VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latviešu diriģents pasaules simfonisma smailē. Mariss Jansons Inese Lūsiņa, “Diena”, īpaši “Studijai” | |
 | |
| Eiropas kultūras mēneša programmas jau sen bija gatavas un nodrukātas,
kad pēkšņi izrādījās, ka Rīgā 31. augustā Latvijas Nacionālā simfoniskā
orķestra direktores Ilonas Breģes organizētā koncertā Lielajā ģildē
plkst. 20 radusies necerēta iespēja koncertā dzirdēt pasaulslaveno
latviešu diriģentu Marisu Jansonu, kuru Rīgā pēdējo reizi sastapām vien
atjaunotās Latvijas Nacionālās operas atklāšanas koncertā un tam
sekojošajā simfoniskajā programmā Lielajā ģildē 1995. gada rudenī.
Turklāt – viņš atbrauks kopā ar Oslo filharmonijas orķestri, ko, sūri
un mērķtiecīgi vairāk nekā 20 gadus strādājot, izlolojis no nomaļa,
vidēja līmeņa orķestrīša par izcilu, pasaulslavenu māksli-niecisku
vienību. Vieskoncerta programmā gan L. van Bēthovena 7. simfonija, gan
diriģenta īpaši iemīļotais romantisms – H. Berlioza “Fantastiskā
simfonija”. Krāšņi murgainais romantiski pārkairinātas fantāzijas
redzējums, kurā iespējams pa īstam atklāt M. Jansonam – diriģentam
raksturīgo vērienu un emocionālo spriedzi. Telpa visapgarotākajam
talanta un meistarības lidojumam, kāds sastopams reti. Ne velti M.
Jansonam ir fani, kas braukā uz pilnīgi visiem viņa koncertiem, lai kur
tie notiktu. Ne velti viņa koncerti allaž ir izpārdoti, un pat
pragmatiskie amerikāņi atzīst, ka viņš piešķīris “jaunu siltumu”
Pitsburgas orķestra skaņai. Mūziķi arvien apbrīno M. Jansonu par augsti
profesionālo darbu, virtuozo manuālo tehniku, stilu izjūtu un
inteliģento vienkāršību, kam svešas diriģenta – despota ambīcijas. Kaut arī Marisam Jansonam raksturīgs ļoti rūpīgs un dziļš ikdienas mēģinājumu darbs, viņš nav no tiem, kas skrupulozi iestudē simfoniju līdz pēdējai niansei, lai pēc tam koncertos to reproducētu ar identisku kopiju precizitāti. Skrupulozais darbs viņam vajadzīgs tikai kā drošs pamats, lai pēc tam varētu brīvi un impulsīvi radīt, vadot orķestri atklāsmes, vienreizīguma virzienā. To apliecina arī paša diriģenta izteikumi presē (Sūddeutsche Zeitung): “Līdzko jūtu, ka sāk ieviesties rutīna, es nekavējoties metu mieru.” Diriģējot gan paša vadītos Oslo un Sanktpēterburgas filharmoniju un Pitsburgas simfoniskos orķestrus un atskaņojot jau daudzkārt interpretētus skaņdarbus, viņš katru reizi prot tos uzlūkot atkal no jauna un piedāvā arvien citādu lasījumu. Viņa īstais ampluā ir Rietumeiropas un jauno nacionālo skolu romantisms, kā arī krievu 19. un 20. gadsimta klasiķu mūzika, bet vienīgos pārmetumus izpelnījies par reto pievēršanās mūsdienu eksperimentālajai mūzikai. Līdz šim viņš nav atskaņojis arī latviešu mūziku, par ko intervijās atklāti atzinies, ka saspringtajā, ar nepārtrauktajiem ceļojumiem saistītajā darba ritmā vienkārši nav bijis laika to iepazīt. Noklausījies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vieskoncertu 1998. gadā Oslo, viņš teica, ka atklājis sev brīnišķīgus Jāņa Mediņa, Pētera Vaska, Jura Karlsona un Romualda Kalsona skaņdarbus. Toreiz arī piebilda, ka apsolījies atbraukt un nodiriģēt koncertu Rīgā 2001. gadā. 1996. gada aprīlī, diriģējot Dž. Pučīni Bohēmas koncertuzvedumu paša režijā, Mariss Jansons saļima. Infarkts. Ilgstoša atlabšana slimnīcā. Ārstu rekomendācijas: dzīvot