VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sludinātājs mūzikā Pēteris Vasks Inese Lūsiņa, “Diena”, īpaši “Studijai” Manuprāt, mūzikas sūtība ir neuzmācīgi, bet neatlaidīgi atgādināt cilvēkiem, ka pāri ikdienai un mums ir kalni un apvārsnis. Redzēt to, ka pāri ikdienas tekalēšanai ir kaut kas daudz būtiskāks, augstāks. Man to izsaka korālis. Man šķiet ļoti svarīgi ik pa laiciņam palūkoties uz horizontu. Pāri ikdienas kņadai mēģināt saskaņot sevi ar citu – plašāku dimensiju. | |
 | |
| Garīgums – lūk, pati būtiskākā Pētera Vaska mūzikas īpašība. Fenomens,
kas nāk no sirds un iet pāri ierastajam mūzikas dalījumam garīgajā
vokālajā mūzikā (tajā, kuras iesākumā ir Svēto rakstu vārds un
dievkalpojums kā sabiedrisks rituāls) un instrumentālajā jeb t.s.
absolūtajā mūzikā, kura drīkst būt arī rotaļa savam priekam. Šis
īpašais, neatlaidīgi visur esošais P. Vaska garīgums ir dziļi
personīgs, izsāpēts, tāpēc trāpa klausītāju sirdīs, bet pasaules
mūzikas ainā ierindo komponistu starp viņam dziļi radniecīgajiem
domubiedriem igauni Arvo Pertu, gruzīnu Giju Kančeli, poli Henriku
Mikolaju Gurecki un ortodoksālo britu Džonu Taveneru. Visi viņi savā
mūzikā ir sludinātāji. Garīgās mūzikas komponisti pašā būtībā. Arī tad,
ja raksta nevis mesu, bet simfoniju vai kvartetu. Dieva – dabas –,
dzīvības un kādas īpašas klusuma mūzikas kalpi. Tie, kuri nevis
izgudro, konstruē un rotaļājas, bet, šķiet, pieraksta kādu augstāku
vēsti, no visas sirds un ar pilnu atdevi pildot kādu īpašu ri-tuālu.
Viņiem mūzika ir nevis intelektuāla izklaide un sava ego apliecināšanas
līdzeklis, bet nepieciešama, garīga dienišķā maize. Vienīgie vārdi. Zaļā baznīca Ja jānosauc Pētera Vaska mūzikas galvenās pazīmes, tās būtu: vienkāršība un īpašs emocionāls spriegums. Bet, ja zīmes – sevišķas semantikas nesējas, tad: dziedājums, korālis un putnu dziesmas. “Vienmēr esmu jutis, ka mūzikā daru to pašu, ko mans tēvs mācītājs, – sludinu. Varbūt varu klausītājiem pavēstīt būtiskāko vai vienkārši mierināt un stiprināt? Ar vārdiem un skaņām, kuras uzskatu par pašām nepieciešamākajām, mēģinu vēstīt to, kas man šķiet vissvarīgākais. Pasaulē ir tik daudz trokšņu un skaņu, tādēļ cenšos nerunāt neko lieku. Uzskatu, ka esmu tiesīgs piedāvāt tikai absolūti un dziļi pārdzīvoto. Tikai vienīgos vārdus, jo man mūzika ir augstākais veids, kā Dievs var runāt ar mums visiem,” – tā Pēteris Vasks. Šķiet, arī šis sakāmais ir vienīgi vārdi, jo dažādās variācijās atkārtoti vai katrā intervijā. Vai vēl jājautā un jāskaidro, kāpēc Pēterim Vaskam ir sveša mūsdienu mākslas elitārā augstprātība, ko viņš pats saista ar pasaules jaunās mūzikas festivālu šaura snobu pulciņa geto? Vēlme izgudrot radikāli jaunu stilu, estētiku vai kompozīcijas tehniku un ar to izaicināt viņam ir tikpat sveša kā masu kultūras izdabāšana lētai pūļa gaumei. Vaska mūzika pasaulei vēsta, cik ļoti viņš grib to sargāt. Viņa garīgums ir panteisms: daba komponista acīs ir Dievs. Mūzikā tas bieži izpaužas ļoti tieši – kaut vai caur faktūrās saklausāmajām “putnu balsīm”. Arī skaņdarbu nosaukumos “Mūzika aizlidojušajiem putniem” (1977), “Baltā ainava” (1980) klavierēm, “Vasaras dziedājumi” (2. stīgu kvartets), simfonijas “Balsis” daļās (I – “Klusuma balsis”, II – “Dzīvības balsis”). “Būt kopā ar dabu man ir vissvarīgākais, tā ir mana baznīca. Tur ņemu spēku un iedvesmu: katrā kokā, ziedā, putnu balsīs. Noteikti man vajadzīga jūra. Viss cilvēka