Ārpus “Stāstiem par Rīgu”
Māra Traumane, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Izstādē "Pilsēta. Stāsti par Rīgu" mākslinieki savos darbos subjektīvi “kadrējuši” Rīgas realitāti. Skatītāji savukārt vēro un interpretē māksliniekus darbus vēl jo vairāk subjektīvi, jo, kā jau vairums kopizstāžu, izstāde neatklāj mākslinieka daiļrades kopainu, bet gan pasniedz tās spilgtāko vai jaunāko fragmentu. Tādēļ varbūt ir interesantas “papildinošas” sarunas ar māksliniekiem, kurās atklājas darbu un domu veidošanās procesi un apskatāmo, redzamo darbu pēctecība. Šīs piezīmes “ārpus bildes”, šķiet, piederas drukāto sleju formātam. |
| | 
|
| | |
Māra Traumane sarunājas ar Ingeborgu Lokemani
Mans pirmais jautājums ir par pilsētvidi. Daudzi jūsu darbi tapuši, atsaucoties uz apdzīvotas telpas īpatnībām, arī izstāde “Pilsēta. Stāsti par Rīgu” visai eklektiski apkopo dažādus pilsētas telpas redzējumus. Bet kādēļ gan tieši pilsēta – kas tajā saista?
Mani saista dažādos laikos veidojušies daudzie pilsētas “slāņi”, man patīk tos saskatīt, piemēram, arhitektūras detaļās. Atsevišķi fragmenti spēj Jums stāstīt par aizgājušo laiku. Varbūt jūs esat par jaunu, bet man ir interesanti ieraudzīt - jā, tie ir septiņdesmitie. Tas bieži vien ir detaļu jautājums, kas atsauc atmiņā kādu mirkli vai noteikta laika izjūtu. Reizēm tā ir atsauce uz noteiktu (politisko) sistēmu .
Vai jūs piesaista tieši stilistika? Kas ierosina šo zinātkāri?
Nē, ne stils. Šeit Rīgā esmu pamanījusi karogu turētājus ar trim zariem. Un tad pēkšņi es tos atpazinu, jo arī VDR svētku dienās pie mums izlika divus sarkanos un starp tiem VDR karogu. Ne visur, bet jauno māju rajonos gan. Drīzāk esmu ieinteresēta nozīmēs, ko slēpj šīs detaļas. Tās var būt arī personiskas atmiņas. Es atminos kādu savas vecmāmiņas galda drānu. Līdzīgu rakstu es ieraudzīju kaut kur Berlīnē, un uzreiz - es atceros.
Man patīk arī absolūti nejēdzīgas lietas – kā kastes, kuras es redzu Rīgas zālājos, bet nezinu, kas tas ir. Varbūt elektrības kastes, taču tās ir interesantas nepamanītās “telpas” . Bieži vien svarīgas ir personiskās attiecības ar vietu. Kā karogu vietas, kas sasaucas ar manu pieredzi. Varbūt tas ir iemesls tām pievērsties, varbūt man un skatītājam ir kāda kopīga pieredzes telpa?
Atmiņas tēma atgādina Marsela Prusta stāstīto kritienu atmiņā, baudot tēju un madlēnas. Vai jums ir svarīga tieši atmiņa un ar to saistītās nostalģijas jūtas?
Ne tikai atmiņa, jo man ir svarīga arī pati bilde – darba rezultāts. Tas ir savādāks pilsētas veidols, citādāks attēlojums. Dažas manos plānos iekļautās lietas ir ļoti jaunas, un bieži vien jāaizdomājas - kā un kāpēc tās ir veidojušās. Reizēm kartes tapšanas laikā pati esmu ļoti pārsteigta par to, kas veidojas. Kartes izveide man ir aktuāls, nepastarpināts process. Karte ir ļoti reāla, taču, ja jūs dotos uz mazpilsētu, jūs to veidotu citādāku.
