VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Matērijas dažādās sejas Baiba Sprance Ievas Iltneres personālizstāde "Astoņas istabas" "Rīgas galerijā" no 19. aprīļa līdz 14. maijam | |
 Ieva Iltnere. Bilbao. 2007. Audekls, akrils, eļļa. 160 x 250 | |
| Skatiena ātrums
Man vienmēr ir licies, ka māksla, lai arī tēlaini, tomēr izsakās konkrēti. Arī abstraktā. Taču reiz, skatoties Marka Rotko (īpaši viņa pēdējo gadu) darbos, mani pārņēma sajūta, ka nevaru saņemto informāciju salikt vārdos. Tā atradās kaut kur ārpus manas apziņas failiem. Neidentificējama, tomēr tik reāla, ka varēja just pat tās komplekso dabu. Dīvaini, taču atklājums, ka nu gan vienreiz rokas par īsām, pacilāja, jo ne tik daudz rīvēja kantes man, cik pavēstīja par pasaules plašumu. Ar Ievas Iltneres gleznām risinās kaut kas līdzīgs - arī tās aizskar nepazīstamas starpzonas, kas atrodas kaut kur paralēli, apkārt un aiz. Rotko gadījumā pieredze saistās ar kaut ko monumentālu, ilgstošu, tālu, savukārt Ieva, manuprāt, sev tēmas paņem, skenējot to, kas ir deguna priekšā. Gleznas nozīme ietiecas nevis telpā, bet informācijas blīvumā. Patiesībai ir tik daudz seju, ka nav iespējams izzināt, cik. Taču katrs mēs noteiktu iemeslu dēļ pazīstam citu buķeti. No skolas, smadzeņu darbības, droši vien arī citām fizioloģiskām norisēm. Par sevi es skaidri zinu, ka domas (vai skatiens) mēdz skriet ļoti ātri, jo grib aptvert pēc iespējas plašāku lauku. Parasti paklūp pret kaut ko lielu - tādiem kā neapejamiem specefektiem, lai arī cik smalkas dabas tie būtu. Cilvēkiem, kuru ikdienas dzīve saistās ar racionālām darbībām, šķiet, vispār ir grūti pamanīt kaut ko vairāk par to, ko tie pazīst. Tāpēc uzmanība joņo pa virsu. Evolūcijas ceļā laikam ir sanācis tā, ka mākslinieka prāts atrodas tuvu acīm. Ieva lūkojas ļoti lēni. Man liekas, viņa ir viena no tām, kas var ilgi raudzīties vienā punktā un saskatīt galaktikas. Tā tiešām ir. Šķiet, viņas skatiens kā lēni taustekļi apložņā visam apkārt un domā. Nesteidzas, turklāt ir gatavs sarunai. Neiebilst komunicēt ar dažādām nozīmēm. Un tās parādās arī. Tikpat lēni un klusi, kā Ieva ir domājusi, tās liek manīt par savu klātbūtni. Noņem no sejas plīvuru un varbūt pat uzsmaida. Es domāju - tas ir priecīgs mirklis. Un domāju, ka ar daudzām Ieva turpina draudzēties sen. Taču tas norit filigrāni un trausli un katrs skaļāks vai paviršāks žests var šos kontaktus izjaukt. Tāpēc attiecību smalkumam vienmēr jāpaliek nemainīgam. | |
 Ieva Iltnere. Asinsdesa. 2007. Audekls, akrils. 200 x 200 | |
|
Rastrs Ieva saka, ka viņai patīk knibināties ar mazām otiņām, veidot un tamborēt rakstus. Es tajos saredzu arī lielisku simbolu. Katrs ornaments ar savu krāsu un niansi nāk ar citādu informāciju. Ieva tos liek citu uz cita, un arī informācija slāņojas. Pavisam tieši. Ne jau kā plauktā vai atvilktnē, bet kā korī, kur viss parādās, darbojas vienlaikus un izveido melodiju. Katram punktam un līnijai ir sava vieta, un katrs rosina līdzības - kaut kas ir miglains, maigs, taču aktīvs, kaut kas aizejošs vai griezīgi tīrs. Tikpat spēcīga metafora ir viņas gleznām tipiskais vēsais un tehnokrātiskais akcents. Ja vien ritmi nerotā konkrētu objektu, tie gleznā ienes mūžības izjūtu. Par konstantām norisēm, kas nepazudīs ar mūsu emocionālajām svārstībām. Neietekmējamas tāpat kā fizikas, ķīmijas un pārējie dabas likumi - ilglaicības sajūta kā drošības garants, uz ko var paļauties. Arī tāpēc, ka nediskriminē cilvēku un pieļauj sev līdzās ilūziju, sapņu un citu mūsu trauslo vājību klātbūtni. Skaista koeksistence. Varbūt viņa pati uz to skatās citādi, jo saka, ka katram laikmetam piemīt sava artikulācija un šo ietekmē tas, ka cilvēka rokraksts tiek pārsvarā aizstāts ar tehniku. Tāpēc Ieva ar cītīgu rokas darbu to imitē. Kāpēc ne? Ar ko gan šie ritmi, ielikti gleznā, būtu sliktāki par pārējo gadsimtu vizuālajām zīmēm? Bet ne