Dziesma manai paaudzei
Vilnis Vējš, Garage 4x4
|
| | |
Šogad - jau kuro gadu - Latvijas mazpilsētu estrādēs pulcējās simtiem cilvēku, lai stundām ilgi vērotu dīvainu šovu: populārais komiķis Fredis aicina pilsētiņu iedzīvotājus kāpt uz skatuves un dziedāt, ko sirds kāro. Novadnieku atsaucība un sajūsma par tikpat kā nebaudāmajiem priekšnesumiem liek noticēt, ka vismaz lokālā mērogā tie ir izcils kultūras notikums.
Kamēr Fredi un dīvainos koncertus mazpilsētās neviens kārtīgs kultūrpētnieks par pilnu neņem, tikām Rīgā ļoti nopietni turpinās Džordža Sorosa pirms desmit gadiem iesāktā tradīcija – ik gadus rīkot laikmetīgās mākslas izstādes. To kādreizējā funkcija Latvijas kultūras dzīvē bija teju revolucionāra - vēl 90. gados jēdziens “laikmetīgā māksla” tika lietots, ticot jaunu sabiedrības, domāšanas un kreativitātes modeļu savstarpējai saistībai. Toties šajā gadsimtā latviešu laikmetīgā māksla jaunības sapņus par sociālo nozīmību vai vismaz pievilcību aizstājusi ar ilgām pēc starptautiska bestsellera, internacionāli lietojama "brenda" - varbūt tādēļ, ka tas kā nerodas, tā nerodas.
Šogad Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā un Solvitas Kreses kūrētā izstāde “Pilsēta. Stāsti par Rīgu” sper soli pretī pagātnei, ekspozīcijā iekļaujot Egona Spura 70.-80. gados radīto fotogrāfiju ciklu “Rīga. Proletāriešu rajoni” un Gvido Kajona 80. gadu fotosēriju “Tēma 011”. Šos darbus var saukt arī par klasiskām vērtībām, jo tās radījuši talantīgi fotogrāfi, kuru daiļrade ir labi pazīstama un speciālistu lokā vienmēr augstu vērtēta. Lai arī abu meistaru rokraksti ir dažādi, viņu “ētiskās un estētiskās platformas formatizācija” (S. Krese, izstādes kataloga ievadā) nerada jaunatklāsmes iespējas. Abu kolekciju parādīšanās šīgada izstādē acīmredzot domāta kā stimuls diskusijai vai vismaz apcerei par mākslas sabiedriskās un personiskās aktualitātes nesakritību, pakļaujot šaubām, pārvērtēšanai tādus līdz šim pašsaprotamus laikmetīgās mākslas “paroles” vārdus kā “jauns”, “moderns”, “mūsdienīgs” utt. Tomēr domas stereotipi tiek tikai viegli sašūpoti: izstādītā “klasika” ir fotogrāfijas – šī medija līdztiesības atzīšana citu mākslu hierarhijā ir hrestomātiska laikmetīgās mākslas uzvara, bet tā gūta jau pasen izcīnītās kaujās, un fotogrāfiju iekļaušana mākslas izstādē ir drīzāk rutīnas, nevis kaislas pozīcijas zīme. Var tikai izteikt pieņēmumus, kā būtu, ja šogad tapušie mākslas darbi tiktu īsti laikmetīgā garā konfrontēti ar nedaudzajiem, taču eksistējošiem urbānās glezniecības vai dzejas paraugiem, varbūt pilsētas skaņu dizainu vai sabiedriskā transporta rituāliem. Iespējams, šādam risinājumam vajadzētu vairāk drosmes un nāktos zaudēt daļu pieklājības.
Par vēstures dimensijas īpašu izcēlumu izstādē liecināja virkne it kā sīku, tomēr būtisku pazīmju: tā bija iekārtota dažās Valsts Mākslas muzeja zālēs, ne īsti konfliktējot, ne samierinoties ar telpu šaurību un raksturu, radot iespaidu, ka vietas izvēle konceptuāli uzsver muzejiskā konservatīvisma šarmu. Katalogā ievietoto apceru, eseju, tekstu autori lielākoties pilsētu tēlo retrospektīvā vai subjektīvi sirreālā garā. Rakstītāji kavējas leģendās, elēģiskās pagājības ainās un vairākkārt min “vīna dzeršanu” kā atmiņu saldmes atspulgu. Apetīti raisoša ekstravagance ir prominentās mākslas domātājas Helēnas Demakovas vēlme izstādes katalogā izteikties dzejā. Krietni mazāk intereses izpelnījusies pilsēta tagadnes izteiksmē, un pavisam bēdīgi veicies ar urbānās realitātes sociālo dimensiju – griezīgi neatliekamo šībrīža izjūtu refleksiju.
