VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BLACK OVER RED Daiga Rudzāte, Gļebs Panteļejevs | |
| |
| Tevi nemulsina fakts, ka īru izcelsmes skotu režisore iestudē Annas
Ahmatovas “Rekviēmu” – darbu, kuru Rietumos piedzimušam un uzaugušam
cilvēkam, manuprāt, līdz galam grūti izprast. Viņa maksimāli cenšas atbrīvoties no stereotipiem. Grūti to izdarīt. Tāpat kā mums ir stereotips par Ameriku, tāpat viņiem ir par mums. Mūsu sadarbībā liela loma ir izpratnei. Ketiju Boidu interesē to cilvēku pārdomas, kas šai sistēmai ir izgājuši cauri. Var jau filmēt tā, kā amerikāņi filmēja “Karu un mieru” vai “Annu Kareņinu”. Laba filma, bet kas tur kopīgs ar Annu Kareņinu. Vai “Oņegins”. Patiešām skaista filma, bet manī visu laiku bija šī doma, ka krievi tomēr dzīvo pavisam citādāk, cieš citādāk, mīl citādāk... Nu, rebjata, ņe bivajet takogo. Krieviem ir citas stradaņijas. Mēs daudz runājām par konkrēto tēmu, par “Rekviēmu”. Šī saruna bija ne tikai par vizuālajām izpausmēm vai par izrādi (lai gan par izrādi to grūti nosaukt, drīzāk par darbību). Tā vairāk bija saistīta ar kontekstu. Ne tikai vēsturisko, bet, es domāju, vairāk ar mentālo kontekstu. Ahamatovas “Rekviēmu” nevar uztvert kā ilustrāciju 1937. gada notikumiem. Tā vēstījums ir plašāks. Brodskis teicis, ka “Rekviēms” stāsta to pašu, ko evaņģēlijs. 1937. gada nošaušanas ir tikai redzamā daļa. Totalitārās ideoloģijas laikā šādi procesi uzplaukst, bet tie raksturīgi arī ikdienai, vismierīgākajai, visburžuāziskākajai videi. Heses “Stepes vilkā” norit dialogs par tēmu “briesmīgie viduslaiki”. Par to, kā cilvēki toreiz varēja dzīvot... Un tur ir arī atbilde – ne jau laikmets un ikdienas dzīves principi izraisa ciešanas. Ja paaudžu paaudzes dedzina citādi domājošos uz sārta, tad šis fakts neizraisa pilnīgi neko. Tas šķiet normāli. Ciešanas izraisa laiks, kad notiek lūzums. Kad tev ir iespēja salīdzināt. Pārmaiņu laiks izraisa ciešanas. Šodien mēs dzīvojam laikmetā, kad tiek proponētas humānās vērtības, politiskais korektums, bet Bosnijā notiek karš. Ja viduslaikos ar laika mašīnas palīdzību parādītu šo-dienas karu, viņi būtu šausmās no tā, ka cilvēks var būt tik zemu kritis. Ciešanas ir absolūts jēdziens, un to nosacītības pakāpi diktē konkrētie apstākļi. Tā ir tava debija scenogrāfijā... To nevar nosaukt par scenogrāfiju. Drīzāk par sadarbību ar teātri. Es lasīju, ka tā ir nodēvēta par Gļeba Panteļejeva darbu izstādi uz skatuves. Es pats to tā savulaik nosaucu. Lai arī tagad man šķiet, ka skan pārlieku pretenciozi. Patiesībā es ar saviem – man pieņemamākiem – rīkiem un līdzekļiem piedalos kopējā darbībā. Izstāde – tas nav pareizi, jo tā nav mana personālizstāde. Kālab Ketija Boida par scenogrāfu izvēlējās tēlnieku bez jebkādas teātra prakses? Varbūt tieši tas, ka mani kā tēlnieku ļoti interesē materiāls, pamudināja Ketiju Boidu uz šo soli. Materiālā estētika, kas būs redzama Black Over Red izrādē, koncentrēsies tēlos, nebūs nevienas stabilas sienas vai dekoratīvu aizkaru. Un vienīgais telpai svešais priekšmets būs ekrāns. Viss pārējais būs pakārtots konkrētajai videi. Kā novēroju Glāzgovā, viens no viņu principiem ir operēšana ar akcentiem. Viņi neiepako zāli. Bez realitātē vērotās izrādes vairākas noskatījos viedoekrānā un sapratu, ka viņu pieeja telpai ir izteikti toleranta. Varbūt tas nav īstais vārds. Varbūt – minimālistiska... Uzmanība ir koncentrēta uz aktīvajiem tēliem. Kas ir tavas ieceres kodols, kā tu izvieto akcentus? Gluži dabīgi, ka impulss un bāze man ir teksts. Es nemēģinu apstāties pie konkrētā gadskaitļa – 1937, šo tekstu mēģinu projicēt nekonkrētāk, mūžīgāk. Jo konkrētais gadskaitlis jau ir tikai kaut kāda procesa kulminācija, ziedu laiki. Es mēģinu radīt simbolus un tēlus, kas manā izpratnē tuvi Ahmatovas emocijām, Ahmatovas skatījumam, viņas modelim. Un kādi ir šie tēli? Tēls, kas ar savu blīvuma pakāpi (tas ir metāls) liktu skatītājam zālē sajust vielas koncentrācijas un smaguma spēku. Tā ir būtne, kas sastāv no vairākām būtnēm. Tā var sadalīties, un katra