VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 2007 Nr.3 (54) | |
| GLEZNIECĪBA BEZ ZIEMEĻNIECISKĀS PELĒJUMA KĀRTIŅAS Aivars Leitis Agnijas Ģērmanes gleznu izstāde "Ar Itālijas sajūtu" galerijā "Laipa" Valmierā no 10. līdz 26. aprīlim | |
| VILHELMA PURVĪŠA “ZIEMA” ROMAS PAVASARĪ Aija Brasliņa Izstāde "Eiropas mākslas meistardarbi: Eiropas Savienības 27 dalībvalstis svin Romas līguma parakstīšanas 50. gadadienu" Itālijas prezidenta pilī Palazzo del Quirinale Romā no 24. marta līdz 20. maijam | |
| NĪGRS PROTESTS PRET “FUNDAMENTĀLU POSTFORDISKO MEHĀNISMU PASAULES IZJŪTU” Alise Tīfentāle Projekts "Trajektorija 4. a.k.a. Laikmetīgās mākslas institūts" Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā "Ēdnīca" Andrejsalā aprīlī un maijā | |
| EKSKURSIJA UZ SAVU CENTRU Santa Mazika Pētera Taukuļa personālizstāde "1000 pašportreti" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 17. aprīļa līdz 6. maijam. | |
| SKATS NO MALAS Baiba Sprance Birutas Delles personālizstāde "Ceļš uz mājām" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 26. marta līdz 15. aprīlim | |
| NOKĻŪT PIEKRASTĒ Irēna Bužinska Vladislava Grišina personālizstāde "Piekraste. Akvatintas" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē no 13. aprīļa līdz 13. maijam | |
| AKADĒMIJAS ATMIŅU KLADE Vilnis Vējš Lienas Bondares un Ivonnas Zīles darbu izstāde "Parfīms" (grafika un glezniecība) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 5. aprīļa līdz 13. maijam | |
 Paraspoguļi Gints Gabrāns Ginta Gabrāna izstāde 52. Venēcijas mākslas biennālē no 10. jūnija līdz 21. novembrim | |
 Pārsteidzošās pārvērtības jeb Kristapa Ģelža māksla “Rīgas galerijā” Laima Slava Protams, tas bija pārsteigums - konceptuālista Kristapa Ģelža (vismaz tā viņš pozicionēts līdz šim) darbu izstādē objektu vai digitālā formā vizualizētu āķīgu prātulu vietā ieraudzīt akvareļus. Tiesa - liela izmēra, un tas varētu būt māksliniekam iemīļots formāts jau kopš revolucionārās supergrafiķu kopas pirmā publiskā pieteikuma laikiem 1986. gadā izstažu zālē "Latvija". Taču sekoja arī nākamais pārsteigums - tas, cik spēcīgi un aizrautīgi skatītāju uzrunā šīs visai banālus sižetus (pirmajā brīdī) apspēlējošās lapas: ziedi, baloži, kaijas un vārnas, pilsētas skats ar lidmašīnu, kāds vairāk, kāds mazāk asociāciju raisošs portrets no masu kultūras klišeju pasaules utt. Un uzrunā ne tik daudz ar asprātīgajām tēlu kombinācijām, cik kaislīgas pārliecības, neslēpta jutekliska prieka un slēptu sāpju kokteiļa dēļ, kas burtiski šļācas pretī, ja apstājies vērot. Un tomēr, neraugoties uz romantiķa cienīgu plosīšanos, žesta artistismu un ideju vērienu, Kristaps Ģelzis ir skaudrs un gana nežēlīgs reālists - arī maigi rožainus toņus lietojot. Ģirta Muižnieka ne mazāk temperamentīgās nesenās atklāsmes iepretī šķiet gandrīz idilliskas - kā baisi rotaļīgām vīzijām, ziediem un kukaiņiem piezuzināts, tvanīgs vasaras dārzs, bet Gļeba Panteļejeva "zonas reālisms" - skrupuloza un labsirdīga vērotāja spontāns sāņsolis. Ģelža sabiezināti romantisko reālismu jeb realitātes atkritumos (ja tā ļauts izteikties par sava laika ikdienas neizbēgamo sociālo piesārņojumu) uzplaucēto romantiku it kā vieglāku dara neiztrūkstošā pašironija - klauna maska, kas dabiska spilgtam un jūtīgam talantam. Un varbūt tieši visu šo apstākļu kopsakars atnesis