VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Es esmu tavs. Gidons Krēmers Ingrīda Zemzare | |
| |
| Kam piederīgs Gidons Krēmers? Augstajai mākslai, Latvijai, vieglajiem
žanriem, dvēseles svētkiem, Fellīni artistiem vai Ēģiptes piramīdu
mūžības pilnībai. Es nezinu. Man šķiet, es viņu pazīstu tik labi, tik labi. Kā pilsētu, kurā dzīvoju. Kā pilsētu, kurā viņš nedzīvo, bet ir. Diez vai Gidons labi pazīst Čaka dzeju. Viņš taču 20 gadus vispār pat bija piemirsis (bet nekad aizmirsis!), kā runā latviski. Bet viņš izjūt Čaka Rīgu. Rokpeļņa Rīgu. Viņš ir Rīgas iedzimtais, un varu derēt, ka viņš dzīvo ar Čaka sakramentālo atzīšanās frāzi sirdī: “Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam...” Vienmēr, nokāpjot no trapa lidostā Rīgā, mani apreibina neatkārtojamā dzimtās zemes, dzimtās Rīgas smarža, rakstīja Krēmers savas grāmatas latviešu izdevuma pēcvārdā. Šī smarža, ko esmu uzsūcis līdz ar pirmo elpas vilcienu, kā arī tas, kas vēlāk un līdz pat šim laikam asociējas ar piederību pie latviešu valodas (pie tās va-lodas, ar kuru, lai arī pasīvā veidā, ir piepildīta mana apziņa), – šīs divas stīdziņas mani, klejotāju, pastāvīgi vieno ar bērnību, ar dzimteni. Atzīšanās mīlestībā Rīgai. Ne vienmēr tā ir viegla, sentimentāla pastaiga. Ausekļa ielas nams tagad pieder šikākajam Rīgas rajonam. Bet 1947. gadā, kad tur mūziķu ģimenē piedzima un vēlāk izauga mazais vijolnieks, kurš ar jokainu ausaini galvā daudzas ziemas šķērsoja Strēlnieku dārzu, lai tiktu Dārziņa skolā uz stundām, šis nams glabāja arī tumšu vārtrūmi, izeju uz sētu ar itāliski izžautu veļu un dažu skarbu skatu, kas uz ilgiem laikiem iespiedās atmiņā: kāda sieviete šajā pagalmā izlēca pa logu. Tumsa, asinis uz bruģa, aukstās Baltijas jūras tuvums – arī tas, arī tas sastopams atmiņu Rīgā līdzās lietus ūdens smaržai un līgo dziesmām. Ak, pārlasiet vēlreiz vāciski rakstīto Gidona Krēmera pirmo biogrāfisko grāmatu Kindheitssplittern. Latviskais izdevums – “Bērnības lauskas” – ir nabadzīgākos vākos, bet krāšņāk ilustrēts. Jo tālaika bildes taču ir tikai mūsu arhīvos: ar māti Latvijas simfoniskā orķestra vijolnieci Mariannu Krēmeri obligātajā 1. maija demonstrācijā, ar vectēvu, kādreiz slaveno zviedru vijoļvirtuozu Karlu Brikneru, Dārziņskolas klasē zem Staļina bildes, ar tēvu, kuram kādreiz Rīgā bija savs džezītis Markus Kremer band. Es nekad neesmu lasījusi tik godīgu bērnības atmiņu grāmatu iz Latvijas. Tik nežēlīgi godīgu. Varbūt tāpēc, ka mūsu literatūras tradīcijā pie bērnības atmiņu rakstīšanas visbiežāk ķērušies vīri sirmām galvām un aprakstītie puikiņi iznākuši tādi labiņi, visu saprotoši un piedodoši baltgalvīši, kam visa pasaule dara pāri. Gidons savas bērnības lauskas sāka likt kopā pašā dzīves briedumā, tieši tad, kad snaudošās mīlestības pret Rīgu asni sāka drupināt raibās dzīves pasaulē pārklāto bruģi. Tie bija spēcīgi, vēl neko neaizmirsuši asni, pilni bērnības paštaisnības sulas. Ja ticam, ka māksliniekā saglabājas bērns, tad viņā saglabājas arī šī paštaisnības sula, kas pamazām vēršas pašvērtībā. Jautājums, vai tā norūgst un kļūst par augstākās kvalitātes vīnu. Vai dabū šo lielo, augsto raudzi. Ja jau sāku runāt līdzībās par vīna dārziem vai krūkām, tad man gribētos vēl piebilst, ka Gidons Krēmers vienmēr ir pilns līdz malām un pat vēl vairāk pilns. Ar jaunu ideju, ar jaunu mīlestību, ar jaunu mūziku, ar jaunu izjūtu pilns. Kādreiz