VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Reiz bija – nebija? Sadzirdēju. Sajutu Daiga Mazvērsīte, Latvijas Radio, īpaši “Studijai” Avangards – šoreiz Latvijā bieži tika lietots šis skanīgais vārds. Tas asociējas ar karognesēju, aiz kura tipina haotisks un neorganizēts pūlis, apbrīnodams priekšgalā ejošā stalto stāvu un drošo soli. Šos drosmīgos parasti apvij leģendas, un tā ir noticis ar grupas “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” dibinātājiem, klasesbiedriem no 5. vidusskolas Hardiju Lediņu un Juri Boiko. Leģendu ir tik daudz, ka neviens nespēj atšķirt, kur beidzas patiesība un sākas izdoma. Un varbūt šajā gadījumā tas ir plānotais rezultāts : ir aizmirsies, kad, kur, kā, bet visi zina – jā, bija! Kaut kas varens, interesants, nesaprotams – nebijušas sajūtas! Tiesa, paši NSRD radītāji savu daiļradi ar avangarda jēdzienu nekad nav saistījuši. | |
| |
| Jau skolas laikos Juris un Hardijs raksta dzejoļus, iestudē lugas,
sadomā mūziku, un šai apsēstībai ar radīšanu ir vajadzīgs turpinājums
arī pēc skolas beigšanas 1973. gadā. Visu laiku interesējušies par
Rietumu mākslas un mūzikas avangardu, viņi vēlas šādu stilu attīstīt
arī Latvijā, īpaši nedomājot par atzinību, bet vadoties pēc lozunga
“Mākslu – mākslas dēļ!”. 1976. gadā tiek dibināta skaņu ie-rakstu firma
Seque un sākas magnētisko lenšu ieskaņojumu ēra, tiesa, ierakstus gan
klausās tikai tie paši ļaudis, kuri tajos piedalījušies. Bet pirmais
publiskais sasniegums ir Avangarda mūzikas festivāls 1977. gadā, rīkots
kopīgi ar jaunajiem muzikologiem Ingrīdu Zemzari un Guntaru Pupu; tajā
piedalās tādas slavenības kā Arvo Perts, Aleksandrs Ļubimovs, Hortus
Musicus un Viļņas stīgu kvartets. Pēc pasākuma seko Politehniskā
institūta rektora brīdinājums Arhitektūras fakultātes studentam
Hardijam Lediņam – neko tādu vairs neatļauties! Taču nu viņš atļaujas,
piemēram, savas “Četras kompozīcijas sunim un klavierēm” magnetofona
lentē izsūtīt draugiem kā Ziemassvētku dāvanu. Un stāsta, ka
septiņdesmito gadu nogalē Lediņš kopā ar arhitektu Imantu Žodžiku pat
esot darinājuši vinila (lokanās) skaņuplates un ierakstus pavairojuši
uz rentgena platēm. Laikabiedri Hardiju Lediņu vērtē kā cilvēku ar spēju ļoti ātri pamanīt, novērtēt un ieviest Latvijas apstākļos visu jauno, kas radīts Rietumos. Tā skaidrojama viņa aizraušanās ar diskotēkām – 1974. gadā top Lediņa pirmā diskotēka Anglikāņu baznīcā, kur pirmajā daļā ir tematiska lekcija par kādu grupu, otrajā – ierakstu atskaņojumi. Lediņa diskotēkas izceļas ar īpaši izmeklētu mūziku, tāpēc turp dodas visi, kurus interesē māksla un mūzika, – tā veidojas noteikts domubiedru loks, saviem ideāliem un elkiem saglabājot uzticību arī turpmāk. Vēlāk Lediņa diskotēkas pārceļas uz Jūrmalu, Asaru parku, nu jau orientējoties uz mazliet dumpīgiem, dejotgribošiem jauniešiem, un Lediņš no 1978. līdz 1981. gadam rīko arī dažas turnejas pa Latvijas pilsētām. Tad par jauno dislokācijas vietu kļūst “Kosmoss”, kur pārsvarā skan “jaunā viļņa” mūzika – Ultravox, Soft Cell, Trio u.c. jaunākie grāvēji. Un, pateicoties Lediņam, dzimst latviešu “jaunais vilnis” – grupa “Dzeltenie pastnieki”. Dziesma “Milžu cīņa”, piemēram, tika radīta īpaši “Kosmosa” diskotēkai, kur bija paredzēts rīkot Radio Luxemburgh konkursa “Milžu