VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rūdītas instalācijas un izlīdzinoša glezniecība. Pretgrumbu krēma efekts Ieva Lejasmeijere | |
| |
|
Identitātes meklējumiem ir vajadzīgi vai vismaz noder kaut cik noteikti atskaites punkti – “šīs mazās, dumjās kapu kopiņas” (K. Elsbergs), kas gribot negribot politizē uzstādījumu. Pirms Rīgas izstāde nedaudz modificētā veidā bija skatāma Maskavā mākslas foruma ART MOSCOW ietvaros. “Eksporta variantam” bija dots cits nosaukums – “Jaunā realitāte. Identifikācija” –, kas nepārprotami iezīmē sociālpolitisku diskursu. Uzdevums bija identificēt, proti, atzīt, atpazīt, varbūt zināmā mērā arī diagnosticēt “jauno realitāti” – Latvijas pēcpadomju sabiedrībai aktuālo problemātiku –, dodoties “brīvajā pasaulē”. Izstāde jāapskata Maskavas foruma kontekstā, jo tās komplektācija bija pakļauta ART MOSCOW noteikumiem, proti, tajā varēja piedalīties mākslinieki, kas guvuši starptautisku ievērību. Izstādes kuratore Inese Riņķe attiecībās ar “jauno realitāti” iesaistījusi māksliniekus, kuru mākslas programmas veidojušās 20. gs. 80. gadu otrā pusē un 90. gados, – Sarmīti Māliņu, Kristapu Ģelzi, Oļegu Tillbergu, Ojāru Pētersonu, Andri Breži, Jāni Mitrēvicu un Sandru Krastiņu. Jaunāku mākslinieku paaudzi pārstāv Aigars Bikše un Ritums Ivanovs. Izstādi Maskavā atbalstīja Latvijas Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras ministrija, Rīgas Domes Kultūras pārvalde. Inese Riņķe par izstādes koncepciju: ART MOSCOW vienmēr (arī vispār Maskavas mākslai kopš nonkomformisma laikiem) bijusi sociālkritiska ievirze. Tas arī noteica Latvijas mākslinieku darbu kolekcijas raksturu. Gan projekta nosaukums, gan sociālpolitiskā orientācija šķita loģiska, jo Latvija patlaban, aizgājusi no postsociālistiskās realitātes, ļoti strauji virzās uz citu mērķi – uz Eiropas Savienību. Projekta nosaukumā minētā identifikācija ir mēģinājums apzināties tieši šo procesu. Ar šo definīciju mēģināju izprovocēt māksliniekus fiksēt situāciju. Darbu sociālpolitiskais konteksts ir ļoti skaidrs. Tāpēc Maskavas publikai, iespējams, šie “atgādinājumi” nebija īpaši patīkami, jo, kā zināms, viņi gluži vienkārši nevēlas uzņemties atbildību par dažiem vēsturiskiem faktiem. Izmaiņas jau nav skārušas tikai gadsimtu skaitli, ir mainījies absolūti viss – politiskā iekārta, sociālā situācija, sevi pieteikuši jauni mediji. Jāņem vērā, ka globalizācija īpaši ietekmē un skar jūtīgo identitātes zonu. Uz jautājumu par identitāti katrs mākslinieks sniedzis savu individuālu atbildi, bet vienlaikus katrā no šiem darbiem formulēts jauns jautājums. Izstāde ir arī mēģinājums aptvert diezgan plašu laikmetīgajā mākslā izmantojamo tehnoloģiju skalu – no glezniecības līdz digitālām izdrukām, video un kinētikai. Instalatoru pirmais vilnis, ko pārstāv Breže, Pētersons, Tillbergs, Ģelzis, demonstrē ļoti precīzu, ārkārtīgi meistarīgu domāšanas paņēmienu. Jaunākas paaudzes pārstāvju – Bikšes un Ivanova – identitātes meklējumi, kā redzams, nav apgrūtināti ar