VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Otro gadu kopā – Nordic Glass 2000 Ilze Martinsone | |
| |
| Mākslas formas, kas tradicionāli – kaut vai materiāla ietvaros –
pārstāv dekoratīvas vai dizaina jomas, pēdējā laikā lielākoties atrodas
ārpus aktuālo mākslas problēmu loka. Grandiozo Ziemeļvalstu un Baltijas
valstu stikla mākslas parādi Nordic Glass 2000 šīgada janvārī un
februārī Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā pavadīja sakāpināta
skatītāju interese. Ne velti – pēdējā vērienīgā starptautiskā stikla
skate muzejā notika vairāk nekā pirms desmit gadiem. Slavenais
skandināvu stikls tādā apjomā Latvijā nebija redzēts vēl nekad. Tik ietilpīgam projektam ir sava sena vēsture. Reizē ar tā sauktā studiju stikla izplatību 20. gs. 70. gados Skandināvijā bija vērojams straujš stikla mākslas uzplaukums, un 70. gadu otrā pusē aizsākās kopīgu skandināvu stikla izstāžu tradīcija. Izstādes pārmaiņus notika katrā no valstīm, noārdot etniskās robežas un konsolidējot stikla māksliniekus kā “šķiru”. Pēc pēdējās izstādes 1985. gadā Islandē skandināvu stikla organizatoriskajā praksē iestājās tukšums – iespējams, ekonomiskas un mākslinieciskas krīzes rezultāts. Profesionāla un sociāla kontakta nepieciešamība 90. gadu otrā pusē vispirms ar savām iekšējām organizatoriskām aktivitātēm lika sarosīties dāņiem, kas vēlāk nelielai stikla mākslinieku grupai deva drosmi varonīgi renovēt kādreizējo skandināvu kopizstādes ideju. Izstādē Nordic Glass 2000 piedalās visas Skandināvijas valstis, ieskaitot Grenlandi, kuru kā atsevišķu zemi savā jurisdikcijā toleranti izcēluši izstādes veidotāji dāņi. Tai dotais apakšvirsraksts Glass Without Boundaries liecina par notikušajām politiskajām pārmaiņām ne tikai simboliski – šīs izstādes robeža tika atvērta arī Baltijas māksliniekiem. Pirmo reizi šādu izstāžu praksē projekts tika izveidots kā ceļojošs. Tas aizsākās 2000. gada rudenī Dānijā ar iespaidīgu stikla mākslas simpoziju Holmegordas stikla fabrikā, kulminācija bija izstādes atklāšana Kopenhāgenā, un līdz šim brīdim forums turpina braucienu pa dalībvalstīm. Izstādei bija dots skaidrs mērķuzstādījums – reģionālu stikla mākslas procesu vēstījums, dokumentējot pašreizējo situāciju katrā no zemēm, pie norādīta optimālā dalībnieku skaita darbu atlasi atstājot dalībvalstu iekšējā kompetencē. Cik objektīvi šis uzdevums izpildīts? Tāds tas varētu būt attiecībā uz Baltijas valstīm, kur telpiskās stikla formās strādājošu mākslinieku skaits ir pietiekami neliels, toties Skandināvijas valstīs stikla tradīcija ir tik sazarota – aktīvi strādājoši autori skaitāmi simtos –, ka šķiet grūstam pat šādas objektivitātes iespējas ilūzija. Katrā gadījumā šajā forumā nav pārstāvētas pietiekami daudzas autoritātes, kas pieder mūsdienu skandināvu stikla klasikai. Savu lomu te acīmredzot ir nospēlējusi katras individualitātes vēlme (vai nevēlme) piedalīties, taču visumā jāpiekrīt dāņiem, kuri vienīgie izstādes katalogā ir atļāvušies atklāt savas ar dalībnieku atlasi saistītās problēmas: dzīve ir īsa un māksla – nežēlīga. Paaudžu maiņa tajā nekad nenorisinās bez sāpēm. Un, ja vēlreiz piekrītam katalogā izteiktajai dāņu atziņai, ka procesi stikla mākslā var tikt izprasti tikai reizē ar konkrētu sociālu un vēsturisku situāciju kā tās pasaules produkts, kurā mēs dzīvojam, tad no šī viedokļa izstāde savu laiku dokumentē precīzi. Izstādes uzstādījumā “viņu” (rietumnieku lomā skandināvi) problēmu loku no “mūsējo” (šajā gadījumā Baltijas autori) šķir bezdibenis, par kopsaucēju izvirzot vien darbu materiālu un nosacītu