VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| GLEZNIECĪBA BEZ ZIEMEĻNIECISKĀS PELĒJUMA KĀRTIŅAS Aivars Leitis Agnijas Ģērmanes gleznu izstāde "Ar Itālijas sajūtu" galerijā "Laipa" Valmierā no 10. līdz 26. aprīlim | |
| Agnija Ģērmane (dz. 1964) absolvējusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, 2003. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Māksliniece izstādēs regulāri piedalās kopš 1991. gada, līdz šim sarīkojusi vienpadsmit personālizstādes Latvijā un ārvalstīs.
Skatot šo trīspadsmit gleznu ekspozīciju, vispirms pārsteidza izjūtu fiksācija gleznieciski perfektā un it kā abstraktā, grūti satveramā reālisma formā. Pilnībā transformējot Venēcijas ainavu, radīta neaprakstāma realitātes izjūta. Ar izvēlēto gleznošanas manieri māksliniece uzreiz skatītājam pavēsta, ka ceļojumi neatstāj vienaldzīgu nevienu. Gan to, kas glezno, gan to, kas neglezno. Vienkārši gleznotājs visu sajūt citādi - spilgtāk, saasinātāk un jūtīgāk. Lai ar iegūto emocionāli lidojošo pacilātības lādiņu neiekristu pārliekas jūsmas bedrē, ir izvēlēts izteikti ekspresīvs un brīvs gleznieciskais rokraksts. Ar lieliem, plašiem un savstarpēji labi līdzsvarotiem triepieniem radītā pelēkzilo un zaļo toņu saspēle ar viegli sārtajiem ļauj vizuāli fiksēt un atspoguļot Itālijas izjūtas. Tās galvenokārt tvertas Venēcijā, vērojot gondolu kustības, kanālu ūdeņus, tiltus un baudot pilsētas gaisu. Gleznotāja savas izjūtas raksturo šādi: "No katras tikšanās ar Itāliju man atmiņā ir laimes sajūta, kas virmo dienvidu gaisā, kurš atbrīvo iedvesmai, sajūsmai, radīšanai. Tāpēc gribas arī ikdienā laiku pa laikam atdzīvināt šo laimes bacili, pārcilāt skices un jaunās gleznās izdzīvot Venēcijas ūdeņu kustīgo ņirbu, maigo pustoņu gandrīz sāpīgo skaistumu un Romas baroka juteklisko dinamismu. Tas viss jau ir arī mūsos, tikai Itālija noņem to ziemeļnieciskās atturības pelējumkārtiņu." Šo "ziemeļniecisko pelējuma kārtiņu" Agnijas Ģērmanes gleznās iznīcina kompozīciju lielais formāts, kas ļauj gleznot plašiem un brīviem otas triepieniem lielos laukumos, lai profesionāli veikli attēlotu ainavu un cilvēkus. Vairākos darbos izmantoti tīras, nejauktas krāsas uzšļakstījumi, visās gleznās būtiska nozīme ir kontūrai. Abstrakti ekspresīvā reālisma garā priekšmeti un cilvēki iekonturēti ar šauru, tumšu līniju. Paralēli šiem paņēmieniem savos izjūtu gleznojumos māksliniece gan lazē, gan veido dažādas faktūras. Izmantojot šo plašo glezniecisko līdzekļu arsenālu, Agnija Ģērmane pilnībā transformējusi Venēcijas ainavu - viņai izdevies gleznieciski pierādīt, ka Venēcija ir dinamiska pilsēta, kuras spožums konfrontēts ar visai trauslu eksistences stāvokli. Tā veidojas eksistenciāli simboliskas, neaprakstāmas realitātes izjūta. Tonāli daudzpusīgajā gleznā "Nakts gondolas" to vēl īpaši akcentē tikko jaušamie cilvēku stāvu melnie silueti un sarkanīgās, dzeltenās un zaļganās līnijas, kas attēlo saulrietu. Jāmin arī darbs "Gliemežu ēdējas". Tā priekšplānā redzamas divas sievietes, kuras ēd gliemežus un dzer vīnu, fonā - maza šķērsieliņa ar mājām un torņiem. Uzsvērti skaistajā gleznā "Upju strūklaka", kas pieprasa aplūkošanu no attāluma, kompozīcijā dominējošie pelēkzilie un zaļie toņi lielos laukumos ieklāti gar ar špakteli, gan otas