VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mstislavs Rostropovičs. Visuma cilvēks ar čellu. Dažas līnijas Mstislava Rostropoviča portretā Inese Lūsiņa,”Diena”, īpaši “Studijai” Augusta sākumā Rīgā gaidām vienu no 20. un 21. gadsimta izcilākajām personībām – čellistu, diriģentu, pianistu Mstislavu Rostropoviču. Viņš ieradīsies, lai piedalītos savā vārdā nosauktajā starptautiskajā Rīgas Rostropoviča čella festivālā no 3. līdz 9. augustam, kur sniegs meistarklasi, vadīs apvienotu čellistu ansambli un spēlēs noslēguma koncertā 9. augustā Dzintaru koncertzālē. Tajā viņš spēlēs čehu nacionālromantiķa A. Dvoržāka čella koncertu – skaņdarbu, ko atskaņoja 1990. gadā, pirmoreiz pēc 16 piespiedu prombūtnes gadiem viesojoties dzimtenē kopā ar ASV Nacionālo simfonisko orķestri, ko tobrīd vadīja. Latvijas Nacionālajā operā 14. augustā viņš nodiriģēs savu īpaši iemīļoto baletu – Sergeja Prokofjeva “Romeo un Džuljetu”. FAKTI Čellists, diriģents, pianists, izcils kameransamblists. Dzimis 1927. gada 27. martā Baku (Azerbaidžāna) mūziķu ģimenē. Četru gadu vecumā sācis mācīties klavieres. Astoņu gadu vecumā iestājas Maskavas Centrālajā mūzikas skolā. Desmit gadu vecumā jau studē Maskavas konservatorijā. 1945. gadā – 1. vieta Vissavienības konkursā. 1947., 1949. gadā – Prāgas un Budapeštas starptautisko konkursu laureāts, ātri kļūst pazīstams kā čellists PSRS un sociālisma zemēs. 1948. gadā kļūst par Maskavas konservatorijas docentu, bet 1959. gadā (32 gadu vecumā!) – par profesoru. 1955. gadā Prāgā iepazīstas un nekavējoties apprec dziedātāju Lielā Teātra solisti Gaļinu Višņevsku. 1967. gadā debitē pie diriģenta pults Maskavas Lielajā teātrī P. Čaikovska "Jevgeņija Oņegina" izrādē. 1964. gadā pirmie vieskoncerti Rietumos (VFR). 1974. gadā spiests atstāt PSRS. 1978. gadā viņam atņem pilsonību, ko atgūst tikai 1990. gadā. 1977.–1994. gadā – ASV Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents, pēc B. Britena nāves kļūst par Aldeburgas festivāla māksliniecisko vadītāju. 1990. gadā pirmoreiz pēc 16 gadu prombūtnes uzstājas dzimtenē viesturnejā ar ASV Nacionālo simfonisko orķestri. Atgūst pilsonību. Par laimīgākajām mūžā uzskata 1991. gada augusta puča dienas, kad ieradās piedalīties Krievijas parlamenta aizstāvēšanā. Kopš 1956. gada – ieraksti firmā EMI u.c. Saņēmis daudzus starptautiskus apbalvojumus un goda nosaukumus no Ļeņina prēmijas līdz Cilvēktiesību līgas balvai un Krievijā iedibinātajam ordenim "Par kalpošanu Tēvzemei". Goda pilsonis daudzās valstīs. Hārvarda, Jēlas, Prinstonas, Telavivas, Dublinas, Oksfordas un Kembridžas universitātes Goda doktors. Divas meitas: Olga un Jeļena, septiņi mazbērni. Latvijā daudz koncertējis padomju gados. Brīvajā Latvijā viesojies 1993. gadā ar ASV Nacionālo simfonisko orķestri kā diriģents un 1996. gadā kā čellists koncertā Latvijas Nacionālajā operā. M. Rostropoviča audzēkņu vidū ir Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori Eleonora Testeļeca un Māris Villerušs. | |
 | |
| Mstislavs Rostropovičs jau kopš agras jaunības iekaroja
klausītāju sirdis ar savas čella spēles īpašo emocionālo piesātinājumu.
