VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eiropietis Džo Rīgā un ārpus tās. Modernists un nacionālās tēmas mākslinieks. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) Eduards Kļaviņš | |
| |
| Jāzeps Grosvalds (1891–1920), kuru viņa multivalodnieciskā ģimene un
draugi pēc eiropeiskās aristokrātijas paraugiem rotaļīgi, bet
konsekventi sauca par Džo, Latvijas mākslas vēsturē iegāja ne tikai kā
lokālās glezniecības tradīcijas modernizētājs, bet arī un varbūt
vispirms kā “nacionālā eposa ierosinātājs”, “nacionālā stila ideologs”
(B. Vipers, 30. gadi), Pirmā pasaules kara latviešu bēgļu un strēlnieku
tēmas kano-nizētājs, padomju laikā – “buržuāzisko nacionālpolitiķu
kalps” (A. Lapiņš, 50. gadi), pašreiz – neapstrīdams nacionālās
kultūras klasiķis. Īpašs Jāzepa “nacionālisma” akcents bija viņa brāļa
Oļģerda Grosvalda apgalvojums par Džo patriarhālo vēlmi di-bināt
mākslinieku koloniju laukos, lai gleznotu darbus, kuros “izskanētu
latviešu zemnieka īpatnējais dzīves un darba ritms”. Šai interpretācijas tendencei, ja reducējam dažādu politisko konjunktūru radītos pārspīlējumus un atmetam “kalpošanu” nacionālai buržuāzijai, varētu gandrīz vai piekrist – jo vairāk tāpēc, ka paša Grosvalda izteikumos un darbos tai var atrast pietiekami daudz apstiprinājumu. Draugiem gleznotājiem, kuriem pats sākumā bija mēģinājis “iepotēt drusku no “jaunās skolas” (t.i., Parīzes modernisma – E.K.) meklējošā un konstruktīvā gara”1, viņš vēlāk iesaka “celt augšā lielo latviešu mākslas gaismas pili”, mēģināt izteikt “savu skaistumu”, brīdina no aklas sekošanas kubismam u.tml.2. Pārdzīvojis rafinēta estētisma un intelektuāla modernisma uzplūdus, šis Parīzes dendijs ar aizkustinājuma asarām lasa tautasdziesmas un, būdams modernā tango mīļotājs, priecājas par brašo tautu dēlu un meitu dejas mākslu sarīkojumā, uzskatot, ka te iznāktu “brīnišķīga kompozīcija priekš lielas freskas ar bagātām krāsām un bagātām kustībām”3. Līdzjūtība pret bēgļiem bija sākotnējs impulss Grosvalda kompozīcijām, kas padarīja viņu slavenu latviešu sabiedrībā un visvairāk pārliecināja par nepieciešamo “latviešu tēmu”, kura ne mazāk dramatiskā veidā bija turpināma strēlnieku ierakumos un zemnīcās. Tas viss ir saprotams, ne tikai ņemot vērā estētiskās gaumes mainīgos līkločus, kas vienmēr pārsteidz mākslas vēsturē, bet arī atceroties taisnīguma gribā balstīto angažētību, kura pārņēma ilgstoši apspiesto tautu aktīvākos slāņus laikmetā, kad bruka lielās daudznacionālās impērijas Eiropā. Rīgā – kā visā Eiropā Grosvalda paradokss Latvijas mākslas vēsturē atklājās tai apstāklī, ka “nacionālā eposa” iniciators bija neapšaubāmi arī tās lielākais eiropietis, urbānistiskas kultūras “produkts”, turklāt tāds, kurā unikālā vēsturiskā brīdī krustojās Rietumi un Austrumi, pagātne un nākotne, aristokrātiskās tradīcijas un 20. gs. demokrātisms, izsmalcinātība un robusts konstruktīvs spēks. Te daudz ko nozīmēja specifiskais Rīgas kā kultūrvides fenomens, kura nepieciešama sastāvdaļa 20. gs. sākumā bija šis apdāvinātais zīmētājs un gleznotājs, rotaļīgais pleibojs, poliglots, strēlnieks un ceļotājs Džo – Jāzeps Grosvalds. Pavisam neseno latviešu zemnieku pēctecis auga ģimenē, kas pēc sociālā statusa piederēja augstākām rīdzinieku aprindām, kuru dzīves stilu lielā mērā noteica kultivētas vācu pilsonības un vecās muižniecības tikumi un manieres. Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka, nacionālās kustības politiskā līdera dēls, kas tēva mājās bija pastāvīgā saskarsmē ar latviešu literatūras, mūzikas un mākslas centrālajām figūrām (Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi, Jāzepu Vītolu, Jani Rozentālu), pašsaprotami zināja vācu valodu un no bērnu dienām iegrima plašajā vācu literatūras, mūzikas un plastisko mākslu pasaulē, kurā varēja rast daudz ko, bet vispirms īpaši garīgi tuvus autorus (Ernstu Hofmani, Rihardu Vāgneru, Simplicissimus grafiķus). Franču valoda kā 19. gs. izglītoto ļaužu eiropeiskās kultūras liecinājums bija jāzina tāpat. Onorē de Balzaka, Stendāla, Stefana Malarmē domas un tēli kļuva par tiešu pašau-dzināšanas līdzekli tādā pašā mērā kā krievu dzejnieku un rakstnieku (Aleksandra Puškina, Mihaila Ļermontova, Dmitrija Merežkovska) aizraujošo sacerējumu personāžs, kuru vizuālās paralēles veidoja Mir iskusstva meistari, bet muzikālās – Pēteris Čaikovskis un Aleksandrs Glazunovs. Rusifikācijai pakļautajā ģimnāzijā literārā krievu valoda bija jāapgūst perfekti tāpat kā vecās humanitārās eiropeiskās kultūras filoloģiskie pamati – seno grieķu un latīņu valoda. Ar laiku angliskotās iesaukas nesējs pilnīgi iegāja arī angļu valodas stihijā ceļojumu laikā uz Londonu un karadienestā angļu ekspedīcijas korpusā, bet sākums bija jau Rīgā, apgūstot pirmās angļu frāzes, – jo vairāk tāpēc, ka Oskars Vailds vai Obrijs Bīrdslijs likās īstie skolotāji dzīves un zīmēšanas mākslā. Eiropā kā Eiropā Izglītotais jauneklis, pēc ģimnāzijas absolvēšanas nokļuvis Rietumos, pēc ļoti neilga adaptācijas posma jutās kā mājās, jo bija jau sagatavots neskaitāmu iespaidu un impulsu uztverei gandrīz vai visās Eiropas valstīs un centros. Minhenē viņš apmeklēja ungāra Šimona Holloši studiju, Parīzē – brīvajās “akadēmijās” saskārās ar spāni Ermenhildo Angladu, holandieti Kēsu van Dongenu, frančiem Šarlu Gerēnu, Žanu Mecenžē un Anrī Lefokonjē. Tālaika pasaules mākslas metropolē viņš apgrozījās internacionālajā franču, vācu, skandināvu, krievu, angļu, latviešu mākslinieku un mākslas mīļotāju pasaulē, Pēterburgas francūzis Mišels Sevjē, Parīzes katalonietis Fransisko Gosē, itālis Ernesto de Fiori un zviedrs Nilss Dardels bija viņa tuvākie draugi. Ziemas sezonas Parīzē, ceļojumi uz Venēciju, Briseli, Londonu, Holandes pilsētām, Šveici, Dienvidfranciju, Spāniju, Prāgu un daudzajām Vācijas pilsētām, pa brīžam aizšaujot cauri Rīgai uz iemīļoto Sanktpēterburgu, bija