celtais pret to ir niecīgs. Kad aizeju vakarā pie jūras un skatos uz neaprakstāmo, lielo brīnumu – zvaigžņotajām debesīm, nevaru iedomāties, ka radības kronis to visu, ieskaitot sevi pašu, var iznīcināt.” Dziedājums un korālis Iespējams, ka drīz arī nākamajām paaudzēm Latvijā nāksies arvien biežāk atgādināt to, ko par Pēteri Vasku noteikti jāstāsta ārzemniekiem: ka viņš dzimis tūliņ pēc Otrā pasaules kara baptistu mācītāja ģimenē un ka šī “nepareizā” izcelsme padomju gados bija nopietns šķērslis pat uzņemšanai Latvijas konservatorijā, kur nu vēl tikt uz mūzikas festivāliem ārpus PSRS. Tāpēc vispirms nācās doties uz Lietuvu un pabeigt konservatoriju tur. Latvijā P. Vasks atgriezās jau kā diplomēts kontrabasists un tikai tad beidzot varēja dzimtenē studēt kompozīciju... Taču ne jau no kontrabasa spēles vien Pētera Vaska mūzikā uz visiem laikiem dominē stīgu dziedājums, ko komponists pats atzīst par adekvātāko savas mūzikas izteiksmes formu. Tieši pievēršanās tīrajai, instrumentālajai mūzikai (bez teksta) komponistam padomju diktatūras un cenzūras apstākļos deva iespēju izteikties, saglabājot garīgu brīvību. Tolaik vēl nevarēja komponēt Tēvreizi (P. Vasks ir viens no nedaudzajiem latviešu komponistiem, kurš vispār uzdrošinājies komponēt pamatlūgšanu), taču varēja izmantot garīgo kodu: korāļa faktūru, ostinētus sirdspukstu vai nenovēršamības basus, putnu balsis, seno tautasdziesmu skaudro skaņurindu, kas tuvina franču 20. gadsimta lielākā komponista – domātāja Olivjē Mesiāna īpatnajai, ezotēriskajai domāšanai. Bet ar stilu salīdzinājumiem komponistam labāk neuzbāzties. “Man sen galvenais ir nevis kā pateikt, bet ko pateikt. Ja pašā domā ir disonanse, tāda ir arī mūzikā. Bet ir darbi, kur tās nemaz nevajag, jo viss, ko gribu pateikt, ir tīra konsonanse – iekšēja dvēseles saskaņa. Man mūzika ir atgā-dinājums, ka cilvēks ir ne tikai miesa, bet arī gars. Es ceru, ka mana mūzika ir gara spēka koncentrāts, ko vēlos dot klausītājiem. Manuprāt, nav būtiski izdomāt kaut ko principiāli jaunu. Komponistam jāskatās uz augšu. Man būtiskākais kritērijs ir: vai darbs tapis ar maksimālu goddevību un pazemību? Vai tas ir garīgo un fizisko spēku koncentrācijas auglis? Vai dod jaunu atklāsmi?” Bez literatūras Atzīšanās: “Es dzīvoju kopā ar saviem skaņdarbiem. Tajos ir viss, kas ar mani un ap mani noticis.” Tomēr sižets Pēterim Vaskam mūzikā ir svešs. Tālab viņš neraksta ne baletus, ne operas. Tomēr baletmeistari arvien biežāk pievēršas viņa simfoniskajai un kamermūzikai. Viņu vidū gan mūsu Lita Beire, gan izcilais afroamerikānis Bils T. Džons. 2000. gadā vien komponistam ziņots par astoņiem uzvedumiem dažādās pasaules malās: Hārlemas dejas teātris Amerikā un Karaliskais Jaunzēlandes balets iestudējuši Musica dolorosa, Karlsrūē iestudēts vijoļkoncerts “Tālā gaisma”. Šlēsvigā-Holšteinā, Flensburgā, Braunšveigā – stīgu kvarteti. Vēl citi iestudējumi bijuši Itālijā un Lielbritānijā. Baletmeistarus, tāpat kā atskaņotājmāksliniekus, Pētera Vaska mūzikā interesē tās emocionālā koncentrētība, patiesums, pašas mūzikas īpašais dzīvības pulss un kontrasti attīstībā, ko laikam citādi nebūs iespējams nosaukt kā vien – ceļš. Tas nav ne gluds, ne viegls, taču ar skaidru un neatlaidīgu tiecību uz augšu, ticību, gaismu, mīlestību. Šajā ziņā zīmīgs ir pēc Gidona Krēmera lūguma komponētais vijoļkoncerts “Tālā gaisma” – tik neatlaidīga ticības gaita cauri tik dramatiskai pretestībai! Ne