VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atmiņas par kādu sapni jeb Gotisko romānu arhitektūra Jānis Taurens (..) sapņa jēdziens ir atvasināms nevis no sapņiem, bet no sapņu aprakstiem, tas ir, tās ikdienišķās parādības, ko mēs saucam par "sapņa stāstīšanu". (Normens Malkolms. "Sapņošana") | |
 Dauntaunas pils | |
| Sapnī es kāpu kādā tornī, kāpnes bija bez margām, bija tumšs un es zināju, ka kaut kur kāpņu vidū iztrūkst kāds pakāpiens... Dīvainā kārtā sapnis neizraisīja manī bailes, drīzāk kaut ko pretēju - tādu kā jautru un patīkamu noskaņu. Pamodies centos atcerēties, kas varētu radīt līdzīgu iespaidu. Kā mēnessērdzīgs es devos pie grāmatu plaukta un izvilku noputējušu grāmatu zaļgani pelēkos vākos, izdotu sērijā "Literatūras pieminekļi". Uz vāka pamanīju uzrakstu "Murgu abatija", oriģinālā Nightmare Abbey un atcerējos, kā man patika lasīt šo sarkastisko Tomasa Lava Pīkoka (Thomas Love Peacock) sacerējumu, kurā parodēts gotiskais šausmu romāns un izsmieti romantisma pārspīlējumi. Vientuļo abatiju kādreiz biju iztēlojies diezgan konkrēti, un pussagruvis tornis bez jumta un ar sienā iestiprinātiem, daļēji nobrukušiem pakāpieniem, ko redzēju sapnī, bija viens no tās elementiem.
Uzmetis plecos halātu, ielējis sev madeiras glāzi, es apsēdos gultā un sāku pāršķirstīt romānu, lai atrastu autentiskos gotiskās šausmu arhitektūras aprakstus. Tomēr atradu vienīgi šādu īsu abatijas tekstu: "Tornis, ko aizņēma Skītrops, atradās abatijas dienvidaustrumu stūrī; un tā dienvidu pusē bija durvis, kas veda uz terasi, sauktu par dārzu, lai arī tur, izņemot efejas un kaut kādas nezāles, nekas neauga. Ar tieši tādām pašām tiesībām sagruvušais dienvidrietumu tornis, kurā mudžēja pūces, varētu saukties par putnu māju. No šīs terases jeb dārza, jeb dārza terases, jeb terases dārza (ļausim pašam lasītājam izvēlēties nosaukumu) pavērās skats uz garu, līdzenu piekrastes joslu, brīnišķu vējeņu un purvu grūtsirdību, bet iesānis redzējās jūra. (..) Ziemeļrietumu tornī izvietojās mistera Splīna istaba. Grāvis un purvi aiz tā veidoja visu panorāmu. Šis grāvis apjoza visu abatiju, pietuvojoties visām sienām, izņemot dienvidu sienu. Ziemeļaustrumu torni atvēlēja mājkalpotājiem, kurus misters Splīns vienmēr izvēlējās pēc vienas no divām pazī-mēm: izstiepta fizionomija vai draudīgs vārds." Abatijas arhitektoniskais apraksts šķiet visai vienmuļš un shematisks un četri torņi - piemēroti, lai veiktu kādas vēsturiskas abatijas aizsardzības funkciju, kā arī izvietotu tajos romāna personāžus, nevis uzburtu romantiskas, gotisku būvelementu piesātinātas fantāzijas (pat arhitektūras vēstures grāmatās atrodamie gotisko abatiju drupu attēli uzmundrina iztēli vairāk nekā šī vārdiskā skice). Tomēr mana interese un atmiņas par sapni nedeva mieru, un es sameklēju internetā Horasa Volpola (Horace Walpole) romānu "Ortranto pils" (1764), kam viņš devis apakšvirsrakstu "Gotisks stāsts" un kas uzskatāms par gotiskā šausmu romāna žanra vienu no aizsācējiem. Taču man par lielu vilšanos šajā darbā vispār nebija nekādu arhitektūras aprakstu, ja nu vienīgi minētas tādas stāstījuma sižetā nepieciešamas detaļas kā velvēti koridori pils pagrabos, pazemes eja, slepenas durvis un sarūsējušas eņģes... Protams, Horasam Volpolam par attaisnojumu var teikt, ka viņš šo gotiskās pils aprakstu trūkumu kompensējis savā pilī Stroberihilā, Midlseksā (Strawberry Hill, 1749-18. gs. 90. gadi), kurai kā iedvesmas avots apzināti izvēlēts gotiskais stils. Blakus tās asimetriskajam plānojumam un daudzajiem viduslaiku arhitektūras paraugiem, kas izmantoti detaļās, tieši gotikas stila izvēle, kura balstīta gaumes spriedumā, ir svarīga šī arhitektūras objekta iezīme. Stroberihilas principus tālāk attīstīja Ričards Peins Naits (Richard Payne Knight) savā mājoklī - Dauntaunas pilī Herfordšīrā (Downtown Castle, 1772-1778), kas lieliski iesēdināta Temzas upes ielejā ar skatu uz Velsas pakalniem fonā. Ričards Naits ir arī viens no ainaviskās kustības arhitektūrā teorētiķiem un darbā "Analītisks pētījums gaumes principos" (An Analytical Inquiry into the Principles of Taste, 1805) apraksta savus nodomus ceļot Dauntaunas pili: "Pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, kopš