VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Muzeja pretrunas un pārvērtības Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore, īpaši “Studijai” | |
| Vārdu savienojums – laikmetīgās mākslas vai mūsdienu mākslas muzejs –
izklausās samērā pretrunīgs, jo muzejs taču ir pagātnes liecību
apkopojums, krātuve. Kā gan tas var atspoguļot un fiksēt aktuālās
mākslas norises? Un kas tad vispār ir šodienas muzejs? “Muzejs ir mākslas mājas,” apgalvo plaši pazīstamais izstāžu kurators Haralds Scēmans. “Māksla ir trausla alternatīva patērējošai un reproducējošai tendencei mūsdienu sabiedrībā. Tāpēc tai jābūt aizsargātai, un muzejs ir tam piemērota vieta.”1 Vārdam “muzejisks” bieži vien piemīt negatīva pieskaņa, kas parādās, raksturojot lietas, kurām nav vitālas saiknes ar mūsdienu aktualitātēm un kuras nolemtas lēnai aizmirstībai. Tās tiek saglabātas, vairāk respektējot to vēsturisko vērtību, nevis pašreizējo nozīmību. Muzeju un mauzoleju saista ne tikai šo vārdu fonētiskā līdzība. Muzeji ir mākslas darbu ģimenes kapenes. Tā Teodors Adorno.2 Bet nevar nepamanīt, ka ar muzeju laikā no tā pirmsākumiem ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas ir mainījušas muzeja diskursu. Visa pamatā ir dīvainā vēlme kolekcionēt, kas, kā savās piezīmēs norāda Valters Benjamins, dabiski piemīt tādiem dzīvniekiem kā skudrām un putniem, bērniem un veciem cilvēkiem.3 Aleksandrijā museion kalpoja kā mūzu māja, kurā labprāt pulcējās tālaika zinātnieki. Nākamajos gadsimtos mākslas darbu uzkrājumi veidojās augstmaņu rezidencēs un baznīcās. Renesanses laika cilvēku atklājumi un pasaules paplašināšanās rada atspoguļojumu kunstkamerās. Stabilizējoties valstu robežām un pieaugot nāciju pašapziņai, muzejs kļūst par nācijas identitātes lozungu. Straujām pārmaiņām pakļauts 20. gadsimta muzejs. Mainās gan tā ārējais tēls, gan komunikācijas forma un reprezentācijas veids. Radikālas pārmaiņas muzeja teritorijā ienes modernisma radītais “baltā kuba” koncepts. Kā norāda mākslas kritiķis Braiens O'Dohertijs: “Nāk prātā balta, ideāla telpa, kas vairāk nekā jebkura glezna var būt 20. gadsimta mākslas arhetipisks tēls.”4 Muzejs kļūst par ideālo patvērumu, absolūto telpu, kurā netraucēti var uzturēties māksla. Modernajā muzejā baltais kubs un abstraktā māksla veido īpašu simbiozi, izvairoties no jebkuras norādes uz ārpasauli un tuvojoties tīrai formai, tādējādi kāpinot mākslas dekontekstualizāciju. Vienu no radikālākiem mēģinājumiem paplašināt mākslas areālu ārpus muzeja elitārisma veicis franču rakstnieks Andrē Malro. 20. gadsimta 50. gados, pārkāpjot muzeja kanonus, viņš veido savu Le Musēe imaginaire, kā tulkotais variants tiek lietots nosaukums “muzejs bez sienām”. Viņš izstrādāja fotogrāfiju sērijas, kurās dokumentēti mākslas darbi. Arī šāda veida mākslas darbu fiksēšana tos dekontekstualizē, neļaujot uztvert darbu sākotnējo nozīmi, neradot priekšstatu par to materiālajām kvalitātēm – izmēru, tekstūru u.c. Marlo apgalvo, ka šādi muzejs kļūst par visas “cilvēces kopējo mantojumu”5, kas mākslu padara pieejamu neierobežoti plašam interesentu lokam. Viņš arī apliecina, ka nevar domāt par muzeju tikai saistībā ar vietu vai ēku. Atsaucoties uz Malro