VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Intervijas ar Orsē muzeja, MoMa un Kiasma kuratoriem Loransu Dekāru, Džeju Levensonu un Tūlu Arkio Ginta Gerharde-Upeniece Latvijas Nacionālā mākslas muzeja simtgades pasākumu ietvaros 14. un 15. septembrī norisinājās starptautiska konference "Mākslas muzeju vieta kultūras procesos. Vēsture un perspektīvas", kurā piedalījās lektori no Baltijas un Ziemeļvalstīm (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Dānijas, Somijas, Zviedrijas), kā arī no Francijas, Slovākijas, Itālijas un ASV. Franciju šajā forumā pārstāvēja Orsē muzeja kuratore un kolekciju glabātāja Loransa Dekāra (Laurence Des Cars), ASV – Ņujorkas Modernās mākslas muzeja Internacionālās programmas vadītājs Džejs Levensons (Jay Levenson), bet Somiju – viena no laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma Helsinkos dibinātājām, tagad – Somu nacionālās galerijas ģenerāldirektore Tūla Arkio (Tuula Arkio). | |
|
Mana patiesā aizraušanās – 19. gadsimts
Ginta Gerharde-Upeniece: Jūsu dzīves aicinājums un profesijas izvēle ir mākslas vēsturnieks. Vai šāda profesija ir populāra vai prestiža jūsu valstī ? Kas noteica jūsu izvēli? Loransa Dekāra: Galīgo izvēli drīzāk noteica gaumes izjūta, kas veidojās jau pusaudža gados, bet toreiz mani vairāk interesēja arheoloģija. Piecus gadus studēju jurisprudenci, un izrādās – kļūdījos, jo tikai vēlāk sapratu, ka mans aicinājums ir mākslas vēsture. Vienā dzīves periodā vienlaicīgi apguvu divas dažādas profesijas – mācījos tiesību zinātnes un Luvras skolā gatavojos kuratoru/glabātāju konkursam, kas bija jānokārto līdz 30 gadiem (vecuma limits). Pēc tam mācību gaitā liela interese radās par 19. gs. mākslu. Joprojām turpinu pētīt šo laikposmu. Francijā nav nemaz tik daudz iespēju, kur strādāt šajā nozarē, – būtībā tās ir universitātes un muzeji. Mūsu valstī šī profesija tomēr salīdzinoši ir retums, šai jomai vajadzētu būt daudz plašāk zināmai un atvērtai. Francijā vairāk pazīstama ļoti augsta līmeņa rakstiskā kultūra, proti, literatūra (to kultivē universitātēs un elitārās mācību iestādēs), bet vizuālai mākslai paradoksālā kārtā par maz pievērsta uzmanība. Piemēram, mūsu politiķi, kam ir ļoti laba izglītība, diemžēl visai maz orientējas mākslā un mākslas vēsturē kopumā. G.G.-U.: Jūs strādājat Orsē muzejā – vienā no pazīstamākajiem muzejiem Francijā un pasaulē. Kā jūs vērtējat darbu šajā mākslas krustpunktā? L.D.: Orsē muzejs ir viens no lielākajiem Francijas nacionālajiem muzejiem, tā krājums pieder valstij. Man ļoti paveicies, jo kolekcijas ir īpaši vērtīgas un darba apstākļi – patīkami, moderni. Tas ir arī muzejs ar plašu starptautisku dimensiju, ārvalstu tūristi veido 80% no apmeklētāju kopskaita. Tas ir gan labi, gan slikti, jo pēdējā laika pasaules politiskie notikumi ietekmē kopējo apmeklējumu, piemēram, neseno terora aktu dēļ tas kritās, mēs izjūtam arī pēdējo satricinājumu Londonā. Kopš muzeja dibināšanas 1986. gadā esam centušies koriģēt atkarību no ārzemju publikas un mēģināt līdzsvarot to ar regulāru izstāžu darbību. Rīkojam ekspozīcijas, kas interesantas pašu skatītājiem – Parīzes iedzīvotājiem, kuri vēlas vairāk zināt par franču mākslu. Paradoksāli, bet parīzieši Orsē uztver kā internacionālu muzeju, jo, piemēram, impresionisti ir pazīstami visā pasaulē. Bet Orsē nav tikai impresionisma muzejs, tas ir veltīts visiem 19. gs. otrās puses mākslas (galvenokārt) virzieniem un veidiem – tā ir glezniecība, grafika, fotogrāfija, dekoratīvā māksla un citi. Bet daudzi ārvalstu tūristi kā impresionisma pārstāvi šajā muzejā meklē vienīgi Klodu Monē. Mēs cenšamies ietekmēt un mainīt sabiedrībā vispārizplatīto domāšanas klišeju, lai Orsē no impresionisma muzeja kļūtu pazīstams daudz plašākā kontekstā. G.G.-U.: Jūs esat bijusi kuratore daudzām izstādēm, kas izraisījušas plašu starptautisku rezonansi, bet reizē tā ir no jauna pārlapota klasika. L.D.: Uzskatu, ka strādāt pie lieliem, starptautiskiem projektiem ir ļoti radošs un bagātinošs process. Tie ir īstie notikumi, kas piesaista daudz apmeklētāju un dod stimulu jauniem pētījumiem. Man svarīgi ir divi aspekti: nopietnais (pētījumi, darbs arhīvos, publikācijas) un iespēja pievērst apmeklētāju uzmanību māksliniekiem, ko tie vēl nepazīst, vai arī padziļināt izpratni par kādu konkrētu autoru. Kā kuratore esmu organizējusi izstādi "Amerikāņu reālists Tomass Īkinss" sadarbībā ar Filadelfijas Mākslas muzeju un Metropolitēna