Kā jūs sākāt veidot pilsētu kartes?
Mans pirmais projekts bija "cilvēku karte" vienā Berlīnes rajonā - Kreicbergā. Tur ir visai daudz kafejnīcu un krodziņu ielu stūros, un ikreiz vienā un tajā pašā vietā jūs redzat vienu un to pašu cilvēku, dzerot alu vai varbūt vienkārši tur uzturoties. Ejot no mājām uz veikalu, es vienmēr sastapu tos pašus cilvēkus, šajā kartē ir tikai šie “pastāvīgie” cilvēki uz atsevišķiem ielu stūriem. Tas bija dīvains “glūnēšanas” projekts, jo ik dienu, esot uz ielas, es blociņā pierakstīju: te vīrietis ar beisbola cepuri, te rudmatainā sieviete. Arī es pati esmu atzīmēta kartē, jo turpat vien uzturējos, meklējot citus cilvēkus. Tas ir aizraujoši, jo kartei ir jābūt eksaktai.
Diemžēl Rīgā šādu karti veidot nebija iespējams, bet “ekskursija” kādā mazpilsētā bija ļoti interesanta. Mums, ekskursantiem, bija līdzi aborigēnu mūzika, un mēs orientējāmies pēc manis zīmētajām kartītēm. Pasākuma dalībnieki no pašas mazpilsētas bija atklājuši sev pilnīgi citus savas pilsētas aspektus.
Vai jums ir svarīgi, lai vadās pēc jūsu kartēm?
Jā, varbūt pēc tām var mēģināt orientēties. Ja ieraugāt Kreicbergā vīrieti ar beisbola cepuri, tad zināt, kur šobrīd atrodaties. Un, iespējams, pēc tam jūs nonākat pie dīvaina puišeļa, kas vienmēr uzturas turpat blakus kvartālā un ir manas meitas klasesbiedrs. Lai gan daži cilvēki tur vairs nedzīvo. Tas ir cits orientēšanās veids nevkā pēc ielu nosaukumiem. Bet kurš gan ir īstais? Arī Rīgā jūs nelasāt ielu nosaukumus, bet drīzāk pazīstat draugu namu durvis. Jums galvā ir savas pilsētas “attēlu” rindas.
Jūsu kartes man atgādina Kanādas mākslinieces Dženetas Kārdifas “Audiopastaigas”. Kādā intervijā māksliniece stāstīja, cik reizēm dīvaini šīs viņas ierakstītās audioainavas sakrīt ar apkārtējo realitāti. Bet arī jūsu kartēs objekti ir “zūdoši”, jo varbūt minētais puika tur vairs neuzturas.
Lai gan kartes ir ļoti precīzas tapšanas brīdī, tās ātri noveco, arī Rīgas kiosku karte drīz vairs nebūs tik patiesa. Kioski ir zūdoša arhitektūra – parādās un pazūd. Taču kiosku bildes rāda pārmaiņas, arī sociālās pārmaiņas – kurā brīdī cilvēki mēģina kaut ko pārdot. Rīgas kiosku karte taps no tūkstoš precīzām bildēm, un tad būs redzams, kāds īsti “stāstījums” tajā slēpjas. Es kartes zīmēju ar datora palīdzību (vairākus to līmeņus) un tad papildinu ar fotogrāfijām, transformējot fotoattēlus zīmēs. Būtiski lai jūs varat karti izmēģināt.
Kāda ir mazākā teritorija, kurai jūs zīmētu karti?
Iespējams, šis galds! Bet Rīgas kiosku karte aptvers centru – vecpilsētu, Centrāltirgu, Alberta un Ģertrūdes ielu.
Jūs veidojāt kādu mākslas projektu arī Nigērijā.