reģionāli ziemeļniecisku kopību. Paradoksāli, bet skandināvu mākslinieku lielākā problēma slēpjas tieši viņu salīdzinoši senajā un noturīgajā stikla dizaina tradīcijā. Skandināvijā, kā zināms, pāreja no mākslinieku autordarbiem uz rūpniecisko dizainu allaž ir bijusi plūdena un īsti nedefinējama. “Studiju stikls” savulaik radās kā reakcija uz patērētāju sabiedrības nivelētību un kā individualitātes un jutekliskuma meklējumi pretstatā valdošajam kolektīvismam un funkcionālisma idejām. Svarīga loma tika ierādīta mākslinieka personīgajai līdzdalībai stikla tapšanas tehniskajā procesā, un pie fiziski smagās stikla pūšanas, kas citkārt ir tikai meistara uzdevums, ķērās pat sievietes. Izstādē Nordic Glass 2000, starp citu, piedalās māksliniece ar hrestomātisku vārdu skandināvu stikla vēsturē – zviedriete Osa Branda (Āsa Brandt), kas 1968. gadā nodibināja pirmo privāto stikla studiju Skandināvijā. Katra progresīva parādība reiz apsviežas pati savā pretmetā – “studiju stiklam” tieši tāpat bija vajadzīgs patērētājs. Ar šo problēmu skandināvu stikls cīnās nu jau gadu desmitiem. Funkcionāla iespēja dekoratīvā formā tālab vairumā gadījumu paliek arī par skandināvu unikālā dizaina zīmi, turklāt jaunā paaudze pragmatismā savus priekšgājējus pat pārspēj. Taču izcilas vērtības izstādē ir atrodamas arī šajā laukā – dāņu dizaina formu un proporciju ideālo pilnību tradicionālā melnbaltā variantā pārstāv Tobiasa Mēla (Tobias Mōhl) trauki. Tai pašā laikā savas pozīcijas dāņu kolekcijā nemainīgi notur pazīstamie stikla “popārtisti” Brita Madsena (Britta Madsen) un Sērens Getrups (Sōren Gōttrup). Zviedrija, kurai, tāpat kā Dānijai, šajā izstādē pieder lielākās kolekcijas, pārsteidz nevis ar mākslinieciskām vai tehniskām novitātēm (par kādām varbūt varētu uzskatīt ar silikona līmi veidotas formas, kādas demonstrē Annika Jaringa (Annika Jarring)), bet gan ar tik sulīgu kiču, kas jau pārtop pašvērtībā (citas zviedru hrestomātiskas personas Ullas Forsellas (Ulla Forsell) dekoratīvais šķīvis “Sarkanā roze” iemieso vai visas Valentīndienas ilgas). Kā alternatīva zviedru ekspozīcijā darbojas mākslinieču Birgitas Ālinas (Birgitta Ahlin) un Sirkas Lehtonenas (Sirkka Lehtonen) caurspīdīgā instalācija “Lauskas”, plosot skatītāju nervus stikla skaņu fona pavadījumā. Norvēģiju “studiju stikla” kustība sasniedza salīdzinoši vēlu (70. gadu beigās), un kādu alternatīvu meklējumu posms šajā zemē tika vienkārši apiets. Privātās studijas tūlīt ir ķērušās pie patērētāju pieprasītas preces – gan ne bez zināma šika. Pārsteigums šajā situācijā (Norvēģijā stikla mākslinieciska apstrāde ir pietiekami izplatīta nodarbošanās) ir profesionālu izglītības iespēju trūkums. Varbūt tāpēc norvēģu ekspozīcijas daļā līdzās Kaja Hofstada (Kai Hoffstad) atraktīvi ironiskajai instalācijai “Ēdamistaba”, kas pārstāv skandināvu dizaina labāko tradīciju, izceļas pavisam jauna māksliniece Jennija Merka Hansena (Jenny Mōrk Hansen), kas izglītojusies Francijā. Viņas apjomīgie, smagie stikla kausējumi varētu būt zviedru “giganta” Bertila Valliena (Bertil Vallien) ietekmēti, kurš 80. gadu vidū satricināja stikla pasauli ar četrmetrīgiem viengabala lējumiem, radot savu autortehniku. Norvēģietes darbus gan Latvijas ekspozīcijā neizdevās uzstādīt tiem paredzētajā veidā – primitīvā tehniskā konstrukcija bija cietusi līdzšinējās ekspozīcijas vietās un izstādes iekārtotājiem radīja aizdomas, ka izslavētās Rietumu tehnoloģijas varbūt tiek lietotas vienīgi kosmiska līmeņa projektiem. Tomēr mākslinieces jaunība un biogrāfijā atzīmētā līdzdalība alternatīvos teātra