ideju, Rozalinda Krausa iezīmē postmoderna muzeja modeli. Analizējot muzeja ēkas arhitektonisko aspektu, kā piemēru Krausa izmanto Frenka Loida Raita projektēto Gugenheima muzeju Ņujorkā un Frankfurtes Modernās mākslas muzeju, kura iekštelpu plānojums lieliski iekļaujas definīcijā – muzejs bez sienām. Negaidītie sienu pārrāvumi, nemanāmā pāreja no vienas telpas citā, stikla plaknes šajā muzejā rada iespējas vairāk vizuālai, nevis fiziskai cirkulācijai, skatiens tiek virzīts cauri vairākām telpām, garām citiem eksponātiem, veidojot jaunas attiecības, jaunu formālo kārtību.6 Atgriežoties pie muzeja konceptuālā tēla, kā unikālu piemēru var minēt Marsela Brodtera (Marcel Broodthaer) muzeja fikciju. 1968. gadā, reaģejot uz politiskajām aktivitātēm, viņš nodibina savu Modernās mākslas muzeju, kurā ietilpst t.s. Ērgļu departaments (Departament des Eagles)7. Brodters kā muzeja direktors veic saraksti ar kultūras ministriju, izdod muzeja avīzi un rīko savās mājās Briselē improvizētu muzeja atklāšanu, kur īpaši lūgti viesi saka at-klāšanas runas un apsveikumus. Tiek atklāta 19. gadsimta sekcija, kurā kā muzeja ekspozīcija kalpo no kādas kravu pārvadājumu firmas uz laiku paņemtas kastes ar brīdinošām zīmēm “uzmanīgi”, “trausls” utt., kā arī trīsdesmit pastkartes, kurās redzami tādu franču 19. gadsimta glezniecības meistaru kā Davids, Kurbē, Engrs u.c. darbi. Uz logiem tika uzlīmēti uzraksti “muzejs”. Imitējot izstāžu at-klāšanu rituālās darbības Brodters gan pievēršas institucionālai kritikai, gan rosina domāt par muzeja lomu sociālajā un mākslas kontekstā. 1977. gadā jaunu multidisciplināru muzeja modeli iedibina Pompidū centrs. Muzeja kā monumenta vietā Pontuss Hultens piedāvā “atvērto muzeju”, ko viņš raksturo nevis kā antimuzeju, bet vietu, kur veidojas dabisks kontakts starp publiku un mākslinieku. Hultens norāda, ka tāds muzejs nav vienkārši māja, kur uzglabāt mākslas darbus, kas pilnīgi zaudējuši savu individuālo, sociālo, reliģisko vai publisko funkciju, tā ir vieta, kur mākslinieki satiek savu publiku un kur publika pati kļūst par radītāju.8 Bet kas gan pašreiz notiek ar muzeju? Vai var piekrist Duglasa Krimpa apgalvojumam, ka postmodernisms ir iznīcinājis muzeja diskursīvo sistēmu? Bet kāpēc tieši tagad, tā dēvētajā postmodernisma ērā, mēs piedzīvojam lielāko muzeju celtniecības bumu kopš 19. gadsimta? Tātad pastāv māksla, kas gan fiziski, gan diskursīvi jūtas labi šajā jaunajā muzeju telpā. Bet ko gan iesākt ar mākslu, kas izgājusi ārpus konvencionālās izstāžu telpas un darbojas publiskā telpā ne vien kā palielināti muzeja darbu modeļi, bet kontekstuāli iekļaujoties sociālajā sfērā? Institucionālā klasifikācija mākslas identifikācijas metožu hierarhijā ir zaudējusi savu nozīmi. Vai muzejs var izveidot komentāru par šo laiku, ja aktuālākās mākslas aktivitātes arvien biežāk notiek ārpus muzeja? Daudzu mākslas darbu temporālais un kontekstuālais raksturs ļauj fiksēt notiekošos procesus tikai to dokumentācijas veidā. Mūsdienu muzejs gan sen vairs nav dārgumu krātuve vai mantu noliktava, drīzāk tam vajadzētu līdzināties enciklopēdijai, kas piedāvā izsmeļošu informāciju un veido priekš-statu par laikmeta tēlu. Bet ir jau arī