mākslas muzeju Ņujorkā, kur atrodas gleznotāja darbu lielākā kolekcija. Patiess gandarījums bija veidot Eduāra Vijāra darbu liela mēroga izstādi sadarbībā ar Nacionālo mākslas galeriju Vašingtonā, Monreālas Mākslas muzeju Kanādā un Karalisko Mākslas akadēmiju Londonā. Piemēram, pirms Vijāra izstādes šo mākslinieku Francijā faktiski nepazina – pretēji Bonāram, kas bija Vijāra laikabiedrs un savā laikā autoritāte Francijā. Mums ir liels gandarījums, ka Vijāru publikai atklājām no jauna: izstādes apmeklētāju skaits Grand Palais Parīzē bija grandiozs – 350 000. Mūsu uzdevums ir gan veikt pētījumus, gan radīt interesi un piesaistīt publiku, kā arī atrast līdzsvaru starp šiem pretējiem darbības laukiem. Bet lieli projekti prasa lielus līdzekļus, it īpaši mākslas darbu transports un apdrošināšana. Kopš 11. septembra notikumiem diemžēl apdrošināšanas izmaksas ir pieaugušas. Finansējuma sadalīšana starp starptautiskiem partneriem ir būtiska projektu organizācijas daļa. G.G.-U.: Un jūsu nākamā organizētā izstāde būs...? L.D.: Mūsu muzeja kuratoriem ir daudz darba, jo lielajos muzejos izstāžu plānošana notiek trīs četru gadu intervālā tāpat kā Operā. Es vienmēr strādāju pie vairākiem projektiem vienlaicīgi, katrs ir citā posmā. Bet pie mums visi kuratori strādā tieši šādi. Man patiešam netrūkst darba! Mani tas aizrauj. Gatavoju lielu Gistava Kurbē darbu izstādi Grand Palais 2007. gadā. Kurbē ir daudz aspektu, viņš ir 19. gs. periodam svarīgs mākslinieks. Agrāk esmu jau organizējusi vairākas nelielas Kurbē darbu izstādes, to skaitā tematisku izstādi "Kurbē un komūna" (2000). Gleznotājs iesaistījās arī politiskajās aktivitātēs, bija pat notiesāts un izsūtīts uz Šveici, kur arī miris. Tāpēc paralēli esmu pētījusi aspektu, kā politiskā darbība atspoguļojas viņa mākslā, it īpaši klusajās dabās (katra no tām – gandrīz dramatisks mākslinieka pašportrets). Kurbē ir pelnījis retrospektīvu skati. Pie šī projekta strādājam kopā ar Metropolitēna muzeju Ņujorkā, jo tur glabājas 30 Kurbē darbi. Mūsu muzejā un Monpeljē Mākslas muzejā arī ir nozīmīgas viņa gleznas. Trīs muzeju darbu komplektācijā veidosies pārskatāma retrospekcija. G.G.-U.: Vai paralēli izstāžu darbam ir iespēja strādāt pie apjomīgiem zinātniskiem pētījumiem? L.D.: Sagatavošanas stadijā ir grāmata par 19. gs. franču mākslu. Tā top sadarbībā ar Sebastjanu Alāru, kas apraksta 19. gs. pirmo pusi, savukārt man tuvāka ir gadsimta otrā puse. Darba vadītājs ir Anrī Luarē, bijušais Orsē muzeja direktors, tagad Luvras muzeja direktors (liels šī perioda speciālists, izcils Edgara Degā daiļrades pētnieks). Kaut gan mēs ar Sebastjanu Alāru vairāk specializējamies glezniecībā, rakstām arī par tēlniecību, arhitektūru, fotogrāfiju un citām mākslas nozarēm. Cenšamies neakcentēt detaļas, bet veidot panorāmisku skatījumu, sintēzi. Grāmata tiks tulkota vairākās valodās. Jebkurš liela mēroga darbs ir savveida stresa forma, grūts intelektuāls uzdevums. Šis pētījums ir nozīmīgs arī manā pasniedzējas darbā Luvras skolā. Uzskatu, ka svarīgi ir izglītot jauniešus, motivēt tos interesēties par mākslu. Diemžēl mūsu politiķi ne vienmēr ir līdzīgās domās. Manuprāt, galvenais, ar ko mēs strādājam, ir nepārtrauktība laikā, kontinuitāte. Nav svarīgi, ko cilvēki domās pēc divdesmit gadiem, – noteikti viss būs citādāk. Bet muzejiem jāseko pārmaiņām, jāiet laika ritmā. Katrs profesionālis jau pazīstamā materiālā var piedāvāt ko jaunu. Mākslas vēsture ir nevis sastingusi, bet dzīva joma. G.G.-U.: Vai pastāv sadarbība ar privātām kolekcijām? L.D.: Šis ir interesants mūsu profesijas darbības lauks, bet ne viegls, jo ne vienmēr var iegādāties, ko vēlas, – šī perioda māksla ir ļoti dārga. Daudzi darbi atrodas privātās kolekcijās, piemēram, Amerikā. Orsē muzeja statūtos ierakstīts, ka 20% ienākuma no biļešu pārdošanas tiek atvēlēti darbu iepirkšanai. Naudas izteiksmē – 2,5–3 miljoni eiro gadā. Rīgas mērogā izskatās, ka tā ir liela summa, bet tā tas nav, summa pastāvīgi jāpapildina. Dažreiz saņemam naudu no mecenātiem un uzņēmumiem. It īpaši šobrīd grūti atrast finansējumu. Franciju nevar salīdzināt ar ASV, kur filantropijas lomu uzņēmies privātsektors. Mūsu ekonomika funkcionē citādi. Francijā valstij pieder kultūras un tās vērtību monopols. Protams, ir atsevišķi mecenāti, bet likumdošanas līmenī bija grūti pirms pusotra gada pieņemt likumu par nodokļu atvieglojumiem tiem uzņēmumiem vai personām, kas ziedo naudu mākslas darbu iegūšanai, piemēram, Luvras un Orsē muzejiem. Un vēl: tas ir mūsu pienākums – pārliecināt uzņēmumu, ka tieši šis konkrētais darbs ir vajadzīgs mūsu muzejam. G.G.