Ilmārs Blumbergs Parīzē. Scenogrāfijas īpatnējā identitāte
Anita Vanaga, E. Smiļģa Teātra muzejs
|
| | 
|
| | |
Scenogrāfija neatrodas laikmetīgās mākslas interešu centrā, jo scenogrāfija — būsim lietišķi — nav māksla. Scenogrāfija ir daļa no teātra vai operas iestudējuma. Ārpus iestudējuma, sava pilnvērtīgā, ideālā objekta, scenogrāfija pastāv kā alogrāfisks (latīņu val. allos — cits, graphos — pieraksts) darbs. Līdzīgi pastāv partitūra attiecībā pret simfoniju, makets pret ēku un pavārgrāmata pret klātu galdu. Tāpēc scenogrāfijas izstādes parasti apmeklē speciālisti. Lai gan scenogrāfija akumulē sevī visu mākslas virzienu formālos meklējumus un 20. gadsimtā laiku pa laikam ir radījusi novatoriskas domas, scenogrāfijas tēmai veltītu izdevumu salīdzinājumā ar mākslas grāmatu klāstu ir ļoti maz. Pēdējais apjomīgākais izdevums, kas publicēts krievu valodā, ir Viktora Berjozkina trīs sējumu monogrāfija “Pasaules teātra scenogrāfijas māksla” (1997, 2001, 2002), kur atrodama informācija arī par Latvijas scenogrāfiju, t.sk. par I. Blumberga darbiem. Pēdējais izdevums latviešu, franču un angļu valodā — izstādes katalogs “Ilmārs Blumbergs. Teātris” ar Normunda Naumaņa tekstu.
Eksponēt tieši scenogrāfiju Parīzē, Senāta kompleksā, ko ieskauj Luksemburgas dārzs, I. Blumbergu pamudināja milzīgā oranžērijas telpa. Ziemā tā dod patvērumu dārza vārīgākajiem augiem, bet vasarā tiek izmantota kā izstāžu zāle. Telpas fiziskie parametri — 10 m augstie griesti un dabiskais apgaismojums no augšas — bija tie, kas lika izvēlēties Dž.Verdi operas “Aīda” un V.A.Mocarta operas “Burvju flauta” scenogrāfiju, ko izstādē reprezentē TV ieraksti no iestudējumiem, īpaši šim notikumam gatavoti maketi, sākotnējo impulsu fiksējumi, kostīmu meti un lielformāta fotogrāfijas, kā arī oriģināldetaļas. Vienu no tām, cilvēka - tempļa figūru, vēlējās iegādāties kāda teiksmaini sidrabbalta amerikāniete, taču scenogrāfam savi darbi nepieder — tie ir kāda Baltā nama īpašums. (Pēc daudziem gadiem, kad scenogrāfija nonāktu tur, kur parasti mēdz nonākt iestudējuma lietas, šis izglābtais vīrs, iegūts Parīzē no kāda nezināma mākslinieka, varētu dzīvot savu patstāvīga mākslas objekta dzīvi. Leģenda nepiedzima. Žēl.)
Izstādes kontekstā ievietotās četras gleznas ar saliekto cilvēka stāvu lika domāt cēlas domas par kalpošanu augstākai idejai, tikmēr Zarastro eksperimentos radītās melnās, kroplās kreatūras un Ēģiptes lielie, melnie dievi, ieraudzīti Parīzes etniski daudzveidīgajā vidē, ienesa jaunu, negaidītu niansi, par kuru politkorekti jāklusē. Materiālu klāsts nenoliedzami bija plašs, mērogos un izteiksmes līdzekļos atšķirīgs. Lai visu izvietoto optiski sajoztu vienkopus, mākslinieks telpā ievilka melnu kontūrlīniju — horizontu un atrāva vaļā otras durvis, kas paver skatu uz dārzu un kādu no klasicizējošām skulptūrām: telpa ārpus oranžērijas kļuva piederīga I. Blumberga izstādei. Pieņemot telpas izaicinājumu, jādomā ne tik daudz par to, kā telpu aizpildīt, bet gan — kā to atklāt. Un scenogrāfija ir tā, kas specializējas šajā jomā. Nav brīnums, ka arī šoreiz I.Blumbergam tas izdevās spoži.
