VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gunārs Birkerts. Birkerta klātbūtnes faktors Jānis Dripe,īpaši “Studijai” | |
| |
| Ar kailu neatkarību vien jau desmit gadus neesam dzīvojuši, lai arī tas
nav maz. Ir iekšēja svēršana, salīdzināšana, kritēriji un orientieri,
kampaņas un lozungi, uzticība un nodevība. Viss, kā kārtīgai valstij un kārtīgiem pilsoņiem pienākas. Un patiesībā ironija nemaz īsti nav vietā – par savas dvēseles komfortu reizēm nākas domāt izmisīgi gan valsts, gan personīgā kontekstā. Rodas vēlēšanās salīdzināt TAD un TAGAD, lai saglabātu līdzsvarotu gaitu. Kāds aizbrauc uz Minsku un konstatē, ka tur par velti var dabūt dzīvas atmiņas par Latviju astoņdesmitajos. Tillbergs Maskavā izstāda neona piecstaru zvaigzni miglā, domājot par mūžīgo uguni un savu vietas un laika identitāti. Borgs garšīgi raksta par tās pašas Maskavas mākslinieku dzīvokļos ritošo para-lēlo un vitālo dzīvi pretstatā oficiozi trulajai vēl tik nesenā pagātnē. Bet vai jūs atceraties Birkerta pirmo publisko uzstāšanos Latvijā astoņdesmito gadu sākumā? Teātra biedrības zāle Pārdaugavā, aicināta publika (pēc sarakstiem) – tāds oficiālo iestāžu sankcionēts un samtaini režisēts andergraunds. Tad Ostenberga raksts žurnālā “Māksla” – notikums un daudziem negaidīta atklāsme, ka viens latvietis var taisīt šitādu arhitektūru! Pagāja daži gadi, un mēs Gunāru Birkertu ieraudzījām tādu pavisam normālu, dzīvu cilvēku, kurš nepārprotami atrodas pasaules arhitektūras elitē un tajā pašā laikā ir ar mieru kaut ko darīt Latvijai. Tikšanās vairs nebija pēc sarakstiem, un attiecības ievirzījās izteikti lietišķā gultnē. 1988. gada Ziemassvētku rītā Gunārs Birkerts kopā ar tradicionālo sveicienu saņēma arī Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Gunāra Asara piedāvājumu uzņemties Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektēšanas darbu. Svētku rītā tā bija tikai skaista vārdu spēle, bet drīz sekoja arī konkrēts darbs. Pacilāju vecus papīrus un atrodu, ka 1989. gadā notikumus kopsakaros ar Birkertu un bibliotēku esmu pierakstījis šādi: “Martā Birkerts ir Rīgā – tiek parakstīts pirmais protokols Nacionālās bibliotēkas lietā. Atbildības sajūta (vismaz no vienas puses) ir augsta. Augusts. Trīs dienu sarunas Arhitektu savienībā ar jauno Valsts bibliotēkas direktoru Andri Vilku, arhitektu Modri Ģelzi un Kultūras ministrijas pārstāvjiem; tiek precizētas funkcionālās shēmas un programma, sastādīts lietisko attiecību līgums. Īsa saruna ar premjeru V. Bresi un mi-nistru R. Paulu. Tad klāt arī 4. augusta pēcpusdiena. Pēterbaznīcas velvju augšas pilnas ar “Dzintara” meiteņu balsīm līdz pat “Dievs, svētī Latviju!”. Pa vidu sarkanbaltsarkanas krāsas, un pie zemes – pamatīga, brīva, nepiezemēta un apgarota Gunāra Birkerta personālizstāde. Šī noteikti ir Birkerta būtiskākā atgriešanās Latvijā, dialogs ar sevi pašu un vekselis tautai, kas, gaidīšanas nogurusi un cerību pilna, viņam uzticējusi visu garīgo centienu galvenās krātuves būvi. Iepretim Vecrīgai un šajā “vētru un dziņu” laikā ieņemtai Nacionālajai bibliotēkai vajadzētu kļūt par zīmi tautas vērsumam uz garīgām vērtībām un kultūru. Man