smago padomju pagātnes nastu. Uzskatu, ka šī “nasta” ir pārvarēta, bet, protams, kā vēsturisks, politisks un kultūras fakts pagātne spēlē savu lomu. Galu galā ne tik ilgs laiks mūs šķir no šīs pagātnes – tikai kādi desmit gadi, tas nav daudz, bet ir redzami rezultāti. Nedomāju, ka vajadzētu politizēt faktu, ka izstāde bija skatāma tieši Maskavā, jo šai gadījumā Maskava jāuztver kā viens no pasaules laikmetīgās mākslas centriem (arī foruma ART MOSCOW organizētāji nepārprotami uz to pretendē). Tiem, kas kādreiz ir apmeklējuši Maskavu un Centrālo mākslinieku namu pazīst kā grandiozu 60. gados būvētu mākslas “kombinātu”, viegli rodas priekšstats par telpām, kas tika atvēlētas izstādei. Maskavas mērogi un proporcijas noteica arī Latvijas mākslinieku darbu monumentālos izmērus. Oļegs Tillbergs ietilpīgo simbolu – Kremļa mūžīgās uguns piecstaru zvaigzni – interpretējis kā bāku, kas miglā rāda ceļu kuģiniekiem, kuri nomaldījušies. I.R. Dūmu tehnikas iespaidā migla ap bāku sabiezē un izklīst. Domāju, ka tā ir programmēta rīcība, jo jebkurš no mums var iebilst un teikt, ka nekādīgi neidentificējas ar šo simbolu, bet tieši tur saskatu Tillberga mākslu – izvēlēties lietu, ko viena sabiedrības daļa uztver kā politisku un kultūrvēsturisku simbolu, cita – kā vesela laikmeta nolieguma simbolu. Nav tik viegli šo darbu pakļaut kādam verbālam tulkojumam. Tas bija arī zināms risks, jo reakcijas varēja būt visdažādākās – bija skarta “svēta” tēma – uzvara Otrajā pasaules karā. Kristapa Ģelža darbs “Personīgais kubs” bija veidots kā liela izmēra kubs, kura skaldnēs attēlots mākslinieka pašportrets/akts digitālās fotoizdrukās. I.R. Tā nav mēroga un tehnoloģijas lieta. Ir panākts efekts, kad autors pietiekami skaidri deklarē, ka viņa ārējā pasaule, lai cik izaicinoša un provokatīva, ir tikai ārējā, – iekšējā pasaule ir slēgta. Rīgā būs skatāmi citi darbi, kas radīti pēc līdzīga principa kā Ģelža personālizstādē “Laika laukums” “Rīgas galerijā”. Sarmīte Māliņa konsekventi apliecina savu humora izjūtu, provocējoši aicinot sabiedrību piesēst uz dzelteni melniem ņaudošiem krēsliem. I.R. Māliņas provokativie objekti, kā vienmēr, aicina skatītāju aizmirst pārnopietno veidu, kādā nereti tiek uztverta laikmetīgā māksla, un nodoties vieglai it kā beziemesla jautrībai. Bet arī šeit ir skarta identifikācijas tēma – kas ir krēsls, ja tas ņaud? Jāni Mitrēvicu un Ritumu Ivanovu varētu saukt par 90. gadu neoakadēmistiem, jo viņu darbos jaušami universāla, mimētiska skaistuma meklējumi, sintezējot tradicionālo glezniecību ar individuāliem tehnoloģiskiem risinājumiem: Jānis Mitrēvics konsekventi apglezno sietspiedē apdrukātus audeklus, bet Ritums Ivanovs izmanto divizionisma krāsu dalījuma principu. Šie darbi būtībā pilda arī kultūrvēsturiski svētsvinīgās reālistiskā portreta funkcijas. Mitrēvics jau kopš 1998. gada personālizstādes pievērsies “jaunās realitātes” studijām, ne tikai digitalizējot pieeju tradicionālās glezniecības tehnoloģijai, bet arī analizējot un piedāvājot