trešo pārsteigumu: tik izteiktu laikmetīgās mākslas pulsu tradicionālā tehnikā, profesionālu sazobi ar procesiem lielajās biennālēs un mākslas tirgos, kur izsijājas vērtības (un iegūst noapaļojumu naudas summās), mūsu izstāžu zālēs vēl nebija nācies saklausīt. Turklāt - emocionāli atvērtāk, pilnāk, varētu arī teikt - neiztērētāk, ar iezīmētu potenci, kur viss vēl priekšā. Tiesa - ne mazums gan arī Kristapam Ģelzim "aiz muguras": izgājiens kopā ar latviešu avangardu Berlīnē (1988), personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (1996) un vairākas mazākas "Rīgas galerijā", daudzkārtēja līdzdalība Latvijas mākslinieku ambiciozās kopizstādēs Rīgā, Helsinkos, Pori, Maskavā, Stokholmā, Parīzē, Brēmenē, Budapeštā un citur. Kristapa Ģelža parādīšanās vienmēr un visur tikusi gaidīta kā īpaša intriga, un šīs gaidas nekad nav pieviltas. | |
 Matērijas dažādās sejas Baiba Sprance Ievas Iltneres personālizstāde "Astoņas istabas" "Rīgas galerijā" no 19. aprīļa līdz 14. maijam | |
 Vāgnera kungs taču arī nesēž zaļā pakalna galā visu cauru gadu Margarita Zieda Doktore Doroteja Glata ir cilvēks, ko operas pasaulē nav vajadzības stādīt priekšā, jo tur viņu pazīst visi. Vācu dziedātājs Jirgens Linns, uzaicināts Votāna lomai Latvijas Nacionālās operas iestudējumā "Valkīra", uzzinājis, ka pie šī iestudējuma kā vokālā pedagoģe strādās arī Doroteja Glata, satraucās: "Jūs vispār zināt, cik viņa ir sasodīti slavena? Man no viņas bail!" Uz Rīgu Doroteja Glata atbrauca uzreiz pēc tam, kad Tokijā bija strādājusi Japānas Nacionālās operas studijas audzēkņu uzņemšanas komisijā. Pēc Rīgas viņu gaidīja darbs Toronto jaunuzceltajā Operā pie Riharda Štrausa "Elektras". Ziemā nosvinējusi septiņdesmit ceturto dzimšanas dienu, Doroteja Glata turpina savu transkontinentālo darbību blīvā režīmā, sakot, ka viņas hobijs esot viņas profesija un viņas profesija esot viņas hobijs. | |
 Riga Review Ojārs Pētersons Izstāde NGBK izstāžu zālē Berlīnē 10.03.–22.04.2007 Pavasaris Berlīnē Berlīnē šopavasar bija tikai gandrīz kā parasti, jo jaunais mākslinieks Armands Zelčs spēja atlicināt laiku darbā reklāmas aģentūrā, lai nogādātu šajā pilsētā savu "Galapunktu", dīvainu telpisku konstrukciju, no kuras cilvēks neizkļūst ārā kaut vai tāpēc, ka neiespējami tikt iekšā. Olafa Metcela (Olaf Metzel) no izārdīto objektu detaļām veidotās skulptūras (piemēram, gabalos sazāģēts basketbola laukums), Roberta Smitsona "nevietas" (non-site) koncepcija – tas ir tas, kas nāk prātā, apskatot šo darbu, tomēr atšķirība ir. Autors nav saplosījis un pārmetinājis trolejbusa pieturas nojumīti, lai no pārpalikumiem izveidotu jaunu plastiku ar "vēsturi", vai pārvietojis pieturas soliņu ar pievienotu tā "pirmās dzīves" Rīgā fotoapliecinājumu uz izstāžu zāli Berlīnē. "Noslēgtā telpa bez ieejas vai izejas kļūst par beigu ilustrāciju, brīdi, kad ir apstājusies kustība pašā objektā. Rotaļā ar nosaukumu un pieturas vispārējo funkciju objects paralēli ietver ne visai patīkamo atgādinājumu par personiskā "galapunkta" riebīgo īpašību uzrasties jebkad, piesakot sevi: "Atbraucām."" Tā mākslinieks pats. Centieni ar paradoksa palīdzību radīt ilūziju par procesu un mērķi kā vienotu veselumu. Vienādot alkas pēc ideāla ar pašu ideālu. Darbs, šķiet, varētu noderēt arī kā atslēga izstādei Riga Review, kurā tas bija izstādīts. | |
