Kas gan dara mūsdienas tik citādas, tik pievilcīgas? Izstāde “Mūsdienu utopija” Artis Svece, īpaši “Studijai” |
| |
| 1956. gada augustā Londonā, Vaitčepelas mākslas galerijā bija skatāma
izstāde This is Tomorrow (“Re, kur rītdiena”). Izstādi organizēja
“Neatkarīgā grupa”, kurā ietilpa vairāki nākamie popārtisti, un viens
no izstādes plakātiem mākslas vēsturē ir iegājis kā Ričarda Hamiltona
slavenā kolāža “Kas gan dara mūsdienu mitekļus tik citādus, tik
pievilcīgus?”. Vienkopus salasītie patērētāju kultūras simboli nebūt
neattēloja pēckara angļu dzīves ikdienu, produktu normēšana bija
atcelta tikai pirms pāris gadiem. Protams, mūsdienās grūti restaurēt
tālaika noskaņas, bet mākslas vēsturnieki uzsver angļu agrīnā popārta
ambivalento dabu – mākslinieki ar aizdomām vēroja amerikāņu kultūras un
dzīves stila ienākšanu pēckara Eiropā, bet tai pašā laikā viņu darbos
jaušama zināma padošanās optimistiskās, pašpārliecinātās patērētāju
kultūras valdzinājumam.1
1970. gadā uzņemtā Mikelandželo Antonioni filma Zabriskie Point ir
piemiņas zīme cīnītājiem pret patērētāju kultūru. Jocīgā kārtā filma ir
par karu, vismaz tās struktūra atgādina arhetipisku kara filmu –
cilvēki šeit tiek gūstīti, šauti un spridzināti, viņi bruņojas, plāno
taktiku un noiet pagrīdē, personīgā laime karā nav iespējama, un, lai
gan “viņiem” izdodas iznīcināt vienu no “mums”, cits “mūsējais”, kas
ļoti mīlēja nogalināto “mūsējo”, iznīcina “viņus” visus un vienā
rāvienā. Filmu īpašu dara tas, ka runa ir par cīņu starp divām
utopijām, ko personificē divas vīzijas par dzīvi tuksnešainajā
Zabriskipointā – vienā redzam leļļveidīgus cilvēciņus, kas dienas
pavada, laistot zālāju un spēlējot golfu, bet otrā – kopš Žana Žaka
Ruso laikiem pazīstamos “lādzīgos mežoņus”, kuriem šajā gadījumā
pietiek ar sauli un mīlestību. Par kaut ko vairāk nekā parastu kara
filmu Zabriskie Point padara arī tas, ka uzvarētāju nav iespējams
noteikt, jo tā arī nekļūst skaidrs, vai sprādziens filmas beigu ainā ir
sapnis, vīzija vai tā saucamais fakts.2
2001. gada pavasarī Rīgā bija skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas
centra rīkotā izstāde “Mūsdienu utopija”. Protams, starptautiska
laikmetīgās mākslas izstāde Latvijā pats par sevi ir nozīmīgs notikums
un baudāma neatkarīgi no kuratora ieceres, tomēr man šī izstāde šķita
interesanta tieši kā izteikta kuratora izstāde, proti, izstāde, kurā
kurators piedāvā pirmām kārtām sev būtisku tēmu un ar paša atlasīto
darbu palīdzību dod savu izvēlētās tēmas interpretāciju. Tīri
intelekutāli izstāde mani piesaistīja ar to, ka tā nesakrita ne ar
vienu no tiem neskaidrajiem “Mūsdienu utopijas” tēliem, kas man bija
prātā pirms izstādes apmeklēšanas. Kas tā par utopiju, par kuru mums
vēsta Franks Vāgners? Tā, kurā dzīvo tikai vācu kuratori? Varbūt
Vāgners ir viesis no mūsu nākotnes? Varbūt izstāde jāuztver kā pagātnes
utopiju atblāzma tagadnē? Kurators kā norādi uz savu ieceri min filmu
Zabriskie Point, bet, sekojot šai norādei, ātri vien kļūst neomulīgi un
galvā pazib domas... varbūt bija vēl kāda norāde, un es aizgāju pa
nepareizo ceļu?... Bet varbūt kāds jokodamies samainījis norādes vietām
un īsto mēs nemaz nezinām?... Nē, viss kārtībā, šis apmeklētāju bariņš
izturas tā, it kā viņi zinātu, kur atrodas.... Bet varbūt viņi tikai
izliekas?