netradicionālas attēla uztveres iespējas. Sandra Krastiņa un Ojārs Pētersons, izmantojot attiecīgi zilo gleznās un oranžo videoinstalācijās, pauž sabiedrībā jūtami aktuālo “bezpersoniskuma un visa standartizācijas tēmu” (no izstādes anotācijas). I.R. Pētersona kā videomākslinieka un vispār mākslinieka brīvība ir saistīta ar ļoti netradicionālu skatījumu uz jebkuru jautājumu, ar absolūti neracionālu atbilžu meklējumiem. Domāju, ka viņš no Latvijas māksliniekiem vistālāk ir aizgājis absurda video virzienā. Sandras Krastiņas darbā ar metāla lāzera druku, manuprāt, parādās globalizācijas momenta izjušana. Neskaitāmās kārtās sarindotie silueti atgādina par atražošanas, uztveres standartizācijas problēmām. Aigara Bikšes piepūšamais, sešus metrus augstais darbs “Eirāzijas nolaupīšana” klasiskā sižeta variāciju pārvērš rotaļīgā spēlē – ierunājot vārdus vai tikai iepūšot mikrofonā, monumentālais objekts vai nu bezpalīdzīgi sašļūk, vai draudīgi “erektē”. Maskavā šis darbs izpelnījās gandrīz nedalītu publikas un preses uzmanību gan ar atraktivitāti, gan arī tāpēc, ka “Eirāzija” pēdējā laikā īpaši aktualizējusies Krievijas politikas kontekstā saistībā ar t.s. Eirāzijas koncepciju. I.R. Šo darbu tikpat labi var attiecināt arī uz Eiropas kontekstu – ir visai daudz eiroskeptiķu, kas šajā “Eiropas ceļā” saskata pietiekami daudz problēmu. Šis darbs ar savu karnevālisko un pat tāda kā jautra balagāna raksturu liecina par ļoti trāpīgi izvēlētu formu un arī tekstu: “Parunā ar mani, saldumiņ, un viss mainīsies!” – kas var un acīmredzot arī ietver ļoti globālas un dziļas lietas. Manuprāt, Bikšem šai ziņā ir īpašs talants – ja paskatās uz viņa darbiem secīgi, katru reizi teksts uzrāda ļoti nopietnas un daudzslāņainas problēmas, bet teksta forma izvēlēta viegla, atraktīva, labi iegaumējama, viegli izrunājama. Tā tiešām ir liela vērtība. Laikmetīgums Bikšes darbos neparādās kā tehnoloģiski efekti – kinētiskums vai sensoru izmantošana –, bet gan kā ļoti precīza iedarbība uz visiem skatītāju slāņiem. Domāju, ka šis darbs atšķiras no tā, ko līdz šim kāds ir darījis Latvijas laikmetīgajā mākslā. Tā ir cita forma un cita pieeja. Andris Breže izveidojis emocionāli aizskarošu un telpiski iespaidīgu instalāciju – elektromehānikas darbinātu baltu kreklu parādi, kas “iedarbina” skatītāja sāpīgu nostalģiju “par krekliem un sirdsapziņām”, kā arī vēršas pie vēstures, jo darbs asociējas ar savulaik populāru līdzīga nosaukuma figurālu bronzas skulptūru grupu, kas personificēja 15 padomju republiku draudzību. I.R. Kārtējo reizi izpaudies viņa talants atrast pielietojumu dažādiem mehānismiem – šoreiz izmantoti vecu mašīnu stikla tīrītāji. Ieģērbti vienādos baltos kreklos, tie izdara pietiekami neprognozējamas kustības, kas simbolizē atvadu sveicienu mājienus. Katram bijušā kopuma loceklim ir sava attieksme, un kustības līdz ar to nav sinhronas un nav arī precīzas. Izstādē redzamo darbu autori pārstāv paaudzi, kuras uzskati par mākslu pirmoreiz publiski tika manifestēti 1984. gada