daļa klejos atsevišķi. Medicīnā šādu domāšanas veidu, iespējams, dēvētu par šizofrēniju, bet personības dalīšanās izpaužas arī tekstā: ņeužeļi eta ja? Viņa skatās uz sevi it kā no malas. Tad kāda viņas būtnes klejojošā daļa atkal atgriežas ķermenī. Būtībā šis tēls līdzīgi datoram sastāv no nišām – viena mikroshēma, otra, trešā... Vienu izņem, tas strādā, otro izņem – arī darbojas, bet kaut kas jau nav kārtībā, izņem trešo – un ekrāns kļūst melns. Līdzīgi procesi notiek arī ar cilvēku, ar personību. Mēs sastāvam no atvilktnītēm, ar kurām var manipulēt, tās var mainīt vietām. Izņemt ārā, ielikt kaut ko iekšā. Vispārinot var teikt, ka jebkas sastāv no do-minējošās un mazākas, it kā mazsvarīgākas daļas. Iedomājies pastmarku, kurai ir perforēta vieta, kas atvieglo noplēšanu. Ja kāds mēģina to dalīt, tad process arī notiek. (Šāda perforēta līnija sadalīs arī manu skulptūru.) Paiet laiks, un šī prom aizgājusī puse atgriežas citā kontekstā. Bet pavisam uz citiem pamatiem, pavisam citās gaismās. Tu veido šai izrādei arī kostīmus. Vizuāli tērpā būs attēlotas agresīvas ēnas ar pastmarkas kontūrām. To mate-rialitāte krasi atšķirsies no tērpa pamatauduma, tādējādi radot sajūtu, ka šīs ēnas cilvēku spiež pie zemes. Man gribas skatītājos raisīt asociācijas, ka tās var paņemt un noraut, sadalīt personību. Vai pēc tam, kad dzirdēji mūziku, tavā iecerē kas radikāli mainījās? Laikam jau mainījās gan. Es sāku šo darbu uztvert atraisītāk, vispārcilvēciskāk. Kad pirmo reizi izlasīju “Rekviēmu”, mani nomāca konkrētība. Pēc tam kad tikos ar komponisti un ar viņu izrunājos, kad dzirdēju mūziku, es ieraudzīju pavisam citas lietas. Izrādē skanēs Ahmatovas balss. Tas ir ļoti būtiski. Dažbrīd balss skanēs paralēli mūzikai. Ahmatova šai izrādē piedalās ar savu balsi. Bet patiesībā arī tava skulptūra personificē Ahmatovu, jo “Rekviēms” rakstīts pirmajā personā. Mentālās koncentrācijas punkts būs balerīna. Var teikt, ka viņa simbolizē Ahmatovu. Ja mēs runājam par blīvuma jēdzienu kā tādu (vispārinātā nozīmē), nevis par materiāla īpatsvaru, tad mums jārunā par Mišelas Menas tēlu. Izrāde notiks divās atšķirīgās telpās. Rīgā tā būs Opera, Glāzgovā... Opera ir krasi atšķirīga no vietas, kur izrāde notiks Glāzgovā. Tur ir pilnīgi cits telpas uzbūves proncips. Šīm divām telpām nav nekā kopīga. Skotijas teātrī nav skatuves. Katrai izrādei tiek mainīta skatuves dislokācijas vieta, skatītāju zāle. Tur tiek dota iespēja manipulēt ar telpu kā ar lego klucīšiem – var izveidot amfiteātri, salikt krēslus rindās, izvietot tos tikai stūros. Tas ir vesels komplekss, kurā bez visa, kas nepieciešams un pakārtots teātrim, ir arī izstāžu zāle un šādiem centriem atbilstoša infrastruktūra. Šis centrs izbūvēts kādreizējā tramvaju depo, to īpaši nepārveidojot. Sienas nav pārkrāsotas, tikai notīrītas, grīdā atstātas vecās, sarūsējušās sliedes – darīts viss, lai cilvēks apjaustu iepriekšējo iemītnieku auru, aizgājušo laiku. Lai justos kā Dikensa laikos. Un piepeši ideālas high-tech kāpnes. Kosmiskā estētika. Es skatuves iekārtojumu mēģinu veidot maksimāli autonomu. Tālab tā nav klasiskā scenogrāfija, kur ir zināmi konkrēto sienu izmēri un proporcijas un tai attiecīgi pieskaņoti visi izrādes atribūti. Opera ir visai atšķirīga no telpām, kuras tikko aprakstīji. Varbūt arī nedaudz svešāda “Rekviēmam”. Tevi tas nebaida? Mani baida pati telpa kā tāda. Varbūt pat ne baida, tās ir citādākas izjūtas. Tā ir piesardzība pret pompozitāti. Zināmā mērā jūtu diskomfortu, jo darbs it kā diktē citus noteikumus. Vienīgi... var iztēloties Staļinu ar ģenerālisimusa uzplečiem sēžam kādā no balkoniem. Kaut kādas asociācijas ar Lielo teātri. Ja domā no tādas pozīcijas, tad šķiet, ka tas atbilst tālaika faktiskajai estētikai. Bet pati režisore ir izteikti nepostmodernistiska. Viņa neieredz citātus, viņa pati rada jaunas klišejas. Tādēļ šī asociācija, kas tik labi piestāv postmo-dernismam, neder Ketijai Boidai. Bet no sava viedokļa es to paturu prātā, lai nezaudētu saiti ar realitāti. | |
| Atgriezties | |