-U.: Konferencē jūs runājāt arī par Luksemburgas muzeju – 19. gs. laikmetīgās mākslas muzeju Francijā. L.D.: Vienmēr eksistē paralēls jautājums par mākslu, kas ir nozīmīga šodien un tagad, un tiem darbiem, kuri būs atzīti kādreiz nākotnē. Luksemburgas muzejs 19. gs. bija sava laika mākslinieku muzejs. Īpaša nozīme tajā laikā bija gleznotāja un kolekcionāra Gistava Kaijbota impresionistu darbu kolekcijai. Tagad – vienu gadsimtu vēlāk – Orsē muzejā ierodas apskatīt tieši šīs gleznas. Minētais vēsturiskais piemērs rāda, ka attiecības starp muzejiem, kolekcionāriem un laikmetīgās mākslas atlases kritērijiem attiecīgā laikposmā vienmēr bijis sarežģīts process. Šodienas mākslas gaumes veidotājiem jāņem vērā, ka oficiālais viedoklis var būt arī kļūdains, to mērot ar lielu laika distanci. G.G.-U.: Latvijā aktuāla ir jauna muzeja celtniecība. Francija regulāri lepojas ar jaunu muzeju ēkām un kolekciju apriti. L.D.: 2006. gada beigās būs atvērts Quai Branly muzejs. Ēka, kas atrodas netālu no Eifeļa torņa, ir viens no lielākajiem projektiem, kuru ierosinājis Francijas prezidents Žaks Širaks. Kolekcija tiks veidota no bijušā Āfrikas un Okeānijas muzeja, Musee de l’Homme un iepirktiem darbiem. Prezidents Širaks uzsvēra, ka vēlas, lai Āfrikas un Okeānijas kultūras apgūšanai tiktu atvēlēts tikpat daudz darba un naudas, cik, piemēram, renesansei vai 19. gs. franču mākslai. Luvrā tika atvērtas dažas zāles, veltītas Āfrikas un Okeānijas mākslai, – savveida priekšvārds Quai Branly muzejam. Vai mākslas darbi, kas tur eksponēti, paliks Luvrā vai pāries uz jauno muzeju? Širaks vēlas, lai tie paliek Luvrā, un tam ir politiska nozīme. Bet var rasties jautājums: kāpēc Āfrikas un Okeānijas darbi ir Luvrā, bet Āzijas – nav? Ceru, ka ar laiku visas problēmas tiks atrisinātas. Paralēli provincēs top lielo muzeju filiāles. Žorža Pompidū centrs 2008. gadā atvērs nodaļu Mecā, pilsētā, kas atrodas industriālā un sociālā ziņā problemātiskā Francijas austrumu reģionā – Lotringā. Mecā tiks celta moderna muzeja ēka. Arī daļa no Žorža Pompidū kolekcijas atradīsies Mecā. Savukārt Luvras nodaļa turpmāk būs Lansā (arī industriāli un sociāli problemātiskā reģionā, tikai Francijas ziemeļos). Pašlaik notiek ēkas projekta konkurss. Tādējādi varam secināt, ka muzeju delokalizācija notiek arī Francijā. G.G.-U.: Kādas ir jūsu domas par Rīgas konferences norisi kopumā? L.D.: Esmu ļoti pozitīvi pārsteigta par tās mērogu. Bija prieks satikt vairāku valstu kolēģus, bet īpaši priecājos par iespēju iepazīties ar Baltijas kolēģiem. Konferencē visas uzstāšanās bija lieliskā līmenī. Filozofiskā dimensijā tika apskatīti jautājumi gan par muzeju nākotni, gan kultūras mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamām paaudzēm. Katrā valstī ir savi sasniegumi un savas problēmas. Tādas ir arī Francijā, kur jāmeklē līdzsvars starp monarhistisko, centralizēto institūciju autonomiju un kopējo kultūras mantojumu. Bet izrādās, ka mums, muzeju profesionāļiem, ir arī kopīgi risināmas problēmas. Varējām spriest par dažādu jautājumu iespējamiem risinājumiem muzejos visā Eiropā – no ēku arhitektūras un kolekciju saglabāšanas līdz sociāla rakstura jautājumiem. Ir patīkami brīvi runāt ar kolēģiem, ko vieno intelektuāla saikne un saprašanās. G.G.-U.: Kādi ir jūsu iespaidi par Rīgu, ko apmeklējāt pirmo reizi, par mūsu muzeju un mākslas norisēm kopumā? L.D.: Priecājos par Rīgas apmeklējumu, tā ir pilsēta ar šarmu. Mani pārsteidz, kādā ātrumā mainījies šis reģions kopš padomju laikiem, no jauna pierādot savu piederību Eiropai. Jūs esat bagāti ar jūgendstila mantojumu, kas arhitektūrā neapšaubāmi ir starptautiska kvalitāte. Var redzēt arī, ka šī dimensija tiek izteikta caur citām kultūras vērtībām. Tas mani skar personīgi un emocionāli. Mums neapšaubāmi ir daudz kopīga. Tēlotāja māksla ir internacionāla vizuālā valoda. Pat tikko iepazīstot darbus, acīmredzami ir latviešu mākslinieku ciešie kontakti ar Eiropas kultūras norisēm. Atšķirībā no impresionisma simbolisms ir īsta starptautiska kustība, un domāju, ka Latvijā ir simbolisma perioda darbi, kas pelnījuši, lai tos iepazītu daudz plašāk. Taču jums vispār ir bagātas kolekcijas. Veidojoties arvien plašākai un intensīvākai Eiropas muzeju izstāžu apritei, jums paveras reālas un