VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Linards Kulless. Apkārt visai pasaulei ar prieku un auseklīti Alise Tīfentāle Linards Kulless (dz.1978) ir īsts šova cilvēks – gan īstajā dzīvē, gan savos multimediju darbos mākslā, klubos un teātros. Ja ļoti grib, par viņu var arī uzņemt dokumentālu filmu ar nosaukumu “Mans draugs – nenopietns cilvēks", jo, šķiet, viņš nezina, kas ir depresija, garlaicība un posts. Viss viņam izdodas viegli, ar prieku un asprātīgi. Turklāt šis Linardam raksturīgais vieglums nebūt nenozīmē, ka viņam sanāk tikai joki, – viss, par ko Linarda darbos var pasmaidīt, tomēr nozīmē daudz vairāk, un tieši tāpēc ir vērts aplūkot viņa radošo biogrāfiju jau tagad, kamēr pats autors vēl ir jauns un pārdabiski enerģisks. No kurienes viņam tā enerģija? Varbūt no Pokaiņiem, varbūt no dzīvošanas uz pareizo āderu krustpunkta, varbūt no kādiem plašākai publikai vēl nezināmiem svētavotiem. Savulaik daudz runāts par jauno mākslinieku grupas MA1Z3 (Voldemārs Johansons, Linards Kulless, Una Meiberga, Simona Veilande) dalību 8. starptautiskajā arhitektūras biennālē Next Venēcijā 2002. gadā, kur viņu projekts "Gaismas pils" bija paredzēts kā atrakcija, rotājums un papildinājums arhitekta Gunāra Birkerta Nacionālās bibliotēkas projekta reprezentācijai. Šķiet, ka tā īsti apmierināts ar starptautiskajai publikai parādīto nebija neviens, kaut gan visi darīja, ko varēja. Tomēr dalība šajā biennālē uzskatāma par cienījamu sasniegumu tolaik 24 gadus vecajam māksliniekam, kurš tikko bija pabeidzis bakalaura studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kopā ar draugiem atvēris alternatīvu modes preču veikaliņu un privātu kinozāli un nez kāpēc runā par latvietību (ej nu saproti – kad nopietni un kad pa jokam). Kā "Gaismas pils" Venēcijas ekspozīcijas oficiālajā katalogā tolaik rakstīja Helēna Demakova, "MA1Z3 latvietība nav pilsonības rādītājos mērāma. Tā ir pašapziņa un interese par pagātni, kura gan nav vēsturiskā, bet mitoloģiskā pagātne stāstos, teikās, folklorā, priekšmetos, ainavās un tēlos. Viņi paši to dēvē par tautisko romantismu, un šī tautiskuma izpētei ir tapis projekts "Gaismas pils", kas tika jau parādīts ArtGenda ietvaros Hamburgā 2002. gadā." Linarda kā šova personas būtību apliecina viņa aktīvā dalība MA1Z3 rīkotajos alternatīvās modes pasākumos modeļa lomā, vīdžejošana klubos, kā arī iesaistīšanās teātra norisēs. Tā aizsākās 2003.–2004. gadā ar izrādi–videoinstalāciju–performanci Euphoria (kas tapusi sadarbībā ar Theaterhaus Weimar, to varēja redzēt arī Jaunajā Rīgas teātrī) un turpinās pašlaik – darba procesā ir projekti režisores Gaļinas Poļiščukas teātrī. Linards paspēj visu: ceļot, filmēt, fotografēt, darboties ar graffiti un uzlīmēm, arī teātrī un braukt uz mežu. Taču raksturīgākais, pēc kā pazīt Linardu Kullesu starp tūkstošiem viņa paaudzes aktīvistu visā Eiropā, ir auseklītis. Precīzāk sakot, ar "auseklīti" jāsaprot visas minētā "tautiskā romantisma" izpausmes, kas sākas ar rakstainu vilnas zeķu valkāšanu un turpinās kā ausekļa zīmes vilkšana pār Rīgu rituālā –videoinstalācijā " Lūko svētībiņ!" (izstādē "Jukas" un festivālā "Pārsteidzošā Latvija"), senlatviešu dēmonu rekonstrukcija instalācijā Think About Bright Things in Dark Moments (Veimārā) un "Spēka zīmju" meklēšana izstādē "Muzeja laiks" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Spēka zīmes" ir atsevišķa stāsta vērtas: šī darba sagatavošanas procesā muzeja Balto zāli izstaigāja Linarda uzaicināts īsts zintnieks, kurš ar tradicionālām rīkstniecības metodēm atzīmēja āderu krustpunktus – enerģētiski uzlādētas vietas, kuras Linards pēc tam apzīmēja uz grīdas ar zīmēm, kas speciāli piemeklētas no latviešu ornamentiem. Paradoksāli, ka apmēram tajā pašā laikā identisks darbs tapis Baltijas 9. Starptautiskās mākslas triennālē BMW Viļņā (Arturs Raila, "Zemes bioenerģētisko strāvu plūsma Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā"). Uzzinājis par šo sakritību, Linards nosmejas par latviešu un lietuviešu kopīgajām saknēm sirmā senatnē: "Re – balti tā dara!" | |
| Eiforijas sākums
L.K.: Bērnībā teātra pulciņā divās izrādēs piedalījos, vienā biju vectētiņš, otrā – gailītis... Kad man palika 20 gadu, biju noorganizējis reālu iniciācijas aktu. Tā arī ir vienīgā dzimšanas diena, kam esmu gatavojies. Biju salasījies simbolu vārdnīcu un citas grāmatas, sāka interesēt kultūras vēsture... Tur bija četras manas draudzenes – priesterienes, ļoti garš priekšnesums un daudz viesu, un tad bija epizode, kurā gāju visiem klāt un katram bija jāpasaka man acīs, kas manī visvairāk nepatīk – pilnīgi godīgi, un tad vienā brīdī visi sagruzījās un es, protams, visvairāk. Ūūūuu! Bet tad beigās es savukārt gāju visiem klāt un teicu, kas man viņos patīk...
