|
Pozicionējums
Viļņa atrodas 24 kilometru attālumā no Eiropas ģeogrāfiskā centra. Šis franču zinātnieku paziņojums ir bāze, uz kuras balstīta Viļņas Mūsdienu mākslas centra organizētās izstādes Centre of Attraction (tā apskatāma no 14. septembra līdz līdz 10. novembrim) koncepcija. Tieši šis fakts pamudinājis organizatorus ambiciozam pašpozicionējumam - 8. Baltijas starptautiskā mākslas triennāle sevi piesaka kā nozīmīgāko mākslas notikumu Austrumeiropā. Šķiet visdažādāko mākslas biennāļu un triennāļu pārpilnajā sarakstā nebūs viegli likt par sevi runāt kā par ļoti svarīgu. Eiropā prestižajai documenta un Venēcijas biennālei pēdējos gados konkurentu netrūkst. 2001. gadā pirmo reizi notika Valensijas biennāle, kuru organizēja neviens cits kā viena no lielākajām mākslas pasaules autortitātēm Bonito Oliva, ik pēc pāris gadiem pa Eiropu klejo Manifesta, kuras ideja izlotota kolektīvi. Ar ko gan Viļņa cer argumentēt savas ambīcijas? Vai to nevar dēvēt par savveida turpinājumu augustā notikušajam poļu mākslinieku piketam, protestējot pret documenta kuratoru komandas Austrumeiropas mākslas ignoranci? "Vai mums ir vajadzīga vēl viena biennāle?" vaicā kurators Tobiass Bergers, piebilstot, ka "šāds izstādes formāts ir viens no visvairāk kritizētajiem" (Viļņa gan pretendē uz triennāles ne biennāles statusu). Jāatzīst, es jūtos samulsusi. Šāda veida pasākumu, patiesi, netrūkst - Artgenda, Rauma biennale… Nedomāju, ka tie ir mazsvarīgāki par to, kas šoruden notiek Viļņā. Lietuvai gan ir senas biennāļu un triennāļu organizēšanas tradīcijas. Padomju gados godalgas, piemēram, Viļņas glezniecības triennālē tika uzskatītas par prestižu apbalvojumu, kuru mākslinieki nekad neaizmirsa pieminēt savos CV. Iespējams, atmiņas par to gadu veiksmēm radīja vēlmi atgriezties apritē.
Kurators
Izstādes kurators ir Tobiass Bergers. Konceptuālo pamatojumu viņš ievada ar stāstu par to, kā braucis Viļņu lūkoties laikposmā no 1993. līdz 2002. gadam. Viņš rietumnieciski bērnišķīgi vairāku lapaspušu garā tekstā izklāsta, kā deviņdesmito gadu sākumā vodka maksāja tikpat, cik apelsīnu sulas paka, kā dzīvokļi bija auksti un kā pēc tam dzīve sāka "iet uz augšu". Līdz 2002. gadā, ierodoties pilsētā viņš atrada kapitālisma augli. Šopinga centru. Metropoli, kas sevī koncentrē visu, ko satur centra jēdziens. Tobiass Bergers māksliniekiem licis koncentrēt uzmanību uz informāciju, ko sevī satur apzīmējums "centrs" visplašākajā aspektā, vēloties noskaidrot attiecības starp visdažādākajiem ekonomiskajiem, politiskajiem un kultūras organismiem šī jēdziena aspektā. Patiesībā stāsts jau atkal ir par pilsētu un globalizāciju. Šī tēma nenogurusi klejo pa mākslas laukiem jau vairākus gadus un savu kulmināciju, šķiet, piedzīvoja šīgada Documenta. Varbūt tālab Centre of Attraction tik ļoti "uzprasās" pēc salīdzinājuma ar šovasar notikušo Kaseles gigantu? Vai varbūt tā ir kuratora persona, kura darbavieta ir documenta sirds - Fredericianum muzejs? Patiesībā - cik argumentēta vispār ir Austrumeiropā notiekošas mākslas biennāles (kura uzsver, ka vēlas atspoguļot tieši šī reģiona mākslu) kuratora posteņa piešķiršana cilvēkam, kas dzīvo citur? Būtu muļķīgi gaidīt un prasīt, lai Tobiass Bergers pārzina šejienes mākslas ainu, kas, šķiet, Eiropā joprojām ir "melnais caurums". Piemēram, Latviju, kas Lietuvai ir vistuvākais kaimiņš, Viļņā reprezentē tikai un vienīgi Gints Gabrāns. Patiesībā tieši šis fakts vedina uz pārdomām par to, cik nopietna ir bijusi vēlme "atspoguļot reģiona mākslas ainu un procesus". Malmē un Londonā, piemēram, skatītājiem ir iespēja iepazīties ar "Tējas sēnes" fenomenu, Brēmenē eksponējās Latvijas mākslai tik nozīmīgie instalatori, gleznotāji un arī Katrīna Neiburga, kas pārstāv jauno mākslinieku paaudzi, Venēcijas arhitektūras biennālē līdzās Gunāram Birkertam piedalās "MaIz3", bet Sanpaulu biennālē Latviju pārstāv Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze un Līga Marcinkeviča… Latvijas mākslas aina, manuprāt, ir daudz ietilpīgāka nekā to rāda Tobiass Bergers. Bet Igaunijā laikam mākslu vispār "neražo" - vismaz dalībnieku sarakstā nespēju atrast nevienu mākslinieku no Igaunijas.