Vieta, kuras nav
Evolucionists Ričards Dokinss grāmatā The Selfish Gene (“Egoistiskais
gēns”) izvirzīja ideju, ka ne tikai dabas, bet arī kultūras procesi
pakļauti dabiskās izlases likumiem, vienīgi kultūrā izlase darbojas
nevis starp gēniem, bet gan starp “mēmiem”.3 Mēmi var būt idejas,
vārdi, tehnoloģiski jauninājumi – viss, ko viena paaudze nodod
nākamajai ar valodas, rakstības, vizuālu tēlu un artefaktos iemiesotu
ideju palīdzību. Mēmi reproducē sevi un konkurē par vietu cilvēku domās
un dzīvē – daži mēmu veidi spēj izdzīvot gadsimtiem ilgi, bet citi
iznīkst tajā pašā mirklī, kad radušies.
Utopija noteikti ir viens no veiksmīgajiem mēmiem – teiktais
attiecināms gan uz vārda “utopija”, gan pašas utopijas idejas mēmu,
turklāt pēdējais ir piedzīvojis daudz un dažādas mutācijas. Kā zināms,
“utopija” ir 16. gadsimta angļu politiķa un domātāja Tomasa Mora
ieviests jaunvārds, un parasti to tulko kā “vietu, kuras nav”. Mora
grāmatā par Utopiju tiek dēvēta sala Dienvidamerikā, kurā ir izveidota
paraugvalsts, kas, starp citu, nav Leiputrija vai laimīgo zeme, bet
drīzāk harmoniska un stabila sabiedrība. Tomēr salas nosaukums
izrādījās pietiekami daudznozīmīgs un iztēli rosinošs, lai kļūtu par
sugas vārdu un turklāt gluži kā sadusmotā zemes dieve Gaja dzemdinātu
bērnus – monstrus: “antiutopiju”, “distopiju” un “kakotopiju”.
Pat ja mēs aprobežojamies ar utopiju kā literārā žanra apzīmējumu,
grūti precīzi pateikt, ko šis vārds apzīmē. Utopijas žanrs būtībā
paredz ideālas sabiedrības aprakstu, lai gan vismaz kopš Rablē laikiem
šis apraksts mēdz būt ironisks, bet kopš Svifta laikiem – visai baigs.
Mēs utopijas jēdzienu bieži vien saistām ar nākamības vārdu, taču liela
daļa utopiju, ieskaitot Mora aprakstīto, nebūt netiek attiecinātas uz
nākotni vai pagātni, bet drīzāk attēlo “citur” notiekošo. Daži autori
savas utopijas ir uztvēruši tik nopietni, ka mēģinājuši tās realizēt
dzīvē, un vēl vairāk ir cilvēku, kas mēģinājuši iedzīvināt citu radītās
utopijas. Lielākoties šādi mēģinājumi ir beigušies neveiksmīgi, un
tāpēc par utopijām mēs bieži vien saucam tās ieceres un vīzijas, kas
mums šķiet neiespējamas, naivas. Bet naivums un ilgas pēc neiespējamā
var izrādīties protesta formas; nostādīts pretī ikdienībai un cinismam,
utopists pēkšņi pārtop par varoni. Transformācija seko transformācijai,
viens nozīmes slānis klājas pāri nākamajam, un rezultātā “utopija”
līdzīgi “postmodernismam” kļūst par tik daudznozīmīgu un brīvi
lietojamu vārdu, ka galu galā tas izsaka ļoti maz.