Šis tas par viedumu No 2005. gada 3. līdz 9. jūnijam Veimārā Šillera festivāla ietvaros notika arī MA1Z3 (šoreiz Linarda Kullesa un Unas Meibergas) projekts Wisdom Lounge: Think About Bright Things in Dark Moments ("Vieduma salons: Domā gaišas domas tumšos brīžos"). Kā autori vēsta šī pasākuma reklāmas kartītē, iedvesmas avots projektam bija "seno latviešu pagānisko rituālu mantojums un estētika". Iespējams, no šī projekta tapšanas laika Linards ļoti labprāt lieto vārdu vizdoms (no wisdom; tas pats viedums vien ir), kas nemanāmi integrējas stāstījumā par senlatviešu pagānisko mantojumu. A.T.: Kas tas ir? L.K.: Bija paredzēts, ka būs tādi lieli folijas baloni, pildīti ar hēliju, kas ilgi turas gaisā. Uz baloniem monstri – senlatviešu dēmoni, izgatavoti no ekoproduktiem. Iespaidojāmies no visām budēļu štellēm. Iedomājies, ka tu ej uz mežu vai veikalu un meklē visu, kas izskatās briesmīgi: nopērc visšausmīgāko gurķi, atrodi mežā visnesmukāko sakārni... Maisiem nesām to visu, kamēr pilna istaba. Sanāca vismaz 90 dažādi dēmoni. Dēmoni ir visur, bet, ja tev ir vizdoms, tad arī dēmoni tev tādi gaisa baloni vien ir. Ideja ir it kā banāla un vienkārša, bet tas jau svarīgi dzīvē – domāt gaišas domas tumšos brīžos, tas jau ir tas vizdoms. Tas ir visos projektos. Man tas ir svarīgi. Tam vajadzētu būt svarīgi. Ar vizdomu ir foršāk dzīvot nekā bez. A.T.: Bet kur tad to dabūt? L.K.: Jāstrādā! Ikdienas dzīves ritumā... Kā tas ir? Piemēram, ar tiem baloniem mums nesanāca, kā iecerēts, bet mēs toties aizbraucām uz Meksiku! Jo – tā arī uz projekta reklāmas kartītes rakstīts: So much fun with demons when wisdom runs! [Latviski apmēram: "Vari paspēlēties ar dēmoniem, ja valda viedums" – A.T.] Visu pēc kārtas: ziemā biju Veimārā un biju noskatījis vietu baloniem – uz jumta vienīgajam Veimāras klubam. Augšējā stāvā ir dzīvoklītis, un no tā var iziet uz jumta, un tur arī varētu būt tie baloni. Būtu performance ar kāpšanu pa kāpnēm mūzikas pavadībā un tā tālāk, un tad pašā augšā – tie šausmīgie baloni. Kad braucām vasarā to visu darīt, izrādījās, ka tajā dzīvoklītī bijis remonts un logs, pa kuru varēja izkāpt uz jumta, nomainīts pret pavisam mazu lodziņu. Beigās salikām balonus klubā pie griestiem. Tā kā viss bija mainījies un nekādas performances vairs nebija iespējamas, mums īsti nebija ko tur darīt desmit dienas. Tajā pašā vakarā nopirkām pēdējā brīža biļetes uz Meksiku. Atbraucām nosauļojušies un laimīgi, lai novāktu balonus, bet balonu nav. Nē, nē, neviens neko nezina. Izrādījās, ka kluba īpašnieks savā šausmīgajā ļaunumā bija norāvis un sabradājis mūsu balonus... Braucot uz Veimāru, gribēju paņemt līdzi melnbalto filmu "Lāčplēsis". Tas īpašnieks izskatījās tieši kā Melnais bruņinieks. Šeit atkāpšos no sarunas, lai misticisma stīgu Linarda un viņa domubiedru mākslas darbos paskaidrotu ar analoģiju no latviešu literatūras, – acīmredzot tā ir vērā ņemama kultūras attīstības tendence, kas vizuālajā mākslā pagaidām nepietiekami novērtēta. "..kas tad īsti mūsdienu latviešu literatūrā nosaka rakstnieka personības mērogus un viņa darba diženumu – tā ir spēja komunicēt ar viņpasaules spēkiem, izredzētība saņemt uzmanības