VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nostāties dzīves vai nāves pusē Ginta Vilsone, īpaši “Studijai” francūzis Anrī Kartjē-Bresons amerikānis Džoels Pīters Vitkins Ir divi fotogrāfu tipi – vieni, kas izveido fotogrāfijas, un otri, kas tās “paņem”. Pirmajiem ir māksliniecisko direktoru ierīkotas fotostudijas ar izmeklētu fototehniku, un viņi strādā tirgum. Viņu devīze ir – kontrolēt. Otrie ir dzīves un mūžīgā pasaules plūduma pārņemti. Viņi ieklausās notikumos un ieinteresēti gaida nejaušus atgadījumus. Viss viņiem šķiet pārsteidzošs. Jautājumam, kāpēc tieši vislabākajiem fotogrāfiem gadās vissaistošākie notikumi, izskaidrojums ir vienkāršs. Tāpēc, ka viņi šiem notikumiem ir gatavojušies ar vislielāko uzmanību. Dzīvē nekas tiem neliekas garlaicīgs vai bezvērtīgs. Viss ir fascinējošs. (Ernsts Hāss) Amerikānis Džoels Pīters Vitkins (Joel-Peter Witkin) un francūzis Anrī Kartjē-Bresons (Henri Cartier-Bresson) ir pasaulē ļoti pazīstami, bet krasi atšķirīgi fotogrāfi un personības. Viņu galvenā atšķirība ir attieksmē pret ētiku un pret cilvēku. Viens neapšaubāmi nostājas dzīves, otrs – nāves pusē... | |
| |
| Kartjē-Bresons lieto 50 mm objektīvu, pavisam parastu fotoaparātu un neatzīst tīri tehniskus eksperimentus. Dzīve tāpat jau ir pietiekami aizraujoša, lai tai vēl kaut ko pievienotu. Viņš mēģina atrast VIENĪGO MIRKLI un VIENĪGO ATTĒLU. Fotomākslas teorijas vēsturē Kartjē-Bresona vārds neapšaubāmi ir saistīts ar noteicošā mirkļa (l'instant decisif) jēdzienu. Šis jēdziens pirmoreiz tika lietots Anrī Kartjē-Bresona slavenās grāmatas Images à la sauvette priekšvārdā, kas sākas ar Recas kardināla apgalvojumu: “Šajā pasaulē nav nekā, kam nebūtu sava noteicošā mirkļa.” “Noteicošais mirklis” nav nekas cits kā laika un telpas vienība – jebkuras fotogrāfijas mērķis. Katrā situācijā pastāv kāds brīdis, kas to vislabāk raksturo. Šajā īstajā mirklī līdz šim iz-kliedētās līnijas un formas savienojas vienotā ansamblī un fotogrāfa skatiens pārsteidz modeļa skatienu, veidojot dinamiskas attiecības. Kartjē-Bresonu, tāpat kā Sezanu interesē dabas neredzamā ģeometrija – apļi, trijstūri un taisnstūri visās iespējamās variācijās. Sākums ir ģeometrija. Jebkurā haosā pastāv kārtība. Šī vienkāršotā telpas struktūra ir nepieciešama, lai izceltu cilvēku un tā emocionālo pasauli. “Mākslu – mākslai” nekad nav bijusi mākslinieka devīze. Kartjē-Bresona fotogrāfijas saviļņo bez jebkāda lieka romantisma. Cilvēks tajās ir arhetipisks un individuāls vienlaikus. Cieņas un pašcieņas pilns. Vērtīgs un nozīmīgs. Hierarhija neeksistē. Jebkurš cilvēks ir potenciāls mākslinieks – jūtīga būtne. Mākslinieka fotogrāfijas ir intuitīvas. Fotografēšanas brīdī fotogrāfija var būt vienīgi intuitīva, jo mēs uzņemam mirkļus, kas aizbēg, un attiecības, kuras mainās. 1908. gadā dzimušais Kartjē-Bresons sāka fotografēt 1931. gadā. Taču viņa pirmā kaislība bija glezniecība. 1927.–1928. gadā Kartjē-Bresons mācījās glezniecību Andrē Lotes (Lhote) darbnīcā. Tomēr drīz vien viņš to pameta, jo Lote bija pārāk liels teorētiķis, bet topošo mākslinieku vairāk interesēja dzīve un piedzīvojumi. 1931. gadā Kartjē-Bresons sāka ceļot. Kaut gan tradicionālajā izpratnē viņš nemaz nemīl ceļojumus. Es nemāku ceļot. Un tomēr es ceļoju, jo fotogrāfijā ļoti būtisks ir pārsteiguma moments. Kartjē-Bresons nav pasaules apskrējējs. Viņš ceļo lēni. Uzturas svešumā ilgi – lai labāk izprastu citas zemes dzīvi. Citu pēc citas viņš ir izpētījis Ņujorku, Tokiju, Romu, Maskavu (Kartjē-Bresons bija pirmais Rietumeiropas fotogrāfs, kas pēc Staļina nāves tika ielaists PSRS). Gads Amerikā, gads Meksikā, trīs gadi austrumos – Indijā, Pakistānā, Indonēzijā, Ķīnā. Tapuši vairāk nekā trīsdesmit fotoalbumi, kuru sižets visbiežāk ir plaša vai ierobežota ģeogrāfiskā telpa. Kontinents vai pilsēta: 1954 – “No vienas Ķīnas līdz otrai” (D'une Chine à l'autre), 1955 – “Maskava Anrī Kartjē-Bresona skatījumā” (Moscou, vu par Henri Cartier-Bresson), 1970 – “Lai dzīvo Francija” (Vive la France), 1972 – “Āzijas seja” (Visage d'Asie). Vai arī – cilvēciskā ģeogrāfija. Poētisks kultūras vērojums: 1954 – “Bali dejas” (Les danses à Bali), 1955 – “Eiropieši” (Les Europēens). Bet, lai kāds arī būtu Kartjē-Bresona fotoalbumu nosaukums, to centrā ir cilvēks. Identitāte. Veltīgi neprātojot par dažādu mākslas veidu hierarhiju (“Hierarhija ir akadēmisma esence”), mākslinieks iztirzā fotomākslas un zīmējuma atšķirības. Manuprāt, fotogrāfija ir nemitīgas vizuālas uzmanības spontāns impulss, kas noķer mirkli un tā mūžību. Zīmējums ar savu izstrādāto grafoloģiju ir tas, ko mūsu apziņa ir notvērusi no šī mirkļa. Fotogrāfija ir “paātrināts zīmējums”, dzīves vērojums, cīņa ar laiku. Telpas un laika attiecības. Vienā paņēmienā izveidota struktūra. Tūlītēja darbība. Zīmējums ir apstājies laiks. Meditācija. Kopš 1974. gada mākslinieks pievērsies zīmēšanai, izjūtot tādu pašu prieku kā fotografējot. 60. gados man bija kāds draugs. Ārsts un rakstnieks. Mēs runājām par mūsu darbu. Pēc tam kad es biju izstāstījis, kā pavadu laiku fotografējot, šis draugs man teica: “Tu nestrādā. Tu izdzīvo grūtu prieku.” Tas bija brīnišķīgi, ka viņš man tā teica. Man, kas izjūt vislielāko apbrīnu pret Lafarga apcerējumu “Tiesības slinkot”. Dzīves un darba prieks ir Kartjē-Bresona daiļrades pamatbāze. Māka būt laimīgam. Spēja izjust un iemūžināt tik netverami smalkus mirkļus, ka neviens tos nevar nokopēt. | |
| Atgriezties | |