 Parīzes pavasaris Daiga Rudzāte Deivids Linčs. The Air is on Fire. Kartjē fonds Iznākot no Deivida Linča izstādes The Air is on Fire Kartjē fondā un lūkojoties uz violeto neona uzrakstu David Lynch pie nama stiklotās fasādes, es dzirdēju kādu sakām: "Tas bija tik labi, ka tam ir jānosēžas." Es domāju par to, ka dīvainā kārtā šajā pēcgaršā izpaliek tādas izjūtas kā nomāktība vai tendence uz depresiju, kas būtu loģiski pēc tam, kad skatīti darbi, kuru radītāju, kā apgalvo izstādes kuratore, visvairāk interesē tieši cilvēces tumšākās puses. Brutalitāte, varmācība un sekss neapšaubāmi bija šīs ekspozīcijas centrā, tomēr izpalika velnišķuma enerģētika, kas pavada Bārnija glamūrīgo Creamaster un gluži intuitīvi liek baidīties maziem bērniem. Lai arī BBC komentētāja apgalvoja, ka ieiešana šai izstādē līdzinās iekļūšanai Linča prātā un tā nu neesot pati komfortablākā vieta, manuprāt, to drīzāk varētu salīdzināt ar rotaļu istabu pieaugušiem 21. gadsimta bērniem, kam patīk novest sevi spriedzes katarsē ar izsmalcināti rafinētiem paņēmieniem. | |
 Le nouveau réalisme Daiga Rudzāte Grand Palais, līdz 2. jūlijam | |
 Radīts Francijā / Fait en France Irēna Bužinska Laikmetīgās mākslas darbu kolekcija no Francijas Nacionālā laikmetīgās mākslas fonda un Reģionālajiem laikmetīgās mākslas fondiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 2007. gada 29. maija līdz 24. jūnijam. | |
 Urbānā loģika Ieva Astahovska No 31. maija līdz 1. jūlijam Andrejsalā, "Korpusu cehā" un projektu telpā "Ēdnīca", norisinās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde "Urbanoloģika". Pilsēta, pilsētas valoda, dzīve pilsētā veido ikdienas loģikas, noteikumu un vēlmju savienojamību un nesakritību tīklu. Izstādes katalogā tās kuratore Solvita Krese raksta: "Urbānās vides radītie nosacījumi veido ikdienas rituālu blīvo audumu un piedalās privātās un publiskās telpas nozīmju veidošanā. Pilsētu veido ne tikai ēkas un transporta maģistrāles, bet drīzāk nozīmju konteineri, informācijas plūsmas, valodas režģi un atšķirīga sprieguma vektori. Pilsētas ir kā dzīvi organismi, kas mēdz būt gan dinamiski un agresīvi augoši, gan nevarīgi, apmulsuši un sarūkoši. Pilsētas var vadīt kapitālisma pragmatismā balstītu generic cities ("pilsētas, kas aug un veidojas stihiski pašas no sevis" - Rems Kolhāss) eksplozīvā attīstības dinamika. Tā var būt Saskijas Sasenas (Sassen) definētā globālā pilsēta, kurā lokālais atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar globālo. Pilsētas attīstības trajektoriju var ietekmēt ekonomisku interešu vadīta urbānās situācijas analīze un ģentrifikācija vai publiskā sektora manevri, mēģinot nosargāt vai straujajai komercializācijai atkarot kādu publiskās telpas segmentu. Var ļauties pieņēmumam, ka pilsēta aug pati par sevi. Lai arī kāda tā būtu - nevar noliegt, ka pilsēta būtiski ietekmē tās iedzīvotāju uzvedību, paradumus un domāšanu." | |
 Spēja redzēt tumsā Solvita Krese Šķiet, tajā pašā dienā, kad saņēmu uzaicinājumu rakstīt par Evelīnu Deičmani, biju sākusi pārlapot jau-nāko Texte zur Kunst izdevumu. Berlīnes mākslas scēnā bāzētā un starptautiski pamanāmā žurnāla otrajā lappusē ievēroju Latvijas jauno mākslinieku izstādes Crosskick reklāmu. Izstāde norisinājās vienā no nozīmīgākajām Berlīnes mākslas telpām - NGBK (Neue Gesellschaft für Bildende Kunst), un tajā līdzās citiem Latvijas jaunajiem māksliniekiem piedalījās arī Evelīna. Berlīne kļuvusi par Evelīnas otrajām mājām, kur pēdējo gadu laikā viņu var sastapt biežāk nekā Rīgā. Arī pašreiz viņa ir tur, un, komunicējot ar e-pasta palīdzību, es mēģinu uztaustīt, kā biogrāfisko faktu savirknējums, nejaušības un mērķtiecīga rīcība ietekmē radošas personības attīstības trajektoriju. | |