Izstādes veiksme ir līdz šim mākslas aprindām nepieskaitītā fotogrāfa un žurnālista Kaspara Gobas darbu iekļaušana ekspozīcijā. Jautājums par to piederību kultūrantropoloģijai, žurnālistikai vai mākslai ir laikmetīgākais, ko izstāde uzdod. No fotogrāfiju sērijas “Čigāni Latvijā” gan parādīta tikai daļa, kas portretē Rīgas čigānus, un tādēļ izstādītā kolekcija atstāj fragmenta iespaidu, bet liekas, ka Goba vienīgais no izstādē pārstāvētajiem autoriem patiešām tic, ka māksla “..palīdzēs lauzt stereotipus un veicinās sapratni sabiedrībā” (no kataloga). Tā vismaz ir nopietna pārliecība, par kuru vērts diskutēt, un to balsta pamatīga iedziļināšanās reālas, nevis šķietamas vai izdomātas subkultūras problēmās. Fotogrāfa un viņa izvēlēto modeļu attiecību spriegums, kas jūtams attēlos, radies saprašanās meklējumos starp sabiedrības apziņā nošķirtām polaritātēm (latvieši – čigāni, pie varas esošie un atstumtie, tehnoloģiju bruņotie – atbruņotie), tādēļ tas nešķiet dekoratīvs, bet katalogā lasāmais komentārs uzrunā skaidri un gaii.
Citi nesen tapušie un izstādē pirmoreiz publicētie darbi, liekas, radušies pārliecībā (vientiesīgā? vīzdegunīgā?), ka sociālā realitāte mākslai var kalpot tikai kā estētiskas rotaļas iegansts. Fotogrāfijas metrs Andrejs Grants izstādījis sēriju, kuras vienojošais sižets – gaumīgi pelēcīgā vidē (faktūras, liriskas detaļas…) noskatītus cilvēkus apžilbina inscenēts gaismas stars. Lai gan katalogā šāds uzbrukums saukts par “provokatīvu akciju”, nav skaidrs provokācijas konceptuālais mērķis. Attēlos fiksēts vien fizioloģisks reflekss – samiegtas acis, sarāvušies ķermeņi. Emocionāli spontāna vai intelektuāli apzināta reakcija cilvēkiem – modeļiem - objektiem ir liegta. Apzinoties mirkļa konkrētību, nenesas prāts attēlus lasīt kā metaforas (prātot par “sauleszaķīša” un “gaismas stara” simbolisko jēgu). Protams, ir smukas bildes. Tik smukas, ka bail, – aizbildinoties ar “provokatīvu akciju”, var arī, piemēram, mest ar akmeni. Tikai bildes neiznāktu tik smukas.
Intas Rukas “Cilvēki, kurus es satiku” diemžēl nav skatāmi vienā laikā ar izstādi, bet katalogā redzamie darbi ir estētiski pievilcīgi. Jebkura cilvēka portretējums ļauj vaļu spekulatīviem komentāriem par individuāliem likteņiem un laika ritumu, bet Rukas skats uz saviem varoņiem ir tik vispārcilvēciskas iejūtības pilns, ka atstāj skatītājam tiesības vispārīgi padomāt un nekonkrēti just, ja ir vēlēšanās.
Pavisam dīvaini skatīties Ginta Gabrāna videoinstalāciju “Realitātes sekta. Kā tur lai nepriecājas?” (katalogā darba nosaukums nemaz nav minēts). Jāņa Viņķeļa 80. gados aizsāktās spēles, kurās realitātes impulsi tika apaudzēti ar izdomājumu, leģendu, melna humora “mežģīnēm” un pārvērsti baisās mistifikācijās un kuras 90. gados visumā auglīgi izmantoja gan Gabrāns, gan Fišers un Alksnis, nu ir transformējušās vienkāršā parodijā. It kā sākumā Gabrānam esot bijis nodoms atmaskot mediju manipulācijas ar masu apziņu, padarot anonīmu bezpajumtnieku par pazīstamu zvaigzni. Nodoms nav realizējies. Pavirši dokumentētajām reālas personas – Starixa - gaitām pretstatīti tikpat pavirši priekšstati par mārketinga “velnišķīgajiem trikiem”. Par Starixu un viņa līdzinieku skatītājs neuzzina praktiski neko, bet mediju un reklāmas jomā Gabrāns nav izrādījies tik kompetents un čakls, lai iedzīvinātu paša radīto fikciju. Lai gan skatītājs kārtējo reizi tiek “nests cauri” ar izdomātu sektu un realitātes šovu piesaukšanu, iznākusi nevis kulturoloģiska kritika, bet didaktiska satīra. Daudz spēcīgāk par Gabrāna sacerēto mitoloģiju izstādē atklājas cits, patiešām PR konstruēts mīts – par neprognozējamo talantīgo mākslinieku Gabrānu, kas desmit gadu laikā radījis pusotru veiksmīgu darbu un tagad strādā pie tik vērienīga projekta, ka ik gadus atmet skatītājam tikai niecīgas iecerētā darba druskas.