mierīgi, bez stresa, tātad – bez diriģēšanas. Taču jau pēc pusgada Mariss Jansons atgriezās pie pults, pakāpeniski iegāja darba ritmā, Sanktpēterburgā 1997. gada jūnijā diriģēja neaizmirstamos Dž. Verdi “Rekviēma” atskaņojumos, kuros dziedāja mūsu Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, un, protams, neatcēla vēl pirms slimošanas pieņemto piedāvājumu vadīt Pitsburgas simfonisko orķestri Amerikā! Tikai dzīve nu sadalījās “pirms” un “pēc”. Sevi netaupošā diriģenta apziņā iestādot sentenci: “Man ir jābūt uzmanīgam.” Bet vai tas maz ir iespējams? Pārmaiņas trijstūrī Oslo, Sanktpēterburga, Pitsburga 1999. gada decembra beigās Mariss Jansons beidza ilggadējo diriģenta darbu dzimtajā (profesionālajā nozīmē) Sanktpēterburgas filharmonijas orķestrī, ko diriģēja jau kopš studiju gadiem, pēc tēva Arvīda Jansona nāves kļūstot par otro diriģentu toreiz vēl maestro Jevgeņija Mravinska vadītajā orķestrī. Kopš M. Jansons atstājis Sanktpēterburgas orķestri, viņš ne reizes nav to diriģējis pat viesa statusā un redzēts tikai klausītāju rindās. Šosezon Mariss Jansons, pareizāk – tas, kā veidojās diriģenta liktenis, pārsteidza ar vairākām jaunām un pretrunīgām ziņām. Vispirms viens no vadošajiem pasaules simfoniskajiem orķestriem – Ņujorkas filharmonijas simfoniskais orķestris viņu neoficiāli minēja kā nopietnu kandidātu nākamā galvenā diriģenta amatam. To, ka piecu Amerikas izcilāko simfonisko vienību līderis bija nopietni nolūkojis M. Jansonu, liecināja tas, ka viņu 2000. gada oktobra beigās uzaicināja Averija Fišera zālē diriģēt galveno koncertu sērijā šī orķestra ilggadējā vadītāja amerikāņu 20. gs. kulta komponista un diriģenta Lenarda Bernsteina atcerei, apritot viņa nāves desmitgadei. Sekoja jūsmīgi slavinošas recenzijas, jo sevišķi par H. Berlioza “Fantastiskās simfonijas” atskaņojumu, kas bija jo īpaši atbildīgs, zinot šī skaņdarba īpašo nozīmi Bernsteina dzīvē. Recenzijā New Yourk Times simfonijas lasījums novērtēts kā īpaši izcils, diriģenta dedzību nosaucot par Apollona cienīgu. Viss lika domāt, ka jautājums par to, kurš 2002. gadā pārņems orķestra vadību, ir faktiski izlemts, taču šī gada janvārī uzzinājām, ka orķestra izvēle pēkšņi mainījusies par labu pasaulslavenajam diriģentam Lorinam Māzelam. Vienlaikus at-klājās, ka Mariss Jansons piekritis 2003. gada janvārī pārņemt Bavārijas Radio un televīzijas simfoniskā orķestra vadību, galvenā diriģenta amatā nomainot...to pašu Lorinu Māzelu. (Interesanti, ka abu izcilo diriģentu ceļi vienmēr ir zīmīgi krustojušies, L. Māzels pirms M. Jansona bija arī Pitsburgas simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Mūziķiem šķiet neiespējami pateikt, kurš diriģents labāks, jo abi ir ļoti, ļoti dažādi...) Vēl pēc mēneša (11. februārī) satriecošā preses konferencē Oslo Mariss Jansons pārsteidza ar paziņojumu, ka nolēmis atkāpties no Oslo filharmonijas orķestra mākslinieciskā vadītāja amata. Tam par iemeslu viņš minēja to, ka 20 gadus bez panākumiem cīnījies par pilsētas galvenās koncertzāles sliktās akustikas uzlabošanu, bet pašvaldībai šim mērķim nauda joprojām neatrodas. M. Jansons žurnālistiem teica, ka savu diriģenta līgumu pildīs tikai līdz 2001. gadam, tātad – mēs Oslo filharmonijas orķestri viņa vadībā sagaidīsim ciemos pirmo un pēdējo reizi? | |
| Atgriezties | |
