VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| mūzika dzīvošanai Gundega Laiviņa | |
| |
| 1987. gadā kāda neliela Londonas ierakstu kompānija ķērās pie nule kā
klajā laisto afrikāņu etniskās mūzikas ierakstu izplatīšanas.
Izrādījās, ka šīs plates neietilpst nevienā no mūzikas veikalu plauktos
esošajām kategorijām. Tā nebija ne popmūzika, ne džezs, ne klasiskā
mūzika. Tā nebija arī folklora tradicionālajā izpratnē, drīzāk gan
brīva un mūsdienīga improvizācija par šo tēmu. Kompānijas vadība nolēma
paplašināt mūzikas žanru arsenālu, nosaucot jauno par pasaules mūziku
(world music). Sākumā mūzikas sabiedrība pret šo terminu izturējās
visai noraidoši, jo tā pārāk plašās interpretācijas iespējas galu galā
padarīja to bezjēdzīgu. Tomēr ar laiku vārdu salikums “pasaules mūzika”
iedzīvojās gan mūzikas biznesā, gan teorijā, līdz kļuva par neatņemamu
mūzikas industrijas sastāvdaļu. Lai precīzāk apzīmētu šo virzienu,
bieži tiek lietoti arī tādi termini kā etnomūzika, folkmūzika,
mūsdie-nu tautas mūzika un citi. Šodien pasaule piedzīvo īstu pasaules mūzikas bumu. Dažādu tautu tradicionālie mūzikas instrumenti, savdabīgie dziedāšanas un ritma paņēmieni un – galvenais – pasaules mūzikas neizsmeļamie krājumi un daudzveidība ne vien patīk klausītājiem, bet arī ietekmē muzikālās kultūras attīstību kopumā. Spilgts apliecinājums tam ir pasaules mūzikas, džeza un eksperimentālās mūzikas mijietekmes. Vairāki slaveni mūziķi jau ilgus gadus nodarbojas ar dažādu tautu mūzikas apzināšanu un ierakstiem, atgādinot džungļu pētniekus, kas ik dienas atklāj ko jaunu par pasaules evolūciju un kultūrām (Pīters Gabriels un viņa ie-rakstu kompānija Real World, Pols Saimons, Deivids Birns, Rijs Koders un citi). Tiek organizēti koncerti un ierakstu sesijas, kurās rokmūziķi vai džezmeņi muzicē kopā ar dažādu tautību pasaules mūzikas korifejiem. Iemesls lielajām simpātijām, ko iekarojusi pasaules mūzika, ir tās rašanās priekšnoteikumi: ciešā saikne ar attiecīgā reģiona dabu, tautas tradīcijām un sadzīvi. Aiz pasaules mūzikas nestāv diženu komponistu un mūzu vārdi, jo tās senākie aizmetņi meklējami dzīvē. Augusta nogalē, kad Rīgā notiks Eiropas kultūras mēnesis, ieskatu pasaules mūzikā sniegs Eiropas skaņu simpozijs. Mūsu pilsētā pirmo reizi vienlaikus ieradīsies tik daudzkrāsaina un interesanta mūziķu kompānija, lai iepazīstinātu ar aktuālo pasaules mūzikas attīstībā Eiropā: flamenko un Balkānu čigānu mūziku, jaunākajām tendencēm Eiropas ziemeļu folkmūzikā, mūziku, ko radījusi Āfrikas, Centrālamerikas, Āzijas tautu un kultūru klātbūtne Eiropā. Nuevo Flamenco Pirms pāris gadiem saņēmu pastkarti no māsas, kura ar autostopiem bija devusies uz Spāniju. Viņa rakstīja no Seviļas: “Šovakar klausījāmies flamenko. Bija vērts kulties cauri visai Eiropai, lai dzirdētu vienu vienīgu tā spāņa kliedzienu.” Vērtējumu par Spānijas mūzikas un kultūras fenomenu flamenko ir tikpat daudz, cik vērtētāju. Vieniem tā ir skatuves māksla – balets ar zibenīgu kastaņešu plaukšķināšanu un papēžu sišanu vai obligātais “ķeksītis” Spānijas brauciena laikā. Citiem tā ir viena no virtuozākajām ģitārspēles izpausmēm. Vēl citiem – unikāla, īpatnēja dziedāšanas maniere. Daudziem – viss minētais kopā, jo mūsdienās flamenko ir pārtapis par dejas, dziesmas un instrumentālās mūzikas trīsvienību. Par Spānijas šībrīža lepnuma, ejošākās komerciālās un eksportpreces flamenko izcelsmi ne viss ir zināms un līdz galam pierādīts. Tā pirmsākumus saista ar 15. gadsimtu, kad Spānijas dienvidu zemēs izveidojās pirmās čigānu apmetnes. Čigānu līdzatnesto mūziku ar laiku spēcīgi ietekmēja arābu, musulmaņu, ebreju un citu tautu kultūra. No senākās, tīrākās un skarbākās formas – dziedāšanas bez pavadījuma, sitot ritmu