šī pētījuma autors uzdrošinājās uzbūvēt ēku, izrotātu ar tā sauktajiem gotiskajiem torņiem un mūru izrobojumiem (..) Ēkai tomēr ir tā priekšrocība, ka tā var tikt izmainīta un papildināta gandrīz jebkurā virzienā, nebojājot tās patieso un oriģinālo raksturu." Lai arī Ričarda Naita pils ir kompozīcijā brīva, tomēr tās attēls rada daudz labāku priekšstatu par Murgu abatijas iespējamo arhitektonisko veidolu - ja pieņemam, ka tam jābūt saskaņotam ar romānā sniegto aprakstu, un ja gleznainos Velsas pakalnus nomainām ar "purvu grūtsirdību" - nekā kāda tās ilustrācija, kas ievietota 1911. gadā izdotajā Pīkoka biogrāfijā. Dauntaunas pils fotogrāfijās redzamie torņi ar robotajiem viduslaiku cietokšņiem raksturīgajiem nobeigumiem ļauj iztēloties tos kā Murgu abatijas dīvaino iemītnieku mājvietu. Jā, varētu vaicāt - kas tad apdzīvo Pīkoka romāna dīvaino vidi? "Murgu abatijas" personāžu vārdi ir tieši tie, kas pievērš uzmanību ar savu uzkrītošo konotāciju - piemēram, misters Ciprese un Skītrops, ko varētu tulkot arī kā Drūmulis -, turklāt kā norāda darba komentētāji, tajos Pīkoks ir parodējis gan romantisma bardu lordu Baironu, gan savu draugu Pērsiju Bišu Šelliju. Romāna portretu galerijā vieta ierādīta arī Šellija otrajai sievai Mērijai Godvinai (plašāk pazīstamai kā "Frankenšteina" autorei), kuras dažus vaibstus var atpazīt Stellas tēlā. Romāns ir veidots kā parodija, it īpaši par romantisma pārspīlējumiem, tāpēc Pīkoks nedaudz uztraucās par drauga reakciju un nesteidzās nosūtīt savu darbu Šellijam, kurš tobrīd atradās Itālijā. Atsauksme tomēr bija labvēlīga - Šellijs 1819. gada 20. jūnija vēstulē rakstīja, ka ir sajūsmā par romānu un ka Skītropa tēla iecere un attēlojums ir lieliski. Arī Bairons kā cēlu žestu atsūtīja Pīkokam rozi, liekot saprast, ka nav apvainojies par "Murgu abatijas" ironiju. Teiktais uzrāda kādu interesantu literatūras un vizuālās sfēras saistību kaut vai personāliju līmenī. Tikai palūkojoties uz nosauktajiem vārdiem, mēs redzam: Mērija (Godvina) Šellija un Frankenšteina tēls literatūrā, kas vēlāk kļuvis par vienu no mūsdienu vizuālās pasaules paradigmām, Horass Volpols - gotiskā šausmu romāna pirmais paraugs un neogotiskās arhitektūras laikmeta aizsākums Anglijā, visbeidzot - Pīkoka satīriskais mēģinājums "parādīt filozofiskā aspektā mūsdienu literatūras slimību", kas pārvēršas spilgtā vizuālā arhitektūras tēlā, liekot tam atkārtoties sapņu pasaules (atstāsta - kā teiktu Vitgenšteina skolnieks Normens Malkolms -, kas fiksēts šajā rakstā) iespaidā. Tādējādi var teikt, ka literatūrai tīri vēsturiski ir bijusi noteikta loma vizuālās sfēras attīstībā, un raksta nobeigumā gribu veikt dažas piezīmes par šo literatūras un vizuālās sfēras attiecību. Sākšu ar mazu atkāpi - vēlme rakstīt kādu nelielu tekstu par šo tematu saistās ar intuitīvu nojausmu, ka temata ietvaros rodami mājieni uz literatūras noteicošo lomu mūsu priekšstatu - to skaitā vizuālo - sistēmā. Tik pārdrošam apgalvojumam, protams, nepieciešams izvērstāks un "akadēmiskāks" pamatojums. Tomēr doma nav jauna - pirmo reizi tā ienāca prātā, kad izlasīju Džona Ronalda Ruela Tolkīna nelielo eseju "Par brīnumstāstiem" (On Fairy Stories). Šīs esejas piezīmēs Tolkīns raksta: "Jebkura mākslas veida, kas piedāvā redzamu priekšstatu par Fantāziju, un literatūras galvenā atšķirība ir tā, ka tie piedāvā tikai vienu vienīgu redzamu tēlu. Bet literatūra rada daudz universālākus un saviļņojošākus tēlus." Varētu teikt pat vairāk, ka Pīkoka romāna personvārdi - nav svarīgi, ka parodijas veidā, - rada to gotiskā romāna noskaņu, kas mūsu apziņā vizuālās kultūras dominēšanas laikmetā ietērpjas vizuālos tēlos (ja ne citādāk - tad sapnī). Visa gotiskā šausmu romāna vides arhitektūra savā iedīglī jau atrodas vārdu nozīmēs - turklāt vārdu, kas nebūt neapraksta kaut ko vizuālu. Ne velti vārdu "arhitektūra" mēdz lietot arī programmēšanas sfērā vai attiecināt uz jebkurām loģiskām iespējamībām, un kas gan labāk apraksta kaut ko iespējamu nekā literatūra. Savu realitāti iespējamais iegūst mūsu sapņu tēlos, mākslinieku zīmējumos un skaidri neizteiktā vēlmē pēc kaut kā šausmīga jeb "gotiska"... | |
| Atgriezties | |
