Par Rīgas meitenēm
Brigita Karnočana, māksliniece
|
| |  Brigita Karnočana. No sērijas "Rīgas meitenes" |
| | |
Visi mākslinieki bija aicināti iepazīt pilsētu un radīt katrs savu stāstu par Rīgu – kā Helēna Demakova 2001. gadā rakstīja šajā žurnālā, “par sevi, par valsti, par kādu konkrētu vietu un tās vēsturi un par vietēju nozīmju pilniem notikumiem”1.
Lūgumu piedalīties pieņēmu ar aizrautību, ko padziļināja gan pašas biogrāfija, gan personiska un fotogrāfiska interese. Es piedzimu 1941. gadā Vācijas pilsētā Vormsā, bet 1947. gadā kopā ar māti un amerikāņu patēvu pārcēlos uz Savienotajām Valstīm. Drīz vien sapratu, ka labāk nebūt par vācieti 1947. gada Amerikā, un pārstāju runāt vāciski, cenzdamās kļūt tik amerikāniska, cik vien iespējams. Retumis apmeklējot Vāciju, jutos atrauta no savas agrākās turienes dzīves un (jo īpaši pēc mātes nāves pirms trim gadiem) dedzīgi vēlējos atjaunot saikni ar pagātni.
Kamēr nebiju atgriezusies no Rīgas, attīstījusi filmu un sākusi kopēt proves, es neaptvēru, ka esmu atkal un atkal fotografējusi to meitenīti, kas biju tolaik, kad aizbraucu no Vācijas, vai meitenīti, par kuru, tur palikdama, būtu varējusi kļūt vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā. Tik daudz nopietnu mazu meitenīšu ar bizēm un lentēm, meitenīšu, kas vēlas kļūt par dejotājām un prāto, kurp dzīve viņas novedīs.
Mani tā beigu beigās noveda pie fotogrāfijas, gan tikai pēc divām citām darba dzīvēm, kurās biju angļu literatūras pasniedzēja (vispirms vidusskolā, tad universitātē), bet vēlāk augstskolas administratore un sponsoru meklētāja. Es ļoti mīlēju fotografēt draugus un tuviniekus jau kopš tā laika, kad man desmit gadu vecumā uzdāvināja pirmo fotoaparātu, taču fotografēšanas kaislība guva virsroku tikai tad, kad iemācījos strādāt laboratorijā, pašrocīgi attīstot melnbalto filmu un kopējot attēlus. Tas notika pirms divpadsmit gadiem.
Fotogrāfija mani daļēji valdzina tāpēc, ka tās šķietamā vienkāršība – tu notēmē aparātu, viens klikšķis, un bilde gatava – ir noslēpumainības un radošu iespēju pilna. Būdama Rīgā, es tēmēju un knipsēju. Ik reizi, kad nospiedu slēdzi, es centos satvert kaut ko nozīmīgāku par gaistošo mirkli, un šis kaut kas, kā izrādījās, varēja pārtapt komentārā nevis par vienu meiteni, bet gan meitenību vispār un meitenēm tieši Rīgā.
Mēdz teikt, ka fotogrāfi un gleznotāji bieži kļūstot par savu darbu tēliem. Fotogrāfija tiešām ir pašapcerīga māksla – dažkārt pavisam burtiskā nozīmē: atcerēsimies kaut vai fotogrāfu neskaitāmos pašportretus logos un spoguļos. Ievērojamā amerikāņu fotomāksliniece Doroteja Lange, kuru bija sakropļojusi bērnu trieka, reiz rakstīja, ka neapzināti tiecas fotografēt beztiesīgos, jo jūtas līdzīgi viņiem. Tāpēc varbūt ir pavisam loģiski, ka manā stāstā par Rīgu, kuru es no paša sākuma gribēju veidot par Rīgas bērniem, galu galā iekļāvos arī es pati.
Bērnu tēli (piemēram, Kertēša, Kartjē-Bresona, Helēnas Levitas vai Sebastjano Salgado fotogrāfijās) ir ļoti iedarbīgi. Bērnu fotografēšanā mani saista tas, ka viņu spontanitāte un paļāvība bieži rada sadarbību, kas man šķiet atklājam kaut ko jaunu par viņu nevainību, ievainojamību, sīkstumu un izbrīnu.
Protams, ne jau visi Rīgas bērni ir meitenītes, un, no vairākiem simtiem uzņēmumu izraugoties desmit darbus izstādei, man kādu brīdi bija grūti atteikties no saviem mīļākajiem zēniem. Arī viņi bija gribējuši piedalīties. Taču viņu stāstam būs cita reize. Tāpat kā nākotnei paliek pārējie sakopēto provju stāsti – Rīgas sienas no skaistajām senajām ēkām, nocietinājumu paliekām un pagalmiem vai manas viesoanās laikā maijā visuresošās Rīgas puķes, ko nes sievietes un šad tad arī vīrieši, puķes, ko audzē dārzos, pārdod uz ielu stūriem vai dāvina draugiem un mīļotajiem. Šoreiz mans stāsts ir par Rīgas meitenēm.
Savos meklējumos (bieži vien Silvijas, Valta vai Andas Apiņu pavadībā) es nonācu dažādās vietās – tostarp Rīgas horeogrāfijas vidusskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, Imantas bērnunamā, Bolderājas mākslas skolā, Simona Dubnova ebreju vidusskolā, Kronvalda parkā, Birzes ielā Daugavgrīvā, Maskavas forštatē, Rīgas ebreju privātskolā Habad, Daugmales bērnu un jauniešu centrā un ielu bērnu krīzes centrā. Meklējumu dēļ es dažādās dienas un vakara stundās klejoju pa pilsētu. Visur, kurp devos, sastapu laipnos, draudzīgos rīdziniekus un viņu bērnus. Katram no tiem, kuri mums ar manu kameru ļāva ienākt savā dzīvē, es saku lielu paldies. 1 Demakova, H. Mākslas jēdziena paplašināšanās Latvijā 90. gados sociālo un politisko pārmaiņu kontekstā // Studija. – 2001. – Nr. 18. – 62. lpp. (Tulk. piez.)
No angļu valodas tulkojusi Kristiāna Ābele |
| | | Atgriezties | |
|