cīņa” līdzinieku. Sākotnēji “Dzeltenie pastnieki” atskaņo Lediņa un Boiko sacerētās dziesmas, turklāt slavenais grupas nosaukums ņemts no dziesmiņas “Pastnieks viltus dzeltenais”. Un arī vēlāk pastnieki izmanto Lediņa/Boiko tekstus, kļūdami par šī tandēma uzticīgiem skolniekiem kā dzejā, tā mūzikā. Savukārt “Kosmosa” diskotēku 1983. gadā slēdz, apgalvojot, ka tā ir nacionālistiski noskaņota un pulcē narkomānus un prostitūtas. Būdami viens arhitekts, otrs – mākslinieks, Lediņš un Boiko muzikāli bija samērā nevarīgi, spēdami radīt vienkāršas, ar vienu pirkstu nospēlējamas melodijas un realizēties vienīgi ierakstos. Tāpēc par jaunu vaibstu “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcā” kļūst dziedātājas un flautistes Ingūnas Černovas (tagad Rubene) iesaistīšanās grupā. Viņa pārvalda virkni instrumentu – no ģitāras līdz fagotam –, agrāk spēlējusi grupā “Tilts”, kuras dziesmās bija izmantoti Jura Boiko teksti. Lediņa diskotēkā “Kosmoss” notiek pirmais NSRD koncertuznāciens – te aktīvi tiek izmantota scenogrāfija un nebijušas sajūtas, piemēram, uz skatuves Boiko, Lediņš, Rubene un pārējie dalībnieki ierodas nevis pa durvīm, bet caur skapi. Un arī pirmās slavenākās dziesmas “Ciku caku caurā tumba”, “Kabinets” un “Salauztā kafejnīca” radītas īpaši diskotēkas vajadzībām, veidojot, pēc pašu uzskata, pirmos latviešu “jaunā viļņa” paraugus, kaut gan no šodienas pozīcijām to drīzāk var definēt kā muzikālo minimālismu. Tomēr mūzika – dziesmas – NSRD locekļiem ir tikai viens no idejas izteikšanas veidiem. Šo cilvēku radošo darbību varētu dēvēt par savdabīgu multimediālu konceptuālo mākslu, kuras izpausmēs vienlīdz svarīga loma ir filozofijai, literatūrai, mūzikai, dzejai, tēlotājai mākslai, drāmai, he-peningam, performancei. Savu daiļradi viņi apzīmēja gan kā aptuveno mākslu, gan postmodernismu, Lediņš pat tulkoja un nelielā metienā izdeva šim stilam veltītu grāmatu. Un atbilstīgi šai daudzšķautņainībai NSRD bija vairākas nodaļas: aptuvenās mākslas studija, doktora Enesera binokulāro deju kursi, aptuvenā pārpratuma laboratorija, durvis JORD un atkritumu kamera. Radot kādu muzikālu ierakstu, pirms tā tika rīkots īpašs rituāls, sagatavošanās posms notikumam. “Tika vākta informācija radošā projekta rea-lizēšanai. Aizbraucām uz trim dienām uz Piebalgu, staigājām pa turienes vecajiem ceļiem, vadoties pēc vecas Latvijas kartes. Apstājāmies pie mājām, dažas bija jau sabrukušas, bet katra māja izstaroja savu auru, un varēja just cilvēkus, kuri tajā dzīvojuši. Par katru izdomājām kādu stāstu, gan par cilvēkiem, gan šo vietu, un pierakstījām. Veidojās dažādi teksti, savākti no Latvijas īpašām, mis-tiskām vietām. Rīgā daļu izmantojām kā dziesmu tekstus vai paņēmām sajūtas, kas tur bijušas,” atceras Rubene. Šādi enerģētiski uzlādējusies, NSRD trijotne, pieaicinot visdažādākos viesmūziķus, pulcējās ierakstiem, kas, protams, notika mājas apstākļos – četrceliņu magnetofons, mikrofons, visi iespējamie pieejamie instrumenti. Katra ieraksta projekta idejiskie autori nemainīgi bija Lediņš un Boiko, bet pārējie šo skeletu apaudzēja ar savām idejām, papildināja ar jaunu enerģiju. Šeit valdīja princips: ja tu zini, ko gribi pateikt, tad to var izdarīt ar jebkura instrumenta palīdzību jebkurš cilvēks, kurš zina kaut pāris skaņu. Līdz