Jocīgākais, ka Nigērijā, Lagosā, nebija iespējams nopirkt nekādu pilsētas plānu, jo tādi neeksistē. Vajadzīgās ielas viņi patur atmiņā un tādēļ vienmēr nākas kādam jautāt ceļu. Pēdējā nedēļā es tomēr kādā grāmatnīcā atradu vienu ļoti vecu karti un tad mēģināju iztaujāt cilvēkus, orientējoties pēc tās. Tomēr tas bija neiespējami, viņi vienkārši neatpazina zīmējumu un nebija raduši pie šādas abstrakcijas. Tad es mēģināju pati zīmēt un fiksēt savus ceļus, lai nepazustu. Bet pilsētā neviens nezināja, kura būtu ziemeļu vai dienvidu puse.
Vai tad jūs uzzīmējāt Lagosas plānu?
Nē, mans Nigērijas projekts bija turpinājums Berlīnē aizsāktam darbam. Tas bija darbs par kādu koka figūriņu Berlīnes Etnogrāfijas muzejā. Āfrikas priekšmeti tur ir izstādīti ļoti dīvaini, uzrādot tikai lietas nosaukumu un valsti, bet neminot tapšanas laiku, izcelsmes vietu vai funkciju. Viņiem ir arī daudzas figūriņas, uz kurām cilvēki vienmēr noraugās kā uz eksponātiem. Es vēlējos kādu no tām aizņemties, lai beidzot parādītu šai figūriņai Berlīni. Pēc ilgām pārrunām man ļāva vienu uz īsu laiku aizņemties - tas bija “dvīnis”. Nigērijā ir ticējums: ja piedzimst dvīņi un viens no viņiem mirst, tad ģimenei ir jāizcērt koka figūriņa - dvīņa aizstājējs. Tā ir jābaro un jāmazgā tāpat kā bērns un arī jāapprecina vienlaicīgi ar brāli vai māsu. Figūriņa bija jāpārnēsa stikla kastē miesassarga pavadībā un arī mājās jāapsargā, tomēr mēs apskatījām pilsētu pat no teletorņa.
Nākamais posms bija “dvīņa” radinieku meklēšana Nigērijā, jo kāds vācu etnogrāfs 19. gdasimtā bija to no turienes izvedis. Tas pat nelikās tik neiespējami, jo “dvīnim” sejā bija iegrieztas kādai ciltij raksturīgas tetovējuma zīmes. Un pirmajam taksistam Nigērijā bija tieši tādas pašas zīmes... Taču īstos "dvīņa" radus man Lagosā sastapt neizdevās.
Māra Traumane sarunājas ar Markusu Heidoku
Viens no jūsu līdz šim plašākiem un ievērotākiem projektiem, kas apskatāms arī internetā, ir fotogrāfiju sērija “Vitālās zīmes” vai "Vitalitātes zīmes”. Kā tas ir veidojies?
Tas, ko jūs redzat internetā, ir daļa no plašākas fotogrāfiju sērijas, kas vēl joprojām jāapkopo, jāatlasa un jāizvieto internetā. Trīs gadus vecās bildes jāpapildina ar tām, kas tapušas pēdējo divu gadu laikā. Arī bildes, ko es uzņemu šobrīd Rīgā ar savu mazo Olympus fotoaparātu, ir šīs sērijas turpinājums. Laika gaitā līdz ar mani mainās arī šis darbs, taču pamatprincipi saglabājas.
Kādi ir šie principi?
Mana pārliecība par radošā procesa nozīmi. Par to, kas patiesībā ir radošs un kā es ļauju tam izpausties.
Es uzskatu, ka radošais impulss ir ļoti būtisks katram cilvēkam. Ja radošā enerģija tiek bloķēta, tas ierosina daudzas konfliktsituācijas cilvēku starpā. Ir jāatbrīvojas un jāļauj šai enerģijai plūst. Mani darbi nav konceptuāli, man nav iepriekš paredzētas idejas, tās vienkārši brīvi plūst man cauri. Es neizvēlos, ko precīzi fotografēt, tas notiek pats no sevis. Man personīgi šie darbi nozīmē tiešu saskari ar zemapziņu.
