VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvietis un Eiropa. Vilhelms Purvītis (1872–1945) Dace Lamberga | |
| |
| “No Vilhelma Purvīša dzīves var mācīties – kā pareizi strādāt, no viņa
darbiem – kā pareizi dzīvot.” Zinot mākslinieka daiļradi un personības
spēku, Kurta Fridrihsona vārdus varētu uztvert kā pravietiskus, taču
tobrīd viņš neapjauta liktenīgo traģēdiju, ka 1944. gada beigās
vecmeistara mūža veikuma milzīga daļa izplēnēs nebūtībā. Vilhelma
Purvīša sirds neizturēja bēgļu gaitu pārdzīvojumu, par laimi, paliekot
cerīgā neziņā par savu darbu likteni. Mākslinieks tos gandrīz nemaz
nepārdeva, cerot uzdāvināt Rīgai savu muzeju, un droši vien arī mēs
neuzzināsim, vai uz Vāciju vestā kolekcija sadegusi, vilcienam ciešot
bumbas sprādzienā kaut kur Eiropas vidienē, vai notikusi kāda cita kara
laika katastrofa. 1917. gadā, dodoties uz Norvēģiju, revolucionārās
Petrogradas haosā palika no Latvijas līdzpaņemtie agrīnie darbi, 1944.
gadā kara beigās nodega sievas māja Jelgavā ar savākto mākslas
kolekciju. Arī citiem kari nesaudzīgi ir atņēmuši radīto, tomēr Vilhems
Purvītis Latvijas kultūrā bija viena no augstākām virsotnēm. Apzinoties
viņa glezniecības vērienīgo daudzveidību un skatot vairs neeksistējošo
darbu reprodukcijas, caururbj smeldzīga atskārsme, ka atsevišķām
daiļrades šķautnēm diemžēl pietrūkst reāla pamatojuma. Apmēram tas pats
būtu iedomāties situāciju, ka Raiņa dzejas ģēniju nāktos apliecināt,
balstoties tikai uz kādiem simts saglabātiem dažādu daiļrades posmu
dzejoļiem. No vairākiem tūkstošiem Purvīša gleznu un skiču reāli zināmi
tikai kādi simts darbi Valsts Mākslas muzeja kolekcijā un neliels,
pilnībā neapzināts skaits citos Latvijas un ārzemju muzejos, kā arī
privātkolekcijās. Dzimtene Purvītim bija garīgās iedvesmas avots, tai viņš veltīja visu radošo spēku, ko 19.–20. gadsimta mijā nācās pielikt, iekarojot vācisko Rīgu, reorganizējot pilsētas mākslas skolu, dibinot Latvijas Mākslas akadēmiju. Taču redzamākos panākumus viņš guva ārpusē – 1897. gadā spoži absolvējot Pēterburgas Ķeizarisko Mākslas akadēmiju, 20. gadsimta sākumā ar sniegotajām Latvijas ainavām gūstot atzinību Parīzē, Lionā un Minhenē, 20.–30. gados rīkojot latviešu mākslas izstādes Stokholmā, Vīnē, Kopenhāgenā, Parīzē, Londonā un citur Eiropā. Tāpēc Valsts Mākslas muzejs Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada kulmināciju izvēlējās atzīmēt ar Vilhelma Purvīša izstādi, kas apliecinātu šīs izcilās personības īpatsvaru latviešu kultūrā. Purvītis vārda pilnā nozīmē bija Eiropas cilvēks, kurš dziļi izjuta un uztvēra eiropeiskā mantojuma un laikmetīguma vērtības. Ar Purvīti mākslas jautājumos konsultējās Pēterburgas Mākslas akadēmijā un cara galmā, viņš jutās kā līdzvērtīgs karaļu un prezidentu klātbūtnē. Latvijā Purvīša personības unikalitāte nekad nav tikusi apstrīdēta, un cieņu viņš ieguvis ne tikai ar radošo darbu, bet arī ar sabiedrisko autoritāti un allaž labvēlīgo attieksmi pret jaunās paaudzes centieniem. 1920. gadā Purvītis bija klāt sava talantīgākā audzēkņa Jēkaba Kazaka bērēs. Meistaram neskauda, ka ārzemju izstādēs 30. gados Dabasskatu meistardarbnīcas studenti gūst gandrīz vai lielāku ievērību nekā viņš pats. Pedagogs pacieta vācu varas iestāžu pazemojumus, lai studentu Arturu Liedi atbrīvotu no Salaspils koncentrācijas nometnes. Apzinoties savas personības lielumu, pretstatā citiem vecmeistariem Purvītis jaunatnē nesaskatīja vis sīvus konkurentus, bet tautas nākotni. Pateicoties Purvīša neatlaidīgajai uzstājībai, 30. gados Eiropa iepazina latviešu mākslu, jo valdība bija spiesta ieklausīties viņa vārdos, “ka Latvijai uz to nopietnāko būtu jāpadomā par savu mākslas izstāžu sarīkošanu ārzemēs”, tāpēc ka “šis stāvoklis starptautiskā mākslas laukā tiek tulkots tā, it kā Latvija kulturelā ziņā vēl nebūtu tik tālu, ka