ir patiesa cerība, ka ar šo būvi Latvija varēs sevi pieteikt starptautiskos kultūrprocesos, un tas šobrīd un turpmāk ir mums vairāk nekā būtiski.” Rakstītais ir pozitīvu emociju pilns, bet tieši tāda jau arī bija sajūta 1989. gadā – pavasara un pozitīvu cerību sajūta visa gada garumā. Ja es toreiz būtu zinājis, ka par Nacionālās bibliotēkas celšanu cīnīsies seši kultūras ministri, mani pašu ieskaitot, un ka dažādās noskaņās un dažādos labvēlības režīmos tiks runāts ar astoņiem premjeriem šādā kārtībā – Bresis, Godmanis, Birkavs, Gailis, Šķēle, Krasts, Krištopāns, atkal Šķēle, Bērziņš –, ka tiks dibināts atbalsta fonds, uzrunāti dažādu valstu bijušie un esošie prezidenti, rīkotas starptautiskas koferences, iesaistīti visu līmeņu UNESCO ierēdņi un rakstīti desmitiem rakstu, nekam būtiskam nenotiekot pašas bibliotēkas būvniecībā, manas tālaika piezīmes būtu krietni vien piezemētākas. Visa iepriekš teiktā kopsakarā man visapbrīnojamākā un konsekventākā šķiet tieši Birkerta pozīcija – nekad šajos gados, tiekoties Rīgā, Stokholmā vai Detroitas pievārtē, neesmu dzirdējis no Gunāra kaut ko tik pazīstamu un citkārt saklausītu kā “nu ko jūs tur ar savu neizdarību un no padomijas laikiem mantotajiem tikumiem” vai “man tas viss ir līdz kaklam, un es ar jums vairāk nespēlējos”. Viņš ir centies saprast, ka jaunai un nebagātai valstij par lielas ēkas būvēšanu izšķirties nav viegli un ka viņa loma ir arī sabiedrības izglītošanas process un dialogs ar politiķiem, izmantojot savu apskaužamo pieredzi un autoritāti pasaulē. Šo dialogu Birkerts sāka, kad viņam bija 63, tagad viņam ir 75. Šajā laikā ir attīstījies un izmainījies Nacionālās bibliotēkas projekts, radīts projekts Rīgas tirgus rekonstrukcijai, skiču projekts daudzfunkciju centram Ķīpsalā, skice iespējamai Rātslaukuma izbūvei, ir konsultēta Latvijas Bankas jaunās naudas krātuves projektēšana un būvniecība, ir radīta vēl viena izstāde blakus jau aprakstītajai, sniegtas neskaitāmas intervijas, dzīvots līdzi Saeimas un Ministru kabineta lēmumiem, braukts uz Parīzi un UNESCO eksperti satikti Rīgā (Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecība tiek oficiāli atbalstīta no šīs respektablās organizācijas puses), ir...ir Gunāra Birkerta spēcīga klātbūtne Rīgā gadsimtu un tūkstošgades mijā un laikā, kad Rīga svin savus 800 gadus. Jā, spēcīga un ietekmējoša klātbūtne, bet ne kā autoram arhitektam, kuram veltītas vairākas monogrāfijas un kura darbus analizē pasaules respektablākie arhitektūras izdevumi. Tā ir apstākļu sakritība un sava veida paradokss – arī Nacionālās bibliotēkas projekts ir bijis publicēts vairākos pasaules vadošajos arhitektūras žurnālos, un es nemaz nebrīnītos, ja Birkerta un bibliotēkas projekta sakarā kāds arhitektūras mīļotājs vai kritiķis pirmo reizi būtu palūkojies kartē un paskatījies, kur tad īsti tāda Latvija atrodas. Žurnāls World Architecture (WA)1999. gada nogalē publicēja skaistu arhitektoniski politisku eseju ar virsrakstu “Pazudušie dēli” (Prodigious prodigals) par latvieti Gunāru Birkertu un īru Kevinu Roču, liekot apakšvirsrakstā šādu tekstu: “Jūs varat paņemt prom šos arhitektus no