VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kādēļ es dodos uz Rīgu Šērlija Aptorpa | |
 | |
| Nav nemaz tik viegli nokļūt no Berlīnes Rīgā. Pirmo reizi es šurp
atbraucu ar krievu kravas kuģi no Trāvemindes. Tās 48 stundas, ko
pavadīju ceļā, atceros kā sava mūža visgarlaicīgāko, bet ražīgāko
laiku. Uz kuģa nebija ko darīt, ja neskaita videoekrānu bārā, kur
demonstrēja – ļoti jau piemēroti – krievu valodā dublētu “Titāniku”. Es
ieslēdzos kajītē un nodevos rakstniecībai. Atceļš bija ne mazāk sarežģīts. 5.30 no rīta, briesmīgu paģiru mocīta, iekāpu vilcienā, nezinot, ka vilciena sastāvā nav restorānvagona un tātad nav arī nekādu iespēju dabūt kaut ko ēdamu vai dzeramu. Kad pēc 14 stundām ierados Varšavā, biju tā izslāpusi kā vēl nekad mūžā. Protams, var arī lidot, kaut aviobiļete uz Rīgu ir dārgāka nekā, piemēram, uz Ņujorku. Vēl ir autobuss, ja jūs spējat paciest muguras sāpes un bezmiegu. Tad kādēļ gan uztraukties? Ir tik daudz vietu, kur no Berlīnes var nokļūt, patērējot daudz mazāk pūļu. Pat ja jums, tāpat kā man, ceļojuma motivācija ir opera. Latvijas Nacionālajai operai (LNO) piemīt vilinājums, kuram es nespēju pretoties un kura dēļ katru gadu, kopš mana pirmā ceļojuma 1998. gadā esmu mērojusi ceļu uz Rīgu. Iemesli manai rīcībai ir vairāk nekā acīmredzami. Pirmkārt jau pati Operas ēka, kas neapšaubāmi ir viena no skaistākajām Eiropā ar tās jaukajiem dekorējumiem un viesmīlīgo mājīgumu. Orķestris ar tā sulīgo, skaidro skanējumu un acīmredzamu pilnības potenciālu. Tik garas gaišas naktis, skaidrs, dzestrs gaiss, tik daudz labu restorānu. Perifērijām ir sava burvība. Bet patiesībā ne jau tas mani fascinē. Esmu ķerta pēc LNO tās donkihotiskās apņēmības, nenormālās vēlmes riskēt, lai sajustu mākslas utopiju, kuras dēļ ir vērts censties. Ja tā labi padomā, tad nevienu Rīgā redzētu operas izrādi nevaru nosaukt par pilnībā veiksmīgu. Vokālais izpildījums parasti ir viduvējs, dažkārt – izcils; diriģents parasti ir labs, dažkārt – ģeniāli apgarots; vizuālais noformējums parasti ir spēcīgs, dažkārt – fantastiski skaists. Bet visbiežāk tas viss neturas kopā dramaturģiski, traucē pašmērķīgi mākslinieciskais risks, kas raksturīgs jaunu režisoru darbā. Nupat es izsakos kā operas kritiķe, kurai maksā par to, lai tā paustu savu neapmierinātību ar izrādēm. Un man, protams, nebūtu jāmēro garais ceļš uz Rīgu, lai noskatītos sliktu operu. Esmu redzējusi daudz vairāk nāvējoši garlaicīgu operas izrāžu, nekā visu ļaužu apēstās Bento pusdienas kopā ņemot, taču Rīgā lieliski ir tas, ka, pat ja izrāde “neturas kopā”, tā tomēr nekad nav garlaicīga. Sesto gadu esot pie Latvijas Nacionālās operas kuģa stūres tās intendants Andrejs Žagars ir spējis piešķirt īpašu kvalitātes zīmogu operas ēkai un tās veiktajam darbam. Nolēmis reizi par visām reizēm atbrīvoties no “kožu saēsto” un novazāto Austrumeiropas operu ie- studējumu tradīcijām, Žagars nolīga darbā cilvēkus, par kuriem droši var pateikt vienu – viņi nekad nepiedāvās skatītājiem konservatīvus (lasi: garlaicīgus) iestudējumus. Žagara vīzijā operas pasaule ir aizraujoša, mūsdienīga, krāšņa un intelektuāli piesātināta. Ja vien viņš spētu paskaidrot, kā tas izdarāms, viņš būtu vispieprasītākā persona kontinentā. Esmu dzirdējusi, ka viņš ir pastāvīgi neapmierināts ar sava opernama uzvedumiem. Tam ir savs iemesls – spoži iecerētās idejas uz skatuves bieži vien kļūst par neveiksmīgiem eksperimentiem. Un tomēr tas liecina par skaidri nospraustu mērķi – radīt jauna veida operu, labāku, tēlaināku, jautrāku, saistošāku, vitālāku nekā tā, kuru esam raduši redzēt līdz šim. Jo vairāk riska, jo lielākas iespējas zaudēt; tomēr man kā skatītājai daudz interesantāk ir vērot žilbinošu neveiksmi nekā pēc visiem kanoniem veiksmīgi, taču garlaicīgi uzvestu izrādi. Ja tikai puse no Eiropas opernamiem atļautos būt tik atraktīvi, mums, operu kritiķiem, nenāktos tik daudz laika pavadīt, bezcerīgi garlaikojoties. Rīgas nošķirtību uzskatāmi atspoguļo opernama darbība. Kurš gan vēl atļautos “Salomē” starpbrīdi? Bieži vien LNO rīkojas neordināri tikai tāpēc, ka te neviens nezina, ka nekur citur tā nedara. Tieši tā ir viena no opernama lielākajām priekšrocībām – spēja būt brīvam no stindzinošiem priekšrakstiem. Vai nu jums tas šķiet pieņemami vai ne, bet Rīgas operā izrādes nelīdzinās nevienai no citos opernamos redzētajām. Protams, ir jau arī apzināti izņēmumi – izrādes, kas veidotas sadarbībā ar ārzemju partneriem, – tomēr tās nav spējušas mazināt LNO oriģinalitāti. Tieši šī iemesla dēļ es atkal un atkal mēroju ceļu uz Rīgu – šīs mazās valsts mazo galvaspilsētu, kuras pavisam nelielais opernams, ignorējot realitāti, cer reiz dot savu – nopietnu – ieguldījumu vienā no lielākajām mūsu laika mākslām – operas mākslā. Arī es ceru būt klāt brīdī, kad tas notiks. | |
| Atgriezties | |