ar plaukstām vai darbarīkiem, – flamenko pamazām veidojās par ļoti daudzveidīgu un stilistiski bagātu mākslu. Salīdzinoši nesen par tās sastāvdaļu kļuva ģitāra un deja. Pagājušā gadsimta nogalē flamenko skāra būtiskas pārmaiņas. Tas saistīts ar leģendārā dziedātāja Kamarona de la Islas (Camaron de la Isla) vārdu, kurš uzstājās kopā ar izcilo un daudzpusīgo ģitāristu Pako de Lusiju (Paco de Lucia). Īsajā mūžā Kamarons sagatavoja augsni jaunajam flamenko (nuevo flamenco), kas uzturēja tradīciju un tajā pašā laikā bija atvērts džeza, salsas, blūza un tautas (t.sk. indiešu) mūzikas ietekmēm. Pateicoties jaunajai flamenko izpildītāju paaudzei, tas atguva pozīcijas Spānijā un kļuva ļoti populārs visā pasaulē. Dienvidfrancijas grupa Gypsy Kings ar savām “popsīgajām” stilizācijām pie nebūt ne viegli uztveramā flamenko pieradināja rietumeiropiešu ausis. Spānijā flamenko klātbūtne jaušama it visur. Iztēlojieties maija pēcpusdienu Andalūzijā. Pa šaurajām, kalnainajām Granādas ieliņām, skaļi taurēdamas un brīdinādamas iespējamos pretimbraucējus, traucas mašīnas. Karstais, smagais gaiss vibrē flamenko skaņās, kas plūst no automobiļu un namu logiem. Tie veras vaļā cits pēc cita, jo tikko kā beigusies siesta1. Atceros vēl kādu pašas piedzīvotu epizodi, kad sapratu, cik skarba un nesaudzīga ir flamenko māksla un cik talantīgiem jābūt tā izpildītājiem. Gada karstākais mēnesis jūlijs Madridē. Ir nakts vidus, un ļaudis ieelpo gaisu, kas atdzisis līdz 30 grādiem. Mazā krodziņā pie Svētās Annas laukuma noskrandis un acīmredzami mežonīgs čigāns dzied flamenko. Ap simbolisko skatuvīti pulcējas bars jaunu spāņu. Zēniem nav vairāk par 16–17 gadiem. Balti krekli, melni spīdīgi mati un skatieni. Viņi izkliedz Vale2 ikreiz, kad dziedātājs ietur pauzi, un ir gatavi izraut dunčus, ja kaut pa gabalu “saodīs” haltūru. Rīgas publikai Eiropas skaņu simpozijā dziedās Migels Poveda (Miguel Poveda) – 27 gadus vecs barselonietis, kurš ir atzīts par vienu no spējīgākajiem un radošākajiem jaunās paaudzes flamenko izpildītājiem. Ziemeļu jaunais vilnis Liekas, ka skandināvu un somu tautas mūzika ir nemainīga, stabila un pārtikušajā sabiedrībā nedaudz piemirsta vērtība, kas tik viegli nepakļaujas austrumu vai dienvidu vējiem. Tomēr pēdējos gados ziemeļnieku mūzikas dzīvē ir noticis īsts jaunrades sprādziens – daudz jauniešu atgriežas pie tradicionālās mūzikas, reizē nodrošinot tās dzīvotspēju un pārveidojot to sev vēlamā un saprotamā veidā. Mūziķi ir devuši tautas mūzikai jaunu dvēseli un raksturu, nebaidoties no visdažādāko žanru un tautu mūzikas ietekmēm. Tādēļ skandināvu un somu tautas mūzika šodien tiek uzskatīta par vienu no dzīvākajām, mainīgākajām un interesantākajām Eiropā. Jaunā somu folka kustība veidojās pagājušā gadsimta 80. gados, kad Sibēliusa akadēmijā tika atvērta Tautas mūzikas nodaļa. Jau pirms tam plašu popularitāti iemantoja vairākas “nepareizās”, eksperimentējošās folkgrupas, piemēram Piirpauke, kas somu tautas mūziku miksēja ar afrikāņu, arābu, latīņu, andalūziešu un citām skaņām. Jauno vilni Eiropas skaņu simpozijā pārstāvēs somu jauniešu kvartets Gjallarhorn, kas izpilda Somijas zviedru tautas mūzikā dzimušu pasaules mūziku. Tikai 90.gadu vidū dibinātā grupa jau ir paspējusi iemantot atzinību un pozitīvas kritiķu atsauksmes: “tas ir jauns pasaules mūzikas tēls” (Folk Roots, 1998), “šī ir jaunā somu-zviedru folkmūzikas seja” (The Advertiser, Austrālija, 1999). Gjallarhorn trumpis ir Dženijas Vilhelmsas (Jenny Wilhelms) balss. Skatījos Gjallarhorn koncertu pagājušajā vasarā Norvēģijā kārtējo Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmusvētku laikā. Dzirdēt tik spēcīgu un vienkāršu viena cilvēka balsi pēc tūkstošgalvainā kora dziedājumiem bija