Īrijas vai Latvijas, bet jūs nevarat izņemt Īriju vai Latviju no šo arhitektu domāšanas.” Tālāk žurnāls publicē Roča un Birkerta projektus un ar gandarījumu atzīmē, ka valstis, kuras abiem arhitektiem ar pasaules vārdu dažādu iemeslu dēļ bijis jāpamet pirms pusgadsimta, tagad šiem autoriem un arī labiem draugiem uzticējušas savas šī laika lielākās būves. Tātad pazudušo dēlu atgriešanās. Protams, katram citādi un kontekstā, bet gan mūsu Nacionālā bibliotēka, gan Nacionālais kongresu centrs Dublinā ir gadsimtu mijas lielākās, dārgākās un arhitektoniski izteiksmīgākās būves attiecīgi Īrijā un Latvijā. Žurnālam WA Nacionālās bibliotēkas sakarā Gunārs Birkerts saka, ka bibliotēka būs ZIŅA PASAULEI par mazu un kulturāli attīstītu valsti, kuras tauta ir gatava 21. gs. augsto tehnoloģiju un informātikas izaicinājumiem. Viņš ēku redz kā pieminekli un simbolu neatkarīgai valstij un kā iespēju dot Rīgai jaunu atpazīstamību pasaulē. Ko pasaules kultū-ras ļaudis zināja par Bilbao, pirms Frenks Gerijs tur uzcēla kontraversālo jauno Gugenheima muzeju? Katrs cilvēks, katra pilsēta un valsts vēlas savu atpazīstamību, un tas ir tik pašsaprotami. Arhitekti, kas ir pasaules zvaigznes, ir šo vēlmju labākie piepildītāji. To atzīmē arī žurnāls WA, piebilstot, ka pasaules klases arhitektu klātbūtne garantē jaunāko tehnisko sasniegumu izmantošanu un drošibu, ka ieguldītā nauda tiks gudri izlietota. Mums ar arhitekta – zvaigznes piesaistīšanu nav gājis viegli. Gunāra Birkerta viedā klātbūtne ir jūtama ik brīdi, pasaulē tā nepārtraukti izstaro Latviju, bet pašas Latvijas plaukstā tāda kā apde-dzināšanās sajūta. Gunāra Birkerta septiņdesmitajā dzimšanas dienā es jautāju, kur atrodas meistara dvēsele, kuram pasaules stūrim tā pieder. Varbūt pasaules arhitektūras kultūrai kopumā, varbūt Vācijai, kur viņš ieguva arhitekta izglītību, varbūt Latvijai, kur top un netop viņa sirdij tuvākais un jēdzieniski nozīmīgākais projekts, vai Amerikai, kas viņam deva izcilu arhitekta karjeru? Birkerta atbilde ir netieša, bet gana ietilpīga: “Ir jāiegūst zināma dzīves un profesionālā pieredze un jāsasniedz noteikts pašpaļāvības līmenis, lai droši sekotu pats savam izraudzītajam ceļam un šajā gaitā justos pārliecināti. Savā dzīvē mēs izglītojamies, apgūstam jaunas tehnoloģijas, radām un progresējam. Mūsu attīstība balstās dabīgā izaugsmē, un to pašu var teikt par mūsu labākajām būvēm. Tā ir evolūcija, progress. Es ticu, ka rīkojos tieši tā – augu un attīstos savai dzīvei atvēlētajā laikā. Un piederu pats sev.” Vai Birkerta radītais ir daļa no Latvijas kultūras, bija mans jautājums viņam jaunās tūkstošgades ieskaņā. Un atbilde ir: “Es esmu pārliecināts, ka mana latviskā izcelsme, pamatizglītība un agrais latviskais kulturālais guvums ir veidojis manu profesionālo sniegumu. Tātad es uzskatu, ka esmu daļa no Latvijas kultūras pasaules kultūras kontekstā.” Ar šādu stabilu un izsvērtu dzīves filosofiju Birkerts piedalās Latvijas un Rīgas telpiskās (un ne tikai) attīstības procesos. Ir spēcīgs viņa klātbūtnes faktors, un man un daudziem patiesi rūp, lai šai klātbūtnei būtu paliekoša autorības zīme. | |
| Atgriezties | |