jau tur tā sāls. Visu nosaka attiecības. Veids, kā mākslinieks režisē svītriņas, punktiņus, toņus un tēlus. Rezultātā es viņas darbos saskatu tādu pašu poēziju un izjūtu smalkumu kā visu pagātnes meistaru gleznās. Tur ir gan mīlestība, gan smeldze, gan griba un ticība, spēks un vājums - visas lielās un mūžīgās tēmas. Vienīgā piebilde - tās neatklājas tik uzskatāmā un tīrā veidā. Ja godīgi, tad pilnīgi netīrā. Bet arī komplicētība un informācijas blīvums ir šī gadsimta iezīme. Tas ļauj uzsvērt un saprast visa notiekošā nenotveramo raksturu. Īstajām nozīmēm, kas patiešām atrodas kādās sasaistes zonās, viņa pati, iespējams, nezina vārda. Tās slēpjas starp tēliem, rakstiem un personisko pieredzi. Man patīk, kā viņa atveras informācijai, taču nedeklarē, tikai vēro un atzīmē. | |
 Ieva Iltnere. Lodveida zibens trauslā daba. 2007. Audekls, eļļa, 198 x 250 | |
|
Spēle Vēlreiz par rastru. Vienlaikus tā ir perfekta metode: runāt var par visu, kas ienāk prātā. Pat par pilnīgi niecīgām lietām - tā vienmēr var iesaistīt arī vidi un tukšumu. Matērija spēj uzņemties arī galveno lomu, jo var transformēties par jebko. Ornamentālās vibrācijas zīmē vaibstus, starojumu un blīvumu. Pret ornamentu arī tukšs laukums kļūst izteiksmīgs - arī šo principu Ieva izmanto. Aktivitāte ir viena no viņas gleznu īpašām pazīmēm, tās vienmēr šķiet enerģētiski uzlādētas, pat ar klusuma skaņu. Viņa var paņemt gluži mazu daļiņu, piemēram, no galda un parādīt, ka tur risinās stāsta cienīga intriga. Ļoti ticami, un atkal nav melots, to pavisam vienkārši var pārbaudīt dzīvē. Jāspēj tikai ilgāku laiku noturēt uzmanību uz objektu, līdz sāc manīt, kā tas ierunājas ar daudz lielāku izteiksmību un spēku un iegūst teju vai monumentālas aprises. Nez no kurienas uzrodas asociācijas - viss paliek skaļāks, matērija uzplaukst un iesāk dzīvot. Ieva Iltnere ļoti rūpīgi uzglezno katru sprīdi - ar lazējumiem, rasējumiem, tašķījumiem. Tā ir lieliska iespēja strādāt ar informāciju un manipulēt ar to. Kaut ko izcelt vai noslāpēt, radīt nelielas novirzes, kaut ko paslēpt pavisam, bet likt manīt, ka ir. Rastrs tam ir īpaši pateicīgs, jo ērti lokāms. Ļoti skaidri šī metode parādījās pēdējā - astoņu istabu izstādē. Likās, viņa ar īpašu baudu spēlējas, izgaršo katru virsmu un faktūru un reizē nemanāmi liek savus akcentus. Viņa jūtas daudz brīvāk - jo atļaujas ne vien sekot, bet arī uzmesties citiem par vadātāju. Runā tik ticami, kur nu vēl vairāk. Viss ir tik sterils un skaists, tīkliņzeķes meiteņu kājās un grācija, turklāt viss kā ar roku aptaustāms. Priekšmeti, ornamenti, arī tā nedefinējamā sajuta, kas sevi pilnībā neatklāj. Notiek kārtējā realitātes pārbaude, vienīgi miglas zonas ir ietērptas skaļākās frāzēs. No otras puses, man šķiet, ka stilīgie interjeri ir Ievas dzimšanas dienas dāvana sev. Kā uzšujot lellēm kleitas, kas pašai patīk, viņa te realizējusi savu skaistuma izjūtu. Beidzot "uz pilnu klapi", bez mājieniem, ar tīru un perfektu modeli. Kulminācija liekas cilvēki, kas tik inteliģenti ir sadzīvojuši ar dizaina vides pārspēku, ka paši kļuvuši trausli kā augi. Viss šķebīgi vienādojies - ornaments, interjers, cilvēks. Plazma. Var apbrīnot, cik viegli un precīzi viņa atveido materiālu - tikpat nevainojami estētiski, kāds tas ir. Bet skatiens šķiro un saprot, ka niansēs vienmēr tiek pāršauts pār strīpu; neuzbāzīgi, tomēr stingri Ieva aizvada stāstu sev vēlamā virzienā. Gluži dabiski ir runāt caur šodienas aksesuāriem un dizainu. Aktīvie raksti un tēli palīdz spēlēt paslēpes. Tie iebelž pa acīm, piesaista uzmanību un savā aizsegā atļauj darboties vēl kaut kam. Kam? To katrs var mēģināt saskatīt, taču pilnīgi bezcerīgi šķiet definēt vārdos. Loks noslēdzas teju vai identiski, tikai ar starpību, ka šoreiz spēle rit atklātāk, lecīgāk, tīšāk. Šī ir jaunā iezīme, ko saskatīju Ievas Iltneres deviņos izstādes darbos. | |
| Atgriezties | |
