Afrikāņu fotomāksla, "Tāds tu esi skaists"
Ginta Vilsone Parīzē
|
| | 
Maliks Sidibē. XXX
Filips Kudžina. XXX
Seidū Keita. JAUNĀ BAMAKO DĀMA
Seidū Keita. DĀMA AR KAKLROTU
Seidū Keita. PAŠPORTRETS
Seidū Keita. TĒVS UZ MOTOCIKLA
Seidū Keita. JAUNIE BAMAKO DENDIJI
Seidū Keita. XXX
|
| | |
Parīzes apkaimē, kādā pavisam prozaiskā Francijas metropoles piepilsētā, kuras intriģējošais nosaukums izskan gluži kā rituāli buramvārdi - Ponto-Kombo (Pontault-Combault), no 14. jūnija līdz 25. augustam bija apskatāma afrikāņu mūsdienu fotomākslas izstāde I Ka Nye Tan, kas tulkojumā vienlīdz nozīmē gan “tā tev ir labi”, gan – “tāds tu esi skaists”.
Šī Ile de France fotocentra izstāde, kurā piedalās vairāku paaudžu afrikāņu fotogrāfi - Seidū Keita (Seydou Keita), Filips Kudžina (Philippe Koudjina), Zveletū Mtetva (Zwelethu Mthethwa) un Maliks Sidibē (Malick Sidibe) -, ir visai neparasta. Neparasta, jo reta. Eiropā - pat tādā mākslas citadelē kā Parīze – ekskluzīvu “melno” fotogrāfu darbu izstādes nav nemaz tik bieži sastopamas. Rietumos joprojām valda vairāk vai mazāk slēpts eiropocentrisms un citu kontinentu māksla visbiežāk tiek pasniegta vienīgi kā publiku kairinoša eksotika, kā koķeta vienas vai otras izstādes “rozīne” vai -nlabākajā gadījumā - īslaicīgs modes kliedziens.
Savā ziņā I Ka Nye Tan ir patīkams pārsteigums - šajā ekspozīcijā mēs nekādu spekulatīvu eksotiku neatradīsim. Tā gluži vienkārši ir ekspozīcija, kurā savus darbus izstādījuši četri profesionāļi. It kā pavisam nepretenciozi - bez jebkāda bērnišķīga flirta vai bravūrīgiem (tātad apslēpti nedrošiem) saukļiem.
Vispazīstamākais izstādes dalībnieks, protams, ir Seidū Keita. Pēdējā laikā (vismaz Francijā) viņa darbi ir bieži redzami. Toties man pašai vislielākais atklājums bija Mtetva - ļoti duāls, ļoti pretrunīgs mākslinieks, kura divi Ponto-Kombo eksponētie fotocikli ir stilistiski un emocionāli tik dažādi, ka grūti iedomāties, ka tie tiešām ir viena autora darbi.
Bet vispirms, iekams tuvāk pievēršos katra autora darbiem, man gribētos atvainoties. Atvainoties lasītājiem un arī pašiem fotogrāfiem par to, ka esmu spiesta būt netaisnīga. Plašāk un daudzpusīgāk es varu runāt tikai par vienu vienīgu izstādes dalībnieku – par Seidū Keitu. Par pārējiem māksliniekiem neko daudz vairāk kā manus subjektīvos izstādes iespaidus nevaru teikt. Jo materiālu gluži vienkārši nav. Āfrikas mūsdienu mākslinieki Eiropā īpaši "nekotējas". Pat plašajā Pompidū centra bibliotēkā par tiem tikpat kā nav nekādas informācijas. Ne grāmatu, ne žurnālu rakstu. Tālab arī šī raksta fotomateriāls ir nepiedienīgi vienpusīgs.
Izstādes apskatu gribētos sākt ar kādu visnotaļ banālu, toties patiesu frāzi - četri fotogrāfi, četri dažādi piegājieni. Četri "melnās" pasaules traktējumi.