vilcieniem. Tas veiksmīgi ļauj ar otu ieskicētajam cilvēka tēlam paust cerībā sakņotu iekšējo būtību. Vienlīdz svarīga ir gan mākslinieces tehniskā daudzpusība, gan izmantotā krāszieda daudzveidība, kurā valda smalkas toņu nianses. Nosacītības saspēle ar realitāti tverama gaisīgi brīvajā gleznā Ca d`Oro ar divām reālistiskām sieviešu figūrām pie galdiņa un trim nosacītām zilām figūrām fonā. Agnijas Ģērmanes tehniskie paņēmieni - spēcīgais triepiens, savijies ar precīzām līnijām, - ir ļoti pārliecinoši arī gleznā "Pie Lielā kanāla". Filigrāns toņu nianšu sabalansējums jāizceļ spilgti gleznotajā "Lietus dienā" ar meiteni zem lietussarga uz ainavas fona. Rozā un zaļā krāszieda iespējas akcentētas gleznās "Rozā māja Venēcijā", "Venēcijas lauvas" un vēl citos darbos. Neliela formāta darbā ar noteicošajiem sārtajiem toņiem "Kāds tiltiņš Venēcijā" gleznotāja pagleznojumu papildinājusi ar smalku līniju, kas līdz ar formu vienlaikus uzbur arī Venēcijas izjūtu trauslumu. Krāsainie cilvēki aicina pasmaidīt citā maza formāta kompozīcijā Scuola Grande di San Marco. Pavisam cits raksturs piemīt lielformāta darbam "Romas eņģelis". Uz sarkana fona ar gaiši zilo uzgleznotā baroka skulptūra ar lazējumu un smalko līniju spēli ieguvusi vieglumu un dinamiskumu. Darbs pārliecina par mākslinieces prasmi uzgleznot jutekliski izjustu kustību, aiz kuras paslēpti dažādi zemteksti. To tulkojumam nepieciešamas zināšanas mākslas vēsturē, un tāpēc šī glezna, māksliniecei negribot, daudzu skatītāju acīs ieguva arī nedaudz snobiski elitāru raksturu. Toties tai iepretim - sadzīviski jautro un bezrūpīgi laimīgo meiteņu tēli pie galdiņa no kompozīcijas "Kapučīno" ar fonu, kas nedaudz atgādina gaisā vizmojošos kapučīno garaiņus, un "Saldā Signe Venēcija". Gleznu lielie laukumi, kuros krāsa ieklāta ar otu vai špakteli, ļauj gleznotājai virtuozi manipulēt ar vēl vienu viņas glezniecībai piemītošu īpatnību. To varētu dēvēt par otas skicējuma tehniku. Tā ieraugāma ekspresīvajos otas triepienos, kas lielajos kompozīciju formātos, ieskicējot dominējošo tēlu, aiz spilgtās un it kā haotiskās krāsu spēles ļauj skatītājam iejusties un izbaudīt krāsās bagātās un emocionāli piesātinātās Itālijas noskaņas. Šī tēla klātbūtne visai uzstājīgi aicina aiz pirmā acumirkļa iespaidiem un sajūtām ieraudzīt kaut ko vairāk par optimistiski bezrūpīgu un dzīvespriecīgu noskaņu. Šķiet, tieši tāpēc, lai rosinātu domāt un piedāvātu skatītājam dažādus traktējuma variantus, Agnija Ģērmane vienmēr īpaši izspēlē savu kompozīciju fona un priekšplāna attiecības, radot iespēju gleznas aplūkot gan no tuvākas, gan tālākas distances. Mainot šo distanci, allaž var ieraudzīt kaut ko līdz tam neieraudzītu un sākotnējā skatītāja interpretācijā neiekļuvušu. Piemēram, kaut vai to, ka tuvumā vērotie trijstūrīši un viļņveida līnijas atkāpjoties saplūst vienmērīgi izlīdzinātā Venēcijas ainavā ar māju jumtiem un pilsētas kanāliem. Tā varbūt ir gleznās fiksēta Venēcijas eksistences izjūtu nenoteiktība, kurā triepiens ir kā indivīds ar dažādām īpašībām. Aizrautība pārliecinoši nomāc pasivitāti un garlaicību - Agnijas Ģērmanes gleznām raksturīgais triepiens grib eksistēt tikai tīru, visai košu krāsu paletē, turklāt eksistēt rotaļīgi, dzīvīgi un romantiski krāsaini. | |
| Atgriezties | |
