Rīgas marginālijas
Stella Pelše, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts
|
| | 
Andrejs Grants. No sērijas "Gaisma pilsētā"
Egons Spuris. No sērijas "Rīga. Proletāriešu rajoni. 19. gs. beigas - 20. gs. sākums"
Kaspars Goba. No sērijas "Čigāni latvijā"
|
| | |
Aplūkojamās LLMC rīkotās izstādes piedāvātais Latvijas galvaspilsētas tēlu klāsts foto un video versijās šoreiz atgādināja tādu kā kamerstila pasākumu ar samērā paredzamiem rezultātiem. Salīdzinājumā ar 90. gadu otrā pusē rīkotajām gadskārtējām izstādēm šeit noteikti bija krietni mazāk pretenziju uz mākslinieciskās izteiksmes robežu paplašināšanu; arī publika vairs nešķita tik viegli aizkaitināma ar neparastākiem risinājumiem, un tas vienā ziņā neapšaubāmi liecina publikai par labu. Tomēr zināms pārsteiguma un jaunatklājuma pieredzes iztrūkums pēc izstādes, kā mēdz teikt, virmoja gaisā; vai varbūt tās bija tikai tādas pagājušā romantiski modernistiskā laikmeta reminiscences? Jau daudzkārt piesauktā Rīgas tēmas atkārtošanās lika atcerēties pērn astoņsimtgades gaisotnē organizēto izstādi “Metropole. Rīga”, kurai gan bija citāds mērķis – tematisku sadaļu ietvaros sintezēt pilsētas pagātnes un tagadnes tēlus pārsvarā ar dokumentālu, vairāk vai mazāk objektīvu liecību palīdzību, tikai daļēji iekļaujot arī mākslinieku darinājumus “par tēmu”. Atšķirībā no “Metropoles” šī projekta uzdevums noteikti bija mazāk pretenciozs un subjektīvāks, tā galvenā funkcija nebija izzinošā. Bet kāda īsti?
RĪDZINIEKI – PAŠU UN CITU ACĪM
Viena no iespējamām versijām – pilsētas pamatsubstanci veido pilsētnieki, lai gan jautājums, vai viņi nosaka pilsētas aprises vai arī tā izveido pilsētniekus, savā bezcerībā līdzinās vistas un olas cēlonisko attiecību skaidrošanai. Daudz ko pasaka arī fons, bet Andreja Granta foto sērija “Gaisma pilsētā” bija fokusēta uz cilvēku, atklājot visdažādāko ļaužu reakcijas uz acīs ielaistu saules zaķi. Daži raujas atpakaļ, citi mierīgi aizver acis vai nedaudz novēršas. Iezīmīgs ir autora fiksēto mirkļu akcentētais īsums, gluži vai sekunde, kā arī situācijas organizēšana – šajā gadījumā fotogrāfs ne tikai izvēlas motīvu, bet arī savā ziņā mākslīgi rada saistošo situāciju. Kaspara Gobas foto sērija “Čigāni Latvijā” savukārt veidota kā statiski individuāli vai grupu portreti ar raksturojošas vides elementiem. Uzmanības centrā – sabiedrības daļa ar visai negatīvu reputāciju (zīlnieces, narkotiku tirgoņi). Nabadzīgā iedzīve varētu radīt jautājumu par vainas sadalījumu starp pašiem čigāniem un aizspriedumaino sabiedrību; čigānu sejas daudzos gadījumos it kā cenšas apstrīdēt negatīvos priekšstatus. Neiztrūkstošs elements – kupls bērnu pulciņš, pārsvarā smaidīgi un cerību pilni, pieaugušie - krietni rezignētāki. Intas Rukas lielformāta fotogrāfiju sērija “Cilvēki, kurus es satiku” raksta tapšanas brīdī vēl nebija skatāma īstajās eksponēšanas vietās – transporta