VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Esmu īsts latgalietis Dace Lamberga, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Pašās 20. gadsimta beigās latviešu mākslas simtgadnieku pulkam pievienojās Francisks Varslavāns, visīstākais Latgales mākslinieks un patriots, kura vārds bieži minēts 20. un 30. gadu presē, izceļot gan latgaliskās saknes, gan savdabīgi glezniecisko izteiksmes veidu. Ko mākslinieks atstājis mūsu glezniecības vēsturē, un kāda īsti bija viņa daudzšķautņainā personība? Atbildi uz šo jautājumu aprīlī varēja meklēt meistara piemiņas izstādē galerijā “Daugava”, kur gleznotāja Frančeska Kirke izveidoja savu koncepciju par vectēva daiļradi, parādot tos viņa darbus, kas Varslavānu atklāj kā laikmetīgi domājošu modernistu. | |
| |
| Rēzeknietis Francisks Varslavāns (1899–1949) īslaicīgi mācījās
Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā Petrogradā
(1915–1917), 1918. gadā Vladivostokā sadraudzējās ar krievu
futūristiem, it īpaši ar Davidu Burļuku, un Večella Varslavāne atceras,
ka revolūciju un Majakovski tēvs esot uztvēris “uz urrā”. Varslavāna
paskarbā, izteiksmīgā seja nedaudz atgādināja Vladimira Majakovska
vaibstus, un, lai panāktu vēl lielāku ārējo līdzību to-reizējam
jaunatnes elkam, viņš pat nodzina matus “uz nullīti”. Majakovska
futūrisma propagandas priekšlasījumi piesaistīja milzīgu interesentu
loku, un emocionālais Francisks bija dzej-nieka apjūsmotāju vidū, bet
personīgi ar viņu nebija pazīstams. No Varslavāna agrīnajiem darbiem
nekas nav saglabājies, taču būtu visai dīvaini, ja tie nebūtu gleznoti
pēc labākajiem krievu futūrisma paraugiem. Izklejojies kā kuģa kurinātājs pa Ķīnas, Havaju salu, Filipīnu ostām, 1920. gadā kopā ar Imantas pulku Francisks Varslavāns atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Rēzeknē. Rīgā ne viņu pašu, ne arī daiļradi neviens nepazina, taču māksli-nieks strauji un paliekoši iekaroja savu vietu latviešu glezniecībā. 1922. gadā viņš pirmoreiz piedalījās izstādē, nākamā gadā ar Kultūras fonda stipendiju apceļoja Itāliju, bet 1923. gadā sarīkoja pirmo personālizstādi Latvijas Valsts Mākslas muzejā. Visvaldis Peņģerots Francisku Varslavānu raksturojis kā dēkaini, autodidaktu, kurš, apceļojot puspasaules, palicis uzticīgs savai dzimtenei – Māras zemei un kurā aiz ārējās bravūras slēpusies slimīga, sapņaina dvēsele. Tieši šie pretmeti mākslinieka dabā izveidojuši viņu par vienu no savdabīgākām parādībām mūsu mākslā. Gleznotāja meitas Večellas Varslavānes, teātra un kino kostīmu mākslinieces, skopās atmiņas par tēvu sniedz ieskatu neparastā personībā: “Man bija iespaids, ka paps bijis šarmants siržu lauzējs un ka sie-vietes viņam bija tikai koķetērijas objekts. Vēstulē mammai no Parīzes viņš rakstīja, ka saticis kādu holandieti, vecāku dāmu, kura kritusi uz nerviem, bet kura viņu dievinājusi, pirkusi darbus un reiz pat noskūpstījusi roku. Viņš bijis šokēts, un viņa sirds