VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 joseph beuys Boisa gadījums Helēna Demakova “.. mums ir māksla, lai mēs dēļ īstenības neaizietu bojā.” F. Nīče, 1888 |
 ParĪze – mākslU galvas-pilsĒta 1900–1968 Ilze Strazdiņa No 26. janvāra līdz 19. aprīlim Londonas Karaliskā akadēmija skatītājiem piedāvāja plaša mēroga ekspozīciju “Parīze – mākslu galvaspilsēta. 1900–1968”. Šajā ambiciozajā izstādē bija eksponētas 280 gleznas un skulptūras. Bija pārstāvēti gandrīz visi neskaitāmie mākslas virzieni un gandrīz visi septiņu dekāžu garumā praktizējošie mākslinieki. Multikulturālā Parīzes vide iedvesmojusi daudzus, un arī šoreiz izstādes kuratori mēģināja akcentēt šo aspektu, vienlaikus koncentrējot uzmanību uz četru Parīzes kvartālu nozīmību mākslas vides attīstībā. Monmartra (1900–1918) – kubisma dzimšanas vieta; Monparnass (1919–1939) – bohēmas un sirreālisma šūpulis; St. Germain-des-Pres (1940–1957) – māksliniecisko ideju centrs nacistu okupācijas un pēckara laikā; visbeidzot, Latīņu kvartāls (1958–1968), kur Parīzes revolucionārākie prāti rada iedvesmu ceļā uz 1968. gada nemieriem. Izstādi papildināja divi apjomīgi katalogi, un kontekstu nodrošināja virkne lekciju un akadēmisku konferenču. Pie šī apjomīgā projekta strādājuši trīs kuratori: Sāra Vilsone (Sarah Wilson) no Kurtolda institūta, Karaliskās akadēmijas izstāžu sekretārs Normens Rozentāls (Norman Rosenthal) un neatkarīgā kuratore un 19./20. gs. mijas mākslas vēsturniece Anna Dimā (Ann Dumas). Uz sarunu par izstādes tapšanu aicināju Sāru Vilsoni, kas, pašas vārdiem runājot, devusi izstādei visdrosmīgākās idejas. Tikai pirms gada galerija Tate Modern rīkoja izstādi “Gadsimta pilsētas”. Tās ietvaros bija apskatāma arī sadaļa ar nosaukumu “Parīze – mākslas metropole (1905–1915)”. Kas pamudināja jūs atgriezties pie līdzīga koncepta, šoreiz aptverot daudz plašāku laikposmu? Tate Modern koncentrēja uzmanību uz vienu dekādi pilsētas vēsturē. Šīgada izstāde savukārt bija Karaliskās akadēmijas (kas regulāri rīko “lielformāta izstādes”, piemēram, “Amerikas māksla”, “Māksla no Tibetas” utt.) ideja. Mani uzaicināja veidot plašāku franču mākslas izstādi, un tā bija uzdrīkstēšanās no manas puses – izmantot tieši Parīzes vārdu šai kontekstā. Es vienmēr esmu uztvērusi Parīzi kā krustceles, kurās satikās daudzi ieceļotāji, daudzas kultūras, un nosaukt to par franču mākslu būtu tikpat kā nepateikt neko. Laikposms ir zīmīgs ar savu avangarda raksturu un idejām, kas tika radītas tieši Parīzē. Vēlāk, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, tā bija internacionālā māksla un idejas, kas ceļoja no vienas vietas uz citu. |
 Otro gadu kopā – Nordic Glass 2000 Ilze Martinsone |