pieturvietu vitrīnās. Līdz ar to spriest var tikai par izvēlēto tēlu vispārīgajām iezīmēm. Līdzīgi kā ar lauku ļaudīm, arī rīdzinieku rosinošākā iezīme ir to individualitāte, savstarpējā atšķirība – katrs no viņiem raisa citādas asociācijas, pauž citu dzīves uztveri: no bažīgām skumjām līdz vitālai pārliecībai. Gan enerģiskais puisis pie spožā autiņa (“Jānis”), gan bomzīga paskata večuks (“Bruno”) abi ir rīdzinieki; tikai no skatītāja vēlmes ir atkarīgs, vai otrā rezignētais skatiens tiks uztverts kā pārmetoši adresēts pirmajam. Vislielākās šaubas tomēr rada šķietami tik labā ideja izkliedēt šos tēlus pilsētvidē – neatstāj sajūta, ka skatītājs būtu lielāks ieguvējs, ja apskatītu tos vienkopus, jo diez vai būs pārāk daudz interesentu, kas īpaši apmeklēs visas pieturvietas. Rezultātā var rasties, piemēram, pārspīlēts iespaids par autores sociālkritisko pozīciju, ja pamanīts skumjš “bomža” tēls, vai, tieši otrādi, doma par īstenības laķēšanu, ja ieraudzīts kāds no optimistiski smaidošajiem ļaudīm. Ginta Gabrāna videoinstalācija “Realitātes sekta” turpina jau agrāk iepazīto tēmu par bezpajumtnieka pārveidošanu mediju zvaigznē. Aplūkojot “bomža” ikdienas eksistenci un viņa pakāpenisko pārtapšanu “biezajā”, jāteic, bezkaislīgi dokumentālā stilistika ir visai iedarbīga. Reliģiskai ekstāzei līdzīgās izdarības pasākumā, kas saucas “Naudas piramīdas spēle”, acīmredzot uztveramas kā saikne starp “pirms” un “pēc”, starp pilsētnieka iespējamo zemāko un augstāko eksistences punktu. Pilsētas, kurās zūd lauku kopienas nivelējošais, bet vienlaikus aizsargājošais atbalsts, protams, ir civilizācijas kontrastu un sociālās nevienlīdzības zonas. Sociālā statusa mākslīgais, nosacītais raksturs tomēr nekādi neatceļ tā empīrisko realitāti. No otras puses – atskārsme, ka nabadzības un bagātības sadalījums nav Dieva gribas, pasaules kārtības vai dabas likumu izpausme, ietver optimistiska iztulkojuma iespēju. Jautājums tikai, vai sākt ar revolūciju vai arī sākt ar sevi. Savukārt amerikāņu fotogrāfes Brigitas Karnočanas (Brigitte Carnochan) cikls “Rīgas meitenes” ir visspilgtākais piemērs tematiskā satvara tiešai atkarībai no paša autora komentāra – ja neuzzinām personīgo atmiņu stāstu par mazas meitenes “es” meklējumiem, kuru autore 1947. gadā atstājusi Vācijā, meitenīšu tēliem būs grūti atrast kādus specifiskus rīdzinieču vaibstus. Meitenes – no bēbjiem līdz jaunkundzītēm – kalpo kā varbūt šīs izstādes kontekstā vispersoniskāko priekšstatu vizualizācijas līdzeklis. Zviedrietes Ebas Macas (Ebba Matz) foto sērijā vīrieši Rīgas ielās izvēlēti par iepazīšanās mērķiem, apvelkot tiem melnus aplīšus, - savā ziņā tas varētu būt izaicinoši feministisks gājiens, demonstrējot aktīvās mednieces instinktu. Tomēr skatītājam no apvilkto rīdzinieku mozaīkas aplūkošanas nekas īpašs netiek, ja nu vienīgi var meklēt viņu savstarpējās līdzības un atšķirības.