pamats apgalvot, ka marginālie un provokatīvie mākslinieku projekti, kas kā Trojas zirgs it kā nemanāmi tiek integrēti sabiedrībā un mēģina deformēt patērētāju kultūras vērtību stabilitāti, ar laiku pavēršas paši pret sevi, iekļaujoties mainstream un institucionalizējoties. Un vēsture taču sākas jau šodien. Palūkojoties uz muzeju citā aspektā, var apgalvot, ka kāpinājusies muzeja kā monumenta simboliskā nozīme. Muzejs kā savdabīga mutācija iekļaujas pilsētas valodā un dažreiz kļūst pat par tādu kā pilsētas logo. Kā piemēru var minēt Frenka Gerija projektēto Gugenheima muzeju Bilbao, kas pilnīgi izmaina pirms tam gandrīz nevienam nezināmās pilsētiņas tēlu. Arī viens no Helsinku pilsētas faktūras būtiskiem elementiem ir Kiasma. Muzeji veido īpašu komunikatīvu telpu. Izstādes kļūst par muzeju valodu, par vienu no būtiskākajiem laikmetīgās mākslas medijiem. Plašākā nozīmē vizuālā uztvere joprojām ir aktuāls pētījumu objekts. Zināšanu idealizācija caur redzējumu, kas ir Rietumu kultūrā dominējošs pieņēmums un kas fundamentalizēts “redzēt/ticēt” konstrukcijā, postmodernisma kontekstā tiek pārvērtēta, veidojot jaunu konstrukciju “redzēt /domāt”. Saistībā ar pārējo mākslas pasauli muzejam jādarbojas kā informācijas sistēmai un saistībā ar sabiedrību kā multidisciplinārai universitātei. Vai Latvijai ir vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs? Uzdrošinos apgalvot, ka ir, pat ja to aplūko tikai tūrisma industrijas un servisa sfēras kategorijā. Šāds muzejs var kļūt par vienu no pilsētas attīstības stūrakmeņiem, kas kopā ar Nacionālo bibliotēku veidotu jauno kultūras telpu. Veiksmīga arhitektūras, mākslas un pilsētvides simbioze radītu muzeju – zīmi, kuras pazīstamība vairotu arī Rīgas popularitāti. Muzeja nepieciešamību kultūrvēstures diskursā savukārt diktē pašreizējā situācija. Ne Latvijas iedzīvotājiem, ne tās viesiem nav iespējams iepazīties ar pēdējās dekādēs tapušajiem latviešu mākslinieku darbiem, kas būtiski ietekmējuši Latvijas mākslas attīstības gaitu. Līdz šim nav tikusi apkopota nozīmīga Latvijas mākslas daļa, ko raksturo netradicionāli mediji un konceptuāla domāšana. Lielākā daļa darbu var tikt saglabāta tikai muzejā, daļa no tiem jau ir iznīcināta vai prasa nopietnu restaurāciju. Ne mazāk uztraucošs ir izstāžu telpu trūkums, kuras būtu iespējams izmantot regulārām laikmetīgās mākslas skatēm un aktivitātēm. Tieši tādēļ Latvijas iedzīvotājiem vairākkārt gājusi garām iespēja iepazīties ar starptautiskām mākslas izstādēm, kas parasti aizceļojušas uz Lietuvas vai Igaunijas galvaspilsētām. Izveidojot Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, tā dibinātāji – Kultūras mi-nistrija, Rīgas Dome un Sorosa fonds–Latvija – kā vienu no centra darbības galvenajiem uzdevumiem definēja laikmetīgās mākslas muzeja koncepcijas izstrādi. Pašreiz mākslas centrs nodarbojas ar veiksmīgāko esošo mākslas muzeju salīdzinošo izpēti un lokālās situācijas analīzi, un rezultātā plānots iezīmēt optimālāko Latvijas laikmetīgā mākslas muzeja modeli. Muzejs iecerēts kā multifunkcionāls laikmetīgās kultūras centrs, kurā gluži kā muzeja pirmtēlā – grieķu museion – vienuviet mājos dažādas mūzas. Tas nebūs tikai mākslas darbu