Ar to, cik sirsnīgi un smeldzoši, impulsīvi un apgaroti, līdz naivumam
vienkārši un vienlaikus izsmalcināti tas skan, liekot ne tikai baudīt,
bet aizkustinot līdz sirds dziļumiem. Tā ir tāpēc, ka čellam viņš uztic
vissvarīgāko, ko vēlējies pateikt pats un izlasījis komponistu
vēstījumā. Savukārt diriģējot viņam svarīga ir doma (ideja), nevis
manuālās tehnikas fineses. Ir pat redzēts, ka orķestris kā
nohipnotizēts klausa Rostropovičam uz tikko manāmu galvas mājienu vai
skatienu. Dažreiz viņam pat pārmests, ka interpretācijās pārāk daudz ir
no viņa paša, tas apdraudot stila tīrību. Taču pat visimpulsīvākajos
spēles brīžos Rostropovičs neko neuzspiež. Viņa muzicēšana ir radošas
brīvības izpausme. Mstislavs Rostropovičs ir ne tikai daudzkārt un daudzviet pasaulē izcili nospēlējis un ierakstījis vai visu, kas čellam rakstīts, un nodiriģējis krietnu simfonisko un operu repertuāru, bet arī iedvesmojis daudzus pasaules komponistus radīt jaunus darbus un šajā ziņā ir mūsdienu jaunās mūzikas katalizators. Vismaz simt skaņdarbu čellam ir veltīti viņam. Tos rakstījuši Šostakovičs, Prokofjevs, Britens, Bernsteins, Ditijē, Pendereckis, Šnitke, Knaifels un citi. Ne tikai interpretācijas smalkumu, bet kādas viņam vien piemītošas suģestijas dēļ ikviens viņa spēlētais vai diriģētais koncerts klausītājiem iespiežas atmiņā uz daudziem gadiem. (Te vietā Rostropoviča paša slavenās atklāsmes, ka, spēlējot čellu, viņš kontaktējas ar instrumentu kā dziedātājs, savukārt diriģē nevis mūzikas instrumentus, bet personības, kuras tos spēlē.) Taču pasaules gadsimta mūzikas leģendas mērogi viņam ir par šauru. Patiesībā Mstislavs Rostropovičs ir kas vairāk nekā ģeniāls mūziķis, kam pati daba devusi īpašas dotības: garus pirkstus, pasakainu atmiņu, iedzimtu muzikalitāti un fanātiķa darba mīlestību. Liktenis viņam lēma kļūt par sabiedrības iedvesmotāju un sirdsapziņu. Nebūdams un negribēdams būt politiķis, viņš kļuva par ievērojamu politisku figūru, cilvēktiesību aizstāvi. Viņš nekad nav atļāvies dzīvot tikai mākslai, viņa likteni līdzās talantam veidojusi pilsoniskā apziņa. Prokofjeva un Šostakoviča jaunākais laikabiedrs smagi pārdzīvoja to, ka padomju nomenklatūra viņus vainoja mākslas formālismā. Būdams tuvs Aleksandra Solžeņicina draugs, laikā, kad rakstnieku par radošo brīvdomību vajāja padomju režīms, Rostropovičs kopā ar dzīvesbiedri slaveno operdziedātāju Gaļinu Višņevsku uzdrošinājās piecus gadus dot viņam patvērumu savā ģimenes vasarnīcā un rakstīt atklātu vēstuli presei – ne tikai rakstnieka, bet radošas brīvības aizstāvībai vispār. Par to tika dārgi samaksāts: no lieguma koncertēt Maskavā un padomju republiku galvaspilsētās līdz piespiedu emigrācijai 1974. gadā un drīz sekojošai pilsonības atņemšanai, kas tika atdota tikai 1990. gadā. Kopš tā laika pat starptautiski folklorizējies teiciens: Brežņevs (toreizējais PSKP CK politbiroja sekretārs) bija sīks politisks darbonis Rostropoviča laikā... 