Utopiskā māksla
Katrā ziņā grūti atrast mākslinieku, kurš nevarētu kaut kādā veidā
attiecināt uz saviem darbiem utopijas jēdzienu. Tēlotājā mākslā reti
sastapsim ilustratīvus ideālās sabiedrības atainojumus, toties tur
vienmēr var atrast Neesošo, Iztēloto, Izsapņoto, bet tās jau ir
utopijas pazīmes. Pat fotogrāfijas fiksē vietu, kuras nav – nav šobrīd,
nav šeit, nav ārpus attēla fotoalbumā. Nereti mākslas darbi tiek
pretstatīti “īstenībai”, mākslinieki dumpojas pret ikdienišķumu vai
bezcerību, piedāvā skatītājam pārpasaulīgas vīzijas. Galu galā –
mākslas vērienīgākā utopija ir skaistuma radīšanas projekts, kas ietver
gan nostalģiju pēc nesasniedzamā, gan neapmierinātību ar pieticīgo
ikdienu, gan vēlmi konstruēt ideālu un perfektu realitāti.
Ja apmeklētājs izstādi “Mūsdienu utopija” uztvēra kā mēģinājumu
noskaidrot, ko mūsdienu mākslinieks vai kurators būtu ar mieru saukt
par utopiju, tad tā noteikti deva pamatīgu vielu pārdomām. Kārtējo
reizi utopijas ideja ir transformējusies. Tomēr diez vai daudzus
interesē ideju likteņi, un man grūti teikt, kā izstādi uztvēra tie, kas
cerēja tajā ieraudzīt nākotnes vīzijas vai protestu tagadnei.
Utopijām raksturīgs krāšņums – gan pozitīvās, gan negatīvās vīzijas ir
spilgtas, grandiozas, ar mums zināmo realitāti kontrastējošas. Tajās
parasti nepastāv vienkārši labais un skaistais, bet Labais un
Skaistais, tāpat kā antiutopijās atrodam nevis vienkārši ļauno un
neglīto, bet Ļauno un Neglīto. Toties izstādē redzamajos darbos maz ko
varēja redzēt no šī krāšņuma, vienīgi filmā Zabriskie Point un varbūt
arī Valijas EKSPORT instalācijā. Drīzāk runa ir par savaldību, ironiju,
vieglu kritiku. Piemēram, Džima Deivisa absolūtajam skaistumam Monika
Pormale līdzās noliek pilsētas gaismu spēles, bet Art in Ruins darbā
Limbo neiekļaušanās it kā vispāratzītajā kārtībā un dzīvesveidā tiek
pa-sniegta kā kaut kas rotaļīgs un nenopietns, tajā nav nekā dēmoniska
un pārcilvēciska, lai gan netiek arī banalizēts autsaiderisms. Es
domāju, ka mūsdienu utopijai tā arī būtu jāizskatās, bet neviļus prātā
iešaujas doma, ka utopiskā domāšana mūsdienu mākslai nav nemaz tik
raksturīga, vismaz utopijas jēdziens tajā neizceļ kaut ko ārkārtīgi
būtisku un citādi neaprakstāmu.
Franks Vāgners noteikti apzinās, ka mūsdienu kultūra nav utopijas mēmam
piemērotākā vide. Vismaz savā priekšvārdā katalogam viņš vairākkārt
uzsver, ka ideālo sabiedrību konstruēšanas laiks ir pagājis. Vienlaikus
viņš apgalvo, ka izraudzītie darbi esot “saistīti ar nākotnes
redzējumu, ar pārmaiņu iespējām sabiedrības, kultūras un personiskajā
dimensijā, iezīmējot perspektīvas, pārdomājot pārmaiņu īstenošanas
mehānismus.. “4. Ja nu “Mūsdienu utopijā” var atrast utopijām
raksturīgo aizraušanos ar krāšņām vīzijām, tad tās ir jāmeklē kuratora
tekstos. Franka Vāgnera pasaulē cīņa ar kapitālismu nav beigusies,
pēcpadomju valstīs “Rietumu ekonomiskās sistēmas nostiprināšanās.. ir
izrādījusies tikpat brutāla kā okupācijas laika sociālisms”5, mūsu
dzīvi pirmām kārtām raksturo draudošās katastrofas – lūk, valoda, kas
būtu saprotama ikvienam Zabriski Point studentam revolucionāram. Stipri
vienkāršots un vēlamajā virzienā reducēts notiekošā apraksts, bet katrā
ziņā tāds, kas iedvesmo vai nu labākas pasaules meklējumiem, vai vismaz
dzīves bezjēdzības apcerei.