Vai jūs uzskatāt, ka fotogrāfija ir īpašs medijs, ja mēs runājam par šo demokrātisko radošo procesu? Un vai fotogrāfija ir pirmais izteiksmes veids, ko jūs izvēlējāties, vai esat strādājis arī citos žanros?
Šobrīd es izmantoju fotogrāfiju, bet saskarsme ar radošo spēku var notikt neskaitāmos veidos. Es tiešām domāju, ka fotogrāfija izvēlējās mani, tā nebija apzināta izvēle, un es nevēlējos kļūt par fotogrāfu. Taču šobrīd fotogrāfija ir mana dzīve. Kad biju pusaudzis, man bija fotokamera, un, kad daudz vēlāk sapratu, ka man paša dzīvē kaut kas noteikti ir jāmaina, fotografēšana bija gandrīz vai vienīgā lieta, kurai varēju pievērsties. Es nezināju neko daudz par citu fotogrāfu darbiem, taču, kad uzsāku studijas, tas bija patiesi satriecoši (mindblowing).
Kāpēc?
Es ieraudzīju absolūti jaunas lietas. Tas ir jauns skatīšanās veids! Mans universitātes diplomdarbs bija veltīts uztverei, un es mēģināju saprast, kāpēc es nospiežu pogu tieši tajā brīdī, kāpēc mani saista noteiktas lietas. Es atklāju, ka tā ir saikne ar zemapziņu un mani darbi ir mans atspulgs. Atsevišķas tēmas manos darbos, kā, piemēram, pirmajās bildēs, kas redzamas internetā, uzrāda atsvešinātību un dusmas.
Es biju pārsteigta, atrodot atsauci uz atsvešinātību kādā jūsu darbu komentārā. Manuprāt, šī īpašība piederas fotogrāfiskajam skatījumam kopumā - kā neizbēgamam dzīves kadrējumam. Varbūt jūsu agrīnie darbi ir nedaudz šerpāki?
Manā darbā bija visai daudz dusmu un mulsuma, un tas atspoguļoja manu stāvokli fotogrāfiju uzņemšanas laikā, šobrīd es varu vērot, kā tas ir mainījies. Patlaban es daudz labāk apzinos, kas es esmu un kāda ir mana saskarsme ar pasauli. Un kā ar iepriekšējās pieredzes palīdzību es saskatu tās dinamiku. Saskarsme ar radošo ir ļoti personiski atveseļojoša, tas ir emocionāls grūdiens. Līdzīgi kā bērnībā, kad debesis, šķiet, atveras un zūd visi pamati. Es domāju - daļa no maniem darbiem ir ļoti drūmi, un arī tas mani ārkārtīgi interesē. Kā lietas, kuras mēs izstumjam no apziņas bērnībā, tā ir mūsu daļa, un nav teikts, ka tā ir slikta, varbūt tā ir skaistākā mūsu daļa.
Vai jūsu Rīgas darbi saistās ar šo nostāju? Vai jūs iespaido jauna, sveša vide?
Lai kur es atrastos, jebkurā pasaules punktā - fotogrāfijas atspoguļo manu emocionālo stāvokli. Mani pēdējie darbi, aptuveni deviņdesmit procenti no tiem, ir veidoti manā mājā vai pāris minūšu gājienā no tās.
Jūsu Lielbritānijas fotogrāfijās krāsu kārtojums reizēm likās ļoti kinematogrāfisks. Vai jūs ietekmējaties no citām mākslām?