1989. gadā, kad milzīgajā, impulsīvajā vācu tautas apvienošanās demonstrācijā grāva Berlīnes sienu, Rostropovičs atsteidzās, lai pie tikko izlauztā cauruma nospēlētu J.S. Baha “Sarabandu”. 1991. gada dramatiskajam augusta pučam sākoties, viņš ieradās, lai aizstāvētu Jeļcinu un Krievijas parlamentu. Sēdēja tur ar automātu rokās, bet pēc tam intervijās daudzkārt atkārtoja, ka tās bijušas laimīgākās dienas viņa mūžā. Tā Rostropovičs kļuva par Krievijas nacionālo varoni un savā 70 gadu jubilejā kā pirmais saņēma jaundibināto ordeni – augstāko Krievijas apbalvojumu – “Par kalpošanu Tēvzemei”. Dzīvojot ārzemēs (lielākoties Vašingtonā, kur 17 gadus – no 1977. līdz 1994. gadam – bija ASV Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs) un atrodoties mākslas Parnasā, viņš nenogurstoši sniedza arī daudzus labdarības koncertus un sūtīja ziedojumus te Armēnijas zemestrīcē cietušajiem, te Staļina laikā sagrautā dievnama atjaunošanai Maskavā. Dāvanas sūtītas pat vēl uz bijušo padomiju, tā arī neuzzinot, kur tās (piemēram, uz Ļeņingradu sūtītā zobārsta kabineta iekārta un invalīdu ratiņi) nonāca... Starp citu, 1963. gadā viņš kopā ar vijolnieku Leonīdu Koganu un diriģentu Kirilu Kondrašinu ieradās Rīgā, lai Latvijas kompartijas centrālkomitejā aizstāvētu pēc ugunsgrēka Filharmonijā no direktora amata atcelto Filipu Šveiniku... Latvijā notika arī vieni no pēdējiem Rostropoviča atvadu koncertiem pirms aizbraukšanas uz Rietumiem... Toreiz viņš koncertēja Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē. Par uzstāšanos Rīgā nevēstīja neviena afiša, tikai “klusais telefons” – taču koncerts Lielajā ģildē darbdienas vidū bija pārpildīts... Toreiz vēl mācījos Dārziņskolā un atceros pedagogu padomu: klausies uzmanīgi, citas iespējas vairāk nebūs! Laikiem mainoties, šāda iespēja Latvijā tomēr radās. Vispirms 1993. gadā, kad Rostropovičs Lielajā ģildē viesojās kopā ar ASV Nacionālo simfonisko orķestri, ko tolaik vadīja 17. un pēdējo sezonu. Programmā: Šūberta “Nepabeigtā” simfonija, viens no speciāli pasūtītās Šnitkes 6. simfonijas pirmajiem atskaņojumiem, Šostakoviča 1. klavierkoncerts (solists Ignats Solžeņicins). Pēc trim gadiem viņš spēlēja čellu Latvijas Nacionālajā operā, atskaņojot J. Haidna čella koncertu un P. Čaikovska “Variācijas par rokoko tēmu”, muzicējot kopā ar Normunda Šnē diriģēto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Rīgas M. Rostropoviča čella festivāls, uz kuru viņš pošas šovasar, savukārt ir 90. gados Vašingtonā un Sanktpēterburgā viņa aizsākto pasaules čellistu kongresu radinieks. Gluži tāpat arī Rīgā gan kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri, gan kamerprogrammās uzstāsies izcili čellisti, muzicēs liels čellistu orķestris, notiks meistarklases. Rostropovičs bei-dzot