VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| p-o-ē-t-i-s-k-a-s m-a-š-ī-n-a-s d-a-r-b-ī-b-ā Sergejs Timofejevs | |
| |
| Poēzija šodien – tas ir personiskuma līdzsvara izteicējs. Tā mums
atdāvina pārdzīvojuma intimitāti, ko bijām zaudējuši visa mums apkārt
esošā masveida reproducēšanas rezultātā. Iespējams, ka poēzija, ja
runājam par patiesu poē-ziju, ir komercijai vismazāk pakļautā kultūras
joma. Jūsu attiecības ar dzeju ir īpašas. Labs teksts – tas vēl arvien
ir personiska atklājuma, apskaidrības mirkļa pārdzīvojums, tā mums ir
telpas personiska dāvana. Masu mediji visai veiksmīgi liek mums skatīties kinofilmas, klausīties mūziku – liek par to runāt, reklamēt. Cilvēks, kurš nav iepazinies ar jaunākajiem produktiem, sabiedrībā var šķist savam laikam svešs. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar poēziju, kas ir pilnīgi nemotivēts uztveres objekts. Taču, kā pagājušā gadsimta sākumā izteicies Hugo fon Hofmanstāls: “Tieši ar valodas spēku dzejnieks nemanāmi vada pasauli, kurā ikviens var to noliegt vai aizmirst par tā eksistenci... Visu, ko valoda ļauj mums rakstīt un, uzdrīkstēsimies sacīt, domāt, aizsākuši tie, kas kādreiz lietoja šo valodu radoši.” Savulaik žurnāla “Poēzija un Kritika” vienīgajā izdotajā numurā šo domu attīstīja Pēterburgas literāts Vasilijs Kondratjevs, aizrādīdams: “Dzejnieks ir tas, kurš, būdams vidū starp valodu un pasauli, spēj ieturēt distanci.” Ciktāl tas skar lasītāju, tad poēzija viņam vēl arvien ir personiskais “akmeņu dārzs” bez tūristiem, kas klikšķina fotoaparātus. Zināmā mērā tā ir “kultūras greznība”. Bez poēzijas var gluži labi iztikt, kā visumā var iztikt arī bez domāšanas, jo sociums itin viegli pārvērš personību mašīnā, programmējot un regulējot tās reakcijas. Personība nešaubīdamās var sekot sociuma norādījumiem līdz zināmai robežai, kur tai rodas iracionāla vēlēšanās “dzīvot”. Tad tai pašai jāatrod “dzīvā” māksla un “dzīvā” literatūra, kas lielākoties meklējama marginālās un eksperimentālās zonās. Ikvienam skolniekam ir zināms, ka mehānismu civilizāciju šodien ir nomainījusi informācijas civilizācija. Tā vedina dzejniekus konstruēt savas “poētiskās mašīnas”, dažādus mehānismus, kas sadarbībā ar lasītāja uztveri paplašina un atsvaidzina vārda komunikatīvās iespējas. Šīs mašīnas spēj radīt visdažādākās jēgas, tās nav ieprogrammētas vienai vienīgai reakcijai. Dažkārt tās ir pilnīgi aloģiskas un drīzāk saucamas par antimašīnām, kas izārda lietu nosacīto virzību, ierasto uztveres gaitu. To rašanos ir rosinājuši vesela laikmeta eksperimentāli meklējumi, ko aizsākuši jau dadaisti, futūristi un sirreālisti. Vēlāk, 20. gadsimta 50. gados, uz literatūras skatuves parādās vizuālā poēzija, kur vārdu un to kārtojuma jēgu nosaka grafiskais attēls. Rodas concrete poetry, kas tekstā operē ar dažiem – vienu vai diviem – jēdzieniem. Dzejolis iegūst nozīmi atkarībā no vides, no vārda izkārtojuma lapā, kur arī tukšajai telpai tiek piešķirta sava jēga. Zviedru concrete poetry teorētiķis Oivids Falstrēms pasludināja to par jaunu vizuāli lingvistisku mākslas veidu. Vizuālajā poēzijā dzejnieki izmantoja tēlotājas mākslas paņēmienus, krāsas, fotoattēlus; kolāžas tehnika attīstīja dzejas un grafikas sintēzi. Nedaudz vēlāk, 20. gadsimta 80. gados, jaunākie zinātnes sasniegumi ļauj radīt hologrāfiskās poēmas. “Kad skatītājs uzlūko holopoēmas tekstu,” raksta kritiķe Olga Gorjunova, “viegla galvas kustība vai gaismas maiņa liek teksta rindiņām pārvietoties trīsdimensiju telpā, mainīt krāsu, jēgu, saplūst vai izzust. Hologrāfiskajās poēmās laiks nav lineārs. Būtībā katrs lasa savu paša dzejoli, tiktāl neprognozējami un neatkārtojami var mainīties rindu izvietojums.” Laikmetīgāks vizuālās poēzijas iemiesojums ir visdažādākie hiperteksti, kas, pateicoties datorprogrammām, rod savu vietu internetā. Atšķirīgus izteikumu fragmentus savā starpā saista linki (lincs), norādes, kas savukārt rada nelineāru vēstījuma gaitu, kurā lasītājam ir dota iespēja izvēlēties jebkurus varbūtējos variantus un radīt pašam savas teksta versijas. Šai gadījumā, protams, svarīga loma ir vizuālajai rindai – dators piedāvā jauna veida rakstības formu, kurā maksimāli izmantota krāsa un flash-animation. Šobrīd elektro-niskās literatūras teorētiķi mēdz runāt par kibertekstiem – savdabīgām lite-ratūras mašīnām, kas ģenerē tiešu dialogu ar lietotāju, nevis