bērnībā man tēvs rādīja piemēru vienkāršai fizikālai parādībai – virsmas spraigumam. Pilnā, līdz pašām malām pilnā glāzē viņš lēni ielaida zelta ķēdīti. Virsma izliecās, un ne piliens nenotecēja. Tikpat apbrīnojamas man šķiet Gidona uztveres spējas, kas nemitīgi transformējas paša darba spējās. Šķiet, vairāk strādāt nav iespējams, vairāk cilvēks vienkārši nevar izturēt, vairāk nav kur. Un tad izrādās – vēl ir šī spraiguma rezerve. Tāda ir tikai pilnum pilnam traukam. Tā nāk no pilnestības vērtības. Reiz arī man izdevās vienu zelta ķēdi tur iemānīt. Lūk, kā. Ir 1993. gada novembris. Septiņdesmit piektais novembris, kopš 1918. gada, kad bijusī Krievijas guberņa iegūst savu valstiskumu, un tikai otrais novembris, ko nu jau bijusī padomju republika atkal brīvi svin kā savus valsts svētkus. Tieši Maskavā šiem svētkiem īpaša nozīme – savā ziņā manifestācijas nozīme. Bet ej nu manifestē kaut ko šajā tuvu pie desmit miljonu lielajā megapolē, kur vai ik dienas notiek kas pasaules pulsu satricinošs. Latvija šai manifestācijai izvēlējās mūziku. Rīgas kamermūziķi spēlēs Plakidi un Vasku, bet koncerta “nagla” būs pasaulslavenā rīdzinieka Gidona Krēmera uzstāšanās otrajā daļā ar Latvijas jauniešu orķestri. Pati koncerta ieceres realizācija būtu atsevišķa stāsta vērta: pa pasauli joņojošo komētu Gidonu Krēmeru izdodas saķert ar faksu Tokijā. Tam seko vienošanās ar viņa toreizējo menedžeri R. Paulsenu Minhenē, liekot lietā visu personisko šarmu izdodas pārliecināt sirmo kungu, ka Latvijas valsts nevar atļauties zvaigznes parasto honorāru – labi, ja desmit reižu mazāku. Pēc Gidona lūguma Paulsena kungs piekrīt, taču Krēmers pats savukārt nepiekrīt spēlēt skaistajā, bet mazākajā Rahmaņimova zālē. Lielā Čaikovska konservatorijas zāle kā viena no prestižākajām pasaules koncertzālēm ir aizņemta gadu uz priekšu, tieši tai novembra vakarā kādam austriešu diriģentam jānāk klajā ar jaundibinātu orķestri, bez tam vēl mēģinājumu laiks ir Krievijas valsts simfoniskajam orķestrim. Tomēr ne velti Krievija tiek saukta par brīnumainu zemi – tur var notikt neiespējamais. Un notiek šis Latvijas neatkarības jubilejas koncerts. Skaisti kā pasakā, vai ne? Jā, reizēm tik skaisti un skumji kā Andersena pasakā. Nu, tajā par Ziemsvētku eglīti. Vai Nāriņu. No rīta aizbraucu uz viesnīcu “Metropole” vest mākslinieku uz mēģinājumu, un vēstniecības mašīnā iekāpj, nē, drīzāk ieveļas skumjš vīrs ar vijoli. “Ko jūs ar mani darāt! Tā bija mana vienīgā brīvā diena četru mēnešu laikā! Es to biju apsolījis savai meitai Likai.” Braucam, un sirdsapziņa manī tik neapklusināma gruzd, bet arī zināms prieka un lepnuma kokteilis par šo dāvanu. Un, kad vijole bija ārā no futrāļa, kas glabā pašas svarīgākās relikvijas – notis, mazās meitiņas Žiži foto, steidzamus faksus, aviobiļetes uz rītdienas lidojumu uz Atēnāmun parītdienas uz Romu –, kad vijole ir izlobīta un brīva un Gidons ir vaigu vaigā ar jaunajiem latviešu mūziķiem, piedzima brīnums. Ne jau tikai tas, ka uzgavilēja izlutinātā, prasīgā, ļoti daudz ko pieredzējusī Maskavas elitārā publika. Viņam – pirmā lieluma zvaigznei – tas ir parasti. Bet man šķiet, ka tieši tajā koncertā sākās ilgais ceļš mājup un kaut kur zemapziņā piedzima jaunā, lielā, skaistā, pilnīgi utopiskā ideja par baltiešu jauniešu orķestri. Par savu orķestri. Un nu jau piekto gadu pasaulē strādā unikāls kolektīvs – triju Baltijas valstu kamerorķestris