patiess baudījums. Otra grupas pazīstamības zīme ir viduslaiku balāžu, seno zviedru un islandiešu rūnu dziedājumu instrumentālais aranžējums, lietojot tautas mūzikas instrumentus no dažādām pasaules malām. Līdzās vienam no Ziemeļeiropas tautas mūzikas balstiem – vijolei mūziķi spēlē Austrālijas aborigēnu instrumentu didžeridū, afrikāņu, kubiešu, indiešu un Vidusāzijas sitamos instrumentus. Gjallarhorn mūzikā atspoguļojas grupas dalībnieku pārliecība, ka senākajās mūzikas kultūrās visā pasaulē būtībā ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā un ka tā nav kļūda “aizņemties” citu tautu instrumentus, spēlēšanas vai dziedāšanas paņēmienus, kas patiesībā it visur pilda ļoti līdzīgas funkcijas. Balkānu pulss Eiropas kartē čigāni apdzīvo iespaidīgu teritoriju: vislielākā skaitā Eiropas dienvidu un austrumu zemes, Balkānus, Krieviju, tādēļ būtu neauglīgi strīdēties par čigānu pienesumu Eiropas kultūrā un mūzikā. Mūzika čigānu dzīvē ir iesakņojusies tikpat dziļi kā ceļošana. It īpaši, ja tā dod iespēju nopelnīt. Un šī senā tauta ir gana gudra un pieredzējusi, lai savu paaudzēs mantoto talantu un apbrīnojamo muzikalitāti nešķiestu veltīgi. Droši vien tieši Balkānos mūzikas monopols pieder čigāniem, īpaši runājot par muzicēšanu izklaides iestādēs un svinībās, uz kurām parasti tiek aicināti veseli čigānu orķestri. Balkānu čigāni ir gatavi spēlēt par godu bērna pie-dzimšanai vai precībām, kareivju banketos, reliģiskos svētkos, bēru un sa-dedzināšanas procesijās. Čigānu orķestri spēlē arī pilsētas ielās un kafejnīcās, kurās sastopamie ļaudis pārstāv visdažādākās reģionā mītošās etniskās ko-pienas. Mūziķi ir pietiekami pieredzējuši, lai zinātu, kad ko drīkst spēlēt, un pietiekami virtuozi, lai repertuārā iekļautu turku, maķedoniešu, čigānu, indiešu, serbu tradicionāloun oriģinālmūziku. Čigānu pūtēju orķestru kustības aizsākumi sakrīt ar turku kareivju klātbūtni Balkānos. Viena no armijas sastāvdaļām bija militārie mūzikas ansambļi, kas pēc janičāru sakāves 19. gadsimtā sadalījās mazākās vienībās, sāka ceļot apkārtun piedāvāt savus pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem. Mūsdienās visi orķestra dalībnieki ir cēlušies no vienas dzimtas vai ciema, atgādinot lielās, noslēgtās čigānu kopienas, kurās no ārpuses tiek ielaisti tikai izredzētie. Tā tas ir arī Kočani orķestrī no Maķedonijas. Pūtēju orķestra vadītājs Nāts Veljovs (Naat Veliov) ir dzimis turciski runājošu čigānu ģimenē un tāpat kā viņa tēvs un vectēvs, spēlē trompeti. Kočani orķestris lieto ļoti plašu instrumentu klāstu un spēlē iespējami daudzveidīgu repertuāru: tradicionālo maķedoniešu mūziku, turku dejas, serbu un čigānu tautas mūziku, arī savus aranžējumus, sauktus “turku pops” vai “Kočani tehno”. Par Kočani orķestra popularitāti ārpus Maķedonijas parūpējās serbu režisors Emirs Kusturica, uzaicinādams ansambli piedalīties filmā “Čigānu laiks”. Starp citu, Kusturicas filmās ļoti patiesi un precīzi ir atspoguļota Balkānu čigānu ansambļu ikdiena. Tajās vienmēr spēlē vietējie mūziķi, kuri arī kameras priekšā ir tikpat atraisīti, kolorīti un vienkārši kā dzīvē. Kočani orķestra koncerti Eiropas skaņu simpozijā var pārvērsties vēl nebijušā piedzīvojumā, jo ir dzirdēti nostāsti, ka šie muzikanti nelabprāt beidz savu uzstāšanos pirms raibā un skaļā gājienā nav apmetuši pāris loku pa pilsētu un pārliecinājušies, ka viņi tajā ir sadzirdēti. Atliek vien cerēt, ka maķedonieši šo rituālu izspēlēs arī Rīgā, ar savu trompešu un tubu skaņām aizraujot ne tikai Balkānu kultūras un Kusturicas filmu cienītājus, bet ikvienu, kuru iedvesmo pašas dzīves un tās daudzveidības radīta mūzika. 1 Diendusa Spānijā dienas karstākajā laikā. 2 Labi, viss kārtībā (spāņu val.). | |
| Atgriezties | |