Oficiālā izstādes publiskošana notika 3.septembrī (neoficiālā — 19. augustā), senāta prezidentam Kristiānam Ponselē, UNESCO ģenerāldirektoram Koičiro Macuuram, Latvijas Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem, Latvijas vēstniecei Francijā un vienlaikus izstādes kuratorei Sandrai Kalnietei sakot svinīgas uzrunas. Pasākuma norisē dabiski iekļāvās operas solisti Evita Zālīte un Juris Ādamsons (Nakts karalienes ārija, Papageno ārija, Papagenas un Papageno duets). Gribas piebilst, ka atklāšanā piedalījās arī pats I. Blumbergs, kurš pauda savu prieku par iespēju klātesošos iepazīstināt ar režisoriem Māru Ķimeli un Viesturu Kairišu.
Problemātiska izrādījās I. Blumberga un V. Kairiša filmas “Rīga 800. Burvju flauta” demonstrēšana vienotā saķerē ar TV ierakstiem no abiem iestudējumiem. Runa nav par kvalitāti — tieši filmā tā ir vislabākā —, ne arī par piemērotību Luksemburgas dārzam, kura semantiskais lauks bez pretestības pieņemtu nāves tēmu (et in Arcadia ego), kas I. Blumberga mākslai piešķir dziļuma un pabeigtības smagumu. Galu galā arī abās scenogrāfijās ir atrodamas alūzijas par nāvi, ko pastiprināja ekspozīcijā ievietotās mākslinieka maskas. Runa ir par to, ka Venēcijas biennālei gatavotā filma, V. A. Mocarta nāves fakta interpretācija, kurā saplūdināti Latvijas Nacionālās operas iestudējuma elementi ar dokumentāli precīzu vēstījumu, ir pašvērtīga, autogrāfiska ( latīņu val. auto — pats, graphos — pieraksts) vienība un kā tāda tā iet pāri izstādes “Ilmārs Blumbergs: “Aīda”, “Burvju flauta”” ietvariem. Tas būtu jāpieņem kā dotais lielums vienādojumā, zinot, ka robežu pārkāpšana, telpas atvēršana, identitātes maiņas un transcendence ir tieši tās I. Blumberga darbu raksturpazīmes, kas liek mākslinieku skatīt līdzās Robertam Vilsonam vai Pīnai Baušai. (Lai arī šai mirklī ir nepopulāri pieminēt I.B. saistību ar 70. gadu teātra fenomenu PSRS, tomēr apiet šo kontekstu ir metodoloģisks neprāts.) Turpretī dzelžaini īstenota koncepcija norādītu uz emocionālu un jēdzienisku sašaurinājumu, kas “savas tautas pravietim”, kā I. Blumbergu dēvē Veronika Burē-Oberto (Bouruet-Aubertot) otrajā lielākajā franču mākslas žurnālā Beaux Arts Magazine, diez vai piedienētu.
Taču konceptuālo līmeņu nesaskaņotība, akcentējot izcilu personību, izraisa jautājumu — kāda ir šīs personālizstādes mērķauditorija? Protams, tajā ietilpst gan mūzikas pievilinātie atpūtnieki, kas, redzot Venēcijas filmā līķu krāvumu, secina merde un pamet oranžēriju, gan mākslas menedžeri. Taču, manuprāt, par šī notikuma galveno adresātu vajadzēja kļūt Parīzes mūzikas un teātra publikai. Tad par izstādes panākumiem varētu liecināt piedāvājums I. Blumbergam sadarboties ar kādu teātri vai operu, piedāvājums LNO rīkot viesizrādes vai arī Francijas operas tūristu pieplūdums Rīgā. Starp tiešām daudzajiem oranžērijas apmeklētājiem (ieeja bez maksas) ne viens vien vaicāja pēc iespējas iegādāties ierakstus no iestudējumiem vai arī interesējās, kad paredzētas LNO izrādes Parīzē un kur var nopirkt biļetes. Iespējams, ka laimīgas sakritības dēļ kaut kas no tā arī piepildīsies. Lai gan jau tagad tāpat ir skaidrs, ka I. Blumbergs bez darba nepaliks. P.S. Izstādes sponsori — “Latvenergo”, “Latvijas kuģniecība”, Operas fonds, Kultūrkapitāla fonds, “Ventspils nafta”, AirBaltic, “Balta”, Ventspils attīstības aģentūra, “Unibanka”, “Diena”, ALTA. Raksts tapis ar LR vēstniecības Francijā atbalstu. |
| | | Atgriezties | |
|