Vistradicionālākais, manuprāt, ir Sidibē (dzimis 1936. gadā Mali). Vistradicionālākais nevis kā Āfrikas kultūras lauciņa kopējs, bet tieši -atļaušos būt paradoksāla – kā Eiropas tradicionālists, kā eiropeizēts (eiropeizējies) fotogrāfs, kas dzimtajai kultūrai saka atturīgu “Jūs”. Un šo, iespējams, arbitrāro viedokli neizraisa ne daudzu Sidibē personāžu rietumnieciskais imidžs (tas ir arī viņa kolēģu darbos), ne mākslinieka distancētā attieksme pret Mali sabiedrības tradicionālajām prioritātēm. Tas drīzāk ir saistāms - ja tā var teikt - ar fotogrāfa skatiena specifiku.
Malika Sidibē bildes šķiet tūkstoš reižu redzētas. Viņa fotomāksla atgādina mākslīgi veidotu konstrukciju un izskatās gluži kā bezkaislīgi kalkulēts franču "fotohumānisma" (Kartjē-Bresons, Depardons u.c.) un komercreklāmu hibrīds (to burtiski caurstrāvo trafarets Rietumu sapnis, tikai iemūžinātā personāža sejas ir “nepiedienīgi” melnas).
Maliks aktīvi ataino pilsētas sociālās dzīves norisi, īpaši jauniešu atpūtu, taču diez vai viņš redz pašus cilvēkus. Viņš, jādomā, pamana tikai to fiziskās kustības modifikāciju un absolūti aizmirst kādu citu ne mazāk nozīmīgāku realitāti - interno cilvēka dvēseles kustību. Sidibē vēro dzīvi kā kino vai teātra izrādi, tomēr nav jūtama nedz viņa, nedz fotografētā personāža attieksme, nedz viņa jūtas, nedz.... Vienīgi formālas pozas un neko daudz neizsakoša uzdzīve.
Visai līdzīgs ir arī Filipa Kudžinas (dzimis 1940. gadā Togo) darbs. Profesionāli pārliecinošas melnbaltas fotogrāfijas, kurām tomēr pietrūkst tās vārdos neizsakāmās esences, kas gandrīz vai nekļūdīgi ļauj atšķirt viena mākslinieka darbus no cita. Tāpat kā Sidibē, arī Kudžinu saista nakts dzīve. Viņa darbu “pamatelementi” ir klubi, krogi un skūpsti, grupēti vai izolēti jauniešu, kā arī ar Eiropas kultūras zvaigžņu (Pazolīni, Kallasa) portretiem "greznoti" vietējie bāri.
Izteikti atšķirīgs no abiem nule minētajiem autoriem ir Zveletū Mtetva (dzimis 1960. gadā Dienvidāfrikā).Vienīgais izstādes dalībnieks, kam būtiska šķiet krāsa. “Fotografējot interjerus, gandrīz visi fotomākslinieki - lai radītu drūmu un draudīgu atmosfēru - izmanto melnbaltās filmiņas. Es izvēlējos krāsu, jo emocionāli tā ir daudz dāsnāka. Mans mērķis ir parādīt cilvēku pašcieņu. Eklektiskie stili un lētie materiāli, kas tiek izmantoti kā māju dekori, man šķiet ļoti bagātīgi.”
Pirmajā Zveletū ciklā (trīs dažādu tautību sieviešu portreti) šī vienkāršās dzīves apoloģija, gluži tāpat kā paša fotogrāfa un fotografēto personu individualitāte, nav īpaši jūtama, toties mākslinieka otrā kolekcija ir tiešām izteiksmīga. Kolorīta, savdabīga, kinematogrāfiska.
Majestātiska sieviete sarkanā talārā. Zilas un zaļganas grīdas. Košas plastmasas bļodas. Ar krāsainām dzērienu reklāmām ritmiski noklātas sienas. Pustukšas kolas bundžas. Nabadzība. Koķeta cepure, skarba seja un darba cilvēka rokas. Finiera starpsienas, noplukuši paklāji, bezgaumīgas fajansa putnu skulptūras, kičīgi fotogrāfiju ietvari, caurumoti mežģīņu galdauti un ar šo, tiesa, glezniecisko, tomēr neapšaubāmi smago vidi kontrastējošs elitārs modes žurnāls (skaidrs, ka ne šī mitekļa iedzīvotāji, ne to bērni nekad tā neģērbsies). Un… tik skaistā šo cilvēku pašcieņa.