Ilvas Kļaviņas videofilmas “Bumbagalva” vieta izstādē ir neskaidra. Ja gribas ticēt katalogā teiktajam, ka “..detektīvžanra kinematogrāfā izmantotie stereotipi kombinējas ar urbānās estētikas elementiem…”, tad jāsecina, ka šī ir kārtējā parodija, turklāt pretencioza un nožēlojama. Vai tad detektīvžanra stereotipi jau paši nav gana sakombinējušies ar urbāno estētiku?! Un kādēļ šī parodija, kurai līdzīgas, tikai izdomā bagātākas un izteiksmē veiklākas, ražo gan Holivuda, gan “Savādi gan”, rādāma mākslas izstādē? Ja kuratori, izvēloties šo darbu, vadījusi vēlēšanās eksponēt kādas marginālas sociālas apvienības (mākslinieku – dendiju – draugu grupas) dzīvesstila paraugu, tad kādēļ skatītājam netiek darīts zināms, ka blāvajā ekrānā vīd savas vides varoņu Ērika Boža un Egila Medņa sejas, bet nesaklausāmo mūziku, lūk, sacerējusi vēl kāda lokāla autoritāte? Un arī tad nekļūtu skaidrs, kas īsti atšķir šos dzīves māksliniekus no jebkuras pilsoniskas kompānijas, lai apgalvotu, ka “citā pilsētā tas nevarētu notikt” (no kataloga).
Izstādes viesu darbi būtu gana interesanti, ja tos skatītu kādā studentu plenēra noslēguma skatē vai tamlīdzīgā ekspozīcijā. Gadskārtējai latviešu mākslas izstādei piestāvētu māksla, kuras vēriens pieļauj līdzvērtīga dialoga iespēju. Gan Markusa Heidoka, gan Ingeborgas Lockermanes “ceļojuma piezīmes” parāda, ka īslaicīgi kultūras sakari rada tikai starptautiskas komunikācijas ilūziju, kurai nav laika un spēka iedziļināties pašas izvirzītajās problēmās. Ebas Macas fotogrāfijas virspusējas komunikācijas bezjēdzību ilustrē konceptuāli, vienkārši fiksējot puišus Rīgas ielās, ar kuriem varbūt iepazītos, ja gribētu. Mazliet “asuma” šim darbam piešķir uzsvērti antiestētiskais paskats, revolveris jaunās dāmas rokās un vārdu spēle, par ko autore varbūt bija, varbūt nebija informēta: Rīgas skuķu aprindās “streļīt” vīriešus nozīmē ko vairāk par viesmākslinieces iecerēto komunikācijas formu. Brigitas Karnočanas fotografētās mazās balerīnas papildina līdzīgu attēlu jūru, ko pasaule jau uzkrājusi kopš fotogrāfijas izgudrošanas brīža, un konceptuālais komentārs tās individualizē tikai teorētiski.
Jautājumi par mākslas dabu tiek gan uzdoti, gan atbildēti ar katru gadu šaurākā interesentu lokā. Tā saucamā vienkāršā publika, kas savulaik izrādīja interesi par “skandalozām”, atraktīvām mākslas skatēm, pēdējos gados tiek konsekventi likta mierā. “Noasā” vai “Sieviešu viesnīcā” uz īsu brīdi pavīdoši projekti dara visu, lai skatītājs tiem netuvotos un, ja iemaldītos, justos kā svešās kāzās.
Laikmetīgās mākslas institucionalizēšanās, to reprezentējošo mākslinieku loka stabilitāte rada rutīnas draudus – veidojas šaurā lokā akceptētas konvencijas par vērtību hierahiju, lokāli izteiksmes, humora un labā toņa kanoni, kuru pievilcība, tāpat kā “Dziesmas manai paaudzei” panākumi, bez iesvaidīšanas “vietējos apstākļos” nav atšifrējama.
Diemžēl laikmetīgās mākslas mūza, tāpat kā jebkura cita, neatlido pēc pasūtījuma reizi gadā. Bez intensīvas laikmetīgās mākslas ikdienas dzīves talantīgi, bet neregulāri strādājoši mākslinieki kārtējā salidojumā spēj labākajā gadījumā parādīt tikai to, ko viņi labprāt darītu, ja darītu, vai, sliktākajā, dot vietu vienmēr uz visu gataviem konjunktūristiem, “veiksmes formulas” meklētājiem. Kuratoram jāizšķiras, vai pietiek spara meklēt snaudošas, tomēr modināšanas vērtas idejas un vīzijas, pie viena sasprindzinot iztēli – kādas tās varētu būt, un kur tās meklēt? - vai samierināties ar kādreiz kaut kur veiksmīgi izspēlētām kārtīm. |
| | | Atgriezties | |
|