 Roze gotikas dārzā Imants Lancmanis Gotika - tas ir laiks Eiropā starp 12. gadsimta vidu un 16. gadsimta sākumu, iemiesojums tam, ko mēdz dēvēt par tumšajiem viduslaikiem, un vienlaicīgi - spilgts mākslas brīnums, Rietumu kristīgās civilizācijas augstākais radošais uzplaukums. | |
 Katedrāle vai mežs? Orests Silabriedis Daži viduslaiku mūzikas simbolu valodas aspekti Osips Mandelštams ir teicis: "Viduslaiki mums dārgi tādēļ, ka tiem augstākajā mērā piemita robežu un starp-sienu izjūta. Viduslaikos netika sajaukti atšķirīgi plāni un pret to, kas taipus, mēdza attiekties visai rezervēti. Mūs ar šo laikmetu vieno cēls spriestspējas un mistikas apvienojums, kā arī spēja sajust pasauli dzīvīgā līdzsvarā." Un Mandelštams ierosina nest "vieglāk un brīvāk esamības vaļīgās važas". Mūzikas vēsturē netiek runāts par gotikas periodu - ir jēdziens "viduslaiku mūzika", kas nereti tiek dalīts šādos lielos periodos: gregoriskais korālis jeb pirmā sakrālā monodija (6.-9. gadsimts), organums jeb pirmā daudzbalsība (9.-12. gadsimts), ars antiqua (13.-14. gadsimts) un ars nova (virziens, kas radies 14. gadsimtā). Piebildīsim, ka gadsimtu robežas te ir krietni vien nosacītas, tāpat kā visai slidens un nedefinējams ir viduslaiku un renesanses slieksnis 14.-15. gadsimtā. Taču mūs šoreiz neinteresē periodizācija - vienkārši piebildīsim, ka laikā, kad pasaules kultūrā ienāk gotiskā arhitektūra, mūzikā notiek pirmās daudzbalsības uzplaukums, kas pirmajā posmā kulmināciju sasniedz tā sauktajā Parīzes Dievmātes katedrāles skolā 13. gadsimta sākumā un saistās ar katedrāles reģentu Leonīna un Perotīna vārdu. Blakusminot atgādināsim, ka par gotiskiem sauc 20. gadsimta otrajā pusē radušos mūzikas virzienus; populārākais ir gotiskais roks - viens no daudzajiem rokmūzikas atzarojumiem, kas dzimis 70. gados un ietekmējies no psihedēliskā roka un glemroka spilgtākajiem pārstāvjiem, kuru vidū ir tādi giganti kā The Doors un Deivids Bovijs. Taču par gotiskās mūzikas mūsdienu piekritējiem šajā žurnāla numurā gana gleznaini izteicies Pegaza spārnotājs Ronalds Briedis, tāpēc mēs mēģināsim konstatēt, kā speciālisti meklē un atrod skaņumākslas līdzības ar gotisko katedrāli, kā arī pievērsīsimies viduslaiku paradigmas atskaņām baroka laikmetā (Johans Sebastiāns Bahs). | |
 Atmiņas par kādu sapni jeb Gotisko romānu arhitektūra Jānis Taurens (..) sapņa jēdziens ir atvasināms nevis no sapņiem, bet no sapņu aprakstiem, tas ir, tās ikdienišķās parādības, ko mēs saucam par "sapņa stāstīšanu". (Normens Malkolms. "Sapņošana") | |
