VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Orbīta" virzās uz rietumiem. Iespējamās dokumentālās filmas scenārijs Sergejs Timofejevs |
| Linards Kulless. Apkārt visai pasaulei ar prieku un auseklīti Alise Tīfentāle Linards Kulless (dz.1978) ir īsts šova cilvēks – gan īstajā dzīvē, gan savos multimediju darbos mākslā, klubos un teātros. Ja ļoti grib, par viņu var arī uzņemt dokumentālu filmu ar nosaukumu “Mans draugs – nenopietns cilvēks", jo, šķiet, viņš nezina, kas ir depresija, garlaicība un posts. Viss viņam izdodas viegli, ar prieku un asprātīgi. Turklāt šis Linardam raksturīgais vieglums nebūt nenozīmē, ka viņam sanāk tikai joki, – viss, par ko Linarda darbos var pasmaidīt, tomēr nozīmē daudz vairāk, un tieši tāpēc ir vērts aplūkot viņa radošo biogrāfiju jau tagad, kamēr pats autors vēl ir jauns un pārdabiski enerģisks. No kurienes viņam tā enerģija? Varbūt no Pokaiņiem, varbūt no dzīvošanas uz pareizo āderu krustpunkta, varbūt no kādiem plašākai publikai vēl nezināmiem svētavotiem. Savulaik daudz runāts par jauno mākslinieku grupas MA1Z3 (Voldemārs Johansons, Linards Kulless, Una Meiberga, Simona Veilande) dalību 8. starptautiskajā arhitektūras biennālē Next Venēcijā 2002. gadā, kur viņu projekts "Gaismas pils" bija paredzēts kā atrakcija, rotājums un papildinājums arhitekta Gunāra Birkerta Nacionālās bibliotēkas projekta reprezentācijai. Šķiet, ka tā īsti apmierināts ar starptautiskajai publikai parādīto nebija neviens, kaut gan visi darīja, ko varēja. Tomēr dalība šajā biennālē uzskatāma par cienījamu sasniegumu tolaik 24 gadus vecajam māksliniekam, kurš tikko bija pabeidzis bakalaura studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kopā ar draugiem atvēris alternatīvu modes preču veikaliņu un privātu kinozāli un nez kāpēc runā par latvietību (ej nu saproti – kad nopietni un kad pa jokam). Kā "Gaismas pils" Venēcijas ekspozīcijas oficiālajā katalogā tolaik rakstīja Helēna Demakova, "MA1Z3 latvietība nav pilsonības rādītājos mērāma. Tā ir pašapziņa un interese par pagātni, kura gan nav vēsturiskā, bet mitoloģiskā pagātne stāstos, teikās, folklorā, priekšmetos, ainavās un tēlos. Viņi paši to dēvē par tautisko romantismu, un šī tautiskuma izpētei ir tapis projekts "Gaismas pils", kas tika jau parādīts ArtGenda ietvaros Hamburgā 2002. gadā." Linarda kā šova personas būtību apliecina viņa aktīvā dalība MA1Z3 rīkotajos alternatīvās modes pasākumos modeļa lomā, vīdžejošana klubos, kā arī iesaistīšanās teātra norisēs. Tā aizsākās 2003.–2004. gadā ar izrādi–videoinstalāciju–performanci Euphoria (kas tapusi sadarbībā ar Theaterhaus Weimar, to varēja redzēt arī Jaunajā Rīgas teātrī) un turpinās pašlaik – darba procesā ir projekti režisores Gaļinas Poļiščukas teātrī. Linards paspēj visu: ceļot, filmēt, fotografēt, darboties ar graffiti un uzlīmēm, arī teātrī un braukt uz mežu. Taču raksturīgākais, pēc kā pazīt Linardu Kullesu starp tūkstošiem viņa paaudzes aktīvistu visā Eiropā, ir auseklītis. Precīzāk sakot, ar "auseklīti" jāsaprot visas minētā "tautiskā romantisma" izpausmes, kas sākas ar rakstainu vilnas zeķu valkāšanu un turpinās kā ausekļa zīmes vilkšana pār Rīgu rituālā –videoinstalācijā " Lūko svētībiņ!" (izstādē "Jukas" un festivālā "Pārsteidzošā Latvija"), senlatviešu dēmonu rekonstrukcija instalācijā Think About Bright Things in Dark Moments (Veimārā) un "Spēka zīmju" meklēšana izstādē "Muzeja laiks" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Spēka zīmes" ir atsevišķa stāsta vērtas: šī darba sagatavošanas procesā muzeja Balto zāli izstaigāja Linarda uzaicināts īsts zintnieks, kurš ar tradicionālām rīkstniecības metodēm atzīmēja āderu krustpunktus – enerģētiski uzlādētas vietas, kuras Linards pēc tam apzīmēja uz grīdas ar zīmēm, kas speciāli piemeklētas no latviešu ornamentiem. Paradoksāli, ka apmēram tajā pašā laikā identisks darbs tapis Baltijas 9. Starptautiskās mākslas triennālē BMW Viļņā (Arturs Raila, "Zemes bioenerģētisko strāvu plūsma Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā"). Uzzinājis par šo sakritību, Linards nosmejas par latviešu un lietuviešu kopīgajām saknēm sirmā senatnē: "Re – balti tā dara!" |