atkal varēs panašķoties ar “Laimas” šokolādi, par ko atzinies: dievinu! Aizrautība – pāri visam Īpaša muzikalitāte, personības spēja suģestēt, apbrīnojamas darba spējas, komunikabilitāte, izpalīdzība, sprēgājoša humora izjūta. Bet ja jānosauc pati galvenā, visraksturīgākā īpašība? “Aizrautība! Gan kā mūziķim, gan cilvēkam. Visu viņš dara aizrautīgi!” nešauboties atbild viņa kādreizējā audzēkne Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Eleonora Testeļeca. Viņa studējusi pie Rostropoviča Ļeņingradas konservatorijas aspirantūrā no 1962. līdz 1966. gadam, un Rostropovičs dāvājis vēl divus papildstudiju gadus. Šī rakstura īpašība savulaik viņam likusi arī no pirmā acu uzmetiena iemīlēties krievu dziedātājā Gaļinā Višņevskā, kuru viņš satika festivālā “Prāgas pavasaris” Čehijā un uz karstām pēdām apprecēja. Preses konferencē Rīgā Rostropovičs atļāvās palepoties: “Četrās dienās spēju iekarot Gaļinas Višņevskas sirdi, un nu jau gandrīz pusgadsimtu esam kopā. Iepazināmies Prāgā, un es viņu visas četras dienas smīdināju. Tas ir labākais paņēmiens, kura priekšā padodas ikviena sieviete.” Kopā staigājot pa Prāgu, Višņevska kāda veikala skatlogā ieraudzījusi skābētus gurķīšus. Viņa tos ļoti iekārojusi, taču veikals diemžēl bijis slēgts. Vakarā atgriežoties viesnīcā viņa savā numurā pārsteigta ieraudzījusi kristāla vāzi ar maijpuķītēm, mīlestības vēstuli un skābētus gurķus. “Vīrieši, nežēlojiet naudu savām dāmām!” aicināja Rostropovičs, daloties sajūsmā, ar kādu pats mēdz dā-vināt dārglietas savai dzīvesbiedrei. Līdzās aizrautībai E. Testeļeca savā profesorā ievērojusi arī pilnīgi pretējo: cik viņš ir pacietīgs. “Niknu es viņu neesmu redzējusi nekad. Viņš nav no tiem, kas dusmās bļaustās, sit pa pulti. Ja studenti slikti spēlēja, nebārās, tikai bija sarūgtināts, masēja sirdi un neizpratnē garlaikojās.” E. Testeļeca atceras, ka Skolotājs bijis ļoti labs pret visiem, bet tuvāki viņam bijuši tikai daži. “Esmu laimīga, ka arī es biju viņu vidū. Pēc stundām profesors vienmēr teica: Elliņka, ejam pusdienot! Viņš ne tikai izmaksāja pusdienas, bet piedāvāja vēl divus gadus pie viņa mācīties. Kad pirmoreiz braucu uz Tallinu atrādīt jauno programmu, vēl nekur nebiju paspējusi iekārtoties darbā. Viņš jautāja: vai tev ir nauda atpakaļceļam? Man nebija, bet meloju: man ir, ir! Rostropovičs iedeva 40 rubļus – tas tev ceļam, kad būsi bagāta, atdosi. Kad pēc uzvaras (3. vietas) Čaikovska starptautiskajā konkursā 1966. gadā teicu, ka gribu atdot viņam savu prēmiju, viņš tikai pasmaidīja. Pēc astoņiem gadiem, būdama ekskursijā un sastopdama viņu Parīzē, atgādināju par savu parādu, bet viņš tikai noteica: obižaeš starika, obižaješ (apbēdini tu večuku, apbēdini). Tad pajautāja, cik daudz naudas man ir līdzi, vai esmu nopirkusi bērniem dāvanas. Tolaik braucienos uz ārzemēm mainīja tikai 18 rubļus... Rostropovičs