VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūzika man ir vizuāla māksla Inese Lūsiņa, “Diena”, īpaši “Studijai” | |
 | |
| Radošās komandas vēlmi Annas Ahmatovas dzejas spēcīgos ritmus, bagāto
valodu un izteiksmīgos tēlus projicēt mūsdienīgās multimākslas
kategorijās lemts pārredzēt pavisam trauslai būtnei – 29 gadus vecajai
britu režisorei īrietei Ketijai Boidai. Uzveduma sarežģītajā
multimākslu kopainā skanēs ne tikai kora balsis, bet arī vēsturisks,
60. gados iemūžināts pašas dzejnieces Annas Ahmatovas balss ieraksts.
Anteas Hedovas mūzika atklāsies gan dzīvajā, akustiskajā 24 balsu
partitūras dimensijā, gan arī elektroniskajās transformācijās. Turklāt
visu papildinās arī pantomīmiska kustība, Mišelas Menas deja, Gļeba
Panteļejeva skulptūras un videotēli. Sasaistīt visu kopā, vienā
redzējumā – tāds ir britu režisores Ketijas Boidas radošais uzdevums.
To veicot, principiāli tiek nojauktas mūzikas, skaņas, dziedāta un
runāta vārda robežas un ievērojami paplašināts izrādes dalībnieku
darbības ampluā. Koris dziedot atradīsies nepārtrauktā kustībā un kopā
ar M. Menu veidos kustīgus vizuālus skatuves tēlus, paužot gan
individuālu pārdzīvojumu, gan grupējoties zīmīgās kompozīcijas,
piemēram, krusta figūrā, kuras asociatīvajam daudznozīmīgumam noteikti
jāpievieno arī režisores apmeklētā cietuma – Annas Ahmatovas dēla
ieslodzījuma vietas arhitektoniskais tēls. Jau Ketijas Boidas pašas ekstravagantais, saistošais tēls rosina domāt par teātri, radošu brīvību un itin nemaz neatbilst stereotipam par britu lēnību. Viņa pārsteidz ar skaļiem, ļoti impulsīviem smiekliem, daudz nebēdājot par britu pie-klājības standartiem. Teātris Cryptic Glāzgovā, ko režisore izveidoja 1994. gadā, atbilst nosaukumam – mistisks, noslēpumains, jo nav teātris vispārpieņemtā ēkas vai trupas nozīmē. Tā ir ideja atklāt mūziku spilgtāk un iedarbīgāk, nekā tas iespējams ar skaņu mākslas pašas līdzekļiem. Šīs idejas vārdā režisore bieži strādā nevis ar aktieriem, bet ar mūziķiem: instrumentālistiem, vokālistiem un dejotājiem, kurus meklē dažādās valstīs. Arī tas, kā K. Boida viņus atrod, ir ko vērts: pērn Rīgā vesta iepazīties ar kāda cita izcila latviešu kulta mākslinieka jaunradi, bet pa ceļam galerijā “Daugava” apstājusies pie Gļeba Panteļejeva skulptūras. Tad arī nekavējoties teikusi: lūk, mākslinieks, ar kuru vēlos sadarboties. Arī dejotāja Mišela Mena atrasta, uzticoties intuīcijai. Varētu šķist, ka viss, ko dara K. Boida, ir kas tāds, kam būtu viņu jāierindo revolucionāru, tomēr nomaļu autsaideru kategorijā, taču to, cik šāda doma ir aplama, pierāda kaut vai tas, ka 1999. gadā viņa saņēmusi apbalvojumu – Eiropas sievietei par sasniegumiem mākslā. Pēc veiksmīgās teātra Cryptic debijas ar iestudējumu “Esiet sveicinātas, skumjas” (pēc Fransuāzas Sagānas romāna motīviem) seko novatoriskas, ne vienmēr ar literatūru saistītas izrādes “Bērns – mīļākais” (1995), “Paralēlās līnijas” (pēc Džeimsa Džoisa “Ulisa”, 1996), Celle-la (1997), “Prologs” (1998), šokējošas Sofokla tragēdijas “Elektra” versijas (I – 1999, II – 2000), Journeys and memories (2001). Ketija Boida: Esmu īriete, uzaugu Belfāstā, bet pabeidzu Skotijas Mūzikas un drāmas akadēmiju un jau vairāk nekā desmit gadus dzīvoju Glāzgovā. Aktiermākslai pievērsos jau 12 gadu vecumā, bet 17 gadu vecumā sāku veidot režijas. Mani ļoti interesē gaismošana, arī A. Ahmatovas “Rekviēma” iestudējumam gaismas veidošu pati. 1990. gadā, kad pārcēlos uz Glāzgovu, atradu tur kultūras paradīzi. Tās centrs man bija modernās mākslas skatuve Tramway, kur izpildīsim arī “Rekviēmu”. Tur noskatījos Sanktpēterburgas Mazā teātra, Roberta Lepāža, Roberta Vilsona, Pītera Bruka un daudzus citus slavenu pasaules režisoru ie-studējumus. Stāstu to tāpēc, ka tas totāli pārmainīja manu domāšanu, manu ieskatu par to, ko īsti nozīmē un var režija. No viņiem es iemācījos, ka stāstu var izstāstīt ne tikai vārdos, bet caur mūziku, vizuāliem tēliem, deju. Tad arī izveidoju savu Cryptic teātri. Pasūtu mūzikas partitūras visdažādākajiem sastāviem (klavierēm, vijolei, klarnetei, čellam, operdziedoņiem) un iestudēju tās teatrāli. Atbrīvojot