ar to veidojās ļoti demokrātiska, atvērta mūzika : lakoniski, trāpīgi hiti ar vienkāršu bērnu dzeju; izvērstas poēmas vai balādes, kur runa mijas ar dziedāšanu; meditatīvas noskaņu gleznas. Pārsvarā visi NSRD magnētiskie albumi tika veidoti kā vienots darbs, kaut arī sastāvošs no dažādām dziesmām, taču uz kopējā fona laikam izceļas konceptuālais albums “Kuncendorfs un Osendovskis” (1984). Galveno varoņu uzvārdos velti meklēt kādas vēsturiskas vai citas līdzības, tie ir izdomāti tēli, kuri izdzīvo albumā aprakstītās situācijas. Spilgtais žanriskums, tēlainība, neparastās dzejiskās un muzikālās fantāzijas šo projektu padarījušas par populārāko plašajā diskogrāfijas sarakstā – ne velti tas pērn kā pirmais tika pārizdots CD formātā. NSRD magnētisko albumu virsraksti “Invalīdu tramvajs” (1983), “Medicīna un māksla” (1985, pārizdots CD 2000), “Vējš vītolos” (1986), “Faktu vispār nav”, “Dr. Enesera binokulāro deju kursi” (abi 1987), 30/15 (1988), “Neskaties” (1988) pietiekami spilgti raksturo viņu fantāzijas neierobežotību. Lai to panāktu, ieraksti tikai veidoti kā pilnīga atraušanās no sadzīves problēmām – noslēgta vide vai telpa (Boiko lauku māja, Jūrmalas vasarnīca, Lediņa privātmāja), kurā tika kopā dzīvots samērā ilgstoši, nododoties vien daiļradei. Protams, NSRD neradās klajā vietā – viņi galvenokārt ietekmējās no Braiena Īno un Lorijas Andersones daiļrades, kas arī ietvēra dažādas skatuviskas kustības, performances un negaidītības aspektus. Viens no galveniem vienojošiem aspektiem iepriekšminēto mākslā bija arī pilnīgi brīvais traktējums, uztveres barjeru nojaukšana, ne velti šis nosaukums – nebijušu sajūtu restaurēšana. “Atceros, Hardijs šķūrēja sniegu savas privātmājas pagalmā un uz pleijerīša klausījās Braienu Īno. Un visu darbību izpildīja atbilstīgās, gandrīz vai dejojošās kustībās. Tur jau bija lielākais šarms, ka mūsu mūzika atspoguļoja fragmentus no dzīves. Bieži vien mūzikā skan variācijas par tēmām – es tevi mīlu, tu mani mīli, bet NSRD katru dzīves situāciju, kaut vai sniega tīrīšanu, varēja pārvērst par mākslu. Tas bija tas ļoti dzīvīgais, kustīgais un svarīgais, tajā laikā ļoti vajadzīgais Latvijai. Un arī šobrīd šai mūzikai ir vērtība, jo tai iet cauri vispārcilvēciskas izjūtas, pasaules uztvere,” skaidro Ingūna Rubene. Mūzika, iemiesota albumos, vēlāk izdota arī kasetēs, Lediņam 1989. gadā dibinot “Aptuvenās mākslas aģentūru”, protams, ir visspilgtāk saglabājusies liecība par NSRD. Ir arī videofilmas (Transwelt/Transzeit, 1986, “Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi”, 1987, “Pavasara tecila”, 1978, “Dr. Enesera binokulāro deju kursi”, 1987, “Garie acumirkļi”, 1989, “Ābeļziedi”, 1989), kārtējoreiz pierādot šo cilvēku spēju izmantot visjaunākās Rietumu tehnoloģijas Latvijā nebijušos projektos. Videofilmās tika iemūžinātas akcijas vai pārgājieni, no kuriem slavenākais ir “Gājiens uz Bolderāju”. “Bija jāiziet tā, lai pa ceļam sagaidītu saullēktu. Vienkārši ejam pa dzelzceļu, un mērķis ir – aiziet līdz Bolderājai, bet ceļš bija pilns dažādiem notikumiem. Kāds cilvēks iet garām, bez kāda pamatojuma atstāj koferi un aiziet projām. Pa ceļam vērojamas dārza mājiņas no dēļiem, īsta Hārlema, kur dzīvo cilvēki, – no tā atkal rodas sajūtas, idejas, ko vēlāk realizējām akcijās.” Tolaik