Mani saista mūzika, kino, citu fotogrāfu darbi, taču būtiskākais man ir tajos slēptais vēstījums. Tas ir radošās izpausmes jautājums. Kā režisorus varu minēt Deividu Linču, Larsu fon Trīru, Džimu Džarmušu, Stenliju Kubriku. Manas fotogrāfijas man drīzāk saistās ar dažiem labu rakstnieku darbiem, ar viņu attēloto apziņas plūdumu - kā Dž. Dž. Balāra (J.J. Ballard), V. S. Berrouza (William S. Burroughs) darbos. Protams, es augsti vērtēju daudzu fotogrāfu darbus, taču tam nav sakara ar noteiktu stilistiku.
Kādā fotogrāfijas grāmatā lasīju par “labu bildi”. Kas, jūsuprāt, ir “laba bilde”?
Laba bilde ir vairāk sajūtas jautājums. Tā drīzāk ir darba dvēsele, kas uzrunā.
Māra Traumane sarunājas ar Ilvu Kļaviņu
Vai “Bumbagalva” ir Rīgas projekts, Rīgas filma?
Laikam gan, jo tas nevarētu notikt ne Ņujorkā, ne kur citur - filma tam vienkārši ir par naivu. Varbūt vēl kādā mazpilsētā (sajūtas ziņā), jo tas nav ļoti "kruts" pasākums, bet drīzāk sirsnīgs – tāds latviešu FIB. Arī Bumbagalva nav briesmīgais marsietis, bet gan mīļš un bezpalīdzīgs. Filma patiesi ir izaugusi no pilsētas, no Alberta ielas, no komunālā dzīvoklī atrasta lampas kupola. Tajā drīzāk ir pamestu māju sajūta. Māju, kas kādreiz bijušas greznas un ar laiku noteikti jau atkal būs, taču kaut kādā brīdī tās bija pamestas.
Tu pārcēlies uz Rīgu studiju laikā. Vai tas varētu būt iespaidojis tavu pilsētas redzējumu?
Droši vien, varbūt kā saskare ar izmirstošo komunālo kultūru. Patiesībā interesanti, taču, ja tā ir jādzīvo gadiem, tad ir grūti. Tomēr kolorīts ir labs. Kad es iemitinājos Alberta ielas dzīvoklī, tur vēl bija daži "starožili", kas tur bija dzīvojuši vismaz gadus četrdesmit. Viņu attiecības… Tā ir kā cita dzīve. Bumbagalva gan vairāk sliecas uz pamestību, es varu iedomāties, kā viņš klīst pa pamestiem dzīvokļiem, mājām.
Aizkustinošs?
Skumīgs. Pēdējā filmā Bumbagalva tik skumīgs vairs neizskatās. Kad viņš paliek tik ļoti aktīvs, viņš mani tik daudz vairs neinteresē. Viņš joprojām ir foršs, bet vairs ne mīļš.
Vai Bumbagalva ir mazbudžeta filmas fenomens?
Varbūt, jo viņš tizlumā līdzinās Edam Vudam. Pēdējā filmā dekorācijas, piemēram, bumbu varēja uztaisīt arī perfektāku, taču gribējās, lai saglabājas nepilnība. No rītiem es skatos seriālu “Betmens”, un rodas līdzīga sajūta - kāds ieskrien kadrā, taču var redzēt, ka nevis ilgi skriets, bet sākuši skriet turpat aiz durvīm. Un starp kadriem parādās uzraksti un izsaucieni - kā “Wam” un “Vau”. Ļoti labs seriāls. Patiesībā tizls, bet līdz ar to arī foršs. Noskatījos arī īstās Eda Vuda filmas, un tās ir mīļas, jo kadrs, kas sākas dienā, beidzas naktī, un tas notiek pāris minūšu robežās, var redzēt, ka filmēts dažādos dienas laikos. Galvenais, ka tas notiek ar patiku un ir kino sajūta.
Pirms “Bumbagalvas” tu esi filmējusi vēl divas filmas, tās visas ir stilistiski tuvas. Vai tu tās veido kā kopdarbu – sēriju?