mūziku no koncertizpildījuma tradicionālā statiskuma, es gribu mūzikai dot jaunus klausītājus. Vai tas nozīmē, ka tekstam ir otršķirīga nozīme? Principiāli mainās proporcijas un akcenti? K.B.: Strādāju arī ar tekstiem, iestudējām Džeimsa Džoisa “Ulisu”, franču Mišelu Robertsu. Īpaši mīlu pievērsties dzejai. Ja būs jāizšķiras starp romānu, stāstu vai dzeju, noteikti izvēlēšos dzeju. Pērn Glāzgovā sarīkoju pasaulslavenā dzejnieka Semjuela Beketa festivālu, kam pasūtīju kameroperas tipa darbu. Viņa valoda ir mūzika. Bet Annas Ahmatovas “Rekviēms”? Cik zināms, to Lielbritānijā jau komponējis vienkāršā klusuma mūzikas adepts, savveida garīgais minimālists Džons Taveners. K.B.: Es zināju Ahmatovas mīlestības dzejoļus, bet A. Hedova gribēja komponēt “Rekviēmu”. Kad izlasīju, sapratu: tā ir ģeniāla dzeja! Darījām visu, lai tai būtu labs angliskais tulkojums. Janvārī aizbraucu uz Pēterburgu, Ahmatovas dzīvoklī muzejā uzzināju ļoti daudz par viņas traģisko dzīvi, redzēju arī cietumu, kurp dzejniece gāja katru dienu pie sava dēla... Es mīlu dzeju un valodas, tomēr mūzikas valoda man vienmēr ir daudz svarīgāka par aktiera runu. Projektā “Melns pār sarkanu” valdzinoša ir brīnišķīgas valodas un kora alianse. Kā izvēlaties radošo komandu un projekta tēmu? K.B.: Ar teātri Cryptic katru gadu braucam uz dažādām zemēm, veidojot starptautiskus projektus. Mani kā režisori interesē tas, ko varu iemācīties no citām kultūrām, un kopīgs radīšanas brīdis, kurā piedalās domubiedri. Mans teātris ir neatkarīga kompānija, mums nav savas skatuves vai aktieru. Sadarbojamies ar dažādiem teātriem Glāzgovā (tie ir mūsu projektu pasūtītāji) un veidojam tikai vienu izrādi gadā. Katru gadu ir viena pirmizrāde, taču darbs pie tās gatavošanas var ieilgt pat četrus gadus. Tas ir ļoti svarīgi: manuprāt, fabrikas steiga teātrī ir lieka. Jo ilgāk vari strādāt, jo vairāk vari šajā darbā ielikt un izteikt. Pastāvīgi kopā strādājam tikai es, galvenais menedžeris, administrators, tehniskais direktors, bet Antea Hedova ir muzikālās daļas vadītāja. Es dievinu kora mūziku. Sadarbība ar jūsu brīnišķīgo Latvijas Radio kori un diriģentu Kasparu Putniņu ir mans sapņu projekts! Mums ir lieliska komanda, varbūt nākotnē veidosim kaut ko vēl. Kā jūs definētu sava teātra žanru? Skaņu (balsu, instrumentālais) teātris? K.B.: Skaņu teātris... Hm, šāds apzīmējums skan interesanti, bet jāatzīstas, ka strikta žanra apzīmējuma mums nav. Mans aicinājums ir mūzikas ie-studēšana teatrālā veidā. Nereti Cryptic teātri mēdz pieskaitīt muzikālajam teātrim, bet tas viegli var maldināt, jo muzikālais teātris cilvēkiem saistās ar mūzikliem, taču mums ar tiem nav nekāda sakara. Mani interesē multimedijs – iespēja apvienot dažādas mākslas formas, un mums ir divi moto. Pirmkārt, sajūtu valdzinājums – Ravishing the Senses (var teikt, ka šī devīze ir Cryptic teātra otrais nosaukums), pēc kā tiecamies caur visām maņām (redze, dzirde, tauste u.c.). Otrkārt, mums ir pārliecība, ka mūziku iespējams redzēt un padarīt redzamu. Tieši to arī daru: nesen kopā ar jaunu kvartetu no Ņujorkas projektā Journeys and Memories iestudējām amerikāņu minimālista Stīva Reiha Different Trains (“Dažādi vilcieni”) un ungāru mūsdienu komponista Ištvāna Mortas skaņdarbu Doom A Sigh. Bija tikai kvartets, gaismas un filma, nekādu nošu. Jūsu estētikai atbilstoša ir tikai mūsdienu mūzika? K.B.: Manuprāt, ir svarīgi atbalstīt jaunos komponistus, tālab pasūtu skaņdarbus saviem laikabiedriem, taču esam teatrāli iestudējuši arī 17. gs. itāļu baroku, Gregorio Allegri Miserere. (Tas iekļauts iepriekšminētajā projektā līdzās I. Mortas un S. Reiha mūsdienu opusiem.) Esmu iemīlējusies senajā mūzikā, varu stundām klausīties, kā dzied kontrtenori, bet īpaša aizraušanās man ir dažādu komponistu Stabat Mater. Es būtu laimīga iestudēt Džovanni Batistas Pergolezi Stabat Mater vai izcilā 20. gs. komponista Alfrēda Šnitkes “Rekviēmu”. Būdama Latvijā, esmu ieklausījusies arī latviešu komponistu mūzikā. Sāku ar diskiem, ko ierakstījis Latvijas Radio koris. No dzirdētā man īpaši patīk Pētera Vaska un Artūra Maskata mūzika. | |
| Atgriezties | |