neviens neuztraucās, vai sapratīs, jo NSRD dalībniekiem vienmēr bijusi pārliecība, ka sapratīs noteikti. Tā arī bija, un NSRD vadītajos pasākumos iesaistījās samērā daudz cilvēku, jo astoņdesmito gadu vidū viņu domubiedru loks bija visai plašs un stabils: “Dzeltenie pastnieki”, Roberts Gobziņš, Ieva Akuratere, Aija Zariņa, Miervaldis Polis, Ieva Iltnere, Ivars Mailītis, Imants Žodžiks, Aigars Sparāns, Juris Ņikiforovs, Pēteris Bankovskis, Helēna Demakova, vēlākā mākslinieku apvienība LPSR Z (Lācis, Putrāms, Subačs, Rutkis, Zābers). Vizuālajiem efektiem kā akcijās, tā videofilmās palaikam tika atrasts īpašs tipāžs, un Lediņu te laikam var salīdzināt pat ar slaveno Fellīni. “Bija drošība un apmierinātības sajūta, piedaloties šajās akcijās. Piemēram, bija krāsu akcija, kur mani fiziski grieza uz sporta apļa – trenažiera aizmetņa – un prožektoru gaismā lēja no augšas pienu. Tā ir tipiska performance: kādam varbūt likās, ka tā ir piena tērēšana, citam – attīrīšanās vai ka piens prožektoru gaismā ļoti skaisti izskatās. Katrs varēja izjust to, ko viņš var izjust, uz ko viņš ir gatavs. Bet akcijas laikā mēs balstījāmies paši uz savām sajūtām,” atceras Rubene. Daudzi spēja saskatīt vai vismaz brīnīties par NSRD nebijušajām sajūtām – 1987. gadā grupa ar Aptuvenās mākslas izstādi pareizticīgo katedrālē, (toreiz Planetārijs) piedalījās Mākslas dienās. Cilvēki turp plūda straumēm, katru dienu tika veidotas atšķirīgas multimediālas akcijas, vēl ļoti populārs bija arī pasākums “Kurmis alā” 1988. gadā toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā, kur tika izmantotas arī videoinstalācijas un kinētiski objekti. Tā kā Lediņam radās labi sakari ar Rietumeiropas mākslas pasauli, 1988. gadā NSRD uzstājās arī Rietumberlīnē, vēlāk Brēmenē un Ķīlē dažādu mākslas projektu ietvaros. Šī neparastā ceļojuma beigas pienāca strauji un nenovēršami. Padomju varas garīgās nomāktības apstākļos NSRD atļaušanās un gara brīvība bija ļoti aizraujoša, kamēr jau oficiālas brīvības ietvaros tā likās pašsaprotama, līdz ar to neinteresanta. Muzikālo un video tehnoloģiju jomā astoņdesmitajos viņi bija līderi, bet deviņdesmitajos svaru kausi sasvērās par labu komercijai. Ko līdz ideja, ja tā nespēj pienācīgi īstenoties?! Hardijs Lediņš sadarbībā ar Kasparu Rolšteinu gan sacer un 1997. gadā uzved avangarda operu Rolstein On The Beach, taču publika jau ir visa atēdusies un to uztver nevērīgi. Pērn Lediņš startē festivāla Forte Riga ie-tvaros ar projektu “Dziļo ūdeņu sīkie vēzīši”, kā arī kopā ar tagadējo datorgrafiķi Juri Boiko ķeras pie NSRD albumu pārizdošanas. Arī Ingūna Rubene jau vairākus gadus kopā ar brāli afroperkusionistu Nilu Īli uzstājas ar interesantiem muzikāliem priekšnesumiem. NSRD tradīcijas it kā būtu saglabātas. “Cilvēks ir bezgalīgs gan uz priekšu, gan atpakaļ. Ja mēs restaurējam nebijušas sajūtas, ja viņš jūt, ka tas viņam sagādā prieku vai pārsteigumu, viņš atraisās, sajūt iekšēju trauksmi un pats labprāt piedalītos šajā drosmīgajā darbībā,” uzskata Rubene. Diemžēl “Kuncendorfa un Osendovska” CD prezentācija pērnajā maijā bija pēdējais NSRD skatuves uznāciens, atskaņojot arī pāris jaundarbu. Vai ceļš jau aizaudzis? Rainiski jautājot, atbildam, ka mērķis zudis nav, bet jaunības maksimālisms gan. | |
| Atgriezties | |