apliecinājumus un nelielas dāvaniņas no augstākajām varām, spēja dzīvot "metafiziskā līmenī", kurā plosās tādas kaislības, atklāsmes un tālumu sakarības, kuras nav pieejamas ne vienkāršajam lasītājam, ne man, nabaga vienkāršajam rakstītājam. Turklāt nav ieteicams savu sakrālo pieredzi slēpt – lai taču visi lasītāji un klausītāji zina, ka rakstnieks nav nekāda lētā bodīte, bet tīrais āderu krustpunkts, melnais caurums un Zilaiskalns vienā personā, kurā enerģijas staigā šņākdamas un zvērodamas un kurš ik dienu sava gara dzīlēs kā Kastaļavota dzidrajā spogulī var ieraudzīt vienlaicīgi tagadni, pagātni un nākotni." (Vērdiņš K. Mistiskā literatūra // Forums. – 2005. – 28. okt.–4. nov.) L.K.: Think About Bright Things in Dark Moments atklāšanā bija vajadzīgs cienasts, tas bija obligāti. Mums prasīja, lai būtu kaut kas latvisks. Kas tad ir latvisks? Mums bija šprotmaizes un pildītas olas. Pildījumam turpat kluba pagalmā saplūcām nātres, olām vidus bija zaļš. Apēda visu. Teorētiskais pamatojums sakārņu izvēlei L.K.: Kā "Gaismas pils" sākās, tā arī turpinās, šī tēma man nav apnikusi. Tā turpinās arī ar, piemēram, jaunāko darbu izstādei "Muzeja laiks". Sākumā bija visādas idejas taisīt laikmetīgo mākslu – asprātīgi, smieklīgi –, bet negāja, neko nevarēju izdomāt. Tad uzaicināju vienu zintnieku, kuru intervējām "Gaismas pils" laikos. Domāju par tiem muzeja 100 gadiem – ja jau tās āderes tur ir, tad gan jau bija arī pirms 100 un 1000 gadiem. Atklājās, ka āderu krustpunkti ir tā simetriski, pa vidu kolonnām, nevis kādā kaktā, – tas, protams, bija ideāli manai ekspozīcijai... Pats zintnieks teica: "Tie, kas muzeju cēla, – tie jau zināja, ko dara..." A.T.: No kurienes tev etnogrāfiskās un pārējās specifiskās zināšanas? L.K.: Vislielākā bagāža no "Gaismas pils" laikiem. Visi dziednieki, šamaņi, zintnieki un burvji, ko mēs intervējām... Tad arī Pokaiņi. Pēdējoreiz pirms mēneša atkal biju Pokaiņos – viss darbojas! Bet tas info, ko mēs pirmajā reizē dabūjām, – tas ir nenormāli! Sākās jau nevainīgi – mēs ar Voldemāru Johansonu izdomājām taisīt mākslas darbiņu. Tad vienā brīdī tu saproti, ka mākslas darbam vairs nav nekādas nozīmes, svarīgs ir tikai tas, ko viss process dara ar tevi pašu. Jā, un tad vēl kā informācijas avots man ļoti mīļš ir saits www.dainuskapis.lv. Kad strādāju pie darba, kas tagad saucas "Lūko svētībiņ!", iegāju tur pameklēt kaut ko par auseklīti. Nekā nav! Tad pilnīgi nejauši, kaut ko citu meklējot, uzgāju šo un sapratu – jā, tas taču ir par auseklīti! Četri kakti istabā, Četri svēti eņģelīši; Šie astoņi gabaliņi, Palīdziet dzīvojot! A.T.: Kāda tad bija pirmā reize Pokaiņos? L.K.: Man ir arī videomateriāls – intervija ar Ivaru Vīku, viņš to rajonu ir pētījis kopā ar vairākiem domubiedriem, rakstījis grāmatas un tā tālāk. Intervijai tagad ir arī vēsturiska vērtība, jo Vīks ir miris. Intervija vēl nekur nav rādīta – noskatīties to materiālu nav iespējams, jo, kaut arī tas ir nepilnu stundu garš, pusē vienkārši sāk kūpēt galva. Pirmajā reizē Vīks mūs vadāja pa takām, stāstīja par katru vietu visas teorijas; akmens krāvumi, celiņi – tas neizskatās pēc "netīšām", un vislielākie skeptiķi nevar