vienkārši liek tam pāršķirt vienu vai otru lapu, bet spējīgas turpināt vēstījumu gandrīz līdz bezgalībai, patstāvīgi radot jēgu un izmantojot informāciju, ko tām piedāvā ki-berteksta lasītājs (rakstītājs). Pasaules tīmekļa krātuvēs var atrast neskaitāmas sadaļas, kas veltītas arī citai eksperimentālās poēzijas formai – skaņu poēzijai. Tādā vai citādā veidā skaņu poēzija ir pastāvējusi vienmēr, taču tieši 20. gadsimtā dzejnieki tai pievērsās kā eksperimentālai mākslas jomai. Rakstītais vārds abstrahēja valodu, laupīja tai individualitāti, un skaņas dzejdari kļuva par misionāriem, kas veltīja visas savas pūles, lai vārds atkal visā pilnībā atgūtu savas krāsu nianses. “Skaņu poēzija – tā ir tāda dzejas joma, kurā būtiskākais ir izpildījums. Šāda veida darbi var izrādīties pilnīgi bezjēdzīgi, kad tos nodrukā. Toties tie lieliski “skan”. Tā ir neaizmirstami izpildīta dzeja, skaņas, kas spēj atklāt lietu būtību,” uzskata Olga Gorjunova. Skaņu poēzija lielākoties nespēj pastāvēt ārpus sava radītāja – taisnīgi aizrāda tās pētnieki. Dzejnieks pats sevi padara par poētisku mašīnu, kas tieši priekšnesuma brīdī rada jēgu un nozīmi. Nereti viņš to uzsver, vizuāli norobežodamies no sevis “ikdienišķā”. “Es uzvilku īpašu tērpu: kājās līdz pat gurniem – bikses no zila kartona, galvā daktera mice, lai izskatītos kā monuments,” par vienu no saviem priekšnesumiem raksta dadaists Hugo Bals. Skaņu poēzijas izpildījuma tehnika mainās atkarībā no autora ieceres, kaut arī to manāmi iespaidojusi trokšņu estētika. Piemēram, anglis Bobs Kobings aicina izmantot vienīgi cilvēka balsi bez jebkādiem tehnikas pastarpinājumiem: “Mūs nekas vairs nespēj pasargāt no mūsu intelekta kā vien šī tīrās skaņas poēzija.” Doma par loģisku vizuālās un skaņu poēzijas pieredžu apvienojumu kļuva par vienu no videopoēmas žanra (tas kontekstā cieši saistīts ar videomākslu) radīšanas iemesliem. Tradicionālais kino arvien ir bijis tuvāks romāna un stāsta literārajiem žanriem, savukārt videomāksla radās kā “vizuālā poēzija” ar poētiskajai formai raksturīgo izteikuma lakonismu un paradoksālismu. Taču videopoētiskā žanra iedīgļi meklējami jau 20. gadsimta 20. gados, kad Mens Rejs uzņēma filmu L'Etoile de Mer, par pamatu tai izvēlēdamies Roberta Desnosa dzejoli. Kino iespējas toreiz ārkārtīgi interesēja “aktuālos” dzejniekus. Kino pavēra jaunu perspektīvu, kas paplašināja un iedvesmoja lietu un jūtu literārā apraksta metodiku. Starp citu, “kinopoēmās” dzeja atklājas drīzāk kā vizuālā kārtojuma sižetiskais pamats. Tas ir savdabīgs teksta ekranizējums. Videomāksla un videopoēma, kas radās pēc tam, kad vizuālā un skaņu poēzija jau bija guvušas atzinību, palīdzēja iemiesot tām raksturīgos paņēmienus un elementus galēji koncentrētā formā. Videopoēmā poētiskais vārds var darboties kā grafiska struktūra, var skanēt kā soundtrack, tai pašā laikā saglabādams poētisko tēlu “ekranizācijas” iespējas darba vizuālajā semantikā. Teksts tiek notušēts, video sāk runāt ritmā – veidojas pārklājumi, samezglojumi, kas tad arī rada “poētisko mašīnu” kā jēgas rotaļu laukumu, kā “pārsteigumu mehānismu”. Poētiskā video kā īpaša žanra festivāli notiek pastāvīgi – viens no tādiem radis mājvietu Sanfrancisko, šogad notiks jau trešais videopoēmu festivāls Vankūverā, regulāri tiek rīkots poētiskais festivāls Cine-Poetry, kas pēdējos gados pievērsies vienīgi videopoēmām. Poētiskie centri arvien aktīvāk veido www lapas internetā, kur piedāvā savus videodarbus – pārlūkprogrammas tīklā uzrāda desmitiem un simtiem to nosaukumu. Latvijas tekstu grupa Orbita, kas kopš 1999. gada darina tekstus, mijiedarbojoties visdažādākajām audiovizuālās kultūras formām, Eiropas kultūras mēneša programmas ietvarā rīkos pirmo videopoēzijas festivālu Rīgā. 15. septembrī Kinogalerijā notiks festivāla seansi, pēc tam liela poētiska akcija ar vīdžeju un mūziķu līdzdalību sāksies klubā Casablanca. Šāds festivāls, paplašinādams mūsdienu dzejas iespējas, varētu kļūt par būtisku papildinājumu Dzejas dienām. Mums ir vajadzīgas “poētiskās mašīnas”, kas spēj notraukt trivialitātes putekļus no pagurušām un novalkātām frāzēm. “Vārds kustībā” – tāda ir festivāla devīze un tā netveramā, ideālā poētiskā izteikuma tēls, ko mēs tiecamies atrast, vienlaikus saprazdami, cik šis uzdevums ir nereāls. Žurnāla iznākšanas brīdī darbi vēl arvien tiks gaidīti. | |
| Atgriezties | |
