VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Paslēpes mežā jeb mākslinieka izdzīvošanas komplekts Solvita Krese | |
|
Tāds kā izlūkdesants - pirms gaidāmās Latvijas kultūras plašās invāzijas Francijā festivāla "Pārsteidzošā Latvija" ietvaros - šķita mākslinieku Ērika Boža un Kaspara Podnieka viesošanās Elzasā šīgada pavasarī. Elzasas reģiona kultūras lietu pārvalde (Direction Regional des Affairs culturelles) sadarbībā ar Eiropas mākslinieku apmaiņas programmu apollonia gleznainā Andlavas ciematiņā izveidojusi rezidenci, kurā uzturēties un radīt jaunus darbus tiek aicināti dažādu valstu mākslinieki. Ielejā starp Andlavas un Špesburgas pilīm - gluži kā palielinātā Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja modelī, kas atrodams starp Firksu un Briņķu muižām, - mākslinieki var īstenot savas ieceres. Protams, kalni tur ir augstāki, mežs - biezāks, vīns - saldāks, nu kā jau ciemos. Salīdzinot Gewūrtztraminer vīna šķirnes un no terases vērojot "rūķu" ciemu un pasaku grāmatu ilustrācijas atgādinošo ainavu, māksliniekiem jāmēģina saprast, kā tikt galā ar piedāvāto "darba materiālu".
Dimitrijs Konstantinidis, apollonia direktors, izvēlējās māksliniekus, kam ir pieredze specifisku vides darbu veidošanā. Ēriks Božis ir jau pieredzējis situāciju radīšanas meistars, kura darbi parasti ir neuzkrītoša intervence vidē. Kaspars Podnieks savukārt pieder jaunajai "vizkomiešu" paaudzei. Atšķirībā no daudziem saviem studiju biedriem viņš tehnoloģiju izmantošanu cenšas pakārtot vides izpētei un transformācijai. Māksliniekiem šoreiz nācās strādāt mežā. Varētu pat teikt, ka Ērikam Božim šī ir samērā jauna pieredze. Gandrīz visi viņa iepriekšēji darbi tapuši urbānā vidē vai telpā. Par 25% palielinātās vai "paaugstinātās" telefona kabīnes Rīgā un Stokholmā, nelietojamie parku soliņi Visbijā un Zagrebā, lineāls uz pilsētas domes jumta Kotkā vai telpas elementu aizstāšana ar gaismas kastēm Luksemburgā, arī ar makaroniem pildītās "reklāmas kastes" pie Briņķu muižas sienām apliecina interesi par urbānās vides elementiem un to nozīmju lietojumu. Arī šoreiz Ēriks bija izvēlējies pilsētvidei piederīgas detaļas un pārvietojis tās uz mežu. Novērošanas kameras, kas izvietotas gar takas malām, un aiz kokiem aizslēpies bankomāts pārsteigs un padarīs tramīgu jebkuru meža "apmeklētāju". Lietas, kas ieguvušas kontroles un patērētāju sabiedrības simbolu nozīmi, izņemtas no ierastā konteksta un ieliktas starp kokiem un sēnēm, kļūst aizkustinoši nožēlojamas un lielos jautājumus provocējošas - par cilvēka saskaņu ar dabu, ar sevi, par atkarību no lietām, par bailēm pārkāpt vispārpieņemtos noteikumus un kārtības regulas. Ēriku pašu, kā parasti, vairāk interesē skatītāja mirkļa reakcija, apstrādājot negaidīto vizuālo informāciju, un apmulsums, ko rada ierastās lomas maiņa. Pārvietojot darbu smaguma centru no objekta uz situāciju, mākslinieks cenšas prognozēt cilvēku sajūtas, mežā pamanot izstādītos objektus. Kameru klātbūtne parasti norāda uz kādu stratēģiski svarīgu, apsargājamu objektu, ja tāds tuvumā nav redzams, tas, iespējams, rada Deivida Linča filmām raksturīgo neizskaidrojamo baiļu sajūtu. Sajūtu, ka tu tiec vērots pat šeit, meža vidū. Var jau būt arī otrādi - iespējams, ka daudziem pilsētniekiem rodas nomierinoša drošības sajūta: redz, par mani rūpējas un uzmana arī meža vidū. Par būtiskāko darba uztverē kļūst skatītāja lomas nomaiņa no situācijas vērotāja un konstruētāja uz objektu, kas kļūst par mākslinieka radītās situācijas elementu un zaudē kontroles funkciju. Kasparam Podniekam mežs ir ierasta vide, jo lielākā daļa viņa darbu tapuši laukos, vecāku mājās Drustos. Viņš nokrāso sarkanu labības lauku, izkrāso nokaltušu koku meža malā, nokrāso gotiņu un beigās, tā kā vainīgs juzdamies par visu sastrādāto, nokrāso arī pats sevi. Podnieks veido fotogrāfiju sēriju par pienu un komplicētas, kustīgas konstrukcijas papildina ar videodarbiem, kuros galvenais personāžs ir govis. Elzasā mākslinieks īstenojis daļu no darba "Mežs", kura nosaukumā nav pareizrakstības kļūdas, bet tas ir mākslinieka radīts "jauns vārds, lietojams tikai šī darba kontekstā". Meža tēma parādījās jau izstādē "Jukas" izstādītajā darbā, kas bija apskatāms šīgada pavasarī izstāžu zālē "Arsenāls", un tiek turpināta arī Elzasas rezidencē. Podnieks "pārceļ" Drustu meža fragmentu uz Andlavas mežu un to pašu atkārto arī apgrieztā secībā - fotogrāfija ar Francijas meža fragmentu aizceļo uz Latviju un tiek izstādīta Drustu mežā. Mākslinieks veic vēl vienu konceptuālu "lēcienu" un darba galaproduktu ļauj ieraudzīt Rīgā, kur tiek izstādītas divas lielformāta fotogrāfijas ar Latvijas un Francijas mežu. Par šī un cita meža eksistenci liecina arī takas vidū novietotās durvis, caur kurām izejot var nokļūt nosacīti citā telpā, tātad citā mežā. Objekts kļūst par tādām kā Luisa Kerola brīnumu pasaules durvīm, kas piedalās meža īpašās mitoloģijas veidošanā. Šķiet, pašreiz Podnieks maldās starp landart lakonisko konceptuālismu un moderno tehnoloģiju un konstruētas vides teritorijām, kā galveno intereses objektu nemainīgi saglabājot lauku vidi. Iespēja dzīvot un strādāt jaunā un atšķirīgā vietā parasti rezultējas radošos eksperimentos un konceptuālos vingrinājumos neatkarīgi no tā, vai vienus laukus nomaina pret citiem vai, kā Ērika Boža gadījumā, rada pārrāvumu nepārtrauktajā pilsētas stresa lavīnā. Vismaz mēnesis gadā kādā rezidenču programmas studijā varētu tikt iekļauts obligātajā mākslinieku izdzīvošanas komplektā. Sakārtot idejas no ikdienas domu piezīmju malām, vērot un pamanīt mākslas, dzīves un ikdienas nosacījumu mijiedarbību, kā arī sarunāties par mākslu un tās kopsakarībām mūsdienu dzīves apstākļos ir kļuvis par milzīgu greznību, ko darīt regulāri var atļauties tikai daži izredzētie. Ar izredzētību šeit domāts gan materiālais nodrošinājums un iespēja nepavadīt dzīves lielāko daļu, pelnot iztiku, gan spēks, mērķtiecība vai apsēstība darīt tikai to, ko vēlies un uzskati par būtisku. Rezidences pasaules metropolēs sniedz bagātīgas kontaktu un pieredzes apmaiņas iespējas, ļaujot māksliniekam "pārēsties" jaunu informāciju un iespaidus, kas pēc tam tiek apstrādāti ilgākā laika periodā. Dzīvojot jaukā ciematiņā Francijas mežu un kalnu ielokā, var atcerēties, kā karalis Arturs meklēja zobenu Ekskaliburu, vai vienkārši satikties pašam ar sevi, izdomāt un materializēt kādu jaunu vai sen kādā rezerves "failā" noglabātu ideju. | |
| Atgriezties | |