krātuve vai mākslu templis, drīzāk atvērts forums radošām aktivitātēm. Laikmetīgās mākslas procesi jau labu laiku signalizē par dažādu radošo disciplīnu saplūšanu, vizuālās mākslas darbojas tandēmā ar procesuālajām mākslas formām. Arī muzejā blakus mākslas darbu kolekcijām un izstāžu aktivitātēm nozīmīgu vietu ieņems eksperimentāli un novatoriski skatuves un kino mākslas meklējumi, kā arī jauno mediju aktivitātes. Muzeja “muzejisko” daļu – tā kolekcijas kodolu – veidos pēdējās dekādēs radītie latviešu mākslinieku darbi. Tikpat nozīmīga būs muzeja starptautiskās kolekcijas daļa, kas atspoguļos mākslas procesu attīstību plašākā perspektīvā un ļaus aplūkot Latvijas mākslas norises starptautiskā kontekstā. Izstādes tiks veidotas kā konceptuāli pamatoti, programmatiski notikumi, kur tiks eksponēti gan kolekcijā apkopoti darbi, gan īpaši izstādēm gatavoti vai izvēlēti darbi. Daļu no apjomīgajām izstādēm producēs pats muzejs, daļa tiks atlasīta no starptautiskā piedāvājuma. Mazās izstāžu zāles tiktu atvēlētas radošiem eksperimentiem un mākslinieku personālizstādēm. Multifunkcionālas zāles nodrošinātu iespēju producentu grupai, kas darbotos muzejā, organizēt novatoriskas un aktuālas skatuves mākslas akti-vitātes, filmu skates, koncertus u.c. Zāles tiktu izmantotas arī konferenču un izglītojošu semināru organizēšanai. Jauno mediju laboratorija nodrošinātu muzeja apmeklētājus ar jauno mediju piedāvāto iespēju izmantošanu, kā arī organizētu un vadītu dažādus ar jauno mediju kultūru saistītus pasākumus. Darbnīcas sniegtu iespēju muzejā radoši darboties uzaicinātajiem māksli-niekiem un projektu dalībniekiem. Tajās norisinātos arī izglītojoši pasākumi muzeja apmeklētājiem, kas tiktu aicināti iesaistīties un radoši līdzdarboties muzeja aktuālajos projektos. Liela uzmanība tiktu veltīta muzeja apmeklētājiem. Darbotos izglītojošas, informatīvas un sociālas programmas, kurās dažāda vecuma un interešu grupas varētu iepazīties ar aktuālajiem mākslas procesiem. Šādā muzejā visas dienas garumā būtu iespējams pavadīt laiku, skatoties izstādes vai izrādes, bibliotēkā lasot grāmatas, piedaloties semināros un darbnīcu aktivitātēs vai vakarā izklaidējoties mūzikas pasākumos muzeja kafejnīcā. Demokrātiskā un viesmīlīgā vide ļautu apmeklētājiem justies komfortabli, un muzejs kā atvērta struktūra būtu pozitīvu pārmaiņu katalizators mūsu dzīves telpā. 1 Meyer Debora J. The Museum and the “ahistorical” exhibitions // Thinking About Exhibitions. Ed. by R. Greenberg, B. W. Ferguson, S. Nairne.– London, 1996. – P.7. 2 Citēts pēc: Crimp D. On the Museum's Ruins // On the Museum's Ruins.– Cambridge, (Mass.), 1997. – P. 45. 3 Turpat. – 201. lpp. 4 O'Doherty B. Inside the white cube: notes on the gallery space. Part I //Artforum – 1973. – No 7. – P.24. 5 Citēts pēc: Baker E. Introduction // Contemporary Cultures of Display. – London, 1999. – P. 10. 6 Kraus R. E. Postmodernism's museum without walls // Thinking About Exhibitions. – P. 340–348. 7 Te tika izveidota ekspozīcija ar ērgļu atveidiem no dažādiem pasaules muzejiem. 8 Citēts pēc: Serota N. Experience or Interpretation: The Dilemma of Museums of Modern Art. – London, 2000.– P. 14. | |
| Atgriezties | |