iedeva frankus dāvanām un vēl taksim.” Sava profesora pazīšana palīdzējusi E. Testeļecai kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri uzrakstīt Rostropovičam tādu vēstuli, kurā izteiktajam lūgumam ierasties uz festivālu un ļaut to nosaukt savā vārdā viņš nespēja atteikt, lai cik aizņemts būtu. Jau pēc divām nedēļām pienāca pozitīva atbilde. Rostropovičs un Solžeņicins Ar Aleksandru Solžeņicinu Rostropovičs iepazinās un sadraudzējās 1967. gadā, koncertējot Rjazaņā. Solžeņicins bija atnācis uz koncertu, bet pie mūziķiem neiegāja. Nākamajā dienā Rostropovičs ieradās pats. Iepazīties ar žurnālā Novij mir lasīto stāstu autoru. Sākās abu sarakste, drīz Solžeņicins ciemojās pie Rostropoviča, bet kādā vēstulē rakstīja: “Es sajūsminos par tavu mūziķa ģenialitāti un saulaino dabu. Bet vienlaikus man ir bažas par to, kāds tu paliksi krievu vēstures un nākamo paaudžu atmiņā. Māksla mākslai vispār pastāvēt var, bet ne krievu tradīcijā. Pie mums no saviem ģēnijiem prasa dalību tautas bēdās.” Rakstnieka 50 gadu jubilejā Rostropovičs uzdāvināja viņam tolaik kaut ko neiedomājamu – kopējamo mašīnu, ko pamanījās atvest no kāda ārzemju ceļojuma. Tā ilgi un svētīgi kalpojusi Solžeņicina pagrīdes samizdatam. 1969. gada rudenī jau pats režīma vajātais rakstnieks atrada patvērumu Rostropoviča vasarnīcā Žukovkā. Šajā laikā attieksme pret rakstnieku Rostropovičam bija arī attieksme pret dzīvi. Kad Solžeņicinu nelaida pat uz Stokholmu saņemt Nobela prēmiju, Rostropovičs neizturēja un uzrakstīja slaveno atklāto vēstuli presei, kurā atgādina arī par kaunpilno Šostakoviča un Prokofjeva vajāšanu 1948. gadā... Vēstuli nepublicēja, bet Rostropovičam vairs neļāva spēlēt ne Maskavā, ne citu lielo pilsētu koncertzālēs. Rūgtumam iemeslu bija pārpārēm, taču studentiem Rostropovičs to nav paudis. E. Testeļeca mācījās aspirantūrā tieši Solžeņicina epopejas laikā, taču stundās Rostropovičs par to nerunāja. Viņš saprata, ka padomju impērija ir sistēma, ar kuru viņš viens cīnīties nevar, tikai bija ārkārtīgi sarūg-tināts. Satiekoties Parīzē astoņus gadus pēc viņa pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs, ar rūgtumu atzinās, cik ļoti viņam trūkst koncertu dzimtenē. Viņš raudāja, kad uzzināja par pilsonības atņemšanu, jo nebija taču emigrējis. Tikai personīgi lūdzis PSKP CK politbiroja sekretāru Leonīdu Brežņevu atļaut izbraukt uz ārzemēm uz laiku, jo padomijā viņa koncertdarbība bija sašaurināta līdz minimumam. Toreiz kooperatīvs viņam gribēja atņemt arī dzīvokli, kuru čellists bija nopircis tajā pašā namā, kur dzīvoja Svjatoslavs Rihters, Emils Gilelss un Arams Hačaturjans. Viņa vietā tur gribēja ielaist kādu komponistu. Visi atteicās, bet viens piekritis un jau taisījās ievākties. Bet – nomiris.... Zīmīgi, ka savā 1993. gada turnejā uz Krieviju un Baltijas valstīm Rostropovičs devās kopā ar