Izstāde
Dalībnieku skaits ir gana iespaidīgs - kopumā savus darbus izstādījuši 60 autori. Īpaši uzsvērts, ka māksla radīta tieši triennālei (?) un ka tā nav kolektīva retrospekcija. Ekspozīcija izvietota vairākās vietās pilsētā, kā jau tas pieklājas vērienīgam pasākuma. Telpas, patiesi, ir mākslas eksponēšanai atbilstošas un, šķiet, ka vecā tipogrāfija (viena no izstādes norises vietām) bija mans spilgtākais pārdzīvojums Viļņā. Milzīgās zāles, kuras uzlabotas vien nokrāsojot baltas sienas (ne pasūtot eiroremontu, kas būtu tik ļoti atbilstoši latviskajai mentalitātei), šķiet, izspēlēja lielisku duetu ar mākslu, kas, novietota kādā citā vidē, zaudētu pusi enerģētiskās vērtības. Piemēram, lielformāta ekrāns telpā, kuras griestus studē metāla caurules (kolonnas), izspēlē vispirms jau mūsdienīga dizaina kārti. Ekrānā redzamās Formula 1 braucēju tērpos ģērbtās meitenes, kas uz goda pjedestāliem līdzīgi Šūmeheram un Hakinenam laistās ar šampanieti, šai konkrētajā vidē rada itāļu stila žurnālu iecienītās dekadentās ainas. Diezin vai bez "tipogrāfijas klātbūtnes" šim mākslas darbam būtu tik šarmants stāsts. Nu varētu jau kaut ko runāt par feminismu utt.
Otrs degpunkts atrodas Viļņas Mūsdienu mākslas centrā Vokiečiu ielā, kas ir izsenis slavena ekspozīciju zāle. Tūlīt, atverot durvis, tur jāsastopas ar Choi Jeong Hwa "elpojošo" astoņkāji, kas savā stilistikā viennozīmīgi atsauc atmiņā Aigara Bikšes "Eiropas nolaupīšanu". Salīdzinājums kalpo Bikšem par labu, jo, izņemot kičīga dizaina priekšmeta statusu, neko citu astoņkājī nespēju saskatīt. Centre of Attraction atrodami vairāki šādi dīvaini objekti, kurus varētu dēvēt arī par interjeru papildinošiem elementiem. Piemēram, balti krāsotu lustru ar neskaitāmiem piekariņiem. Izskatās jau pat interesanti, bet kāds tam sakars ar mākslu? Man izdodas atrast arī "ežainu" papīra bumbu, kurai līdzīgas esmu izgatvojusi pati 5. klasē zīmēšanas stundās… Apzināta nemākulība šai izstādē, patiesi, tiek kultivēts, tomēr diezin vai izpildījumā perfektajam "ezim" varētu piesaukt konceptuālo diletantismu.
Laikmetīgās mākslas centra telpās atrodams arī Džordža Mačiunas darbs. Pareizāk sakot, istabu, kurā izvietotas fluxus regālijas - sākot no sākot no Joko Ono neskaitāmas reizes tiražētā dibena un beidzot ar kustības līderu dokumentālajām fotogrāfijām. Mačiunas ir leģenda, harizmātiska persona un lietuviešu lepnums. Viņš ir Tomasa Bergera veiksme (vismaz dalībnieku sarakstā - noteikti), persona, kuras dzīve un darbs tik lieliski pieguļ viņa konceptam. Džordžs Mačiunas pats bija centrs.
Ekspozīciju Viļņā var raksturot ar it kā tik remdeno apzīmējumu "pieklājīga". Jaunas realitātes tur neatklāt (tomēr ir izdevība sastapties ar dažiem lieliskiem māksliniekiem - tādiem kā Vladimirs Arhipovs vai Taro Shinoda). Kurators visai konjunktūriski mēģināja Centre of Attraction ietilpināt "labas, mūsdienīgas" mākslas rāmītī. Korekta ekspozīcija, kas visiem spēkiem mēģina demonstrēt mūsdienu mākslas izteiksmes medijus - fotogrāfijas, instalācijas, arhitektoniskus maketus (kā jau pieklājas pēc 2001. gada 11. septembra), video instalācijas, pat daži mēģinājumi gleznot un pa pilnam ready made tradīciju turpinātāju. Kā piešprice vēl deva šodien tik modernā diletantisma un - Centre of Attraction ir pavisam normāla izstāde.
Iespējams, situācija radikāli mainījās 14. septembrī, kad tā vēra durvis apmeklētājiem. Es to skatīju dienu iepriekš, kad biju uzaicināta uz tā dēvēto "preses skati", kuras laikā vairāki darbi vēl nebija eksponēti. Autores foto. |