sažņaugusies. Tas Varslavānā viscaur mijās – poza, kontraposta stāja, spieķis, berete, šerpa ironija, anekdotes, koķetērija ar sievietēm un reizē milzīgs maigums un ievainojamība. Tēvu nevarēja ievainot brutāls spēks, bet otra cilvēka nevarība. Kaimiņu onkulītis, vecticībnieks melnos svārkos un galošās, lūdza atļauju skatīties, kā mākslinieks zīmē. Viņš nosēdās un stundām ilgi skatījās. Paps bieži gleznoja ubagus pie baznīcas. Viņš varēja apsēsties tiem blakus un sarunāties, tāpat kā centās aizsargāt kaķi, klibu suni vai nabagmājas invalīdu. Tas nāca no vecāsmātes, kura bija ļoti emocionāla un visiem centās palīdzēt. Rēzeknē runāja, ka Varslavāns ir traks, jo viņš pie viena vēl nēsāja “necilvēcīgās” nikerbokera bikses līdz ceļiem un rūtainas zeķes. Nezinu, vai tēvs bija ticīgs, bet reliģiozs gan nebija. Tā kā vecāmamma, kura gāja uz baznīcu sešos no rīta un vakarā, viņš nedarīja. Viņu fascinēja katoliskā vide, taču labi draugi bija arī vecticībnieku un pareizticīgo mācītāji. Varslavāns gleznojot nepievērsa uzmanību apkārtnei, viņš iegāja sevī, nedzirdēja, ka apkārt kāds staigā vai sarunājas, uz jautājumiem neatbildēja. Viņš gleznojot mīlēja klausīties radio, klasisko mūziku – Mocartu un Rosini. Bieži kopā ar vairākiem citiem māksliniekiem gleznoja vienu modeli. Viņš mīlēja natūru, gan gleznojot plikņus, gan ārā dārzā, vienīgi pabeidza ainavu darbnīcā. 1938. gadā tēvs Rēzeknē gleznoja ābeļdārzu ar gaišiem, saules apspīdētiem stumbriem un ēnainu puķu dobi priekšplānā un, kad darbs likās pabeigts, atsauca ģimeni, lai to apspriestu. Kritiskākais un pēdējais vārds piederēja vecaimātei Valērijai. Ja viņai patika, to varēja rādīt tālāk draugiem – Arvīdam Eglem, Leonam Tomašickim, Jānim Zirnim un brālim Antonam. Paps nebija no tiem, kas no rīta piecelsies un ies gleznot kā uz darbu. Viņš gaidīja uzrāvienu, un tad tas varēja ilgt nedēļām. Bija brīži, kad viņš neķērās nekam klāt, bet nekad nešķīrās no zīmuļa un bloka, lai pēkšņi, kad iepatikās kāds moments, varētu to uzskicēt, atzīmēt domu. Tēvs bija ārkārtīgi spontāns, ātri sajūsminājās, atri saniknojās, sanervozējās, pieņēma negaidītus lēmumus sadzīves līmenī. Ja viņš nebūtu slims, tad būtu viscaur gaišs cilvēks, jo slimības dēļ pēkšņi nācās no daudz kā atteikties. Mans vārds nācis no Ticiana Večellio, kura darbus tēvs ieraudzīja jaunībā Florencē. Sarunā par sievietēm viņš jūsmoja: “Viņa tik burvīga, tāda balti sārta, zīžaina, ar rudiem matiem.” Viņam patika Renuārs. Protams, tie nebija vienīgie elki. Es pat nezinu, cik daudzi tēva darbi gājuši bojā un kur tie aizklīduši. Pēc kara mums nebija palicis vairs neviens agrākais darbs. Kara laikā (Francisks Varslavāns atradās evakuācijā Krievijā, bet viņa sievu Zāru kā ebrejieti vācieši apcietināja un nosūtīja uz koncentrācijas nometni - D.L.) pēc ciemošanās pie mākslinieka Jāņa Gaiļa kundzes, kura, tāpat kā katoļu skolas direktore Tučas kundze, par mani rūpējās, atnācu mājas, vēru