plašas iespējas nākotnē. Irēna Bužinska: Viens no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja simtgades galvenajiem akcentiem bija zinātniskā konference, kas deva lielisku iespēju iepazīties ar citu muzeju darbu pieredzi. Man ir liels prieks, ka, neraugoties uz savu aizņemtību, jūs ieradāties Rīgā. Vai varat pāris vārdos pastāstīt par sevi un to, kā nokļuvāt MoMA – Modernās mākslas muzejā Ņujorkā? Džejs Levensons: Es studēju mākslas vēsturi Jeilas universitātē un aizstāvēju doktora disertāciju Ņujorkas universitātes Mākslas institūtā. Mana zinātniskā darba tēma bija veltīta Venēcijā dzimušā renesanses mākslinieka Jakopo de Barbari daiļradei; ap 1500. gadu viņš darbojās Ziemeļeiropā. Beidzot savas studijas, man nācās konstatēt, ka mākslas vēsturniekiem ASV nav pārāk labas darba iespējas, jo darba tirgus ir ļoti pārpildīts. Daudzi no maniem draugiem, ieskaitot manu nākamo dzīvesbiedri, bija juristi. Es turpināju studijas Jeilā, tikai šoreiz juridiskajā nodaļā, ko beidzot sešus gadus strādāju Ņujorkā kā jurists. Tomēr ar laiku secināju, ka māksla man joprojām nav vienaldzīga, tā bija gluži kā pirmā mīlestība. Es atkal uzsāku darba meklējumus muzeja laukā. Vēl studējot, kādu laiku strādāju par kuratoru Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā. Griezos pie seniem paziņām ar jautājumu, vai es nebūtu tiem noderīgs. Šajā muzejā tobrīd tika gatavota grandioza izstāde "1492. gads. Māksla lielo atklājumu laikā". Izstāde bija veltīta mākslai laikā, kad Kristofors Kolumbs atklāja jauno kontinentu – Ameriku. Pēc tam strādāju Gugenheima muzejā un biju iesaistīts tādu lielu izstāžu sagatavošanā kā "Āfrika. Kontinenta māksla" un "Ķīna. 5000 gadu", līdz 1996. gada nogalē nokļuvu Modernās mākslas muzejā. I.B.: Laikam daudziem Modernās mākslas muzejs vispirms asociējas ar ekspozīcijām, kolekcijām, kuratoriem un slaveniem mākslas darbiem, kuru dēļ tad arī skatītāji, pat ļoti īsu laiku būdami Ņujorkā, dodas apmeklēt MoMA. Popularitātes topa virsotnē noteikti ir tādas modernisma pērles kā Pablo Pikaso "Aviņonas meitenes" vai Vinsenta van Goga "Zvaigžņotā nakts". Līdz ar to daudziem varētu būt pārsteigums, ka MoMA ir arī tāda nodaļa kā Internacionālā programma. Kādēļ tā tika izveidota? Kā jūs varētu raksturot tās uzdevumus un misiju? No jūsu referāta sapratu, ka MoMA lielā mērā jūtas atbildīgs par amerikāņu mākslas popularizēšanu ārzemēs. Dž.L.: Tā noteikti ir taisnība attiecībā uz mūsu nodaļas darbības pirmsākumiem, jo Internacionālā programma muzejā tika izveidota 1952. gadā, un tās galvenais uzdevums bija palīdzēt muzeja citu nodaļu darbiniekiem organizēt izstādes ārzemēs. ASV nekad nav bijusi Kultūras ministrija, un muzeja vadība apzinājās, ka pēc kara jāveic amerikāņu mākslas, īpaši Ņujorkas skolas mākslinieku darbu, izstādīšana ārzemēs, lai sekmētu viņu un amerikāņu mākslas popularitāti kopumā. Nevajag aizmirst, ka nodaļa dibināta "aukstā kara" jeb makartisma politikas pašā pilnbriedā. MoMA ir privāts muzejs un līdz ar to nekad nav bijis pakļauts valsts kontrolei. Tas viesa pārliecību, ka mēs varēsim parādīt patiesi labu mākslinieku darbus – paši pēc savas izvēles, bez spiediena "no augšas". Internacionālā programma savas darbības sākumos veica arī īpašu misiju – organizēja amerikāņu mākslas līdzdalību Venēcijas un Sanpaulu biennālēs. Ilgus gadus izstāžu organizācija tika uzskatīta par nodaļas darbības galveno prioritāti. Kad es sāku strādāt MoMA, bija skaidrs, ka izstāžu organizēšana ir ļoti dārgs pasākums. Līdz ar to mēs uzsākām citu darbības virzienu, proti, muzeja profesionāļu darbnīcas – seminārus un pieredzes apmaiņas braucienus. I.B.: 1999. gadā man bija tas gods kļūt par Latvijas muzeju pārstāvi MoMA organizētajā Centrāleiropas un Austrumeiropas muzeju profesionāļu darbnīcā – seminārā. Tā bija mana pirmā ierašanās ne tikai jūsu muzejā, bet ASV vispār, un es joprojām atceros, cik lielu iespaidu uz mani atstāja lekcijas, diskusijas un tikšanās ar tādiem pasaules klases kuratoriem kā Roberts Stors vai Magdalena Dombrovska. Dž.L.: Jā, mums šīs darbnīcas savukārt bija noderīgas ar to, ka tādējādi mēs varējām iegūt nepastarpinātu pēdējo informāciju par veselu reģionu, izveidot savu muzeja profesionāļu kontaktu loku, kas daudzos gadījumos darbojas joprojām. Mums ir bijušas darbnīcas Latīņamerikas muzeju profesionāļiem, arī Ķīnas un Āfrikas muzeju kuratoriem. I.B.: Varbūt jūs varētu minēt vēl kādas nozīmīgas izstādes, kas