velti šo P. Vaska mūzikas ceļu pēc Gidona Krēmera vēlas iet arvien jauni izcili vijolnieki. Par to pašu arī simfonijā “Balsis”, kas ved līdz “Sirdsapziņas balsij”, 2. simfonijā, kvartetos. Toties šajā kontekstā ar trāpīgu un nesaudzīgu, iztēlojošiem ritmiem bagātu citādību izceļas kora balāde “Litene”. Rīgas jubilejai – ne tikai Rīgā Uz Rīgu Pēteris Vasks nolūkojas no Pārdaugavas puses, stāvot pie rakstāmpults, kādu sev pasūtījis darbam. Viņš pilsētu redz attālinātu, caur dārza koku zariem, pa sava Graudu ielas namiņa otrā stāva logu. Tikpat distancēts ir viņa skatījums uz jubilejas svētīšanu lielā pūlī. “Man Rīgas jubileja kā lieli, skaļi svētki nav būtiska. Svarīgākais: vai esam centušies padarīt Rīgu vēl skaistāku? Vai izdarīts kas paliekošs: sakopts, atjaunots, uzcelts? Vai Rīga un cilvēku attiecības kļuvušas sakoptākas, tolerantākas?” Speciāli Rīgai nekādas odas nav tapušas un netaps, toties jaunā interpretācijā Rīgas Rostropoviča čella festivāla noslēgumkoncertā izskanēs čella koncerts, ko pirmoreiz spēlēs jaunā, talantīgā čelliste orķestra KREMERata Baltica mūziķe Marta Sudraba. Interesanti, ka festivālā uzstāsies arī Dāvids Gerings, kurš šo skaņdarbu pasūtīja un pirmatskaņoja 1994. gada novembrī Berlīnē. Bez tam Pēteris Vasks dosies pārstāvēt Rīgu uz divām citām pilsētām, kurās gluži tāpat notiks Eiropas kultūras mēnesis. P. Vaska – Rīgas kultūras sūtņa misijā ietilpst meistarklases Portu septembra beigās. Iepazīstināt ar viņa un citu latviešu komponistu mūziku turp dosies arī Latvijas Radio koris un diriģents Kaspars Putniņš. Savukārt Roterdamā decembrī notiks starptautisks mūzikas festivāls, kurā P. Vasks viesosies īpašajā composer in residence statusā. Nīderlandes mūziķi festivālā atskaņos čella koncertu, simfoniju “Balsis”, kora darbus, bet Flandrijas orķestris pirmatskaņos jaunu opusu, kas vēl top. BŪTISKĀKIE FAKTI Dzimis 1946. gada 16. aprīlī Aizputē mācītāja ģimenē. 1970. gadā beidzis Lietuvas Valsts konservatoriju Viļņā kontrabasa specialitātē. 1978. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatoriju (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija) kompozīcijas specialitātē. Raksta simfonisko, kora mūziku un kamermūziku. Pašlaik – starptautiski pazīstamākais latviešu komponists, kura darbus pasūta un atskaņo izcilākie pasaules mūziķi. Piecu bērnu tēvs. 1989. gadā – Jāņa Ivanova prēmija. Trīskārtējs Latvijas Lielās Mūzikas balvas laureāts (1993, 1997, 2000). Herdera prēmijas laureāts (1996). Baltijas Asamblejas balva (1996). Pasaulē pārstāv izdevniecība Shott&Sons. Autordiskus izdod Finlandia. To vidū “Tālā gaisma” (G.Krēmers, KREMERata Baltica), kas 1999. gada Amacon reitingā bija desmit labāko albumu vidū. Komponistam tuvākie viņa mūzikas pasūtītāji un interpreti ārzemēs: vijolnieks Gidons Krēmers, čellists Dāvids Gerings, The Hilliard Ensemble, Kronos kvartets, baletmeistars Bils T. Džons. 2. simfonija pirmatskaņota BBC Promenādes koncertā Londonas Albertholā (1999). 4. stīgu kvartetu pasūtījis Kronos kvartets (ASV), kas to pirmatskaņoja Parīzē, bet 24. jūlijā nospēlēs vieskoncertā Rīgas Kongresu namā. Rīgas 800 gadu jubilejā: čella koncerta atskaņojums Rīgas Rostropoviča čella festivāla noslēguma koncertā Dzintaru koncertzālē 9. augustā, izpildītāji: soliste Marta Sudraba, LNSO, diriģents Olari Elts. P. Vaska meistarklases un koncerti Eiropas kultūras pilsētās Portu un Roterdamā. | |
| Atgriezties | |