izstādē Pēterbaznīcā “Daba. Vide. Cilvēks”, kas pēdējā laika pētījumos par Latvijas laikmetīgo mākslu1 tiek apskatīts kā sākums, izejpunkts mākslas “jaunā laika” skaitīšanai. Kopš 80. gadu vidus daudz kas ir mainījies. Tomēr liela sabiedrības daļa joprojām, pakļaujoties ērtai domāšanas inercei, vēlas, lai māksla būtu “saprotama”, lai tā sniegtu emocionālus pārdzīvojumus, kas kā tādi rozā mākoņi aptvertu un virzītu uztvērēja domas. Jāsaka, ka šī izstāde atkal liks vilties emociju medniekiem, jo lielākā daļa izstādīto darbu veidoti, lai skatītājs apstātos pārsteigumā (nav jau vajadzīgs šoks, pietiek ar nelielu STOP zīmi) un uz mirkli nevilšus pārtrauktu nogurdinošo un gluži lieko labā–sliktā rotaļu. Iestājas bezvējš, tam seko smiekli (vismaz smaids)... un tad viss turpinās, bet jau mazliet citādi – kāds uz brīdi ir uztvēris dzīvi tādu, kāda tā ir, bez sentimenta, bez vērtējuma, bez izskaidrojuma. Izstādē redzamie darbi pārstāv savā ziņā ļoti latvisku mākslu. Latvisku tādā nozīmē ka noslēgtu, proti – šo darbu aktivitāte ir slēpta, to vēstījums ir pasīvs, tomēr ļoti aktīvi liek darboties uztvērēja receptoriem. Šie darbi inspirē mākslas vēstījuma dzimšanu tā uztvērējā. (Iespējamā ideālā vīzija – galeriju pamet “grūsni” un tāpēc laimīgi un apmierināti recepienti.) Maskavā redzētais izstādes variants liecināja par divām raksturīgām tendencēm Latvijas laikmetīgajā mākslā, proti, par ironizēšanu un profesionālismu, kas šoreiz saprotams kā viena tehnoloģiska paņēmiena atkārtota izmantošana vai konsekventa aizrautība ar kādu noteiktu optiski tve-ramu fenomenu, piemēram, krāsu. Abas šīs lietas uztveramas visnotaļ pozitīvi, jo tiešām lieliski palīdz veidot kopīgo uzstādījumu, tomēr paliek atklāts jautājums par robežām, kuras pārkāpjot ironizēšana kļūst bezatbildīga un profesionāla meistarība – amatnieciska. Jau labu laiciņu vairums Latvijas mākslinieku atzīst, ka iestājies tāds kā “pārdomu laiks”, tāda kā inerce. Vadoties pēc dabaszinātņu likumībām, jāsecina, ka lielai masai – lieliskai 90. gadu poētisko instalatoru paaudzei – liela inerce. Minētā foruma ART MOSCOW ekspertu komisijas loceklis autoritatīvais laikmetīgās mākslas teorētiķis un kurators Viktors Miziano atzina, ka, spriežot pēc darbu atlases, ironija uzskatāma par Latvijas laikmetīgās mākslas pamatnoskaņu, piebilstot, ka, viņaprāt, ironija paredz distancētību un atsvešinātību no visa, arī no sevis. Iepazīstoties ar dažādām Rietumu filozofu un Austrumu praktiķu ironijas interpretācijām, var secināt, ka, neraugoties uz izstādes kuratores pausto pārliecību par pagātnes pārvarēšanu, ironija slēpj sevī vēl nesadziedētas traumas. “Ironists cer, ka tad, kad viņš būs lietojis vecos vārdus jaunās nozīmēs, nerunājot nemaz par pilnīgi jauniem vārdiem, cilvēki vairs neuzdos vecajos vārdos formulētus jautājumus.”(R. Rortijs) (1) Māras Traumanes, Ievas Kalniņas maģistra un Ievas Astahovskas bakalaura programmas darbi Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā. | |
| Atgriezties | |