tika sarīkotas ar jūsu nodaļas iniciatīvu? Dž.L: Laikam pati nozīmīgākā – tāds klasisks piemērs – varētu būt izstāde "12 amerikāņu gleznotāji un tēlnieki", kas ceļoja pa Eiropu 1953. un 1954. gadā un tika eksponēta Parīzes, Cīrihes, Stokholmas, Helsinku, Oslo un Diseldorfas muzejos. Kolekcijā bija iekļauti Stjuarta Deivisa, Āršila Gorkija, Edvarda Hopera, Džeksona Polloka, Bena Šāna, Aleksandra Koldera un Deivida Smita darbi. Šogad mēs Riodežaneiro, Sanpaulu un Buenosairesā parādījām izstādi "Endija Vorhola ekrāna testi". Šī izstāde arī man bija neparasts piedzīvojums, jo visi attēli bija ierakstīti DVD un līdz ar to izstāde ļoti viegli varēja ceļot pat kuratora kabatā! I.B.: Kādi ir citi Internacionālās programmas darbības virzieni? Dž.L.: Mēs esam uzsākuši speciālu izdevumu projektu – "Primārie dokumenti". Izdevumos būs iekļauti noteikta reģiona mākslinieku un grupu manifesti, kritiķu un kuratoru raksti, kā arī līdzīga rakstura svarīga informācija, kas pagaidām nav bijusi tulkota un pieejama tikai angļu valodā. Līdz šim iznākušas divas grāmatas. Pirmā bija 2002. gadā izdotā Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslinieku un kritiķu tekstu antoloģija. Viens no sastādītājiem bija čehu kurators Tomašs Pospīšils, kas 1999. gadā piedalījās darbnīcā – seminārā. No Latvijas antoloģijā iekļauts Helēnas Demakovas 1995. gadā sarakstītais teksts Monument Revisited. Otrajā grāmatā, kas iznāca 2004. gadā, iekļāvām Argentīnas 60. gadu avangarda mākslinieku sacerējumus. Esmu pārliecināts, ka šie izdevumi vispirms bija noderīgi MoMA kuratoriem, kā arī visiem tiem, kuri ir mazāk pazīstami ar šo reģionu mākslas izpausmēm. I.B.: Kas jums pašam personīgi no visām šīm aktivitātēm ir sagādājis vislielāko pārsteigumu un gandarījumu? Kuru tikšanos – darbnīcu – uzskatāt par sekmīgāko? Dž.L.: Katra bija ļoti vērtīga, tomēr, protams, ir interesantas nianses. Eiropas muzeju profesionāļu darbnīca, ja tā var teikt, darbojas joprojām. Ja mūsu kontakti būtu zuduši, es taču nebūtu saņēmis uzaicinājumu piedalīties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja simtgadei veltītā konferencē! Āfrikas seminārs bija vērtīgs ar to, ka mēs vispirms ieguvām informāciju, ko šajā kontinentā vispār zina par moderno mākslu un cik tur ir maz modernās mākslas muzeju! Laikam to var izskaidrot ar gluži prozaiskām lietām: daudzi fondi un organizācijas šim kontinentam sniedz palīdzību, attīstot veselības aprūpes un izglītības centrus. Mums bija ļoti lielas grūtības paskaidrot, ka līdzekļi ir nepieciešami nevis šiem cēlajiem mērķiem, bet gan muzeju darbinieku pieredzes apmaiņai. Līdz ar to mūsu ieceres daudzās Āfrikas valstīs netika īstenotas, jo neatradām tam vajadzīgo atbalstu. I.B.: Kopš 2004. gada novembra MoMA ir atvērts apmeklētājiem pēc kārtējās rekonstrukcijas. Vai rekonstrukcija ir ietekmējusi arī jūsu nodaļas darbu? MoMA taču joprojām ir viens no pašiem populārākajiem muzejiem pasaulē! Dž.L.: Pagaidām bijām ļoti aizņemti ar pārbraucieniem – no Manhetenas uz pagaidu mītni Kvīnsā un tad atpakaļ. Ir saglabājušies tie paši darbības virzieni, un tagad laiks izstrādāt jaunas programmas un darbības virzienus. Mums ir jādomā par skatītāju, kuram ir iespēja apmeklēt muzeju klātienē, kā arī par tiem, kas mūs iepazīs vienīgi ar mājaslapas un citu informācijas avotu starpniecību. Lai gan esam bagāts muzejs, tomēr arī mūsu iespējas nav bezgalīgas. Muzejā jau strādā 700 kuratoru, asistentu un citu speciālistu. Līdz ar to domājam, kā sabalansēt mūsu sapņus un ieceres ar reālajām iespējām. Viens no paliekošiem darbības virzieniem – izdevumi. Mēs patlaban strādājam pie darba, kas būs veltīts Venecuēlas mākslas kritiķa Alfredo Bultona (Alfredo Boulton) darbībai. Nākamais būs izdevums ar Brazīlijas mākslinieku un kritiķu tekstiem, īpašu uzmanību veltot Mario Pedrosam. Tad būtu laiks pievērsties Āzijai, konkrēti Japānai, kurā patlaban ir ļoti aktīva un interesanta laikmetīgās mākslas situācija. Un vēl es neizslēdzu iespēju, ka pēc tam atkal varētu būt izdevums, kas veltīts Centrāleiropas un Austrumeiropas reģioniem, – īpaši pēc tā, ko es savā pirmajā ļoti īsajā vizītes laikā iepazinu pie jums. Ticība gāž kalnus jeb muzeja biļete lētāka par glāzi alus "Ir simtiem muzeju, kurus pavisam mierīgi var slēgt," saka Tūla Arkio, viena no laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma Helsinkos dibinātājām, tagad – Somu nacionālās galerijas ģenerāldirektore (Somu nacionālā galerija ir organizācija, kuras pakļautībā darbojas Kiasma, mākslas muzejs Ateneum, Siņebrjuhova mākslas muzejs un Centrālais mākslas arhīvs). Kiasma ir Tūlas Arkio un viņas domubiedru izlolots un īstenots mūža sapnis. Tagad to vadīt viņa ļāvusi citiem, bet no katra viņas teiktā vārda jūtams, ka muzeja ideju viņa nes savā sirdī joprojām. "Jums vēl tāls ceļš, bet domāju, ka jums izdosies, – laikmetīgās mākslas muzejs ir vajadzīgs māksliniekiem un sabiedrībai. Nelieciet mums pārāk ilgi gaidīt!" Tāds ir Tūlas Arkio viedoklis par laikmetīgās mākslas muzeju Latvijā, kuru viņa izteica Latvijas Nacionālā mākslas muzeja organizētajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Mākslas muzeju vieta kultūras procesos. Vēsture un perspektīvas". Kiasma radīta kā ideālistiska vīzija, uzcelta un kļuvusi par vienu no mūsdienu Helsinku simboliem, pārdzīvojusi sabiedrības neizpratnes un pat protesta posmu un tagad darbojas ar acīmredzamiem panākumiem – manuprāt, Kiasma ir īsta, laba laikmetīgās mākslas muzeja vistuvākais paraugs. Kiasma nav tikai izstāžu zāle un pastāvīgā kolekcija – pirmajā stāvā vienmēr drūzmējas hiperaktīvi un zinātkāri jaunieši, jo šeit pieejams bezmaksas internets, darbojas kafejnīca un grāmatveikals, turpat blakus notiek arī dažādi festivāli un performances, turklāt muzejs atvērts līdz pusdeviņiem vakarā. Kiasma ir arī speciāla zāle laikmetīgā teātra un dejas uzvedumiem, eksperimentāla laboratorija, mediju mākslas galerija, nepārtraukti tiek meklēti veidi, kā padarīt laikmetīgo mākslu saprotamu un "lietojamu" jebkuram apmeklētājam, un tiek arī rīkotas plašas bērnu un jauniešu izglītošanas akcijas – gan pašā muzejā, gan ceļojošas. Arī muzeja kolekcija pastāv nepārtrauktā attīstībā – vienas pastāvīgas ekspozīcijas vietā skatītājiem tiek piedāvātas mainīgas, tematiski veidotas izstādes. Galu galā, esot Helsinkos, nekad nav jādomā – kur satikties. Protams, Kiasma kafejnīcā. Satikšanās vieta – tā Kiasmu dēvē arī tās kādreizējā vadītāja Tūla Arkio. Pirmkārt, muzejs kā ideja – Laikmetīgās mākslas muzejs tika nodibināts Helsinkos 1990. gadā kā daļa no Somu nacionālās galerijas. Bet doma, ka laikmetīgās mākslas muzejs ir nepieciešams, pastāvēja jau kopš 60. gadu sākuma. Daudzi direktori bija sākuši rīkoties, taču nekas līdz galam tā arī nenotika, un es pat nezinu, kāpēc tieši man tā paveicās! 80. gadu beigās notika Somu nacionālās galerijas reorganizācija, sadalot to atsevišķos muzejos, un bija skaidrs: ja dibināt laikmetīgās mākslas muzeju, tad tieši šobrīd. Mums izdevās to pierādīt arī ministrijai. Kad tika nodibināts muzejs, mēs vēl nesākām domāt par savu – atsevišķu ēku. Pirmos astoņus gadus laikmetīgās mākslas muzejs atradās Ateneum muzeja trešajā stāvā. Mums svarīgāk bija sākt strādāt, veidot izstādes un kolekciju, panākt, lai sabiedrībai ir skaidrs, ka laikmetīgā māksla ir nepieciešama, un tad sagaidīt īsto brīdi, kad visi saka: jums vajag pašiem savu ēku. Sākumā bija arī ļoti daudz darba pie kolekcijas: Ateneum muzejs bija sācis veidot laikmetīgās mākslas kolekciju, bet tā bija ļoti konservatīva – tikai gleznas, skulptūras un grafika, nekā no foto, video un citiem laikmetīgajiem medijiem. Mums bija daudz "balto laukumu", ko apzināt. Ideja par savu ēku muzejam radās daudz ātrāk, nekā bijām paredzējuši, – 1994. gadā, turklāt Somijā tobrīd bija izmisīga finanšu situācija, valsts atradās dziļā krīzē, un daudzi bija pārsteigti – kā iespējams uzcelt muzeju, kad valdībai nav naudas? Tas bija gudrs gājiens no valdības un pilsētas pašvaldības puses – tika panākta vienošanās, ka pilsēta uzceļ valstij muzeju, bet valsts savukārt par to saņem no pilsētas zemi dzīvojamo ēku celšanai. Tā teikt, barters – nekādas naudas. Toties somu mākslas scēna tolaik bija ļoti aktīva un dzīva – tas ir paradokss, ka ekonomiski grūtos laikos mākslinieki strādā daudz aktīvāk, viņiem ir vairāk iedvesmas. Turklāt parādījās jauna mākslinieku paaudze, kam bija daudz enerģijas, bet nebija iepriekšējo paaudžu rutīnas – pirms 80. gadiem daudzi mākslinieki bija pieraduši pie labas dzīves, lielām darbnīcām un lieliem honorāriem. Otrkārt, muzejs kā ēka – Ir viena lieta, ko esmu vienmēr teikusi kolēģiem: tev ir jātic tam, ko tu dari. Somijā cilvēki man, piemēram, jautāja: kā jūs varat cīnīties par laikmetīgās mākslas muzeju, kad valstī pietrūkst slimnīcu un tā tālāk, – pat mani bērni man ir to vaicājuši. Mākslinieki jautāja: kāpēc vajag