Pirms “Bumbagalvas” ir bijusi Golden fish, un vēl arī ap 2000. gadu tapa “dokumentālā” filma par Bumbagalvu, no kuras ir iemontēti jaunās filmas “dokumentālie”, zilganie kadri. Es vēlētos, lai filmas veidotu sēriju, bet šo attīstību nekad nevar tik precīzi paredzēt. Man ir dažas ieceres, taču filmās ir ļoti maz nejaušību - es varu iedomāties tikai konkrētus cilvēkus, kas tajās darbotos. Ja šie cilvēki atteiktos piedalīties, tad nez vai iecerētā nākamā sērija varētu notikt.
Tavās filmās ir neskaitāmas parafrāzes par Holivudas un spiegu filmu klišejām. Kādi ir “Bumbagalvai” tuvākie ārvalstu kino līdzinieki? Action filmas?
Nē, tie pat varētu būt būtu kādi latviešu "X faili" vai kāda latviešu fantastika, bet to ir grūti definēt. “Bumbagalvai” ir kaut kas… varbūt tādā kā latviska smeldzīte.
Kas notiks ar Bumbagalvu, kad Rīga kļūs par plaukstošu biznesa centru un lielpilsētu?
Pārvāksies uz laukiem. Tur ir piens, arī balts, šādu saistību var iedomāties.
Tu esi gleznotāja, bet pēdējos gados vairāk nodarbojies ar filmēšanu.
Tas viss ir vizuāls, nekustīgs un kustīgs. Es laikam vēlētos darīt abas lietas, filmēšana ir forša, bet no tās arī nogurst, nepieciešams brīdis, kad tu esi pats ar sevi.
Tavus darbus reti redz pasākumos, tev nav bijušas arī personālizstādes.
Gribētos darīt vairāk. Ir vēlēšanās atsākt gleznot, taču es nevaru to darīt tikai pa vakariem. Arī šo filmu es taisīju kādus pāris gadus, tā ir filmēta uz 8 mm. Manas filmas reizēm tiek rādītas dažādos festivālos, bet tas notiek pašplūsmā. Es nejūtu nepieciešamību tās demonstrēt. Ir cilvēki, kas par tām interesējas un pēc tam pasaka, ka visiem paticis.
…Izstādē gan man likās, ka filma ļoti dīvaini nesaistās ar fotogrāfu paaudzes darbiem…
Bet “Bumbagalva” jau arī savā ziņā ir dokuments un filma.
Tiešām daļējs dokuments. Caur kaut ko…
Caur ko?
Caur Bumbagalvu.
Solvita Krese (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs) sarunājas ar Intu Ruku
Viena no pazīstamākajām tavu darbu sērijām ir “Lauku ļaudis”. Tagad tu veido pilsētnieku portretu sēriju. Vai jūti kādu atšķirību starp pilsētas un lauku cilvēkiem?
Nu toreiz man patika bildēt cilvēkus, un tagad man patīk bildēt cilvēkus. Nē starpība tomēr ir. Varbūt cilvēki ir citādāki, bet varbūt es pati esmu citādāka. Visi domā, ka es tikai laukus bildēju, bet laukus beidzu bildēt 1992. gadā. Ir pagājuši desmit gadi. Šovasar es vispār laukos neesmu bijusi. Faktiski man patīk pats bildēšanas process. Pašreiz man patīk bildēt pilsētā.
Tu kopā ar projekta vizuālā tēla mākslinieci Ingrīdu Zāberi izvēlējies fotogrāfiju izstādes plakātam un kataloga vākam. Tu izvēlējies skaistas sievietes portretu. Vai tev liekas, ka Rīgu raksturo sievietes ?
Rīgā ir ļoti daudz skaistu sieviešu. O, cilvēki Rīgā vispār ir skaisti. Sievietes īpaši. Kad es eju pa ielu, uzmanību vairāk piesaista sievietes. Viņas ir veidojušas savu tēlu, piedomājušas. Skatoties uz vīriešiem, it kā nav kur aci piesiet. Vēl mums ir skaisti arī visādi klaidoņi.