durvis vaļā, saucu vecomammu, nesapratu un pat pārbijos, kāpēc tik šausmīgi skan. Māja bija pilnīgi iztukšota, nebija palikusi neviena glezna, neviena mēbele, nekas.” No 1924. līdz 1935. gadam Francisks Varslavāns Rīgā sarīkoja piecas personālizstādes, pēdējo pat savā darbnīcā Kaķu ielā 10 dz. 9, kur apmeklētājiem nācās kāpt pa šaurām, čīkstošām kāpnēm ceturtajā stāvā. Katrreiz tika parādīti pilnīgi jauni darbi, taču no visas ražīgās daiļrades kaleidoskopa ir saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti, bet ne jau viņš vienīgais, kura mūža darbs krasu pārmaiņu laikos smagi cietis. Varslavāna agrīnā daiļrade nereti tiek saistīta ar Rīgas mākslinieku grupas loku, taču viņš nebija tās biedrs, drīzāk idejiskais sekotājs. Likumsakarīgi, ka jaunībā izietā futūrisma skola arī 20. gados noveda pie formu sintēzes un stilizācijas, kaut arī visai mērenas. Bez tam Francisku Varslavānu negribētos uzskatīt par autodidaktu, jo Petrogradā tomēr tika likti paši pirmie profesionālo iemaņu pamati, taču nenoliedzami, ka nopietnāk viņu skoloja Rietumeiropas muzeji. Parīzē vien viņš kopumā pavadīja divarpus sava mūža gadus, ne tikai gleznoja, bet arī piedalījās izstādēs. “Es biju priecīgs, ka franču prese atzīmēja un izcēla manu darbu latvisko seju. Citādi esmu liels franču kultūras cienītājs, un viņas iespaids būs manāms arī manos darbos.” Mākslinieks jūsmoja par renesanses meistariem, no laikabiedriem, liekas, visbūtiskāko ietekmi atstājis Andrē Derēna atturīgais modernisms, bet par 1931. gada “Zaļās Vārnas” izstādē eksponēto “Ubagu” kritika aizrādīja, ka tajā saskatāma līdzība ar Sagala tipāžu, savukārt ainavās izmantoti dažādi mo-derni paņēmieni. Kolēģis Uga Skulme atzina – “ja Varslavāna mākslai ir asa latgaliska piegarša, tad tapēc, ka viņš dabu prot skatīt Latgales bērna acīm un tēlojot nepazīst akadēmisko recepšu un priekšrakstu aizspriedumu”. Vilhelma Purvīša gleznotās Latgales ainas raksturo izteiksmes vērienība, bet Nikolajs Bogdanovs-Beļskis tās dzīvi atainojis peredvižņiciskā tiešumā. Savukārt Franciska Varslavāna glezniecība pauž Latgales gara būtību, paceltu mākslas augstumos. Dzimtās puses atpalicības un nabadzības smagā nasta izteiksmīgi atspoguļojas rezignētu skumju pilnajos audeklos, un 30. gados šīs noskaņas vēl spēcīgāk iespaidoja smagā slimība. Katrā ziņā Varslavāns spilgtāk kā neviens cits atainoja katolisko tematiku, ne tikai Latgales ceļmalas krucifiksus, pa mazpilsētas ieliņu klīstošu ksendzu vai dievlūdzēju pulku baznīcā, bet arī lielo katoļu zemju savdabību – priesterus melnās sutanās un milzīgās platmalēs uz ciprešu fona vai mūķenes baznīcas velvēs. Latgales skatos, gleznojot dzimto pusi, spēcīgāk izpaužas autora emocionālā daba, bet Francijas vai Itālijas ainās meklēta ziemeļniekam neierastā dienvidzemju savdabība, līdzīga savdabība, kāda atklājas nelatgalieša Niklāva Strunkes individuālaja skatījumā uz Krāslavas sašķobītajām koka mājelēm. Ap 20. gadsimta 20.