projektos liek pievienot viņu spilgtākajām nākotnes cerībām. Somijas daļā par nedalītu skatītāju līderi kļuva mentāli atšķirīgas domāšanas piemērs – japāņu izcelsmes mākslinieces Kazusi Nakadas (Kazushi Nakada) bezgalības ilūzijas spēles spoguļstiklā. Lai saskaitītu islandiešu stikla māksliniekus, pietiek vienas rokas pirkstu, tomēr te netrūkst savu talantu – Jūnasa Bragi Jūnasona (Jónas Bragi Jónasson) “Vilnis” latviešu tēlnieciskajā formu izpratnē ar savu lakonismu un kompaktumu visādā ziņā būtu atzīstams par vērtību. Izstāde uzskatāmi rāda, ka Baltijas valstu stikla māksliniekus vēsturiskas pieredzes un tradīciju trūkums patiesībā atbrīvojis no smaga balasta. Rūpniecības un mākslas saikne te nekad nav bijusi cieša, un sociālpolitisku iemeslu dēļ iztrūkušais “studiju posms” nav licis cīnīties par to izdzīvošanu (pirmās privātās studijas Baltijā pašlaik ir tapšanas stadijā). Baltiešiem pagaidām pieder laime būt māksliniekiem. Ka igauņu tradicionālās vērtības joprojām ir tā sauktās aukstās stikla apstrādes tehnikas, pierāda arī šī skate un klasiķa Ivo Lilla (Ivo Lill) darbi, bet paša “topā” – Ketlinas Pālbergas (Kätlin Pahlberg) stiklā lietotā sietspiedes tehnika, radot gandrīz telpisku attēla projekciju (“Cilvēka krāsa. Kadrija”). Lietuvieši, kuri izstādē pārstāvēti vairāk ar Kauņas skolu, piedāvā iracionālu pasaules redzējumu, kas nereti tiek atklāts konstruktīvi skaidrā formā (Remigijus Kruiks, Vīgants Paulausks, Valmants Gutausks). Latvijā radoši aktīvākā pašlaik ir jauno stikla mākslinieku paaudze, un tas, ka starptautiskā arēnā viņus vairs nevar uzskatīt par iesācējiem, vieš lepnumu un cerību. Pie visām rokrakstu atšķirībām, strādājot brīvās (Inguna Audere, Anda Munkevica), figurālās (Zaiga Baiža) vai konstruktīvi precīzās formās (Juris Dunovskis), latviešu ekspozīcijā šajā izstādē iezīmējas kāda vienojoša saikne – mākslas darbu klusināta, niansēta poētika, kas neizslēdz iekšupvērstu spriedzi. Jautājumā par mākslas darbu interpretācijas tiesībām – diskutējot par kuratora vai ekspozitora lomu – šāda ceļojoša izstāde ir lieliska izdevība pētījumam. Izstādes Nordic Glass 2000 ekspozīcija katrā valstī tiek veidota citādi, gribot negribot mainot tajā vērtību sistēmu. Rīgā izstāde ieradās no Tallinas, kur igauņi bija izspēlējuši savu tradicionālo “trumpi” – ekspozīcijas askētisku un funkcionālu perfekcionismu. Jurģim Krāsonam kā ekspozīcijas autoram Rīgā nācās meklēt citu ceļu, un tas prasīja zināmu uzdrīkstēšanos. Oriģinālie mākslas darbu iesaiņojumi ar visiem izstādes gaitā papildinātajiem marķējumiem, uzrakstiem un uzlīmēm Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā ieguva patstāvīgu vērtību, simbolizējot izstādes ceļojuma garu. Šāda foruma finansiālā un organizatoriskā slodze ir tik liela, ka prognozēt tā turpmāku regularitāti nav iespējams – tik sociāli nodrošināta valsts kā Zviedrija atteicās no ekspozīcijas uzņemšanas savās mājās. Latvijas līdzdalību projektā organizēja Inguna Audere un Stikla mākslas un studiju centrs sadarbībā ar Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeju. Vērienīgas kopskates mūsmājās mēdz izraisīt karstu polemiku – reizē ar “Rudeni” parasti tiek atklāts kārtējais skandāls. Tomēr šādu izstāžu ieguvums ir nepārvērtējams – tā ir vienīgā iespēja spriest par mākslas laikmetīgām kopsakarībām. Šajā gadījumā forums uzzīmējis ievērojama ģeogrāfiska reģiona stikla mākslas procesus, radot fonu kontekstam, kurā apjaust arī savu vietu. Tie, kam neizdevās aplūkot izstādi Rīgā, maijā tiek gaidīti Oslo, Lietišķās mākslas muzejā. | |
| Atgriezties | |