ēku, labāk dodiet to naudu māksliniekiem. Taču mēs ticējām ēkai nevis kā visu problēmu atrisinājumam, bet gan kā platformai – atspēriena punktam mākslas dzīves attīstībā. Ideja nekad nav bijusi uzcelt laikmetīgās mākslas muzeja ēku kā objektu pašu par sevi, mūsu mērķis bija radīt vietu un iespēju atvērtiem procesiem. Kad sākās starptautisks konkurss par ēkas projektu, sākās arī problēmas ar pašu vietu – tā atrodas blakus mūsu nacionālā varoņa maršala Mannerheima piemineklim, un daļa sabiedrības bija sašutusi: kā var celt laikmetīgās mākslas muzeju trīs metru attālumā no tādas svētas vietas! Tika savākti pat 40 000 parakstu pret muzeja celtniecību. Bet es un mana komanda tik ļoti ticējām savai idejai, ka tas ir pareizi un ka sabiedrībai tas ir vajadzīgs, un man bija viegli to arī izskaidrot. Rezultātā protesti noklusa. Mums bija prieks strādāt ar arhitektu Stīvenu Hollu, kuru izvēlējāmies no daudziem piedāvājumiem, jo pēc viņa akvareļiem un skicēm kļuva skaidrs, ka, lūk, beidzot ir kāds, kurš saprot, kas ir māksla un kas tai vajadzīgs. Starp arhitektiem tas nemaz negadās tik bieži. Treškārt, muzejs kā tikšanās vieta – Kad 1998. gadā atklājām muzeju, uzreiz bija skaidrs, ka jāstāsta par to, kas tad tas ir, – visi runāja tikai par jauno ēku. Arhitektūra, protams, ir pirmais, ko ierauga, bet mums bija nepieciešama reklāma par šīs ēkas jēgu un saturu. Jau atklāšanas kampaņā – pirms filmām kinoteātros, televīzijā, žurnālos – visur mēs runājām par muzeja saturu, par ideju. Lūk, ir vieta jums, muzejs kā dzīvojamā istaba jebkuram. Visi ir laipni gaidīti, jūs varat pat neiet skatīties izstādes, varat tikai pasēdēt kafejnīcā, iegriezties grāmatveikalā vai izmantot internetu. Mūsu mērķis bija, lai cilvēki šeit labprāt pulcējas. Mēs plānojām ļoti atvērtu darbības modeli – sākumā Kiasma darbalaiks bija līdz desmitiem vakarā, un tas bija lieliski. Vēlāk izmaksu dēļ bijām spiesti saīsināt darbalaiku līdz pusdeviņiem. Bet ir svarīgi, lai muzejs būtu atvērts tad, kad cilvēki nestrādā, – kāda jēga no muzeja, kas ir atvērts biroju darba laikā? Mēs arī reklamējām savu ieejas maksu – biļete uz Kiasma ir lētāka nekā glāze alus –, lai neviens nežēlotos, ka tas ir par dārgu. Turklāt ar vienu ieejas biļeti var apskatīt visu, kas ir muzejā, nav jāpērk vairākas atsevišķas biļetes, kas apmeklētājiem ir apgrūtinoši un mulsinoši. Par programmu mums bija skaidrs, ka jābūt visu laiku kaut kam jaunam. Katru reizi atnākot nav jāmeklē, kas tad tagad jauns, – vienmēr ir kāda jauna ekspozīcija arī tad, ja tu nāc bieži. Tolaik Somija bija lepna par interneta un informācijas tehnoloģiju attīstību, un, par laimi, mēs pārliecinājām valdību un saņēmām diezgan daudz naudas internetam – lai apmeklētāji to var lietot bez maksas. Tā mēs Kiasma muzejam spējām piesaistīt pavisam jaunu auditoriju – jauniešus un vīriešus. Viņus interesē tehnoloģijas, un tas bija labs pamudinājums nākt uz Kiasma. Protams, kad mēs par to visu domājām, tā bija mūsu vīzija par to, kā būtu jādarbojas muzejam, nekādu garantiju nebija. Bet viss sāka notikt – cilvēki tiešām sāka nākt, un tagad Kiasma apmeklē apmēram 200 000 cilvēku katru gadu, tas nav maz pat salīdzinājumā ar lielākām pilsētām. Visvairāk varam lepoties, ka sasniedzam pašas jaunākās paaudzes, nāk pat skolnieki un turklāt paši, nevis skolotāju vadībā obligātās ekskursijās. Tāpēc ka Kiasma nav no tiem muzejiem, kuros viss aizliegts, kur nedrīkst sarunāties un kustēties. Ārpusē pie muzeja notiek koncerti, hepeningi, performances, šogad bija arī, piemēram, skeitborda festivāls – tā veidojas tas, ko var dēvēt par "tikšanās vietu". Savā ziņā muzejs darbojas kā izglītojoša programma – jaunieši un skolnieki ir gatavi pieņemt laikmetīgo mākslu pavisam citādi nekā pieaugušie ar iesīkstējušiem priekšstatiem. Mēs būsim izskolojuši jaunu paaudzi, kam laikmetīgā māksla būs pašsaprotama pasaules sastāvdaļa. Muzejs nekad nav centies izskaidrot laikmetīgo mākslu, drīzāk iedot "atslēgu", pamudināt katram pašam saprast. Mēs ļaujam katram apmeklētājam brīvi izveidot pašam savu priekšstatu, viedokli par laikmetīgo mākslu. Svarīgi pārliecināt, ka tas, ko katrs cilvēks domā par laikmetīgo mākslu, arī ir viņam vispiemērotākais viedoklis, tulkojums vai spriedums, jo tas ir viņa personīgais. Ceturtkārt, muzejs kā mākslas un sabiedrības kalps – Mākslai vajag novērtēšanas iespēju – lai skatītājam ir vieta un laiks pabūt kopā ar mākslas darbu. Visa maģija notiek