-30. gadu miju Franciska Varslavāna glezniecība ieguva gleznieciskāki improvizējošu atraisītību, romāņu gara iestrāvoto nepiespiestību un vieglumu attieksmē pret dabu. Latviešu glezniecībā valdīja biezs un pastozs krāsas triepiens, bet Varslavāns turpretī gleznoja plāni, brāzmaini, atstājot uz audekla pirmā otas pieskāriena svaigumu. Mākslinieks bieži strādaja pasteļa un akvareļa tehnikās, kuras tajā laikā latviešu glezniecībā vēl nebija guvušas īpašu patstāvību. Ugam Skulmem Varslavāna gleznas “ar savu maigumu atgādina tauriņa spārnus. Šķiet rupjāks pieskāriens varētu sabojāt tās. Tehnika, kādu izvēlas Varslavāns, šādam maigumam piemērota.” Turpretī Kārlis Danne, kurš pats gleznoja izteikti pastozi, uzskatīja, ka “ļoti acīs duras “nepabeigtā glezniecība”. Iespaids tāds, ka visi darbi ir mazāk vai vairāk uzmetumi.” Tomēr Danne atzina, ka “visa viņa glezniecības vērtība – vienkārša, patiesa dvēsele, ko nevar dažreiz ielikt grandiozi izdomātā kompozīcijā”. 30. gados Franciska Varslavāna gleznieciskā “nepabeigtība” sevišķi atraisīti atklājas sieviešu portretos, ar akvarelīgi plāniem otas triepieniem uzburot modeļa vaibstus un ķermeņa plastiku. Romantiska noskaņa piemīt pelēcināti zaļganajā gammā ieturētajam, tonāli līdzsvarotajam “Sievas portretam” (1932). Viens no Varslavāna iemīļotajiem žanriem bija akts, kura kompozīcijās mākslinieks visai netradicionāli izcēla atsevišķus fragmentus, piemēram, sievietes muguras vai kādas izliektas pusfigūras plastiku un apjomību. Portreta žanrā tikai daēji, jo gleznotas ne vien dāmas, bet arī ubagi, taču aktos visā pilnībā at-klājas Latgales meistara franciskā orientācija un Parīzē iegūtās atziņas. Franciska Varslavāna gleznas tika izstādītas dažādās latviešu mākslas izstādēs ārzemēs, kā pēdējās minamas Parīzē un Londonā 1939. gadā. Vilhelms Purvītis, visu izstāžu kolekciju veidotājs, kolēģu sniegumu vērtēja objektīvi, un uzaicinājumu piedalīties saņēma tikai izcilākie gleznotāji. Tāpēc Varslavāna vārds šo izstāžu katalogos nozīmē vienu – viņš bija ieguvis pārliecinošu vietu latviešu mākslā, un, kā izteicies Ojārs Ābols: “Franciska Varslavāna radošais mūžs nodzīvots kā uz augsta viļņa muguras.” Viņš redzēja pasaules plašumus kā retais no latviešu māksli-niekiem, taču prata saglabāt savu latgalisko dvēseli visā dziļumā. “Jā, esmu īsts latgalietis. Latgalieša pasaules uzskatā dziļas pēdas atstājis katolicisms, kas visur liek meklēt vienkāršību un askēzi. Šī vienkāršības meklēšana ietekmē arī manu darbu. Nevienā gleznā es nemeklēju efektus, bet cenšos, lai manas gleznas runātu uz cilvēka dziļākajām jūtām. Liekas, ka atrast ceļu uz cilvēku ir mākslinieka grūtākais uzdevums. Arī ārējā tehnikā izvairos no spilgtiem efektiem, cenšos tehniskos izteiksmes līdzekļus padarīt pēc iespējas nemanāmus, lai izjūta vistiešākā ceļā sa-sniegtu mērķi. Šajā vienkāršībā saskatu savu, ja tā varētu teikt, latgalismu.” | |
| Atgriezties | |
