VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| viss šis džezs Mārtiņš Slišāns | |
| |
| Ella Ficdžeralda, Sonijs Rolinss, Djūks Elingtons, Mailss
Deiviss, Džons Skofīlds, Keita Džareta, Čets Beikers, Pols
Gonsaless un Džonijs Hodžess, Bens Vebsters, Koulmens Hokinss, Benijs
Kārters, Tedijs Vilsons, Sāra Vaiena, Billijs Ekšteins... Vārdi, vārdi, vārdi... un tagad arī bildes. Tapušas nevis “aiz dīķa”, bet tepat kaimiņu Dānijā. Portreti un mūzika. Portreti un stāsti. Portreti un džezs. Fotogrāfijas kā mēmi liecinieki trompetes un saksofona skaņu plūsmā tvertajiem mirkļiem. Bezvārdu ekspresijas, kas stāsta par spēlmani vairāk nekā viņš pats. Fotoacs, kas, fotogrāfa rokās turēta, stundām sēž slēpnī, lai tvertu džezmeņa būtības ekspresiju, šoreiz pieder Džonam R. Johansenam izstādē “Džeza giganti: Pagātne un tagadne”, kas skatāma Eiropas kultūras mēneša programmas ietvaros. Šīs ir fotogrāfa otrās “viesizrādes” Rīgā. Pirms trīs gadiem Rīgas baleta festivāla ietvaros redzējām viņa - baleta fotogrāfa - izstādi “Ķermenis pakļautā telpā”. Džezs ir improvizācija. Tikšanās ar DRJ arī ir improvizācija. Tapusi pavasara pirmajās dienās, lai veiktu priekšdarbus “džeza gigantu” izstādīšanai Rīgā. Improvizācija, kas sākas ar piena iepirkšanu Indijas tējas sagatavošanai, jo tieši šī ingredienta trūkst, lai pasniegtu tasi ar šo šķidrumu ciemiņam manā sestā stāva mansardā, kur notiek saruna. Ne tikai par džezu un to, kā viņš bijis klāt, kad Semijs Rolinss pēc divu gadu meditācijas Indijā atgriezies uz skatuves nekur citur pasaulē, bet tieši Kopenhāgenā. “Jo viņš (Semijs Rolinss) zināja, ka, nesanākot nekam “Monmartrā”, viņam nav vērts būt džezā,” izsaucas māksliniekam neatņemamā sarkanā kaklautā un beretē tērptais pusmūža vīrs. “Monmartrā”? “Tā ir tāda vieta Kopenhāgenā, ne lielāka par šo istabu (istabai ir četri logi - aut.), kur par nieka 70 kronām pasaules lielākie džeza virtuozi spēlējuši līdz trijiemčetriem rītā!” “Tāpat kā uz kino, arī uz džezu tev jāiet divtūkstoš reižu, lai divtūkstoš pirmajā satiktu brīnumu. Ir labi vakari, un ir slikti vakari. Un, labajam sākoties, tu vairs nejūti laiku. Improvizācija uz skatuves un publika rada atmosfēru, kas pašu laiku aiznes.” Šai brīdī es jau vairs nepārtraucu fotogrāfa monologu un esmu aizmirsis par tējas ūdeni. Un kā saksofona skaņu pavadībā stāsts vijas cauri Parīzei, Amsterdamai, Rietumberlīnei un Skandināvijai, kur, sākot ar 60. gadu beigām, dzīvojis un darbojies Johansens. “Es studēju psiholoģiju un kino, bet, sapratis, ka Trifo no manis neiznāks, nolēmu nevajadzīgi nepapildināt viduvēju filmu klāstu. Fotogrāfija? Tā bija nejaušība. Kam tad bērnībā nav fotoaparāta. Toreiz es nokļuvu Parīzē un satiku kādu meiteni. Tagad viņa ir mana sieva. Tā es tur paliku un sāku strādāt par fotogrāfu.” Pa baleta fotogrāfu - cilvēku, kas dokumentē iestudējumus un zvaigžņu kustības