rakstnieka dēlu – tobrīd 21 gadu veco pianistu Ignatu Solžeņicinu, taču, jautāts par šo izvēli, uzsvēra, ka iemesls bijis tikai un vienīgi jaunā mūziķa talants. “Viņu es aicinātu neatkarīgi no uzvārda,” to-reiz teica Rostropovičs. Vai viņš pats sevi apzinās kā politisku figūru? “Mēs ar Gaļinu atradāmies sabiedrības virsotnē. Mums bija viss: dzīvoklis Maskavā, vasarnīca, visādi goda nosaukumi. Un kas notika? Kad mūsu draugs pazīstamais rakstnieks Solžeņicins nokļuva grūtībās, mēs viņu uzaicinājām dzīvot pie sevis. Vai tā bija politiska vai cilvēciska rīcība? Manuprāt, cilvēciska. Hruščova laikā viņš bija jau atzīts rakstnieks, bet Brežņeva laikā, kad viņu padarīja par padomju tautas ienaidnieku, divi ministri mums ietei-ca viņu izdzīt no mājas. Protams, atteicāmies – un kļuvām par politiskām figūrām. Mūsu kaimiņš bija Andrejs Saharovs. Viņš mani lūdza parakstīt vēstuli par nāvessoda atcelšanu. Parakstīju. Arī tīri cilvēcīga rīcība, bet mūs sāka vajāt. Atcēla visus manus koncertus. Dabiski, ka mani sāka atbalstīt pretējā puse Rietumos. Sākās rakstu kampaņa avīzēs. Mēs sapratām, ka Solžeņicina dzīve mūsu mājās ir bīstama, ka jebkurā brīdī var notikt VDK inscenēts nelaimes gadījums. Tad uzrakstījām atklātu vēstuli Solžeņicina aizstāvībai. Rakstīju, ka negribu, lai mani laikabiedri pēc 20 gadiem šodienas avīzes nevarētu lasīt bez kauna. Ka neko nesaprotu ne ekonomikā, ne politikā, bet tikai jautāju – kad pārstāsim sist talantīgus cilvēkus, kuri nes slavu mūsu tēvzemei? Mūs sāka izmantot politiskajā spēlē... Atņēma pilsonību. Tas nozīmēja atteikties no mājas, dzimtenes, draugiem, no iespējas mūsu meitām apprecēties savā zemē. Tā bija īsta katastrofa. Griezos ANO – nekādas nozīmes. Man atbildēja, ka ar šiem jautājumiem nodarbojas cilvēktiesību komisija. Bet tur manam advokātam pateica: atbildiet Rostropoviča kungam, ka Maskavā viņam palika māsa. Viņai jau tā ir grūti. Ja gribat, lai būtu vēl sliktāk, varat turpināt. Es negribēju, lai viņai būtu vēl sliktāk. Esmu mūziķis. Taču neaizmirstiet, ka padomju sistēma iznīcināja gandrīz 60 miljonus cilvēku! Tāpēc veltu dzīves daļu, lai skaidrotu savus uzskatus. Neesmu politiķis, bet man ir intuīcija. Uzskatu, ka nekas nav dzīvotspējīgs, kas iegūts vardarbīgi,” – tā Rostropovičs. Jokainās avantūras Tikpat ļoti kā nopietns risks un pilsoniska rīcība Rostropovičam tīk arī dažādas citādas avantūras un pekstiņi, kuru dēļ viņš pat iesaukts par “lielāko triku meistaru” mūziķu vidū. Pagājušo reizi uz Rīgu no Maskavas atlidojis ar savu lidmašīnu. Izkāpjot dalījies priekā ar sagaidītājiem, cik tas ir ērti. Kādā lielā galakoncertā Sanfrancisko pārsteidzis ar savu skatuves iznācienu... balerīnas pačkā. Šokējoši solīdi frakoto mūziķu vidē, bet visnotaļ atbilstoši spēlētajam K. Sen-Sansa skaņdarbam “Gulbis”, kas apziņā asociējas ar baletu. Aizkulisēs gan mēļo, ka tā