izskaidrot parādības, kas tur notiek. Vīks jau nebija kā tās tantes ezoteriķes, vīrieša cilvēks ar zinātnisku pieeju, bet pa vidu ir arī tādi psycho momenti – viņš pēkšņi saka: "Jā, un kādreiz Latvijā dzīvoja japāņi. Jo "Daugava" – tas ir japāniski..." Arī par ideālismu L.K.: Viss "Gaismas pils" stāsts jau nebija par konkrēto māju – par bibliotēku, šī daļa pievienojās tikai Venēcijas biennāles dēļ. Toreiz izveidojās ļoti sarežģītas attiecības ar Birkertu, un man vēl joprojām liekas, ka nav īsti ētiski izmantot šo nosaukumu. Nu kāda tā Gaismas pils – Birkerts no arhitektūras viedokļa runāja par Stikla kalna motīva izmantošanu, tas ir simbols kaut kam pilnīgi pretējam, mitoloģiski tā ir ļaunuma sakne, nevis Gaismas pils. Protams, var jau jebko nosaukt jebkurā vārdā, bet nevar runāt par Gaismas pili ar attieksmi "nu, varbūt vienu stāvu vairāk, vienu mazāk, varbūt tā un šitā". Tā ir cita kategorija. Viņam savukārt ļoti nepatika mūsu ezoterika... A.T.: Par spīti visam, droši vien arī tu jau esi samierinājies, ka šī ekspozīcija galu galā izskatījās daudz sliktāk, nekā tā varēja izskatīties. Tomēr paliek fakts, ka tu kā ļoti jauns mākslinieks jau esi pārstāvējis Latviju Venēcijas biennālē, kas šeit tiek uzskatīta par visprestižāko. Ko vēl tādu tu varētu izdarīt? L.K.: Viss jau notiek... Galvenais dzīvē ir tas vizdoms. Ja ar to viss kārtībā, tad arī pārējais sakārtojas. No karjerisma viedokļa laikam neesmu diez ko aktīvs. Patīk tāds dzīvesveids, ka nav jāiet uz darbu, varu mājās taisīt uzlīmes... Pa to laiku arī var kaut ko izdomāt. Bet Latvijā par karjeru vispār grūti runāt – ja gribētu kaut ko darīt, kur tad ir kuratori? Idejas jau ir arī lieliem projektiem, taču tādiem vajag tehniku, cilvēkus, naudu, tos nevaru realizēt, sēžot savā virtuvē. Ir arī skaidrs, ka māksla nav galvenais dzīvē, bez tās ir iespējams iztikt. Es griežu matus draugiem, varu uzdizainēt bikses, varu aizbraukt uz Pokaiņiem! Ar ko sākas viedums L.K.: Var redzēt, ka ļoti daudzi ir norūpējušies. Visu laiku un par pilnīgi visu. Principā tā nevajadzētu būt – kāpēc cilvēkam būtu jābūt nelaimīgam? Varētu jau arī nebūt. Cilvēkam nemaz nav tiesību tā rīkoties – būt depresijā. Tas ir slikti pret visu dzīvo – projicēt savu negatīvo enerģiju. No tīri egoistiska viedokļa – tas ir slikti pašam pret sevi, jo neproduktīvi... Pēc tam Linards stāstīja, kā Berlīnē, bēgot no metro biļešu kontrolieriem, iekļuvis antiglobālistu mītiņā. Esmu dzirdējusi par dzintara datoru, kas savulaik bijis iecerēts kā viens no elementiem MA1Z3 projekta "Gaismas pils" ietvaros. Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā idejā ir gan kaut kas ironisks, gan arī mistisks un zīmīgs. Lūk, tikai viens no pierādījumiem: "Mūsdienu zinātne apjēgusi tikai pavisam nelielu daļu no visiem dabas likumiem. Latvju garamantas un mūsu senču veiktie darbi liek domāt, ka viņi zināja vairāk. Nav pagājuši pat vēl divi simti gadu kopš tā laika, kad angļu fiziķis M. Faradejs sāka pētīt elektrību, berzējot dzintaru ar vilnas lupatiņu." (Vīks I. Trejdeviņi Latvijas brīnumi. – Rīga: Geizers O, 2001.) Citāts beidzies, bet padomājiet – ko tas viss varētu nozīmēt! | |
| Atgriezties | |