It kā bezgala vienkārši, tomēr ļoti neparasti ir nesen mirušā Mali fotogrāfa Seidū Keitas ( 1922-2001) darbi. Vienlaicīgi nedaudz skumji, nopietni, jutekliski. Un arī - pavisam aizkustinoši. Jo viņa fotogrāfijas piesātina vārdos neizsakāmas attiecības. Seidū Keita bieži fotografē dubultportretus, un - vienalga, vai iemūžinātais personāžs ir “klasisks” pāris (vīrietis un sieviete), māte un bērns, divi draugi vai draudzenes - tajos burtiski emanē garīgi tuvas, kaut arī dažkārt neviennozīmīgas jūtas.
Reizēm Keitas fotogrāfijas izraisa sirsnīgu smaidu - nereti viņa portretēto cilvēku aksesuāri ir tik ļoti neiederīgi… Skaidri un gaiši redzams, ka bilde tapusi oficiālā fotostudijā un ir drīzāk dokuments, nevis ekstravagantas mākslinieka fantāzijas iemiesojums, taču pēkšņi… klientu izdaiļo ne vien drēbes un rotas, bet arī - radio, šujmašīna, divritenis. Šī "fenomena" izskaidrojums ir gaužām vienkāršs. Daudzi Keitas klienti, vēloties apliecināt savu esošo vai vēlamo identitāti, uz fotografēšanos ieradās, līdzi nesot veselu bagāžu. Savukārt tie, kuri ne ar ko ievērības cienīgu nevarēja lepoties, varēja izmantot Keitas sarūpēto mantību, kas bija pietiekami eleganta un daudzveidīga (pulksteņi, uzvalki, kaklasaites, beretes, krekli, mākslīgās puķes, telefons, velosipēds, motorollers utt.), lai jebkurš klients bez jebkādiem papildu izdevumiem uz mirkli varētu pārtapt par it kā reālistisku, tomēr sapņu tēlu. Un dīvaini - ne šī pārģērbšanās, ne sociālā statusa iluzorā maiņa nerada nekādu karnevāla efektu. Pat ja kāds cilvēks ir uzvilcis sev pilnīgi svešu tērpu, tā nav ne akla sabiedrības ideālu kopija, ne lēta imitācija. Tas drīzāk ir sapnis. Gandrīz vai bērnišķīgs, tomēr patiess sapnis, kuram pievienojas arī pats fotogrāfs: "Strādājot par fotogrāfu, allaž jāzina, kā iepriecināt klientu. Jāmeklē labākais pagrieziens, pateicīgākais profils. Klientam ir jākļūst "perfektam", un, starp citu, tas arī neko vairāk negrib kā vienīgi cik vien iespējams labi izskatīties. Mūsu valodā I ka nye tan, kas tulkojumā nozīmē "tā tev ir labi", faktiski nozīmē "tāds tu esi skaists". Māksla ir skaistums."
Pirmajā mirklī, no mūsdienu mākslas konteksta raugoties, šī verbāli apliecinātā izpatikšanas politika manī izraisa protestu. Tā šķiet vairāk saistīta ar profesionālu amatniecību nekā ar mākslu. Un, ja es nepazītu Keitas darbus, tad, visticamāk, nespētu atturēties no diezgan ironiskām replikām. Taču šajā gadījum tādas nav iespējamas. Jo visa pamatā ir nevis merkantila izdabāšana klienta narcisismam, bet patiesa cilvēkmīlestība. Kaut arī Seidū Keita jau vairāk nekā desmit gadus regulāri piedalījās daudzās nozīmīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, viņš turpināja strādāt kā visparastākais studijas fotogrāfs. Bez jebkādas modeļu atlases. Kas maksāja, kas ienāca Keitas studijā, to viņš arī fotogrāfēja. Un tāpēc viņa darbs ir tik apbrīnojams,- ne tālab, ka Seidū Keita iemūžināja jebkuru, kas to vēlējās, bet tāpēc, ka, skatoties šī fotogrāfa darbus, katrs “nejaušais” cilvēks šķiet īpašs, bezgala cienīts un mīlēts. Keitam klientu netrūka. Viņu apmeklēja vai visa Bamako pilsēta (vairāk gan jaunā paaudze) - ierēdņi, studenti, tirgoņi, politiķi. Šos sociāli tik dažādos cilvēkus vienoja kopīga iezīme - viņiem visiem, tapat kā savulaik Eiropā, fotogrāfēšanās bija neparasts notikums. Liecība mūžībai. Atmiņa saviem vēl nedzimušajiem pēctečiem. Sapnis notvert, aplūkot savu DYAA, savu neredzamo dvēseles substanci. (Tieši tādēļ gados vecie cilvēki, jo īpaši laucinieki, no viņa baidījās. Kā savulaik stāstījis Keita: "Laukos - tikko es izņēmu kameru - ļaudis bēga vai aizgriezās. Viņi ticēja tam, ka fotogrāfēties ir ārkārtīgi bīstami. Viņi bija pārliecināti, ka mirklī, kad cilvēku fotografē, tiek paņemta viņa dvēsele, kas var izraisīt nāvi . Pat pilsētā daudzi veci cilvēki tā domāja. Citi savukārt bija pārliecināti, ka, pozējot aparāta priekšā, fotogrāfs redz viņus kailus. Es biju spiests ļaudis aicināt nostāties manā vietā. Viņi ielūkojās aparatā un tikai tad nomierinājās".
Gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi Keitas daiļrade ir vienkārši apbrīnojama. Šobrīd pieejami vairāk kā 3000 negatīvi. Viņa mantojums ir ļoti nozīmīgs, ne vien raugoties no pasaules mākslas vēstures pozīcijām, bet arī kā unikāla liecība par 40.- 60. gadu Mali sabiedrību. Gandrīz vai fantastiskais Seidū Keitas darbu klāsts ir izskaidrojams ne vien ar paša mākslinieka entuziasmu, bet arī ar Bamako uzplaukumu 20. gadsimta vidū, laikā, kas veiksmīgi sakrita ar fotogrāfa “ziedu laikiem”. Savukārt paša Keitas popularitāti veicināja gan viņa augstā profesionalitāte, gan ārkārtīgi izdevīgā fotostudijas dislokācijas vieta – tā atradās pilsētas visdzīvākajā kvartālā, tās jaunajā centrā Bamako-Kūrā (Bamako-Koura), kurā koncentrējās visa pilsētas ekonomiskā dzīve. Šeit atradās slavenais Bamako tirgus, katedrāle, dzelzceļa stacija, prestižais Sudānas klubs, zooloģiskais dārzs, un bieži vien pilsētnieki vai pilsētas viesi mēdza viena vai otra objekta apmeklējumu apvienot ar fotogrāfēšanos Keitas studijā.
Gribētos nedaudz arī raksturot Keitas darba stilu. Viņa oriģinālnovilkumi bija nelieli, pārsvarā 13 x 18 cm. ( Seidū Keita gan labprāt būtu kopējis arī lielākas bildes, taču pēc tām nebija pieprasījuma). Viens fotoseanss ilga aptuveni desmit minūtes, un katrs klients tika trīsreiz fotogrāfēts. Lai atvieglotu darbu (daudzi fotografējās pirmo reizi mūžā un tālab nepārzināja fotostudijas iespēju klāstu), tika eksponēti daudzi paraugi - gan portreti, gan
dažāda tipa grupu bildes. Pasūtītāji varēja izvēlēties vēlamo pozu, taču ne vienmēr Keita piekrita. Ja izvēle attiecīgajai personai bija nepiemērota, Keita piedāvāja ko citu: “Fotografēšanas tehnoloģiskais process ir vienkāršs, bet jāmāk katram tēlam piemeklēt veiksmīgāko pozu. Nedaudz pagriezta
seja, notverts skatiens, roku novietojums... un viss mainās. Es varu jebkuru cilvēku darīt skaistu.” Keitas cilvēciskums, viņa spēja katrā saskatīt skaisto, ierindo viņu pasaules nozīmīgāko fotogrāfu vidū. Viņa darbam, kas, manuprāt, garā ir tuvs Zandera, kā arī mūsu pašu Rukas daiļradei, ir un paliek nozīmīga loma pasaules fotogrāfijas vēsturē un arī - pašas vēstures saglabāšanā. |
| | | Atgriezties | |
|