RĪGAS TELPA TOREIZ UN TAGAD
Citu autoru uzmanība vairāk koncentrēta uz vidi kopumā, kurā var būt un var nebūt cilvēka klātbūtnes; arī klātesot cilvēks drīzāk uzskatāms par vides sastāvdaļu. Gvido Kajona un Egona Spura fotogrāfijas atklāja jau pagātnei piederošo padomju laika Rīgu. Gvido Kajona darbos visbiežāk skatītājos uzbāzīgi raugās dažādi lozungi un uzskatāmās aģitācijas paraugi, bet reālie cilvēki pagriezuši objektīvam muguru, visai uzskatāmi atklājot plaisu starp oficiālo un savu reālo, privāto esamību. Egona Spura anonīmie daudzstāvu nami ir visai atbaidoši no dzīvojamās vides viedokļa, tomēr šo mūru konfigurācijas un gaismēnu spēļu rezultātā bieži rodas gluži skaistas, gandrīz abstraktas ģeometriskas kompozīcijas. Tikai nedaudzas pazīmes liecina par to apdzīvotību – vienā darbā no stūra lūkojas pāris bērneļu, citur vēdlodziņā iekārtota ligzda ar atplestām putniņu rīklītēm, žāvējas veļa vai vīd padomjlaika auto virsbūve. Visdaudzveidīgākā tēloto motīvu ziņā bija angļu fotogrāfa Markusa Heidoka (Marcus Haydock) fotogrāfiju sērija “Bez nosaukuma” – gan anonīmi izdrupušu sienu tuvplāni, gan gaismas ņirba koku stumbros vai lapotnēs, gan senaizmirstas skulptūras un padomju simboli, gan sastapto cilvēku portreti. Lai gan autors raksta, ka vēlas “rosināt cilvēkus pārvērtēt viņu pašu uzskatus par pasauli un tās uztveri”, teiktais izklausās pēc sakāpināta priekšstata par mākslas sabiedriski audzinošajām funkcijām. Grūti iztēloties, kā tieši krāsainie, gluži vai estetizētie Bolderājas stūrīši izaicina kādus konkretizējamus uzskatus un pasaules uztveri. Ja nu vienīgi mākslinieka interesi notvērušie realitātes fragmenti būtu jāuzskata par pretargumentu slinkiem tūristiem, kam nenāktu pat prātā spert kāju ārpus ceļvežos nospraustajiem slaveno objektu un pieminekļu maršrutiem. Tad jau vācu mākslinieces Ingeborgas Lokemanes (Ingeborg Lockemann) “Kiosks! Rīga” sniedza krietni ilgāku Rīgas kiosku pētīšanas un atpazīšanas prieku, turklāt bez īpašām pretenzijām uz pārmērīgi nopietnu vēstījumu. Jāsecina, ka arhitektonisko margināliju jomā valda patiešām izcila stilistiskā dažādība un gaumes līmenis.
Savdabīgu vietu izstādē ieņēma Ilvas Kļaviņas filma “Bumbagalva” – rotaļīgs, detektīvkino estētikā veidots darbs, kas risinās Rīgas vidē. Centrā – dīvains, nenotverams radījums ar stikla bumbu galvas vietā, kurš zog pienu “Lāse”. Līdzīgi kā “Slepenajās lietās” tvarstītie mutanti, arī Bumbagalva netiek noķerts un zīmīgi parādās filmas beigu kadros - tāds vietējais citplanētietis, kas varētu simbolizēt pasaules un cilvēka dabas līdz galam nenotveramo un neizskaidrojamo pusi.
Var teikt, ka izstāde bija saturiski orientēta uz marginālijām – neciliem objektiem, neciliem ļaudīm, ikdienišķo un personisko “Kopumā projekts iecerēts kā pilsētas marginālās telpas impulsu reģistrācija, jo jebkura pilsētas reprezentācija var būt tikai tās būtības reducēta versija.” Tas, ka mākslinieks vispār var atklāt tikai savu reducēto, subjektīvo pieredzi, nevis kādu objektīvu patiesību par pasauli, kas viņam kalpo par iedvesmas avotu, diez vai ir tēze, kura prasa īpašus pierādījumus. Problēma var iznirt tajā brīdī, kad tiek dabiski pieņemta tādas kā parādiski spožās “meinstrīma” pilsētas eksistence, kas it kā nebūtu piemērota individuālas pieredzes diktētam stāstam. Var izrādīties, ka margināliju kults arī ir zināma modes sastāvdaļa, kas pauž binārās opozīcijās ierobežotu skatījumu. Skatītājam atliek pašam pārdomāt, cik neizsmeļams īsti var būt necilo nomaļu šarms un kurā brīdī individuālā pieredze arī var kļūt atkarīga no iepriekšpieņemtiem priekšstatiem par necilā aprioro vērtību. |
| | | Atgriezties | |
|