KREMERata BALTICA, kuru tā mākslinieciskais vadītājs un diriģents un solists un iedvesmotājs Gidons Krēmers stādīja priekšā dzimtajā Rīgā savā 50. dzimšanas dienā. No pabikliem putnēniem ir izveidojušies un turpina pilnveidoties pasaules atzinību pelnījuši mākslinieki. Vijolnieks Sandis Šteinbergs, kuram Krēmers tagad uzticējis spēlēt vienu savu “vijolīti”, čelliste Marta Sudraba, altiste Ula Žebriūnaite, klavesīnists “karstais igaunis” Reinuts Teps – katrs ir personība, katram ir balsstiesības, katrs pieder pie ģimenes. Gidona Krēmera lielās ģimenes, bez kuras viņš vairs nedzīvo, nesvin svētkus, nepavada atvaļinājumus. Te es dzirdu draudzīgu skaļu smieklu kori aiz muguras. Atvaļinājumus? Kas tie tādi? Ak viņš ir noīrējis viesnīcas visiem Jūrmalā? Ak kopā ar ģimenēm varot braukt? Jauki! Nu jā, bet viens mēģinājums dienā tomēr būšot. Nu viens taču. Nevis divi kā parasti, kad visi pēc vakariņām iekrīt stāvus gultā, lai rīt no rīta atkal deviņos trīsdesmit būtu uz strīpas. Jā, tas būs atvaļinājums. Gidonam nav dzīves ārpus dzīves. Un muzicēšanā viņš var to izteikt. Dzīvi, nevis kādas pārpasaulīgas mākslas matērijas. Varbūt arī tas saveda viņu kopā tieši ar Pētera Vaska mūziku. Elitārajā festivālā Salzburger Fetstspielen, kur spoži mirdz pasaules slavenāko orķestru un diriģentu vārdi, P. Vaska vijoļkoncerta “Tālā gaisma” pirmatskaņojumu koncerta publika uzņēma ar ovācijām, komponistu izsauca uz skatuves vēl un vēl. Mūzikas festivāla 77 gadu pastāvēšanas vēsturē tā bija pirmā reize, kad tika atskaņots latviešu komponista skaņdarbs. Salzburger Nachrichten kritiķis Harbs teic, ka P. Vasks esot rakstījis monumentālā dimensijā. “P. Vasks mūzikā runā par spēku un skaistumu, kas paceļas virs kakofoniska haosa – ārpus programmatiskas mūzikas konkrētības, bet ar taustāmām krāsām”, bet G. Krēmera radītā KREMERata BALTICA spēle slavēta par izpildījumu, “kas tieši uzrunā dvēseli”. Savukārt E. Naredijs Reiners P. Vaska mūziku salīdzinājis ar “F. Šūberta pasaulīgajām sāpēm”, viņš uzskata, ka pirmatskaņojums ir liels notikums festivālā, “tas atklāj Krēmera spēles jūtīgumu un intensitāti”. “Notika mūzikai nepieciešamais brīnums – skaņas pacēlās virs zemes un lidoja,” saka pats komponists. “Gidons ne tikai spēlēja manas notis, bet daudz ielika no sevis. Viņš radīja, un viņa lasījums man daudz atklāja! Viņā iekšā ir dinamīts. Viņš neatkārtojas. Izlasīju G. Krēmera grāmatu “Bērnības lauskas” un saņēmu piedāvājumu rakstīt koncertu. “Tālā gaisma” ir atskats uz bērnību. Nostalģisks, ar traģisku pieskaņu. Latvisks. “Tālā gaisma” varbūt ir bērnība un arī mirdzums, kas nāk miljardiem gadu no tālām zvaigznēm. Ar Gidonu mācījāmies vienā skolā, bet pa īstam satikušies esam tikai tagad mūzikā.” Krēmers spēlē šo skaņdarbu vēl un vēl, atklādams pasaulei savu sentimentu pret bērnības zemi. Krēmers, kura diskogrāfija aizņem lappusēm garu sarakstu, kurš ir izspēlējis vai visu pasaules vijoļmūzikas klasiku un kamerrepertuāru, tagad ieraksta disku pēc diska ar savu orķestri. Tur ir Pētera Vaska autordisks. Astora Pjacollas diski. Vivaldi un Pjacollas “Gadalaiki”, mi-nimālistu disks Silentio un vēl daudzi citi jau gaida izdošanas brīdi. Maza zīmīte ar tik baltisko vilnīti rotā šo disku vāciņus. Baltijas orķestra KREMERata BALTICA vilnītis. Es esmu tavs... Gidons saka Rīgai. Kad viņš to saka savam orķestrim, tas ir abpusēji. | |
| Atgriezties | |