varētu par tik augstām lietām domāt”. Būdams sabiedrības cilvēks Vilhelms Purvītis visu mūžu atradās laikabiedru – kolēģu, preses un publikas – uzmanības lokā, bet tajā pašā laikā dzīvoja diezgan noslēgti savā jaunrades pasaulē, jo nezināja citu atpūtu kā vien gleznošanu. Arī viņa glezniecībai vienlaicīgi piemita divējāds raksturs, kas izpaužas gan pārdomātā un savaldīgā pietātē pret tradīcijām, gan spontāni brīvā laikmetīguma izjūtā. Izteikti eksaktā domāšana, ko apliecina jau agrā jaunībā gūtie panākumi tēva dzirnavu modernizēšanā, lika māksliniekam lielu vērību veltīt kompozīcijas uzbūvei, plānu kārtojumam, līniju un tumši gaišo laukumu ritmikai, ko lieliski apliecina bērzu birztalas, meža, krasta nogāzes, ledus un ūdens laukumu līdzsvarojums ainavā “Pavasara ūdeņi” (Maestoso, ap 1910). Vienlaicīgi Purvīša roka vadīja otu ar temperamentīgu, liekas pat, nevaldāmu triepiena brāzmainību, ekspresijas un krāsainības virsotnes sa-sniedzot mazpilsētu skatos 20. gadu beigās. Vērojot gleznas virsmu, burtiski fascinē otas pieskāriena atraisītība un drosmīgie spilgto zaļo, zilo, dzelteno krāsu salikumi ziedošo ābeļu ainavā “Pavasarī” (“Ziedonis”, 1933–1934) vai arī ikdienišķā, dubļainā lauku ceļa niansēti pelēcināto toņu kopums (“Pirmais sniegs”, ap 1930). Purvīša tēls nenoliedzami saistās ar neatkarīgu, no ārienes grūti ietekmējamu personību, kurai piemīt stingrs viedoklis par cilvēkiem un mākslu. Tomēr reizēm arī viņš, lielā skaitā gleznojot saulainos agros pavasarus ar palu ūdeņiem un baltiem bērziem, nespēja pretoties sabiedrības gaumei. Purvītis tāpat bija ievainojams, viņš vienīgi pārdzīvojumus glabāja dziļi sevī, bet mūža beigās bija pat visai vientuļš. 1942. gadā, kārtojot personālizstādi, uz Rīgas pilsētas mākslas muzeju mākslinieks bija atvedis 600 gleznas un studijas, no kurām mokoši nācās izraudzīties trīssimt labākās. Toties mūsdienās reāli pastāvošais Purvīša mantojums liek sāpīgi apzināties, ka vairs nav no kā atlasīt un ka katrs atstātais darbs ir meistara talantīgās rokas radīts. Pirmais pasaules karš piespieda Purvīti pamest Latviju, un droši vien arī 1944. gadā, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju, viņš, tāpat kā vairums nelaimes biedru, cerēja uz drīzu atgriešanos. Gleznotājam Ugam Skulmem Purvītis apgalvoja, ka Latviju neatstās, taču viņam pietrūka spēka palikt. Pastāv dažādi minējumi, kāpēc notika izšķiršanās par aizbraukšanu, taču visdrīzāk tās bija gan atmiņas par 1941. gada izvešanām, gan nenoliedzams vācu varas iestāžu spiediens. Milzīgs pārdzīvojums jau bija tas vien, ka par kara trofeju kļuva daļa no viņa vadītā Rīgas pilsētas mākslas muzeja kolekcijas. Lai cik tas būtu paradoksāli, bet Hitlers ideju par lielākās Eiropas mākslas krātuves izveidošanu Vācijā uzdeva īstenot valsts ministram Alfrēdam Rozenbergam, Purvīša bijušajam skolniekam Rēveles reālskolā, kurš savās atmiņās nostalģiski esot pieminējis, kā meistars viņu mudinājis izkopt zīmētāja dotības. Vilhelmam Purvītim kā nevienam citam latviešu māksliniekam Eiropa jaunībā sniedza visspožākos panākumus, bet vecumā radīja vistraģiskāko zaudējumu. 20. gadsimta sākumā vēl pavisam jaunā gleznotāja starptautiskajās izstādēs gūtie apbalvojumi bija ārkārtīgi spēcīgs impulss visas tautas nacionālās pašapziņas veicināšanā, bet liktenīgā darbu bojāeja liek mums nemitīgi domāt par mazas nācijas vēsturiskās atmiņas un identitātes saglabāšanas nozīmību. Tie ir Purvīša vārdi: “Ko piedos anglim, to nepiedos latvietim. Pat viņa kļūdas uzskatīs kā interesantu parādību, kas vērta uzmanības, bet jauno tautu mākslinieku kļūdas stingri nosodīs. Tomēr arī jaunām tautām ir savas priekšrocības: tā ir ziņkāre, ar kādu vecās kultūrtautas aplūko viņām svešos darbus. Mēs laužam ceļu uz Eiropu ar savu mākslu un ceram, ka to arī izlauzīsim.” | |
| Atgriezties | |