Vai tev ir svarīgi ar saviem modeļiem sarunāties ?
Jā, man ļoti patīk.
Tu man reiz stāstīji par bezpajumtnieci ar skaistiem svārkiem, uz kuriem izšūti zilonīši. Un ka mīļākais viņai no greizsirdības sadedzinājis vecos svārkus. Lielisks stāsts. Kaut kas no tā jūtams arī fotogrāfijā. Bet ja nu tie cilvēki negrib neko stāstīt ?
Tā jau pavisam nav, ka negrib runāties. Citi pārmij tikai kādu teikumu, un arī izveidojas dialogs. Šodien no rīta es bildēju vienu vīrieti. Viņš teica, ka ir vecākais bomzis Rigā un septiņas reizes sēdējis. Stāstīja par dzīvi cietumā. Kino. Īsts kino. Fellīni. Īpaši vasarā. Ziemā man Rīga nepatīk. Tāds slapjš sniegs, sabraukts, tāds brūns. Nepārtraukti tumšs. Cilvēki staigā tikai melnās drēbēs.
Vai fotografējot fons tev ir svarīgs?
Jā, vide man ir ļoti svarīga. Man vajag, lai nav kādas pilnīgi liekas detaļas. Videi tomēr jābūt tādai, lai cilvēks būtu pirmajā vietā. Tai jābūt paskaidrojošai, bet tā nevar būt primāra. Tā nevar "sist pāri" portretu.
Tavi darbi visas iepriekšējās reizes ir bijuši aplūkojami izstāžu zālēs. Šoreiz tie būs skatāmi pilsētvidē - sabidriskā transporta pieturvietās. Kāda ir sajūta, kad tavi darbi atgriežas vidē, kurā tapuši.
Ja būtu tāda iespēja, gribētos izlikt bildes pa visu Rīgas centru. Tas būtu jauki. Man liekas, ka Rīgas vidē ļoti maz kas notiek. Gan jau ar laiku kaut kas mainīsies un pilsēta paliks dzīvāka. Fotogrāfijas pilsētvidē varētu radīt interesi, jo tie jau ir tie paši cilvēki, kas dzīvo Rīgā. Varētu būt pat tā, ka visi Rīgas fotogrāfi fotografē. Veido portretus. Nu cik Rīgā ir fotogrāfu? Kādi četrdesmit, sešdesmit...
Kura Rīgā ir tava vieta, tāda kurā tu jūties vislabāk ?
Man patīk Pārdaugava. Tur ir citādākas izjūtās nekā centrā, it kā cita pilsēta. Centrs ir pilnīgi savādāks. Centrā es bildēju ļoti maz.
Pastāsti par Egonu Spuri! Arī viņam Rīga bija viena no galvenajām tēmām.
Es domāju, ka tā bija viena no pabeigtajām tēmām. Lielākā tēma, kuru viņš bildēja un izstādes formā arī pabeidza. Viņam ir bijušas arī citas iestrādes, bet tās nav pabeigtas. Viņam šī tēma patika. Faktiski viņš bildēja to vietu, kurā dzīvoja, -strādnieku rajonu, Avotu, Matīsa ielu.
Vairākās viņa fotogrāfijās jaušams tāds kā dramatisms. Tie nav tikai pilsētas vērojumi.
Pēdējos gados dramatisma bija arvien mazāk. Tas vairāk raksturīgs pirmajām bildēm.
Egona darbos cilvēki atšķirībā no tavējiem ir tikai tāda stafāža, maznozīmīgi.
Tie viņam bija vajadzīgi tikai kompozicionāli. Vispār proletāriešu rajonu viņš bildēja ļoti ilgi. Gadiem. Šo kolekciju viņš izveidoja tikai pēc ilga laika. Tas jau arī bija saistīts ar viņa personīgo stāstu. |
| | | Atgriezties | |
|