nepārtraukta iespaidu uzsūkšana, atpazīstot un iepazīstot daudzveidīgās Eiropas kultūras pieminekļus un aktualitātes visdažādākajās tās sfērās, kuru diapazonu iezīmēja, piemēram, Ticiāns un Pols Sezans, Rembrants un fovisti, El Greko un kubisms,seno romiešu celtnes un Versaļa, Toledo katedrāles un Pēterburgas klasicisms, Anatols Franss un Filipo Marineti, Klods Debisī un Igors Stravinskis, franču klasiskā traģēdija un krievu balets. Džo bija spējīgs nepiespiesti savienot elitārās mākslas baudījumus ar tālaika popkultūras iepriecinājumiem – kabarē, mūzikholu priekšnesumiem Parīzē un Londonā. Johannesa Brāmsa un Čaikovska die-vinātājs arvien vairāk aizrāvās ar regtaimiem, veco grāmatu, mēbeļu un gleznu apjūsmotājs labprāt gāja uz kinematogrāfu un kā pazinējs vērtēja tālaika automobiļu dizainu. Šāds gaumes plašums var likties pavirša eklektisma simptoms, bet tā tas nebija. Šķietami vieglprātīgais dzīves mākslinieks, kas kā taurenis lidinājās no viena kultūras zieda uz citu, nekad neaizrāvās ar kādu galējību, ja to kā piesardzīgs zemnieks nebija iekšēji pieņēmis un pārbaudījis savā individuālas estētikas noteiktā praksē. Grosvalda plašums bija principiāla atvērtība, kas ar naivu gudrību tika postulēta jau ģimnāzijas pēdējos gados Rīgā, kur tā daudzējādā ziņā bija atbilde uz šeit neizbēgamā multikulturālisma izaicinājumu. Vēl jāpiebilst, ka plašās kultūras bagāžas īpašnieka sapnis bija izrauties no šī kontinenta uz eksotiskiem Austrumiem, bet arī tā bija eiropieša tradicionāla romantiska vēlme, kas Grosvalda gadījumā beidzot realizējās 1918. gada karagājienā uz Vidējiem Austrumiem, kur viņš pieredzēja gan šaušalīgu šo reģionu postu, gan vecās Austrumu sadzīves un arhitektūras brīnumus, kuros bija iespējams saskatīt “tūkstoš un vienas nakts” pasaku atskaņas. Rīga kā atgriešanās vieta Eiropietis Džo vienmēr atgriezās Rīgā kā mājvietā, kuras burvību un specifiku arvien vairāk apzinājās. 1916. gada martā, atbraucis te, lai stātos armijas rindās, viņš dienasgrāmatā rezumēja: “Šodien staigāju pa Rīgu un šoreiz pilnīgi skaidri pazīstu īpatnējo elementu un saprotu skaistumu.”4 Tā bija pieredzējuša ceļotāja atziņa, bet arī agrāk, kad viņš tikai sapņoja par tālēm un vēlējās izrauties no apnicīgā “zelta krātiņa”, Rīga viņam bija īpašu estētisku vērtību vieta. Pilsētas centra bulvāru rajonā varēja rast visai poētiski koloristiskus iespaidus (“..gājām pastaigāties pa Aleksandra bulvāri. Mīksts septembra vakars un sarkanās elektriskās lampas. Melnās, ēnainās alejas un skaļi gaismas pleķi... Augustā ūdens kanālā bija brūns kā bronza, dūņas zaļas kā patina.”5). Bet arī Maskavas priekšpilsēta valdzināja ar savu demokrātisko daudzveidību un krāsainību (“.. pa starpām augsti pakalni, aiz kuriem redz slejamies vecas sarkanas jumtgales, tad atkal skati tālumā ar kaut ko līdzīgu austrumnieciskai sinagogai aizmugurē. Pa starpu neizsakāmi jocīgas pussagruvušas mājiņas visskaistākās