darīts, lai izjokotu kādu jaunu, talantīgu vijolnieku Mareku Peskanovu, kurš gribējis pierādīt, ka īstā uzmanība tagad pienākas jaunajiem. Par nelaimi, vijolniekam bijis jāspēlē pēc Rostropoviča. Kāda tur vairs uzmanība, ja zālē joprojām nerimstas smiekli un sarunas par tikko pieredzēto Rostropoviča nedarbu? Cits no Amerikas atceļojis kuluāru pastāsts vēsta, ka reiz Rostropovičs pārtraucis ASV Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta ģenerālmēģinājumu, kur solistu trio sastāvā spēlējis pasaulslavenais čellists Jo-jo Ma. To darot, Rostropovičs uzstājis, ka Bēthovens jāspēlē no galvas. Izbaidītie solisti pēc trim mēnešiem esot “pieķēruši” pašu Rostropoviču spēlējam šo skaņdarbu pēc notīm. Ja par čellu, tad to Rostropovičam ir veseli divi. Pirms pieciem gadiem Rīgā Rostropovičs atzinās: “Tas ir kā divsievība, jo abus ļoti mīlu. Kamermūzikai man ir čells, ko 1711. gadā izgatavojis Stradivāri. Skaistākas skaņas pasaulē nav! Par šo čellu var uzrakstīt romānu, uz tā ir pat Napoleona piešu pēdas... Koncertos ar orķestri izmantoju čellu, ko 1760. gadā darinājis Stradivāri skolnieks Starioni.” Šo čellu tikai brīnumainā kārtā viņam atklātajā ģenerālmēģinājumā pirms koncerta Rīgā izdevās pasargāt no negadījuma. Kāds Operā bija iedarbinājis ugunsdzēsības sistēmu, un Rostropovičs tik tikko paspējis aiziet no skatuves, kad uz tās sācis līt ūdens... Kur viņam mājas? Jautāts, kur ir viņa mājas, Rostropovičs 1991. gadā avīzei Komsomoļskaja pravda atbildēja: “Visur. Strādāju visur, tātad visur arī dzīvoju...” Viesojoties Rīgā viņš teica: esmu Visuma cilvēks. Vai kosmopolīts? Pirmajos dzīves gados Vašingtonā Rostropovičs pildīja PSRS kultūras ministrei Jekaterinai Furcevai doto solījumu neiegādāties īpašumus. Dzīvoja viesnīcā “uz koferiem”, cerēdams, ka viņu aicinās atpakaļ uz dzimteni. Pēc tam iekārtoja ģimenes ligzdiņas Vašingtonā, Londonā, Parīzē, Lozannā, Lapēnrantā (Somijā). Aculiecinieki stāsta, ka visur viņam ir arī istabiņa ar galdniecības instrumentiem (Rostropovičs tos prot lietot, jaunībā piepelnījies, ierāmējot fotogrāfijas). Šajās ligzdiņās ir krievu mākslas oāzes: ne tikai sensacionālas Nikolaja II glāzītes un 18. gadsimta trauki, bet – pats galvenais – senas ikonas, Repina, Šiškina, Sokolova un citu glezniecības klasiķu portreti un ainavas. Krieviskie mitekļi dažādās zemēs tikai vēlreiz apliecina, cik svarīga ģeniālajam mūziķim ir savu sakņu saglabāšana un klātbūtne. Gluži tāpat kā Rahmaņinovam, kas pie savas villas stādīja bērziņus. 200 jūdzes no Vašingtonas pēc Rostropoviča skicēm tika uzbūvēta pat krievu stila muižiņa: tās tapšanu viņš turēja slepenībā un uzdāvināja sievai pēc viņas pēdējās operizrādes (P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”), ko pats diriģēja. Lieki vēl piebilst, ka ārzemēs Rostropovičs vienmēr abonējis Krievijas presi. | |
| Atgriezties | |
