mākslas dzīve ir tikpat neviendabīga un plūstoša. Šobrīd tā iegūst arvien lielāku nozīmi pasaules mākslas kartē. Ne velti daudzas Ņujorkas galerijas steidzas atvērt pārstāvniecības arī Losandželosā. Mākslas dzīve noris telpiski izkliedētās neskaitāmās "saliņās", kurām ir tendence pieaugt un mainīt akcentus kartē. Atšķirībā no citiem pasaules kultūras centriem, kur ierobežotā telpā māksla koncentrējas viegli uztveramā intensitātē, Losandželosas "saliņām" ir telpa, kur izplesties un vairoties. Galerijām ir tendence lokalizēties, veidojot atsevišķus galeriju rajonus, - noturīgu vietu Losandželosas mākslas kartē ieņem Vilšīras bulvāra galeriju rajons Holivudā. Šeit atrodas tādas galerijas kā Roberts & Tilton, ACME, Kontainer, Kopeikin. Izstādīto mākslinieku darbi skatāmi Ņujorkā, Londonā un Berlīnē. No šeit eksponētajām izstādēm būtu minamas Eberharda Havekosta (Eberhard Havekost) Sonnenschutz un nīderlandiešu laikmetīgās mākslas izstāde Capoeira. Pirms trīs četriem gadiem jaunas galerijas cita pēc citas vērās vaļā pilsētas centrā Čainataunā. To dibinātāji un izstāžu kuratori bieži vien bija vēl studenti, piemēram, galerija 4-F. Šeit uzmanību piesaistīja korejiešu mākslinieka Gwon O-Sang skulptūras, kas radītas no neskaitāmiem fotouzņēmumiem, transformējot trīs dimensijas plaknē - fotogrāfijā - un tālāk veidojot telpisku objektu, kurā, izmantojot šos momentuzņēmumus, vēlreiz transformēts materiālā fotografētais objekts. Aktuālākais punkts Losandželosas galeriju kartē šobrīd ir Kalversitija. Tajā līdzās koncentrējas tādas nozīmīgas galerijas kā The Projects, Anna Helwing, Susanne Viellmetter un Blum& Poe. Šīs galerijas reprezentē tādus starptautiski atzītu māksliniekus kā Takasi Murakami, Džūlija Mereta (Julie Mehret), Glens Kaino (Glenn Kaino). Komerciāli stabilākās galerijas bāzējas Beverlihilsas un Santamonikas rajonā - un tur redzētais svārstās plašā amplitūdā no pārsteidzoša mākslas snieguma līdz garlaicīgai komercijai. Losandželosas mākslas dzīves daudzveidība, dinamisms un pārpilnība nav uzreiz tik pamanāma vērotājam no malas, kā tas ir Ņujorkā. Ja šeit ir kāds dominējošs stils vai raksturīga iezīme, tad tā ir tendence eklektikas virzienā, duālā popkultūras un mākslas vēstures kontekstā. Šīs noslieces ietvaros aplūkojams priekšstats par "objekta" materialitāti, vai tas būtu mākslas darbs kā objekts vai tieši otrādi. | |
| Atgriezties | |