krāsās, cukurkūkas zilais vai appelējis zaļais, pat izteiksmīgi kvēlojošs lillā!”6). Pilsētas celtniecības buma laikā – ap 1913. gadu – kādā nepublicēta raksta fragmentā Grosvalds apjūsmo “jauno Rīgu” gandrīz vai futūristiska urbānisma garā, apcerot “Aleksandra bulvāra pūli, kas fantastiskā lielo lampu gaismā plūst pa plato ielu”, Troņmantnieka bulvāra “sausi eleganto perspektīvu”, Marijas ielas “sešstāvu betona milžus”, kuri blakus vecajām koka mājiņām atgādina pat Ņujorkas debesskrāpjus, u.c.7 Dzimtā pilsēta, protams, ir viena no viņa gleznojumu tēmām – gan bērnišķīgajos agrajos akvareļos, gan vēlāk ar modernās eiropeiskās glezniecības līdzekļiem darinātajās eļļas gleznās. Pasaules kara pirmajos gados Rīga Grosvaldam kļūst par eiropeisko ieguvumu realizācijas vietu, kur viņš atrod arī domubiedrus (Konrādu Ubānu, Valdemāru Toni, Aleksandru Drēviņu), par kādiem bija sapņojis Monmartrā.8 Grosvalda iniciatīva bija izšķiroša mākslinieku sadraudzības veidošanā, kas pašā sākumā bija kopā strādājošu un diskutējošu jaunekļu pulciņš, kurš drīz vien tika nosaukts par “Zaļo puķi”, bet vēlāk, kad kara izklīdinātie mākslinieki, minētie un vēl citi sanāca atkal kopā, izauga par “Ekspresionistu grupu”, kas savukārt 1920. gadā pavisam likumsakarīgi tika pārdēvēta par Rīgas mākslinieku grupu. Tās dalībnieku, eiropeiskās novācijas apguvušo mākslinieku, darbība bija neapšaubāmi radošākais un kvalitatīvākais pienesums jaunās, politiski neatkarīgās valsts galvaspilsētas kultūrai nākamos divos gadu desmitos. Jāzeps Grosvalds to gan nepiedzīvoja. Rīgā viņš pēdējo reizi bija 1917. gada jūlijā, iebraucis uz pāris dienām no pēcrevolūcijas haosa pārņemtās Petrogradas, lai nokārtotu ārzemju komandējuma lietas, satiktu radus un draugus. Viņš vēl paspēja aizceļot uz Rietumiem pirms Rīgas krišanas un boļševiku apvērsuma Krievijā. Pēc dienesta Parīzē un Londonā, pēc gara ceļojuma uz Austrumiem, Džo palika, kā domāja, uz laiku par jaunās valsts pārstāvniecības ierēdni Parīzē, bet gleznoja cik iespējams un brīžiem ilgojās pēc Rīgas, kas pēckara Eiropā atkal kļuva sasniedzama, nemeklējot apkārtceļus, un vēl vairāk tai piederīga arī politiski. Parīzē Grosvalds arī mira, uz Rīgu atgriezās tikai viņa pelni un darbi, kuri iegāja Latvijas mākslas vēsturē, iedvesmoja sekotājus, bet kļuva arī par tās vai citas kultūrpolitikas objektu. To vēlākais liktenis atkārtoja, kaut citādi, Džo migrāciju pa Eiropu – lielu daļu labāko darbu (bēgļu un strēlnieku sēriju) gleznotāja māsas Otrā pasaules kara beigās aizveda sev līdzi uz Zviedriju; vairums no tiem tagad atrodas Kārlstādes muzejā, citi izklīda pa dažādām privātkolekcijām, vērtīga Austrumu sērijas darbu grupa palika Briselē pie brāļa atraitnes un padēla. Šie akvareļi gan tagad atgriežas Rīgā9, tāpat kā vienmēr pēc ilgas prombūtnes darīja to autors, kas mācēja tik nepiespiesti un dabiski savienot patriotismu ar pasaules pilsoņa stāju. | |
| Atgriezties | |