grāciju. Tam seko vēstījums par Nurijeva augstprātību un Barišņikova labvēlību. “Visus viņus esmu fotogrāfējis.” Strādājis ar slaveno baletmeistaru Morisu Bežāru. Zinot repertuāru un izrādes no galvas, fotogrāfs kustas kā partizāns starp bedri un aizkulisēm, gaidot un tverot mirkļus kustībā. “Visi pieraduši pie gala pozas, kad kustība beidzas eksaltācijā.” No sekojošā noraidošā žesta spriežot, visa šī skola Johansenam liekas maz ko izsakoša. “Es tā nedaru. Es tveru mirkli, pirms kustība beigusies, kad visi dejotāja spēki koncentrēti pēdējai kustībai. Mirklis pirms, kad enerģija sasniegusi savu augstāko punktu. Pēc kustības tā jau zudusi. Man diriģenti ir sacījuši, ka ar savu kameru es vienmēr esmu mirkli pirms viņiem. Tāpat kā džezmeņi teikuši pēc bilžu apskatīšanas, ka tieši tai mirklī viņi izjutuši... “ Un šeit seko žests, kam jāapraksta gan pacēlums, gan mūzikas izjušana, gan aizrautība, gan personiskā saikne ar skaņu plūdumu. “Džezs bija mana aizraušanās kopš jaunības. Tā tu dzīvo, strādā un nejūti gadus un tad skaties - pēkšņi jau sirma bārda. Un kolekcija ar bildēm. Tad radās ideja par džeza portretu izstādi. Pagājušo gadu tā tika izstādīta Oeksenhallen.” Tulkojumā no dāņu valodas tas nozīmē - lopkautuve. Tieši šī “Lopkautuve” ir viena no prestižākajām izstāžu zālēm Kopenhāgenā, kur pirmo reizi publikai tika piedāvāti “Džeza giganti”. Rīgā ir otrā.’’ Pētu fotogrāfijas, kas kārtās klājas uz galda un, palielinātas līdz cilvēka auguma apmēriem, veidos izstādi. Pazīstu sejas, nepazīstu sejas... Zibspuldzes zibsnis, kas izcēlis portretu no skatuves pustumsas. Par katru ir stāsta fragments, mirklis, kas sagaidīts un notverts. Daudz vidējo plānu - tāda dāniska vērīguma distance, bet ne auksta. Balts uz melna. Melnbalts. Nefiksētas, neasas aprišu malas. Džezs nav ass, džezs ir ekspresīvs. Bet kā tas pārveidojas ziemeļu klimatā? Vismaz fotogrāfijās ekspresija tušējas. Vairāk fotografējamās personības iespiedums nekā fotogrāfa ambīciju bīdījums. Nesteidzīga plūstamība. Galu galā no Džona mapes parādās arī CV lapiņa. Dzimis divpadsmit dienas pirms Vācijas kapitulācijas Otrā pasaules karā, izstādījies tur un tur, fotogrāfijas tādās un tādās grāmatās. Vārdi atkārtojas un sarindojas - Parīze, Rietumberlīnes opera, Stokholmas opera, Kopenhāgenas Karaliskais teātris, Kenedija centrs Vašingtonā, Mineapolisa, Losandželosa, Gdaņska, Krakova, Venēcija, Madride, Brisele, Reikjavika... Vai visas maz var un vajag pieminēt? Cilvēka mūžs uz vienas lapiņas. Pat uz divām tās pusēm - maz tās pasaka un reizē daudz. Un cik no tā var izrunāt, pat ja tējas ūdens sen jau trīs reiz atdzisis. Eju vārīt vēlreiz un steigā piešauju par daudz piena. Par maz tējas, par daudz piena. Garša nefiksējas, bet izplūst. Tā mēdz gadīties arī cilvēku sarunās. Bet ne fotoizstādēs. Ej un ieraudzīsi : visi viņi tur ir - džeza giganti. | |
| Atgriezties | |