Mūsdienas
Utopijas vienmēr ir bijušas “mūsdienu utopijas”, jo atainojušas sava
radīšanas laika sapņus un murgus. Tāpēc utopijas nav vērts jaukt ar
nākotnes prognozēm, lai gan interesanti ir piedzīvot 1984. gadu un
salīdzināt to ar Orvela “1984”. It kā skaidrs, ka ne jau par kādu
noteiktu gadu Orvels rakstīja, un diez vai ir nozīme tam, cik veiksmīgi
viņš pravietojis sabiedrības attīstības gaitu, bet vienlaicīgi baudu
sagādā tas, ka esi sasniedzis laiku, kas kādreiz šķita tāla nākotne, un
pabijis vietā, kuras kādreiz vēl nebija.
2000. gads arī, protams, ieņēma īpašu vietu uz rietumnieku laika
skalas, un mēs ar jums esam to pārdzīvojuši. Pēdējos gados interese par
utopijām ir pieaugusi, par to liecina šim tematam veltītās grāmatas un
žurnāli. Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā vēl šīgada sākumā bija skatāma
pamatīga izstāde “Utopija: ideālas sabiedrības meklējumi Rietumu
pasaulē”. Lielākajā daļā gadījumu šī interese ir tikpat “dabiska” kā
interese par Rīgas vēsturi astoņsimtgades priekšvakarā. Es domāju, ka
“Mūsdienu utopija” ir izņēmums. Franka Vāgnera interese par to, kas
noticis ar utopisko domāšanu, ir patiesa un nopietna. Es arī esmu
pārliecināts, ka mēs ne tikai nevaram iztikt, bet arī šajā pašā brīdī
nedzīvojam bez nākotnes vīzijām un savveida utopijām. Tomēr mani
neatstāj sajūta, ka kaut kas šajā izstādē “nenostrādāja”.
Varbūt vainīga ir Franka Vāgnera nespēja samierināties ar tā saucamo
patērētāju kultūru. Lai gan pats Vāgners, iespējams, man nepiekristu,
viņa izstādē jaušama vēlme atdzīvināt Zabriskie Point ideālus, bet
nekas neliecina, ka to būtu iespējams izdarīt. No vienas puses, mēs
zinām, kas notika ar sešdesmito gadu utopistiem – lielākoties viņi
vairs nav utopisti, un viņu idejas tīri labi iekļaujas nīstajā
patērētāju kultūrā. No otras puses, nav iemesla, lai mēs šeit, Latvijā,
“pēc desmit neatkarības gadiem”, kā uzsver Vāgners, būtu īpaši vīlušies
patērētāju kultūrā. Man šķiet, ka mums drīzāk atbilst izstādes “Re, kur
rītdiena” problemātika. Vācu filosofs Pēters Sloterdijks (Sloterdijk)
apgalvo, ka mūsdie-nām raksturīgākās utopijas vārds ir panākumi.6
Manuprāt, mūsu sabiedrībā šī ir daudz nozīmīgāka utopija par Zabriskie
Point piedāvāto. Turklāt es nedomāju, ka tas ir kas briesmīgs.
Vienkārši tādas nu ir mūsdienas. Un “Mūsdienu utopija” droši vien arī
ir solis mūsdienu utopijas virzienā.
1 Sk., piem.: Livingstone M. Popart: A Continuing History. – New York:
Abrams, 1990. – P. 37; Crow T. The Rise of the Sixties. – London:
Calmann and King, 1996. – P. 39.
2 Sk. Dīderihzens D. Psihodēliskā kritika: Vēlreiz skatoties
Mikelandželo Antonioni filmu Zabriskie Point // Mūsdienu utopija
[Izstādes katalogs].– Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2001.
– 14.–21. lpp.
3 Dawkins R. The Selfish Gene. 2nd ed.– Oxford: Oxford UP, 1989.
4 Vāgners F. Vai tagad viss top labāks?: Ievads mūsdienu utopijā // Mūsdienu utopija [Izstādes katalogs].– 10. lpp.
5 Turpat. – 8. lpp.
6 Sk. interviju ar Pēteru Sloterdijku: Magazine litteraire. – 2000.– Mai.– P. 56.
|
| Atgriezties | |
|