VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mēs atceramies ne to, kas bijis, bet to, ko reiz esam atcerējušies. Anna Ahmatova Juris Boiko | |
 | |
| Cilvēces atmiņa ir apbrīnojami īsa. Un arvien īsāka tā kļūst,
paļaudamās uz masu medijiem, arhīviem, bibliotēkām, muzejiem un,
visbeidzot, tīkla serveriem, kuri spēj uzglabāt neaptveramu
informācijas kvantumu, kas atsevišķai personai faktiski nav pārskatāms.
Tā ir mirusī atmiņa. Dzīvā atmiņa ir pārdzīvojums, ko ģenerē
mākslinieks tagadnē. Uzlūkojiet suni, kā tas tver tagadnes mirkli – ar apbrīnojamu drosmi un bez aizspriedumiem. Vai jums liekas, ka suns dzīvo vienīgi tagadnē? Es esmu sastapis suņus, kas gadiem ilgi neaizmirst pārinodarījumu vai arī palīdzīgu roku. Katra suņa gēnos ir kodēta informācija par visu viņa senču pieredzi desmitiem, varbūt pat simtiem gadu tūkstošu gaitā. Tai pašā brīdī viņa apziņā koncentrējas nākotne, ko viņš jauš ar savu sesto prātu, taču bez tām racionālās loģikas palīgkonstrukcijām, kuras mēs saucam par pareģošanu vai prognozēšanu. Dzejnieks ir līdzīgs sunim, viņš visu pārvērš tagadnē. Tagadne ir visu viņa atmiņu un priekšnojautu ietvars. Laiks kā upes plūdums viņam maz ko nozīmē, viņam ir svarīgi viļņu apļi, kad upē nosēžas mežapīle. Viņam ir svarīga šo viļņu vizma mēnesnīcā vai rītablāzmas sārtumā. Viņam ir svarīgi, lai tagadne, kuru viņš pārstāv, būtu piepildīta ar visu viņa prātu pieredzi – bijušo un gaidāmo. Tā viņš sagatavo nākotni. Tas ir aizlūgums par visiem mirušajiem un vēl nedzimušajiem. Rekviēms. Ne katra dzejnieka mūžā pienāk brīdis, kad viņš uzdrīkstas savu darbu nosaukt par rekviēmu. Tam ir vajadzīga pilnīga savas misijas apzināšanās. Rilke uzrakstīja “Rekviēmu” 1908. gadā. Krieviski to lieliski pārtulkojis Pasternaks, un nav šaubu, ka A. Ahmatova šo tulkojumu lasījusi “no zirga mutes”, jo Pasternaks bija viens no nedaudzajiem Krievijas pusgadsimta traģisko likteni pārdzīvojušajiem Ahmatovas laikabiedriem un draugiem. Te vietā būtu atgādināt, ka līdz ar Pasternaka nāvi 1960. gadā un Ahmatovas nāvi 1966. gadā, noslēdzās spoža 20. gadsimta krievu dzejas epopeja, laikmets, kas savā skatalaukā aptvēra krievu radošā ģēnija virsotnes no Jeseņina, Bloka, Majakovska, Hļebņikova līdz pat Brodskim, kas bija viens no Ahmatovas nedaudzajiem mācekļiem. Rilkes hermenētiskais un dziļi intīmais veltījums konkrētai personai un Ahmatovas “Rekviēms”, kas runā ar “miljonu muti”, ir sacerēti atšķirīgu motīvu iespaidā, un nedz formā, nedz saturā tiem nav nekā kopīga. Līdzīgi tie ir savas dzejnieka misijas pilnīguma apziņā un veidā, kā tie sintezē sevī dažādus laika slāņojumus. Atslēgas frāze, ko Ahmatova nav devusi atklātā tekstā, bet kas atsedz daudzu viņas dzejas darbu, to skaitā arī “Rekviēma” dziļākos pamatus, ir citāts no Dž. Džoisa “Ulisa”: You cannot leave your mother an orphan (“Tu neatstāsi savu māti bāreņos”). A. Ahmatova Rekviēmu sacerēja laikā, kad Krievijā valdīja meli, visa individuālā un personiskā aizliegums, cilvēciskas pašcieņas un pašapziņas nicinājums un pāri visam – bezpersonisks, asiņains terors šizofrēniska murga vārdā. Sacerēts laikā no 1935. līdz 1940. gadam, tas netika uzrakstīts, ilgu laiku tas pastāvēja vienīgi mutvārdu versijā, un tikai 1963. gadā to publicēja Minhenē “bez autora ziņas”. Tātad arī pēc diktatora nāves šī dzeja daudziem ģenerālisimusa pakaļpalicējiem šķita sabiedrībai bīstama un nevēlama. “Sabiedrībai bīstams” – tolaik tik izplatītais un bieži lietotais apzīmējums būtībā norāda uz to, ka sabiedrībai bīstams ir ikkatrs dzīvs un patiess vārds, jautājums tikai – kas tā par sabiedrību, kura uz šīs zemes jūtas tik ārkārtīgi apdraudēta? Šādai sabiedrībai bīstama var izrādīties ne tikai A. Ahmatovas dzeja, bet tikpat labi Dantes, Šekspīra un veselas virknes citu šeit nenosauktu dzejnieku vārsmas. Patiesībā bīstama izrādās nevis dzejoļu grāmata, stāsts vai luga, bet paša dzejnieka dzīve, jo tā neieredz aizmirstību. A. Ahmatova uzdrīkstējās dzīvot bīstami, jo dzīvot vienlaicīgi dažādos laikos arvien ir bīstami. Cilvēces atmiņa ir apbrīnojami īsa. Tā nevēlas ticēt, ka atceras tikai to, ko reiz jau ir atcerējusies, un visu pārējo uzskata par nebijušu. Taču ir atsevišķi cilvēki, kas dzīvo citādāk, un tie ir Dzejnieki. Juris Boiko | |
| Atgriezties | |