 Tās dullās Paulīnes dēļ jeb Gotiskie motīvi 20. gs. mākslā Alise Tīfentāle Jebkuru vizuālās mākslas fenomenu aplūkojot, allaž rodas vēlme izsekot tā iedvesmas avotiem, cēloņu un likum-sakarību ķēdei, kas mudinājusi autoru izvēlēties tieši šādu motīvu, izteiksmes līdzekli vai citātu. Kāpēc kaut kas kļūst aktuāls un vajadzīgs tieši šobrīd? Piemēram, kāpēc 21. gs. sākuma mākslā neizbēgami ir šausmu stāsti, māņticība, erotizēts vai estetizēts vardarbības kults, armagedona, apokalipses un pasaules gala gaidīšana - visi autentiskie gotikas laikmeta kultūras parametri? Tos vēl papildina atskaņas no 19. gs. konstruētā jaunā gotikas viļņa, kas autentiskajai gotikai piedāvāja jaunu attīstības virzienu, kombinējot to ar okultisma, romantiskas melanholijas, nāves un ciešanu ekstrēmas estetizēšanas praksi. No kurienes tas viss, un kāpēc tas ir svarīgi šodienas cilvēkam? | |
 Divdesmitais gadsimts beidzies – sākas deviņpadsmitais... Ronalds Briedis Mākslas futurologi pamanījuši, ka kultūras paradigmu nomaiņā saglabājas zināma likumsakarība - jaunā paradigma akcentēvērtības, kas ir pretējas tām, kuras sludināja iepriekšējā. Ja tā nav - mēs varam runāt vienīgi par vecās paradigmas tālāku attīstību. Tātad, ja vēlamies gūt visai primitīvu ieskatu vispārīgajās tendencēs, kas veidos jaunā laikmeta mākslu, atliek vien sarakstīt uz lapiņas šodienas kultūras raksturīgākās iezīmes un apgriezt tās kājām gaisā. Vienkārši, vai ne? Pirmajā brīdī pat rodas kārdinājums izskaidrot to ar "paaudžu konfliktu", freidisko "Edipa kompleksu", kur sevis apliecināšana norit, saceļoties pret "tēvu" pārstāvētajām vērtībām. Viss kļūst sarežģītāk, ja atceras, ka arī "tēvu" vērtības tapušas tieši tādā pašā ceļā. Sanāk, ka, cīnoties ar "tēvu" kultūru, "dēlu" kultūra apzināti vai neapzināti meklē atbalstu "vectēvu" kultūrā, jo to vērtības lielā mērā sakrīt (nolieguma noliegums ir apstiprinājums). Tādā gadījumā nez vai pašapliecināšanās uz izputināto senču māju rēķina ir īstais iemesls. Kultūras attīstības procesu drīzāk gribas salīdzināt ar milzīgu svārstu, kur sākotnēji pro-gresīvas tendences, izsmeļot bijušo potenciālu, nonākot līdz galējībām, degradējoties un pierādot savu ilgāku pastāvētnespēju, atkal izraisa kustību pretējā virzienā. Vai faktiski jārunā nevis par vienu svārstu, bet neskaitāmu vienlaicīgi šūpojošos svārstu rindu, kurā ikvienam no tiem ir savs ātrums un amplitūda, kas kopsummā nodrošina katra jauna laikmeta kultūras unikalitāti un neatkārtojamību. | |
 Korsete un rituāls saulgriežos Ruta Olte Ieskats Latvijas gotiskajā subkultūrā | |
 Gotikas inversija Mārtiņš Slišāns Gotika: 1) Rietumeiropā pazīstams arhitektūras stils no 12. līdz 16. gadsimtam ar virsotnē lauztu arku, arī šādi veidotiem logiem un gariem pīlāriem; 2) 18. gadsimta beigās populārs literatūras stils ar darbību vientulīgās, baisās vietās. Tā šis vārds definēts "Longmana mūsdienu angļu valodas vārdnīcā". Kāds tam sakars ar 21. gadsimta kino, kas neatbilst ne vienai, ne otrai definīcijai un lielā mērā darbojas ārpus žanru un virzienu shematiskā rāmīša? Lai to saprastu, vērts nedaudz ielūkoties kustīgo bilžu vēsturē, kura jēdzienu "gotika" piemēroja jaunam laikmetam. | |
 Sapnis, ko sauc par dzīvi Mārtiņš Slišāns Quay Brothers jeb brāļi Kveji ir viena no tām globālas mākslas pasaules parādībām, kas ir elitāra un margināla vienlaicīgi. Viņu kino darbi galvenokārt ieraugāmi tikai filmu festivālos, tai pašā laikā ekscentriskais dvīņu anima-toru pāris veidojis MTV un Coca-Cola reklāmas. Dalījums perifērijā un centrā, populārajā un elitārajā arvien vairāk nonivelējas. To apliecina arī ģeogrāfiskais fakts, ka tikai gadu pēc atklāšanas Amsterdamā un Roterdamā brāļu Kveju izstāde Dormitorium maijā bija skatāma Arhitektūras muzejā Rīgā. | |