tajos pāris kvadrātmetros starp tevi un mākslas darbu. Ja vēlas, var šo sajūtu aprakstīt kā templi. Bet nav obligāti jāatrodas mākslas darbu kapsētā, lai šo sajūtu baudītu. Kiasma apmeklētājs vienmēr var izvēlēties, ko skatīties, viss, kas tur ir, nepiedāvā sevi vienlaicīgi kā supermārketā. Ir darbi, kam vajag tukšumu un klusumu, un arī tādi darbi, kuri jāpiedzīvo citādi, kuriem vajag aktivitāti un mijiedarbību. Katram darbam ir piemērotais baudīšanas veids, bet laiku un telpu vajag visiem. Muzejs ir vieta, kur mākslinieks un viņa darbi satiekas ar skatītāju. Darbs ar māksliniekiem un mākslu ir vislabākais, ko es savā dzīvē esmu darījusi, – strādāt kopā ar viņiem un viņu labā. No paša 90. gadu sākuma mums bija izcila komanda, bija daudz jaunu cilvēku ar lieliskām idejām, visi strādājām vienam mērķim. Ja tev ir tāda komanda, kas tic vienai lietai, – tad tiešām iespējams pilnīgi viss! Tagad varu lūkoties uz Kiasma vien ar milzīgu gandarījumu. Ir tik jauki redzēt, ka Kiasma ir savā vietā un tur viss notiek! Var teikt, ka laikmetīgā māksla un mākslinieki ir tas, kā dēļ es dzīvoju. Tāpēc arī vairs neesmu Kiasma direktore, bet uzņēmos Somu nacionālās galerijas ģenerāldirektores amatu – lai varētu vairāk palīdzēt un vairāk ietekmēt procesus, zinot, kas vajadzīgs laikmetīgajai mākslai. Par Kiasma nākotni domājot, galvenais – lai viss turpinās! Lai reflektē par aktualitātēm. Un lai visiem vienmēr ir "antenas" ārā – lai klausās, taustās un meklē to, kas vēl varbūt nav formulēts vai definēts, bet tūlīt būs lielais atklājums. Un tas ir iespējams tikai ļoti ciešā sadarbībā ar māksliniekiem. Viņi ir pirmie, kuri rada ko jaunu, – avangards vienmēr ir soli priekšā visiem pārējiem. Ja muzejam būs drosme turēties kopā ar māksliniekiem, tad arī viss veiksies. Piektkārt, muzejs kā dzīvs organisms – Par citiem muzejiem runājot, esmu kļuvusi ļoti kritiska. Lielie muzeji mani neinteresē, jo tajos vienmēr ir tik daudz visa kā un galu galā ir viens vai divi darbi, kas patiešām tevi uzrunā. Lai līdz tiem tiktu, tev jāiet cauri neskaitāmām zālēm, visur tikai viduvēji darbi, un tad tu sadusmojies... Manuprāt, muzejam jākoncentrējas uz kaut ko vienu. Piemēram, Lodzā, Polijā, ir ļoti jauks muzejs – tas ir ļoti mazs, bet tur var redzēt kaut ko tādu no poļu mākslas, ko nekur citur, un tas ir labākais. Ja muzejs koncentrējas uz kaut ko vienu, tad arī var būt kvalitāte. Vai tas būtu laika periods, tēma vai kas cits, bet jebkurā gadījumā tad šis muzejs man kaut ko atklāj, es kaut ko uzzinu, ieraugu to, ko neesmu jau redzējusi citur simtiem variācijās. Bēdīgi, bet simtiem muzeju Eiropā var mierīgi slēgt, jo tajos nekā nav. Nav nekā unikāla. Teorētiski Kiasma kolekcijā var iekļūt pēc 1960. gada radīti mākslas darbi, bet lielākoties muzejs pērk jaunākos un laikmetīgākos darbus. Taču muzeja kolekcija ir arī slogs – tā ir jāveido, bet kā to eksponēt? Ja būs viena pastāvīga kolekcijas ekspozīcija, kāpēc lai apmeklētāji gribētu to skatīties atkārtoti? Visu taču arī nav iespējams izstādīt, bet cilvēki jautā: kāpēc jāmaksā valsts nauda par kolekcijām, kas stāv pagrabā un ko neviens neredz? Kiasma mēs ar to sākām – lai reizi gadā mainītos kolekcijas izstāde. Turklāt tā ir tematiska – lai apmeklētāji redz, kas jauns, kā viss mainās, kādas attīstības likumsakarības var atrast. Izstādes ir pavisam cita lieta. Daudzi muzeji kolekciju veido, nopērkot pa darbam no katras izstādes, kas tajos notiek, tas ir arī zināms attīstības dokumentēšanas veids, bet Kiasma tā nedara. Izstādēs mēs ļoti bieži rādām to, ko varbūt vēl nepirktu muzeja kolekcijai, bet kas toties spilgti ataino aktuālos procesus. Tas ir interesanti, rosinoši un iedvesmojoši gan mākslas videi, gan skatītājam, un procesu kā tādu jau nav iespējams nopirkt. Procesu var dokumentēt dažādos informācijas nesējos, tas nav gluži kolekcijas mērķis, kur būtu jāiekļūst labākajiem paraugiem. Es uzskatu, ka aktīvam māksliniekam vienlaicīgi būtu jāstrādā pie vairākiem projektiem, nevis jādarbojas tā, ka izdomā vienu izstādi, tad lēnā garā pāris gadu laikā realizē, pēc tam izstāda, tad novāc un sāk domāt par nākamo. Māksliniekam ir jādzīvo mākslā, visu laiku jādara viss – viena izstāde var būt arī viena glezna vai viena instalācija, nav obligāti jābūt kaut kam lielam, dārgam un vērienīgam. Tad pēc pāris gadiem, paskatoties atpakaļ, varēs redzēt, kas no visa, kuram mākslinieks izgājis cauri, ir vērtīgākais. | |
| Atgriezties | |
